Get down, get up.

No rīta pamodos pulksten piecos no nespējas elpot caur degunu, kņudināšanas kaklā un galvassāpēm, kā arī, šķiet, kaut kādas temperatūras. Protams, ieejot www.gripa.lv, tie uzrādījās kā pirmie saslimšanas simptomi. Vēl jau arī jābūt muskuļu sāpēm, kuras man arī ir, bet tām ir racionāls izskaidrojums - tāllēkšana no vietas, presītes un kūleņi. Tad redzēs, kā būs. Bet nu galīgi negribētos palaist garām pirmo (un pēdējo kā šīs skolas skolniecei) Spīdolas dienu, kuru es tiešām gribu apmeklēt. Nav laika slimot. Kakla sāpes progresē, galva joprojām dizzy - cerams, tā ir vienkārša saaukstēšanās.

Kid, I like you, but the next time I see you - you're dead.

"Skins" skatīšanās ir biedējoša. Jā, tas seriāliņš ir varens un uzdzen adrenalīnu, bet es īsti nesaprotu, vai šitāds sviests notiek arī patiesībā! Enīvej, es tādu dzīvi negribētu, tas viss man liekas tik netīri un fuj. Manhattan's elite piedur vairāk, lai gan arī too much drama.

A rush of blood to the head.

Gribas tikai ēst un gulēt. Pie visa vainīgs sports. Un vēl kaitina, ka cilvēki apkārt visu laiku cenšas izrādīt savu pārākumu, jo tas notiek ar lielības pieskaņu.

Walhalla.

Skatījāmies šodien skolā "Padomju stāstu". Pirmais mēģinājums man bija neveiksmīgs, jo toreiz, kad šo mūviju rādīja TV, pēc pusstundas es izskrēju no istabas, jo nu nespēju paskatīties. Šodien redzēju, tas ir, dzirdēju visu, jo acis pievērst ekrānam sevi varēju piespiest tikai vietās, kur runāja vēsturnieki. No kabineta iznācu ar asarām acīs un sliktu dūšu. Nezinu, kā es šovakar aizmigšu, ja jau no skaņas vien man kļuva pretīgi. Pēc "Omena" noskatīšanās 3 mēnešus normāli aiziet gulēt nevarēju. Par Jāni Dzintaru man vispār nav ko teikt. Redzot viņa seju, man acu priekšā uzplauka ainas, kurās es šķaidu viņa galvu, graizu vēderu un speru ar kājām, pie reizes žņaudzot un izdurot acis. Varonis, bļa.

I've been thinking about it for many long years.

Atnāku mājās novingrojusies, domāju, kā nu atkal uzņemšu iknedēļas seriāliņu devu, bet, protams, mani sagaida pārsteigums: neviens no tiem šonedēļ netiek rādīts, kaut kāds stulbs nedēļas pārtraukums. Vēl tieši šodien ar klasesbiedriņu apmainījāmies frāzēm: "Šodien Gossip Girl, jess, jess!" Nu labi, skatīšos tālāk "Rules of engagement", kas cits atliek.

The best days of my life (so far).

Man nepatīk cilvēki, kārtējo reizi secinu, bet kāpju sev pāri un atkal iekaroju sporta klubu! Forši, ka sporta laikā izdalās laimes hormoni! :)

Skins.

Laikam jaunā gada pienākšana mani patiešām ir izmainījusi, jo nu es nevaru ciest nekārtību savā istabā (varbūt vienkārši man negribas atkal veltīt veselu dienu visa vākšanai). Man riebjas, ka pašlaik uz grīdas un palodzes atrodas glāzes no vakardienas, uz galda stāv tukšas šampīša un Martini pudeles, ka ūdenspīpes tabakas nav skaisti ieliktas savās paciņās. Protams, tajā pašā laikā man ir slinkums to visu savākt, bet es to pavisam noteikti tuvākajās stundās izdarīšu. Vispār savu istabu esmu uzturējusi kārtībā jau 25 dienas, kas, manuprāt, ir ilgākais laiks, kopš mēs te ievācāmies, tas ir, pirms vairāk nekā sešiem gadiem.

Get it on!

Psiholoģijas stundai īsti piemērots jautājums, kad saruna aizvirzījusies līdz tam, ka klases ekskursijās nedrīkst dzert un pīpēt: "A bet ar seksu nodarboties drīkst?" Atbilde - pozitīva, jo tas pasākumiņš (atšķirībā no alkohola un cigaretēm) ir veselīgs. Nedrīkst tikai palikt stāvoklī, jo tad jau tā būs skolotājas vaina, ka nav stāvējusi ar svecīti klāt.

They're just old light.

Ļoti, ļoti gribu vēlreiz redzēt JRT "Stāstu par Kasparu Hauzeru". Dzīvajā gan tas vairs nav iespējams, jo M.Liniņa jau vairākus gadus kā nav. Tēta students bija. Redzēju to izrādi pirms ~6 gadiem, bet joprojām atceros fragmentus, lai gan par lielāko daļu izrādēm, kas ir redzētas pēdējo pāris gadu laikā, atmiņas ir visnotaļ miglainas, tas ir, knapi atceros, par ko tās bija. Zinu, ka ir nofilmēts, nezinu, kur dabūt - LTV arhīvā neatradu vai arī nemācēju meklēt.

Barcelona loves you.

Šodien pagaršoju savu pirmo burgeri Hesītī. Man likās, ka man negaršo burgeri (jo pēdējoreiz tādu ēdu Maķītī pirms 5 gadiem, kad pēc pirmā kumosa atlikums nonāca miskastē). Tā izrādījās patiesība. Tāpat notika arī šodien. Tāpēc, lai justos pilnvērtīgi, noēdu šokolādes tāfelīti, kas gan nedeva nekādu gandarījumu. Man vienkārši šodien gribas ēst. DAUDZ. Un junk'us.

Get high on information.

Man patīk smuki apģērbties, aiziet uz teātri un nosēsties pirmajā rindā, pirms tam ielādējot kuņģī ņammīgu saldējuma kokteili. Pat tad, ja izrādi nesapratu un man tā nepatika.

Bite me some more!

Šodien jūtos kā varonis, jo pēc vakarvakara foršajām izklaidēm ar sniegadēli man nesāp muskuļi! Nekad tā nav bijis! + uzkāpjot uz dēļa, baiļu un negribēšanas sajūta izzūd. Khūūūl. Ir gan uzradušies pāris mistiski fingāļi uz kājām, bet tos var pieciest.

All the small things.

K: "Kur tu esi redzējis tramvaju ārpus apdzīvotas vietas?" J: "Nu bet viņi taču brauc ārpus Rīgas!" K: "Tas ir vilciens!" E: "Mežaparks arī ir Rīga!"

Frozen strawberries.

Maija beigās noslēgsies mans ~5 gadu angļu valodas posms, kura dēļ es visu šo laiku sestdienās cēlos 9 no rīta, lai plkst 12:00, iemācījusies uz A4 formāta lapas rakstītu tekstu no galvas, kā arī sadarījusi visādus citus mājasdarbiņus, zvanītu pie privātskolotājas durvīm. Mans jaunais piecgades (kā Padomju Savienībā, haha) mērķis varētu būt iemācīties krievu valodu tā, lai nebūtu kauns. Kā arī būtu neslikti sākt apgūt franču valodu, ja pēc 10 gadiem es taisos dzīvot Monako, braukāt ar Rolls-Royce un vasarās atpūsties savā Nicas villā.

Esmu gatava kļūdīties!

Vakariņi ar meičukiem dod daudz prieka. Un smieklu. Mana labā atmiņa ir bulšits, jo atbildes uz "Latvijas" jautājumiem nespēju atcerēties, pat trešo reizi dzirdot to pašu jautājumu. + mūsu jaunā biznesa ideja ir izveidot pretēju portālu skaisto cilvēku lapai moust.lv - sauksies least.lv, un tas būs portāls tizliem, neglītiem un gudriem nūģiem, kurš pavisam noteikti "ieliks" pirmajam. Ierijiet!

Can you hear me?

"Man liekas, ka tu esi sākusi badoties!" "Tu tikai uzmanies ar to badošanos, lai smadzenēm barības pietiktu!" "Brokastis nemaz neēdīsi, tikai ūdeni dzersi?" "Tu vismaz pusdienas skolā ēd?" "Nopērc Gunai mandarīnus, viņa jau neko neēd!" "Un gaļu neēdi, tikai griķus??" "Ā, pareizi, ka tev uz veikalu nevajag, tu jau neko neēd!" Un tas viss pēdējo pāris dienu laikā. Cilvēki iet sviestā. Es tiešām "neko" neēdu, tas jau nekas, ka šodien pusdienās noštopēju trīs milzīgas picas šķēles un šobrīd pa muti man kūļājas trifeles. Džīīz.

Grass stains on my jeans.

Nesaprotu, kur man radusies tā satriecošā ideja iet uz fizmatiem. Es neko nejēdzu no fizikas. Sēžu pie mājasdarba gandrīz ar asarām acīs, bet NEKO nespēju izdarīt. Nekas nesanāk. !@#$%^&*

These are the things that I want to remember.

"Un, ja vien literatūras teorija akceptētu šādu žanru, visprecīzākais būtu "paradoksi un ilūzijas", tāpēc ka maldi te ņems pārsvaru pār atziņām, galvenā varone šķietami aizbēgs no sabiedrības, lai sabiedrībai dotu iespējami lielāku labumu, trakie liksies prātīgāki par gudrajiem, vecs vīrs - jaunāks par jaunajiem, citiem vārdiem sakot, tā būs grāmata par cerībām un sakāvi, ciešanām un eiforiju - manu dieniņ! - par visu to pretrunu mudžekli, kuru tu, cienījamais, pazīsti tikpat labi kā es (un tamdēļ, lūdzams, netaisi tik izbrīnītu seju!), jo visu kopā to sauc par rakstnieka darbu." Lai arī kā man liktos, ka no latviešu gramatikas es kaut ko jēdzu, shēmu šādam teikumam uzzīmēt es nespēju. Pat neesmu pārliecināta, ka pieturzīmes salikusi esmu pareizi, nesaprotu, kur te ir virsteikumi un kur - palīgteikumi. Labi, ka šī nav klasiskā 12. klases viela.

Tornero.

Mājās vienai pabūt gadās galīgi reti. Pirmoreiz viena pati pa nakti mājās biju 2007. gada decembrī (kad man bija 17). Tāpēc šitāds laiciņš, kad mājā pilnīgs miers, ir svētīgs - uzstibītas tumbas augšā, klausos savus tucīšus un priecājos. Arī tad, kad citi mājās, man ir miers un neviens netraucē, tomēr tos brīžus, kad visa teritorija ir man vienai, tie brīži nespēj aizstāt.

Mein Kampf.

Skola šodien nomācoša. Vispār sajūta tāda kā tādā cietumā vai autoritārajā režīmā. Katru stundu viņa ievelkas pie mums, pārskaita ("Es jau neesmu tā skolotāja, kura jūs pārskaita"), ZVANA MAMMĀM (pofig, ka mums VISIEM ir 18) par neapmeklētu stundu un vēl uzdrīkstas pajautāt, kurš nav bijis tajā un tajā stundā (jo nav paspējusi ienākt), laikam cer, ka starp mums atradīsies kāds, kas izstāstīs. Tā arī pateicu: "Es savus klasesbiedrus nenododu." Domāju, nav tālu tā diena, kad es, nespēdama savaldīties, izspļaušu: "Kaut jūs uz sārta sadegtu!" Es vispār skolā negribu rādīties, un viss ir viņas dēļ, jo, ieraugot to cilvēku, man iekšas sāk vārīties.

Keep it cool.

Taisījām šodien kultūrvēsturē dzejoli dadaistu stilā, kas izpaudās tā: izvelk katrs lapiņu ar vārdu (kas ir sagriezts īsts dzejolis), pēc kārtas visi sauc, viens pieraksta. +++ bira un augšup plaukstas augšup zvaigznītes šonakt sajūsmā uzslauka sasitās sētnieki - zvaigznes no debesīm krist publika prot mira tikai ielās zvaigznes

Ken lee.

Mums ir foršs sporta skolotājs, bet neatceros, kad man pēdējoreiz tāā būtu sāpējušas kājas un dibens no sporta stundas (bet patīkami), jo, ziniet, visādi jancīgi stiepšanās vingrinājumi nav mans jājamzirdziņš. Vakar ūdenspīpe un smiekli, šodien Engure, bet pirms tam deviņos no rīta matemātikas stundiņa - visnotaļ jaukas brīvdienas. Jāķeras pie darbiem, kuri man šonedēļ IR.

Let's face it.

Šodien psiholoģijā bija uzdevums, kurā no desmit lietiņām - telts, sāls, marles, virves, ūdens, sērkociņiem, šokolādes, konserviem, tīrs ūdens, spoguļa - bija jāizvēlas piecas, kuras būtu nepieciešamas, lai iespējami ilgāk izdzīvotu uz neapdzīvotas salas, turklāt jāsarindo pēc svarīguma. Mēs, kā jau autsaideres, izveidojām grupu no diviem cilvēkiem, hahah. Kad uz tāfeles katra grupa bija sarakstījusi, ko nu vajag, mūsu mīļie klasesbiedri, protams, iesaucās: "Kas tās par muļķēm, kuras liek pirmajā vietā spoguli?" Tātad mūsu variants bija šāds: 1. spogulis - jo tā taču var uztaisīt uguni (klasesbiedriņu variants: "Viņas tur taisīs skaistumkonkursu!"), kā arī Ievai vajadzēšot spaidīt pumpas, kas radīsies no šokolādes ēšanas; 2. aukla - jo mēs taisīsim trīsstāvu māju, kā arī, ja apniks, pakārsimies; 3. nazis - lai kokosriekstus nodabūtu no koka; 4. ūdens - jo vakaros ir jāmazgā seja taču; 5. šokolāde - jo kurš gan grib ēst riebīgus konservus, ja var štopēt šokolādi! Es teiktu, ka mums bija vislabākais saraksts + vienīgajām nebija sērkociņu, bet vienīgajām bija ŠOKOLĀDE!

Winter wonderland.

Gribu zināt, kā es rītdien izvelšos no gultas, jo šodien, mistisku apstākļu dzīta, pilnīgi labprātīgi nošķūrēju sniegu ne tikai mūsu ielas daļai (pirmo reizi šajā sezonā, btw), bet arī trīs kaimiņiem, kā arī gabaliņam, kas nesanāk nevienam. Būtu tīrījusi vēl, bet tur nebija apgaismots, līdz ar to neredzēju, kur ar lāpstu jāuzdarbojas. Šis darbiņš aizņēma apmēram 3 stundas, bet laiciņš pagāja nemanot, toties šobrīd roku pirksti ir savilkti un mugura JAU sāp. Ņerga!

That's Hollywood!

Forši ir ne tikai tas, ka mums kopš Jaungada uz mājām nāk divas NRA (savukārt matemātikas skolotājai - neviena), bet arī tas, ka šodien mūsu pastkastē atradās "Ilustrētā Zinātne", ko mēs neesam pasūtījuši!

Favourite part of the day.

Mīnus piecpadsmit man nekaitē. Tāpat čāpoju pāri tiltiem un visādām citādām vietām 45 minūšu garo ceļu mājās. Man pat kļūst karsti, es novelku cimdus (pirmo reizi šajā sezonā uzvilku), kā arī gribas attaisīt jaku. Beigās gan sasalst telefons, līdz ar to kādu gabaliņu nav mūzikas, bet var pārdzīvot, jo tāpat jau daudz domiņu galvā, ka nemaz nav laika klausīties, jo visādas muļķības jāapsmadzeņo.

They say the world must end somehow.

Tas, ka rīt ir jāiet uz skolu, ir tas negatīvais (un arī tas, ka beidzot jāsameklē cimdi, jo būs aukstumiņš). Tas, ka atsāksies seriāliņu otrdienas, ir tas pozitīvais. Foršiforši.

Indian summer.

Es beidzot, beidzot sapratu, kā skaitīt binārajā kodā, izmantojot pirkstus! Jesss! Man ir šitik gadu:

My mum thinks I'm cool.

Kā nu tur bija - kā pavadīsi gada pirmās divpadsmit dienas, tā arī aizvadīsi divpadsmit mēnešus? Nu, ja reiz šitā, tad visu janvāri es to vien darīšu, kā spēlēšu visādas datorspēles un šņaukšu tabaku. Hell yeah!