Karma police.

Man ļoti garšo košļenes. Es izēdu kādu paciņu dienā, pat vairāk. Bet, kā zināms, košļenes ir lipīgas un staipīgas. Lipīgums, manuprāt, ir lielākais tām piemītošais mīnuss. Man ir tāds paradums - izkošļāt košļeni, sameklēt kādu papīrīti, čeku vai tukšu košļeņu paciņu, kas nu somā tai brīdī izrokams, un ietīt to. Bet es šo ietīšanu laikam neveicu pārāk rūpīgi, jo:

• pildspalvas regulāri ir apķepušas ar košļenēm;
• šodien arī uz ķemmes bija košļene;
• iPods arī ir reizēm bijis izdaiļots;
• arī ņemot snuffa paciņu, ir gadījies sajust uz tās košļenes pēdas;
• reiz es pat iespēju netīšām uzdabūt košļeni uz gultas, ko es, protams, nepamanīju un vēsā mierā iesēdos tajā. Tagad ikdienas bikšu skaits ((3) tā kā drusku par maz normālam cilvēkam)) ir samazinājies līdz divām, jo es īsti nezinu, kā atbrīvot apģērbu no košļenēm;
• arī uz grīdas istabā ir košļene (how did it get there?).

Brīnums, ka man vēl aiz auss nav pagadījies šis jaukais nieciņš vai arī no rīta neesmu pamodusies ar košļeni matos. Bet par savu slinkumu - nespēt saņemties aiziet līdz miskastei - ir jāmaksā. Vajadzētu izgudrot tādu maziņo, pārnēsājamo chewing-gum-bin'u, tāpat kā automātisko pagriezienrādītāju. Vai arī vienkārši ir jāizgudro tādas, piemēram, 20min chewing gums. Nu, kas pēc 20 minūšu žļembāšanas vienkārši izkūst vai kaut kā tā.

9 to 5.

Ziniet, vispār es pirms kaut kāda laika nopirku Ecco sandales. Es parasti nepērku neko no Ecco, jo man tam vienmēr ir žēl naudas, bet šitās es ieraudzīju izpārdošanā un nopirku. Un tas nu ir tāds zīmols, kas sola tur ūberērtumu, ūberkrutumu un arī smukumu (lai gan, manuprāt, tur reti kuri apavi ir glīti). Nu, šīs gan ir smukas bez gala, visiem patīk (: Betbet problēma ir tāda, ka nu man abas kājas ir vienās tulznās, gan uz kāju pirkstiem tās ir, gan arī kāju iekšpusēs, turklāt tādas diezgan nepatīkami sāpīgas. Tāpēc tagad man ir prieks, ka ir man tādas gandrīz četrus gadus vecas botas, kuras uzvelkot, ir sajūta, ka būtu iekāpusi visforšākajās čībās pasaulē - galīgi ērtas un nav ļotiļoti apjātas. Man gan vienmēr viss jaunais noberž kājas - gan botas, gan kurpes, gan kedas, gan iešļūcenes, gan zābaki. Bet es cerēju, ka šoreiz viss varētu būt citādi. Un ceru, ka drīz tās ievalkāsies, jo es gribu šamās vilkt, bet tulzas gan negribu. Vienīgais, kas man patīk tulznu būšanā, ir tas, ka tajās vietās, kur ir tulznas, var just pulsu. Tas ir, just, kā tā tulzna pulsē, kas sakrīt arī ar sirds ritmu. Nezinu, kāpēc, bet man tā sajūta liekas patīkama, ja vien šie mazie ādas noberzumi nesūrstētu tik dikti. Tā lūk. P.S. Iesāku šodien riteņbraukšanas sezonu. Fōōōrši!

Subway to Venus.

Ja kāds cilvēks ienāktu manā istabā (jo šobrīd cenšos tur nevienu pēc iespējas nelaist), man noteikti tiktu pateikts, ka es pret visām lietām izturos necienīgi. Īpaši grāmatām. Jo tā nu sanāk, ka vienmēr visas grāmatas (arī foršās) patvērumu atrod uz grīdas. Ne jau tādēļ, ka man nepatīktu lasīt, man patīk, bet iemesls tam ir tāds, ka man nav tāda naktsgaldiņa/naktsskapīša/naktskrēsliņa, līdz ar to viss mans stuff tiek pabāzts zem viena no spilveniem vai uz tā, bet sazin kādā veidā (jo man vienmēr ir licies, ka es guļu mierīgi, nevis svaidos uz visām pusēm) no rīta lielākā daļa mantu ir atrodamas uz grīdas. Šobrīd tur mētājas "Straumēni". Tā ir viena no grāmatām, par kurām dzirdētas frāzes, kā "nesaprotu, kāpēc kaut kas tāds ir jālasa", "nafig vispār kaut kas tamlīdzīgs ir sarakstīts", "visu laiku es gaidu darbību, bet tur tādas nav", "nejēgā garlaicīga" u.t.t. Tā kā šobrīd tā ir aktuālākā grāmata obligātajā literatūrā, iesāku lasīt. Esmu tikusi garām kādām 20 lappusēm, un, jāsaka, pašlaik man nešķiet ļoti drausmīgi. Ok, nevarētu teikt, ka es baigi aizraujos, bet tā, ka jāvemj, arī nav. Mīnuss ir tas, ka, lasot šo apcerējumu, visu laiku sanāk aizdomāties par kaut ko citu, tā kā es it kā izlasu, bet līdz pelēkajām šūnām aiziet ļoti mazs daudzums informācijas. Nu, ja tā turpināsies visu grāmatu (kā arī noteikti būs), tad es, iespējams, nogarlaikošos, jo man arī patīk darbība un spilgtas ainas (Dvēseļu putenis?), bet es ceru, ka drīzumā pienāks diena, kad man ļoti gribēsies palasīties par Zemgales dabas ainām (problēma - man tiešām nepatīk dabas ainu apraksti, turklāt sīksmalki ne tik, jo tad jau nepaliek vietas fantāzijai, bet manējā ir tīri dzīva). Bet šis salīdzinājumiņš gan man patika: "Pļavas savas smilgainās muguras kā ūdeni, kam Dievs nolēmis uz vietas palikt un viļņoties, izliec še divdesmit verkšķu platumā no vakariem uz rītiem."

Are you smarter than a 5th grader?

Dažreiz ļoti nokaitina TV3 spēle "Vai esi gudrāks par piektklasnieku?".

• Pirmkārt, arī M.Oltes nezināšana, piedēvējot dzejas rindas "Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi [..]" E.Veidenbaumam, lai gan patiesībā tās pieder Rainim. Arī es, protams, ik pa laikam izgāžos ar savu nezināšanu, bet ne jau televīzijā.
• Tad arī man liekas muļķīgi, ka piektklasnieki saka: "Mani mīļākie priekšmeti ir daba, dzīvnieki, kosmoss." Ja daba ir priekšmets, tad lai man tūliņ pat uzkrīt uz galvas ķieģelis. Ja jau šie bērni ir tādi ģēniji, tad jau kaut ko tik elementāru vajadzētu zināt.
• Vēl es nesaprotu, kāpēc arī paši piektklasnieki, kad kaut ko nojauc, neatzīstas kameras priekšā - es neesmu gudrāks par piektklasnieku! Viņi taču to visu ir mācījušies tik tikko - atmiņa par īsu vai arī tās "mācību grāmatas", no kurām it kā ir ņemti visi jautājumi, ir kaut kādi pagrīdes ražojumi? Jo lielie tomēr visu šo ir mācījušies n-tos gadus agrāk, turklāt mācību programma bija citāda, visādi sviesti par Hariju Poteru nebija jāzina. Lai gan - kurā mācību grāmatā šobrīd ir rakstīts par to, ka Šķirmice nosaka, kurā tornī nokļūs katrs no Cūkkārpas audzēkņiem?
• Nedaudz fascinē arī paši jautājumi dažkārt. Es tiešām šaubos, ka trešajā klasē māca vārdu "metamorfoze", ko es mācījos tikai sestajā vai septītajā. Varbūt trešajā klasē māca par to, ka pirmās Dzejas dienas tika rīkotas par godu Raiņa 100. dzimšanas dienai, varbūt.
• Šodien spēlē bija jautājums: "Kā sauc mazāko flautu?" Četri no skolēniem uzrakstīja pareizi - pikolo flauta, bet tā meitene, kura šobrīd atradās pie "darījumu galda" domāja, ka tā ir "mazā flauta". Nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tur nedaudz trūkst loģikas. Visticamāk, ir jau kaut kāds priekšmets, dzīvnieks vai vēl sazin kas, kā mazāko eksemplāru sauc par, piemēram, "mazo pieneni, mazo kaķi vai mazo zobu", bet, manuprāt, vairumā gadījumu tā nav.
• Uzzināju arī to, ka cilvēkam ir ilkņi. Visu laiku biju domājusi, ka tie saucas acu zobi, bet ilkņi ir tikai tāds salīdzinājumvārds, tāpat kā apakšstilbus mēdz saukt par ikriem. Izrādās, ka ne.
• Dažreiz vispār ir jautājumi, kuros nevar saprast, kas tiek prasīts. Labi, ja pajautā, kurā kontinentā atrodas Kalahari tuksnesis, tad ir skaidrs, ka jāatbild ar kontinenta nosaukumu, bet ir reizes, kad īsti nav skaidrs, kas, ko, kā un kur.
• Tikko apskatījos ISEC programmu, un izrādās, ka tikai sestajā klasē ir jāzina, kas ir metafora, nevis jau piektajā. Bet šodien tāds jautājums bija, turklāt formulējums man šķita diezgan sviestains.
• Bet visstulbākais man šķita jautājums par grafisku attēla palielināšanu. Meitene atbildēja, ka tas ir "zoom"(arī es šo vārdu izspļāvu pirmajās piecās sekundēs pēc jautājuma izskanēšanas), bet atbilde, protams, bija nepareiza. Nē, tas neesot zoom, tā ir tālummaiņa. Toreiz es aizskrēju apskatīties Tildes vārdnīcā, kas ir "zoom", un tā man parādīja, ka vārda "zoom" tulkojums ir "tālummaiņa", t.i., viens un tas pats! How cool is that?

Hide and seek.

Man nepatīk iepirkties. Manuprāt, tas ir galīgi garām. Ja nu vienīgi kaut kādus matu kopšanas līdzekļus, jo tā man ir nedaudz tā kā apsēstība. Jau kādas pēdējās piecas reizes, kad esmu bijusi šopot, no veikala esmu izvilkusies ar kādu jaunu šampūnu/balzamu/masku/mirdzinātāju/vēlkocitu, bet ne kādu velkamu drēbi. Nedaudz jau kauns kļūst, ka staigāju džinsās, kuras ir nodilušas diezgan ļoti - drīz varēšu iet pie baznīcas sēdēt. Bet nopirkt arī neko nevaru - nekas neder un nepatīk. + man vēl ir tās iedomas, kā kam jāizskatās un tā, bet, šķiet, tādas lietas nemaz neražo, kādas es gribu. Piemēram, šodien man bija mērķis nopirkt gladiatortipa sandales - gaiši brūnas ādas, bez papēža, glītas. Nezinu, nekur tādas neredzēju - visas vai nu ar lakādu, vai debilu papēdi, vai nesmukām siksnām, vai vēl ko citu. Rezultātā cauri lielajai Dominai es biju tikusi apmēram 25 minūtēs (pat tētis vienā veikalā bija ilgāk, kamēr es jau visus biju apskraidījusi!), no kurām kādas 7 pavadīju, meklējot kaut ko matiem, hahhh. Protams, nopirku, tā ka galīgi tukšā nebiju, bet sazin vai man vispār to štruntiņu vajadzēja. Toties šonakt es ceru beidzot izgulēties. Tā kā es agrā saullēkta dēļ slikti guļu, ieminējos, ka man vajadzētu tās melnās auduma brilles, ko parasti lieto visādas lēdijas amīšu filmās/seriālos. Izrādījās, ka mums tādas mājās ir, un šonakt es šamās izmēģināšu. Es ceru uz labiem rezultātiem, jo neskatoties uz to, ka esmu "cīrulis", man patīk pagulēt ilgāk nekā līdz sešiem rītā.

Little house of savages.

1. Wisdom hurts. Jā, tiešā nozīmē. Mani superīgie gudrības zobi ir izdomājuši, ka jāaug tālāk, nevis ilgi jāturas stagnācijas periodā, līdz ar to apakšžokļa kreisā puse ir gandrīz nelietojama, labā puse gan nesāp. Bet tagad var noķert visādas interesantas sejas izteiksmes no manas pusea, jo es ik pa laikam cenšos ar mēli aizsniegt jamos, kas izskatās varenjokaini.
2. Hell yeah, es redzēju, kā nobrūk ūdenstornis. Tas ir, nokavēju par apmēram sekundi un redzēju, kā šis krīt, nevis sašķobas. Tas tāpēc, ka Ieva, protams, bija izdomājusi, ka man tieši tajā brīdī jāpaskatās uz viņas "nesmukajiem matiem" :D Es to arī izdarīju, bet pa to laiku tornis sabruka! Tas jau nekas, ka mēs apmēram trīsarpus stundas gaidījām to mirkli! Bet bija labīī!
3. Vēl es esmu ielūgta uz superīgajām pusdienām skolas krutākajiem skolēniem. Yo \m/ Visticamāk, ka neiešu, hahahh.
4. Tad vēl es skolā pēdējā mēneša laikā vairāk neesmu, nekā esmu, jo man vienkārši ir slinkums notupēt stundās līdz galam. Aizeju uz pirmajām trim četrām un pēc tam pazūdu. Bet es tā padomāju, ka ir ļoti maz mācību priekšmetu skolā, kurus ir vērts apgūt, klausoties skolotājā un esot klātienē, jo visu var izlasīt mājās grāmatā un atnākt tik uz ieskaiti. Protams, ja gribas dialogu ar skolotāju, kā tas notiek latviešu valodas stundās, tad jau var tur sēdēt, bet man pašlaik neko negribas.
5. Un līdz ar aizvien agrāku saullēktu es aizvien sliktāk guļu. Esmu jau augšā neilgi pēc sešiem, lai gan mans laiks ir tikai ceturksni pāri septiņiem vai vēlāk. Un tas riktīgi sucks, jo es izmisīgi cenšos aizmigt, taču man nekas nesanāk.
6. Vēl es pēdējā laikā daudz spēlēju datorspēles. Un skatos amīšu tīņu seriālus. Tā, lūk.

Let's get nuts, let's make some money!

Ehhhh, man ir maziņš izmisumiņš. Baigi vajadzētu pie friziera, lai apvalda manas krēpes, bet īsti nezinu, kur doties. Pēdējās divas reizes gāju uz "Kolonnu" - pirmajā man tīri patika, lai gan nedaudz kaut kā likās, ka tā kā bļoda uz galvas būtu. Otrreiz gāju pie citas meistares, bet īsti nebija tas, ko es gribēju, lai gan, iespējams, man vienkārši tāds matu griezums nepiestāv. Nu, es izskatījos "pēc viduslaiku kareivja", kā man pateica klasesbiedrs. Man gan pašai šķita, ka vairāk pēc trollīša Mumina. Bet nu tagad tā vairs nav. Protams, neko jau baigi man ar matiem arī negribas darīt, necik gari šie nav (kā ceturtajā klasē nogriezu, tā joprojām nekur tālu neesmu tikusi), gribas nedaudz ataudzēt, bet nu plāniņš ir par pāris toņus gaišākām šķipsnām, lai, kā saka, sauli justu matos. Tā nu es palasīju kaut kādas diskusijas zz.lv, šķiet, bet nekas skaidrāks man nekļuva. Ja kāds nosauc labu frizieri, tad atrodas trīs citi, kas šamo noliek līdz pēdējam. Nu, negribas man iznākt ārā no frizētavas ar asarām acīs un pēc tam krist histērijā uz pāris stundām (kā ir gadījies). Beigās nāksies doties pie BBBinnijas vai vēl sazin kur, jo vienkārši nevarēšu izdomāt, kur TO darīt. Bet uz Rīgu ar kaut kā negribas doties, turklāt es jau esmu nabaga skolnieciņš, kam nav Visa Gold debetkartes. Ņemšu rokās šķēres, ņemšu krāsu un uztaisīšu pati sev uz galvas putnubiedēkli!

Wild mood swings.

Šodien jūtos kā tāda vārīta zeķe. Iemesls vienkāršs: aizgāju gulēt ap diviem rītā. Nu, it kā jau nekas īpašs, citiem cilvēkiem tā ir ikdiena - iet tik vēlu gulēt -, vai nu vismaz brīvdienu norma. Bet man, cilvēkam, kas ārpus mājas iziet, tikai lai apmeklētu skolu, braukšanu, veikalu vai sporta zāli, tā nav ierasta parādība. Parasti es eju (esmu pieradusi/ieradusi/radusi) gulēt ap pulksten desmitiem vakarā (nu, pēdējā laikā ap vienpadsmitiem, jo nevarēju pārtraukt lasīt "Dvēseļu puteni" vai arī spēlēt datorspēles), ceļos nedaudz pēc septiņiem rītā. Taču šī 3-4 stundu gulētiešanas nobīde uz mani atstāja graujošas sekas: miegs nāk, galva sāp, neko negribas, koncentrēšanās spēju nav, drausmīgs slinkums (kas gan ir ierasts, bet tik un tā), acu grauzšana (es īsti nezinu, kā šis vārds pareizi jāraksta - "graušana", kas it kā sanāktu no vārda "graut", vai arī "grauzšana", kas gan tādā gadījumā nesakrīt ar vārda "atgriešanās" rakstīšanas formu), netīru matu sajūta un vēl un vēl. Šobrīd man ir vēl lielāka pārliecība nekā parasti, ka man nepatīk ballēties. Nu nemaz. Par šo man būtu jāpārmet(?) tētim, jo arī viņam nepatīk neko darīt (iedzimtība?). Jo man nepatīk troksnis, patīk iet gulēt tad, kad man gribas, nevis "vilkt dzīvību", vispār vakaros patīk būt vairāk vai mazāk vienai pašai, lai varu darīt to, ko es pati gribu. Man gan patīk tā pa dienu kaut ko padarīt, pasmieties, kā, piemēram, šodien (tits show please! hahahahahh), nu, pa foršo tā. Ununun vakar, mācoties braukt figūras, es sapratu, cik forši ir vizināties mašīnā vienai pašai. Kā jau teicu - I've got a plan - kaut kur dabūt baigo piķi (piemēram, kaut ko supernepieciešamu izgudrot), nopirkt lielu māju, ierīkot tur visu manai dzīvei nepieciešamo un dzīvot vienai pašai. Tikai reizi pa reizei ar savu draugu-robotu, kam patīk tas pats, kas man, aiziet uz kādu koncertu. Edgars gan mani pēc šī nosauca par egoisti, bet kas tad tas par egoismu - netraucēt citiem dzīvot, nelikt citiem klausīties manā čīkstēšanā un neaprunāt puspasauli? + šodien dabūju paturēt rokās iPhone. Forša mantiņa. Pēc gadiem miljons vai arī gadījumā, ja es vasarā brīnumainā kārtā atradīšu darbu, man arī tāds būs. Yo. Tagad noskatīšos atlikušo Zeitgeist daļu un gulēšu līdz rītam. Murr.

tulibu dibu douchoo

Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Ja Guna neiet uz Pienvedēja Piedzīvojumiem, Pienvedēja Piedzīvojumi nāk pie Gunas. Vakar vakarā noklausījos "Lielo vakaru" ar viņu piedalīšanos. Maz gan nospēlēja, tik kādas piecas dziesmas, bet kvalitatīvi un forši! Turklāt Radio SWH klausīšanās vakarā atsita atmiņā tos laikus, kad nebija man vēl portatīvā, bet bija mazais radio "Daugava", ko reiz dabūju, jo abonējām kaut kādu tur žurnālu. Un tā nu es katru vakaru ieslēdzu šamo, noregulēju uz savu mīļāko staciju un klausījos miera mūziku vai ko citu, kas tajā brīdī tur skanēja. Un tā es arī aizmigu un pamodos no rīta, bet radio joprojām klusiņām skanēja. Jā, agrāk SWH es klausījos visu laiku, kad biju mājās. Es taču biju par Ēnu dienā tur, kas bija foršiņi dikti. Ehhh, old times, old times. Bet tas tā.

I predict a riot.

• Es zinu jau zinu, ka smieties par citem nav labi un ka cilvēkiem mēdz būt dažādi jautājumi/problēmas, bet šeit es vienkārši nespēju nesmieties!
• Un arī Can Li manī izraisa smieklu vētru - bet tādu mīlīgo!
• Un, ja jums ir iespēja, noklausieties Skaidrītes&Mildiņas izpildīto dziesmu "Krizantēms"! So khūūl!
• + man ir prieciņš, ka došos uz Positivus AB, jo Travis vienkārši IR jādzird!

I like dirt.

Nu es(m)u, es(m)u es jancīgs cilvēks. Ar savu kara grāmatu apsēstību, dīvainām sejas izteiksmēm, parodēšanu un visu ko citu. Vienu brīdi manā galvā aktīvi rosījās doma par to, kā būtu pārgriezt aci ar žileti (nu, kā no Salvadora Dali filmas). Un es vienkārši nespēju tai domai pretoties, visu laiku es pilnīgi jutu, kā žiletes asmens iet caur acs slāņiem. Taču tagad man ir cita doma. Man bieži sāp mugura vienā punktā. un tad man visu laiku ir ideja, kā varētu šīs sāpes apturēt. Vienkārši paņemt naglu un āmuru un iedzīt to naglu tajā vietā. Nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tad nesāpētu. Neloģiski, protams, jo sāpēm taču būtu jābūt ārprātīgām - iedzīt naglu ribā! Bet nu tad tās būtu citādas sāpes, nevis parastās, neciešamās. Tā, lūk. Diez kāda būs mana nākamā gaišā ideja?

Protege moi.

Man prieks, ka Hansabanka pirms kāda laiciņa saprata, ka arī >18 gadus veciem jauniešiem patīk iepirkt visu ko internetā, un izlaida jaunu OPEN Visa karti iepriekšējās VElectron vietā. Līdz ar to arī tādi kā es, kam vēl līdz astoņpadsmit kāds pusgadiņš jāpaciešas, varu šopot netā. Protams, tas tīri strauji samazina naudiņas apmērus manā kontā, bet, ja es visu pirktu veikalā, tas sanāktu dārgāk, turklāt es nevaru atturēties (varbūt tieši tāpēc agrāk nedeva VISA kartes par brīvu, jo viņi jau zināja, ka tas var novest pie daudz, daudz bankrotiem?). Piemēram, es sev atklāju www.strawberrynet.com Un šodien man pienāca zīmīte, ka varu ierasties pastā pēc savām mantiņām, šajā gadījumā šampūna un matu maskas. Visvairāk es gaidīju matu masku, jo piparmētru. Atverot to vaļā, manās nāsīs iešņācās piparmētru smarža. Ne gluži tāda, kā es biju gaidījusi, nu, kā košļenēm un tējai, bet drīzāk tāda kā pēdu krēmiem. Man jau patīk tā smarža, bet nu būs tīri dīvaini, ja kāds pateiks: "Your hair smells like feet!" Un tad man uzreiz ir jāatceras tā Mean Girls epizode, kur Lindsija Lohana iedevā Bee Queen sejas krēmu, kurš patiesībā bija kāju losjons, un viņas draugs teica, sašķobot seju nedaudz jokainā sejas izteiksmē: "You smell like...peppermint.." Bet tas tā. Un vēl šodien iTunes man met pretī visādas foršas dziesmas, tikai man viņas negribas klausīties, gribas kaut ko citu, nezinu pati, ko, tāpēc es jāju forward pogu diezgan daudz. Bet šodienai piestāv Rufus Wainwright - Hallelujah un RHCP - Snow. Un vēl man Laura pastāsīja par viņu superīgo angļu valodas skolotājas aizvietotāju. Viņš ir no Brazīlijas, te kaut kāds brīvprātīgais or smth. Nu un jams esot stāstījis atšķirību starp American English un British English (protams, amīši saka, ka nav tādas American English, bet gan vienkārši American, bet tas tā), par piemēru ņemot vārdu neighbor (American), neighbour (British). Viss jau būtu jauki, bet uz tāfeles parādījās šādi vārdi: "neibor", "neibour". Foršiforši, jāsaka. Un teiciens "bet tas tā" baigi atsit "Latviešu mīlestību" (tur gan, šķiet, bija "nu tas tā", bet nekas).

One way or another.

Sēdēju šodien sporta klubā un gaidīju baikus, un ieraudzīju bukletiņu ar Fiji Blend sauļošanās produktiem. Pašķirstīju un ieraudzīju, lūk, šo produktu. Ardievu, taurenīši, vaibratouni (nejaukt ar vibratoriem), sauna belts, taukus dedzinošie krēmi, smagās stundas trenažieru zālē, tauku atsūkšanas, diētas, salātlapu skribināšana un kas tur vēl! Bāc, cilvēkiem tiešām ir izdoma! Es jau pilnīgi varu iztēloties, kā uz uzzieķētu sev tādu un atvērtu Fazer šokolādes iepakojumu, hahahahh.

Heroes.

"Naktī es atkal redzu māti savos sapņos. Viņa ir bēdīga un klusa un staigā tik viegli no viena dēla gultas pie otras, ka tās soļi man liekas neskaram grīdu. Tad viņa atsēstas uz manu cisu malas, skatās man sejā izdzisušām acīm, un krūtīs tai liesmo trīs sarkani, ložu urbti caurumi." /Aleksandrs Grīns - Dvēseļu putenis./ <3

Young, wild & free?

Īsti nezinu, kā ir ar to manu pašapziņu. Brīžiem liekas, ka es esmu tā kā krutā un man vienalga par puspasauli, jo nezinu, kāpēc, bet brīžiem šķiet, ka es esmu pēdējā nūģe, nekas un blāblāblā (piemēram, vakar ZZ Čempionātā (kurā mēs tā kā uzvarējām) es jutos visnotaļ padraņķīgi, jo manas attiecības ar klasesbiedriem nav tādas dikti siltas + man ir ļoti sliktas physical skills). Bet ne par to stāsts. Ir tā, ka ik pa laikam (gandrīz vai katru dienu vispār) iekš draugiem el vē pie populārākajām dienasgrāmatām pamanu meiteņu/puišu saucienus pēc palīdzības - nosūdziet to un to Tautas policijai, jo tas un tas ir aizņēmies manas bildes, nokopējis profila infu vai vēl sazin ko. Nu, es laikam tomēr esmu nekas, jo ar mani nekas tāds nav gadījies. Neviens nav ņēmis ne manu bildi, ne manu profilinfu, ne uztaisījis albumu, kur iekšā, protams, manas bildes. Ehh, laikam būs pašai jāuztaisa tāds :D Labi, to laikam sauc par uzmanības trūkumu (man tāds, protams, ir), tāpēc es tā labāk nedarīšu. Bet par spīti visam šodien man ir divi prieciņi - mūsu ūberapmaiņas projekts See more. Do more. ir izturējis atlasi un ticis apstiprināts. Tā ka galīgi zemē metama laikam neesmu tomēr, manas pelēkās šūnas kaut kur var izmantot. Unun otrs prieciņš - atnāca e-pasts, ka esmu vinnējusi kaut ko (somu, tēkreklu, Flashu vai kādu gumijas aprocīti vai kaut kādu citu nieku, to neviens nepateica), jo kaut kad aizpildīju anketu par Eiropas Dienasgrāmatu un izlozēja mani. Nekas īpašs, bet tomēr mīlīgi, jo tik sen neko neesmu vinnējusi (kur tie laiki, kad vinnēju grozu ar Spilvas labumiem un kafijas automātu). Tā, lūk.

If the snow buries my neighborhood.

Ehh, šodien klausījos mūziku iekš iTunes (aizvien vairāk patīk klausīties tieši caur šo "progu") ununun piefiksēju, ka daudzām dziesmām vārdos ir dažas riktīgi foršas rindiņas. Piemēram, The Arcade Fire - Neighborhood: "Then I'd dig a tunnel from my window to yours." Vai arī Aqualung - Just for a moment: "Just for a moment all of my nightmares came true." Vai atkal Dave Gahan - Kingdom: "If there's a kingdom beyond it all, is there a God who loves us all?" Nu, untātālāk. It kā nekas īpašs, bet mīlīgi tomēr. "If I had my own world, I'd love it for all that's inside it." Foršiforši. Man biščiņ arī gribētos tādu talantiņu - uzcept kādus labus domugraudus, jo man pašai nekas vairāk par "Can you colour the pain?", ko izdomāju Lielās Depresijas laikā 8.klasē, nav sanācis. Kopš tā laika ar šādām nodarbēm neesmu aizrāvusies, labāk ne. Vai arī es gribētu mācēt zīmēt, jo neko labāku par mēnessmeitu es uzcept nevaru. Šajā jomā es esmu totāli apdalīta. Ā, atcerējos. Man bija gadi 9, varbūt pat mazāk, kad nu kaut ko sāku saprast angliski nedaudz ("frog", ko iemācījos bērnudārzā, un vēl šo to) un klausījos visādas Britnijas un ko tur vēl, un tad izdomāju, ka es arī varētu uzrakstīt kaut kādu hītu. Melodiju es izdomāju, pierakstīju notis pat, tā bija tāda pat padepresīva, nu, nebija tādas tauriņnotis. Tad nu man vajadzēja izdomāt vārdus šim absolūtajam brīnumam. Un man sanāca tā: "In my house, in my house, in my house are mouses." Es tad, protams, nezināju, ka vārda "mouse" daudzskaitļa forma ir "mice", bet tas taču nav svarīgi, jo tagad jau visi ārtisti doesn't vietā lieto "don't". Tālāk es latviski izdomāju vārdus, kurus man vajadzēja pārtulkot angliski, jo dziesma taču būtu angļu valodā, lai visa Amerika saprot: "Es tās ķeršu ar slazdiem, bet tu ar plikām rokām." Diemžēl mana angļu valodas prasme vēl nebija tik izkopta, lai es kaut ko tādu varētu pateikt angliski, un ar to arī mana dziesmu rakstīšana beidzās. Nezinu, kāpēc es visu šo tik labi atceros, bet tīri stilīgi. Bļāviens, pavisam aizmirsu arī mūsu grupu piektajā klasē - Spīdolas stars. Diemžēl arī šis projekts beidzās, tā arī neiesācies, bet vienai dziesmai gan mums bija piedziedājums. "I'm gonna be a star, and shine through the sky, there's gonna be a chance to make my wishes, wishes!" Nu, vai kaut kā tā. Bija pat melodija. Man vēl bija padomā viena dziesmiņa, kuras piedziedājumā būtu vārdi: "We want to be sisters," bet šo es kaut kā veiksmīgi noklusēju. Un labi, ka tā.

Es šonakt sašaušu visus spoguļus.

Jāsaka, šodien bija visnotaļ laba diena. Stundas beidzās jau pulksten 10:40, angļu valodā mēs skatījāmies Sin City, kas nemaz nav tik baisa, kā man šķita, es mācēju izpildīt gandrīz visus uzdevumus ķīmijas ieskaitē, Īva mani aizvizināja mājās, tā ka nebija pa lietu jālāčo pa smukpeļķēm, pusdienās es kā aristokrāte ēdu garneles (un dzēru bērzu sulu). Šodien arī bija pēdējā nodarbība autoskolā, kas nozīmē, ka ir palicis tikai skolas eksāmens (90 jautājumi, 1 kļūda), un šī notikuma dēļ pasniedzēja mums lika visu ko rakstīt - plusus, mīnusus, novēlējumus, ieteikumus utt. Un arī pierakstīt, kāda tad ir mūsu sapņu mašīna. Es nezināju, ko uzrakstīt. Secināju, ka man tādas nav, es nevaru nosaukt kaut kādu tur Cutemobile x9850 ar kādu tur dzinēju, zirgspēkiem, durvju lielumu, sēdekļa mīkstumu, krāsu un smaržu. Tā ka beigās vien sanāca uzrakstīt - ka tik nav BMW vai Mercedes-Benz + varētu kādu Audi, glītu Mazdu vai Smart hibrīdiņu. BMW, jo nepatīk kopš bērnības, nezinu, tētim, šķiet, nepatika, tādēļ kaut kā iegājies, turklāt vienmēr man šī auto priekša izskatījās pēc dusmīga pūķa, turklāt tādai mašīnai nepiestāvētu Radiohead. Mersedess - arī bērnības vaina, jo šo auto mēs ar māsu mēdzām saukt par mērci-ar-desu: ēdiens jau tā man ir visapkārt, ar to braukt man negribas. Tā jau ir ar tām mašīnām.

Viņa sit manus maršus un sambas, un regejus.

Ōsam! Šodien mums krievu valodā bija ieskaite. Klausāmais uzdevums - saprast nevar NEKO, viens vienīgs šššššššš, turklāt man pilnīgi auss sāka sāpēt no tā ieraksta. Ar Jāni noprotestējām, Dzintariņš sadusmojās un teica: "Labi, ja jums te visiem ausis sāp, nebūs nekāda klausīšanās uzdevuma!" Mani tas, protams, dikti priecē, jo no sešpadsmit brīvajām ailītēm es biju aizpildījusi divas! Šķiet, mans visu laiku sliktākais rezultāts. Tad vēl superforšs uzdevums - doti kaut kādi sviestaini teikumi un jāpieraksta klāt sakāmvārds. Krieviski. Nevienu krievu sakāmvārdu vispār nezinu, kur nu vēl kaut ko par ēdienu. Bet nu sēžu, pildu kaut kādu tur uzdevumu, paceļu acis un ko es tur ieraugu?! Gar sienu noskrien maza, tumša pele! Džī! Protams, neviens neticēja, izņemot Egiju, kura teicās to arī redzējusi. Ch teica: "Nevajag tik daudz zāli pīpēt!" Pēc tam man visu laiku bija bail, bet es drosmīgi izstāstīju sava mīļākā ēdiena recepti - grečskij salat - tas gan nav mans mīļākais ēdiens, toties var īzī-pīzī pastāstīt. Un tad es izskrēju no klases. Patika arī Gunas komentārs: "Padomā, cik viņa ir tīra, ja jau klasē dzīvo peles!" Skolā mums dzīvo mazi bērni (apkopējas meita/mazmeita, īsti nezinu, bet man no viņas ir bail, one scary kid), vienu brīdi arī suns direktores kabinetā (Besimors, kas piečurāja to pašu kabinetu), nu ir pienācis laiks arī mazajiem grauzējiņiem. Kas būs tālāk - blusiņu, prusaciņu un utu kolonijas?

Chocholate factory.

Ehhh, atzīstu - es esmu šokoholiķe. Ja būtu tādi AŠ, es noteikti ietu uz viņu sanāksmēm. Moš es varētu tādus izveidot?
Tā kā kaut kur biju lasījusi, ka reiz kaut kādas dāmas, kuras dievināja saldējumu, vienu dienu ēda tikai to, cik vien spēja, līdz jau kļuva slikti, un tādā veidā atradinājās no pārlieku lielās vēlmes pēc šī našķa, arī es izdomāju, ka tā varētu izdarīt, tikai saldējuma vietā ņemt šokolādi. Vakar iepirku šo kārumu 7,81Ls vērtībā. Tas izskatījās šādi:
No rīta, kad pamodos, paņēmu bļodu un sabēru iekšā (izņemot "Vētrasputnu" un "Fazer" šokolādi, jo mani māca nelielas aizdomas, ka es varētu vairs negribēt šokolādi, turklāt bļodā īsti vietas nebija). Reku bļoda:

Pulksen 8:35 apēdu pirmo šokolādes gabaliņu. Tas garšoja nekā, sakošļāju un turpināju štopēt. Drīz vien man pietika, bet par spīti tam, ka man nemaz vairs negribējās, es ēdu. Pēc kāda laiciņa jau man nedaudz sāka šķebināt, tomēr es centos ēst vēl, pa virsu uzdzerot bērzu sulu. Tomēr pēc kāda laiciņa man atkal sagribējās šokolādīti, uzēdu vēl. Nekādas vainas. Atnāca māsa, patukšoja manu trauku nedaudz. Ieēdu vēl. Bet tad pienāca pulksten pusčetri, un es devos uz sporta klubu. Pēc tāda treniņa man vairs negribējās sevi bojāt ar šokolādi, tāpēc vairs to neēdu. Palika šitik daudz:
Secinājums: apēdu apmēram puskilogramu šokolādes 6 stundu laikā. Kāre pēc tās nav zudusi. Acīmredzot šādas metodes uz mani neiedarbojas. Varu saderēt, ka rītdien apēdīšu atlikušo. Turklāt man taču ir vēl neattaisīts Vētrasputns un Fāzerītis. Varbūt man vajag hipnozi? Iespējams, es ēdu par maz, man vajadzēja sevī štampāt, kamēr es izvemjos. Bet tā kā ēdiena atvemšana ir tabu, jo tas taču ir svēts (!), tā es nespēju. Līdz ar to šokolāde joprojām bojās visus mana veselīgā dzīvesveida centienus. A ko darīt, paveiksies nākamreiz!

I know, you know,

Ehh, es īsti nesaprotu bučošanās fenomenu. I mean, ne jau tādu meitene+puisis, bet gan radu būšanu. Mūsu radu lokā no tēta puses nav pieņemts, ka, ejot projām, visi tiek sabučoti, paspiestas rokas un vēl sazin kas. Tāpēc arī man tas viss ne īpaši patīk - nez, neizjūtu īpašu vajadzību pēc šāda liela fiziskā kontakta. Ok, kādās dzimšanas dienās, kad sveic un tā, jā, tas ir normāli, bet ne citādi. Savukārt radu lokā no mammas puses visi vienmēr bučojas, apskaujas, sarokojas u.c. Piemēram, šodien: es, šķiet, tik daudz roku spiedienu un buču sensen nebiju dabūjusi. Turklāt no cilvēkiem, kurus es redzu pirmoreiz vai arī nemaz, nemaz neatceros. Nezinu, man tas šķiet dīvaini - pienāk tante, kaut ko saka, nobučo, blāblāblā. Nu, jā, latgaļu asinis laikam jau. It kā jau pat mani attāli radinieki. Un, kas man vispār šķita fenomenāli - es sarokojos ar kaut kādām apmēram sava vecuma meitenēm - nu, kamōn taču! Ā, un vēl tradicionālais jautājums: "Nunu, kad brauksiet ciemos?" Es nesaprotu, kādēļ šāda pieklājības norma ir ieviesta, jo lielākoties jau cilvēki nemaz negaida un īpaši negrib, lai brauc kāds ciemos. Tā, lūk.

Let me get what I want.

Es atzīstu, ka esmu galīga nevīža:

• es nemazgāju traukus (nu, es mazgātu tad, ja nebūtu vairs tīru šķīvju);
• es nesūcu paklājus (piemēram, šodien mamma teica, kurš izsūks, jo svētdien brauc viņai draudzene ciemos, mana atbilde: "Pie tevis taču nāk, vari iztīrīt!");
• mana istaba mērenas kārtības apstākļos izskatās apmēram šādi -
• manas kedas bieži vien ir nobradātas;
• es esmu par slinku, lai apgrieztu bikšu galus, lai tie nevazātos pa zemi;
• gultu es saklāju kādu reizi gadā;
• parasti uz palodzes vai galda stāv kādas piecas krūzītes, kurās atrodas sakaltuši tējas biezumi;
• es īpaši nestresoju, ja neizdodas trīspunktu metiens - trāpīt kaut ko miskastē (man pat ir tāda!);
• vispār es laikam dzīvoju antisanitāros apstākļos.

Bet man laikam patīk tā dzīvot, protams, vecāki vienmēr uzdod jautājumu: "Kad tas reiz beigsies?" tētis ienāk istabā, stāv kādu minūti, pagroza galvu un, neko neteikdams, iziet no istabas, savukārt kaķis jūtas priecīgs, jo pa zemi mētājas daudz kas, ko padzenāt. Es arī biščiņ ceru, ka man tas kādreiz pāries un es kļūšu kaut par kripatu kārtīgāka. Bet nu šobrīd mans dzīvesstils, šķiet, man liekas pieņemams. Vienīgais, ko es negribētu - braukāt ar netīru mašīnu, bet tā kā man vēl nav ne tiesību (tas ir, tiesības ir visiem cilvēkiem, man nav vadītāja apliecības), ne mašīnas, tas mani neskar. Bet, kad (ja) man būs bērni, es "nedodu ne pieci", ka viņiem likšu savas istabas izlaizīt. Bet tas tā.

Dancing in the deepest oceans, twisting in the water.

Šodiena tiešām bija varena diena (cerams, ka būs tā - kā mēnesi iesāki, tā pavadīsi), jo:

1. šodien pirmoreiz šajā gadā bija tāds īstais kājām ejamais rīts, un to es arī darīju - nomainīju ziemas jaku uz sarkano, foršo;
2. angļu valodas ieskaites runājamajā daļā dabūju 20 punktus no 20;
3. es sapratu ķīmiju;
4. notika tikai četras stundas;
5. mājās es noskatījos pēdējās "Hidden Palms" sērijas un pamācījos drusku CSN;
6. ceļu mājas->centrs->mājas veicu 2x, kas priekš manis ir vērā ņemama fiziskā aktivitāte;
7. izrādās, ka biju nokārtojusi ieskaiti par ceļazīmēm autoskolā;
8. NOKĀRTOJU MUTISKO IESKAITI AUTOSKOLĀ!!!! Trīcēju pie visām miesām, bet man pagadījās labi jautājumi, un brīnumainā kārtā pasniedzēja diezgan arī pievēra acis uz nepilnībām.

Tā nu es uzslēdu iPodā mūziku un gāju mājās. Skanēja ausīs The Cure - Just like heaven, pūta maigs vējiņš, bet bija silts kā vasaras vakarā un bija bišku tumsiņa jau. Es gāju un smaidīju kā nenormālā, ārā smaržoja tā kā pēc lietus vasarā - parasti man šī smarža besī, bet šogad to sajutu pirmoreiz, tā ka tomēr bija kaut kāds saviļņojums. Ja būtu sācis līt, es būtu vēl laimīgāka, jo man kaut kā liekas, ka lietus reāli iederas priecīgos brīžos, nu, ne jau tāds smagais lietus, bet tāds pēkšņais, foršais. Kad jau biju tuvu mājām, drausmīgi nobijos no meitenes, kas pēkšņi iznāca uz taciņas - man sirds salecās ne pa jokam, bet tas nu tā. Ā, aizmirsu piebilst - man būs jāmāca matemātika saviem klasesbiedriem kādu mēnesi. Ķipa es baigi labi šamo saprastu - nais, huh? + vēl mums autoskolā ir tāds brālis ar māsu. Gadi kādi 22 varētu būt. Tā māsa stāsta brālim: "Nu tad es tur uzslēdzu Kapsloku!" B:"Ko?" M: "Nu lielos burtus!" B: "Āāāāāā." Jā, cilvēki ir gudri!