Dažādība

G.— Baigi kontrastainas mums brīvdienas.

I.— Jā, vienu dienu berzies dušā ar savu zeķi, citā dzer afternoon tea the Ritz viesnīcā.

Caminho Real 23. Epilogs.

Viesnīcas gulta ir pilnīgi garām – skaidrs, ka miegs būs slikts, un tā arī ir. Sāp visas malas (drīzāk no gultas, nevis no iešanas), gulta čerkst un čīkst pie katras kustības, tā ir šaura un nesaprotamas cietības/mīkstuma pakāpes. Bet pienāk rīts, es iztērēju atlikušo Perskindol, un mēs kā koka kluči Konstantīni nokāpjam brokastīs. Mūsu pārgājiens ir beidzies. 

Pusdesmitos no rīta izsaucam taksi un braucam uz nākamo viesnīcu Funšalā. No Mačiko tās ir 25 minūtes – skatāmies uz urbāno ainavu un neko nenožēlojam. Ierodamies viesnīcā, apjaušam, ka te ir liels pensionāru īpatsvars, bet jūtamies tikpat kokaini, tā ka tas ir pašā laikā. Un te sākas mūsu brīvdienas, balva par noieto (spoiler alert: mūs apgreido uz labāku numuru ar skatu uz baseinu, ar balkonu, ar trim bezmaksas banāniem un personalizētu zīmīti Mrs. Sančesai, kura laikam tomēr neieradās, tā ka paldies viņai). 

Par pārgājienu tātad: bez aviobiļetēm (un šī trīs dienu plezīra, kas tagad sekos) kopējās izmaksas mums divām ap 1400 eur. Te ieskaitās visas naktsmītnes, ēšanas, takši un veļas mazgāšanas. 

Vai ir vērts? Teiktu, ka pirmās divas dienas droši var skipot, jo ir pārāk urbānas, bet viducis ir skaists. Drīzāk vajadzētu pameklēt kādas levadas vai ko tādu, kur nav jācepas uz asfalta. Bet labi tas, ka palaikam sanāk nonākt kādā ciemā/pilsētiņā, jo tad ir kur piesēst, atpūsties, ierīt un tā. Un vēl labāk ir tas, ka brīvkrāni ir visur. Nav jāstiepj lielas ūdens rezerves, izdzīvoju ar vienu 0,75 L pudeli. Pagaidām bez dizentērijas simptomiem. 

Ko vajag? NŪJAS, bļeģ. Bez nūjām neiešu vairs nekur (paldies, Zane, ka teici, ka nūjas vajag Madeirā). Un tabletītes, kas palīdz ceļiem (tās bija brīnumainas). Pārējais viss same, same – jābūt gatavam visādiem laikapstākļiem, jābūt gatavam, ka būs fakin grūti, jo būs tiiiik daudz jākāpj augšā un lejā (šaubos, ka tam var fiziski un morāli sagatavoties), jābūt gatavam, ka būs arī ellīgi skaisti.

Līdz (varbūt) nākamajai reizei! 

Caminho Real 23. 7. diena. Santana—Machico (26 km)

Galīgi nevaru iemigt, sāp kājas visā garumā, gribas tās nozāģēt, knosos un rotēju pa gultu, skrollēju internetu, meklēdama tā malu (wide toe box hiking shoes), līdz ap kādiem vieniem beidzot atplīstu. Aiz loga čab palma, kas izklausās ikurāt kā lietus pakšķēšana, bet no slapjuma ne miņas. 

Tā kā miegs šonakt cīņā zaudējis, gribas piestumties ar brokastīm. Brokastu telpā tiik daudz cilvēku, ka troksnis spiež uz nerviem, pēdējās dienas tik daudz būts mierā un klusumā, ka gribētos kaut kur nolīst stūrītī un uzlikt rokas uz ausīm. Vispār jūtos jocīgi, uz pieres jau gandrīz izspiežas sviedri, kamēr ēdu siermaizīti. Varbūt esmu mazliet sevi pārslogojusi, hmm. 

Pēc brokastīm ejam paņemt izmazgātās drēbes, uz ko recepcijā mums pasaka, ka the laundry ladies arrive at 9. Nu, būtu forši, ka kāds to būtu pateicis vakar, paldies. Tagad pusstundu (ak, nē!) jāatpūšas. Arī deviņos drēbes nav gatavas. Mēģiniet pēc stundas. Jā, nu, bet mums šodien vēl jānoiet kādi 22–25 km, mums nav laika gaidīt. Bet mēs gaidām, jo ko gan citu. 

Drēbes saņemam 10:40 (tās nav pilnībā sausas) un tūlīt pat tinamies. Gribas ar taksi braukt uz nākamo viesnīcu, un miers, divas stundas esam marinējušās, gaidīdamas pestīšanu. Soļi šodien velk pie zemes. Pirmais posms ir mazliet uz augšu un tad uz leju, leju, leju. 

Vispār interesanti. Ilzes grāmatā minēts, ka tur darbojošā persona gribētu dzīvot Madeirā un sērfot (7 dienu laikā redzētie sērfotāji: 0). Manā grāmatā puikam ir par mazu botas, tāpēc pēdas ir noberztas un notulznotas līdz asinīm. Bet tas nu tā. 

Ceļš uz Faial ved gan pa asfaltētu ceļu, gan pa trepēm. Agrāk man bija tādas slimas fantācijas, ka es eju pa ceļu & mani ceļi vienkārši sabrūk. Pēkšņi ceļu nav. Kaut kā šodien atkal šo iedomājos. 

Pie Faial baznīcas uzvelku ‘ortozes’. Esmu nogurusi. Neejam pat pusotru stundu, bet plinti ar prieku mestu krūmos. Šodien gan, visticamāk, ir mūsu gājiena pēdējā diena. Rīt, protams, ir pieejams Machico—Funchal posms, bet tas ir šosejas gājiens, tā ka paldies, nē. 

Mums abām viss besī, jo sevišķi šoseja. Pienāk brīdis, kad vairs nevaru izturēt un uzlieku jauno “Lielisko piecinieku”. It kā šodien nav baigais karstums, bet saule dedzina, un pavisam drīz mums jau atkal jāpiš lejā. Līdz pašam okeānam. Nu viegli tas nav. 

13:45 esam Porto da Cruz, nav liela luste uz pusdienošanu, tāpēc nopērkam saldējumu, gāzētus dzērienus un kaut kur piemetamies sagatavoties kāpšanai. Tagad jāiet iekšzemē – jānošķeļ viens salas kancis un jānonāk atkal pie okeāna. Nekas jau grūts: 600 metru uz augšu, tad tikpat uz leju. Nevar īsti saprast, cik tas ir tālu, bet tuvu nav. 

14:05 ceļamies, uzpildām ūdens pudeles un soļojam. Pilsēta no augšas ir skaista – koši baltas mājas, oranži jumti, fonā viļņojas pārpasaulīgi zils okeāns –, bet šajā brīdī to grūti novērtēt. 

Kaut kad ceļš kļūst netīrs un aizaudzis, kaut kad jāšķērso upe pa akmeņiem, jo tilta nav, kaut kad jāiet pa mazdārziņu rajonu (mazdārziņos audzē banānus). Kamēr traušu no biksēm nost kaut kādus dadžus, mani panāk Ilze un sniedz man zelta banānu, ko viņai iedevis random portugāļu vīrietis. Apēdu, garšīgs. Pēc brīža eju gar mandarīnu koku, kas nobirdinājis dažus augļus. Vienu nolobu, smaržo ļoti labi, bet skāāābs. 

Ir jau pusčetri, esam nogājušas TIKAI 15 kilometru, bet neesam pat vēl augšā. Jākāpj vēl. Nūjas zemē cērtu arvien agresīvāk, sajūtu, ka nu jau man sāp trapece, bet kāpju, svīstu, kāpju, svīstu. 

Un četros mēs laikam beidzot esam augšā. Jūtos nokauta, šķiet, šis bija trakākais svīdiens, drēbes ir slapjas līdz vīlēm (un tā nav kokvilna). Paskatos kartē, ka esam 2 stundu attālumā no galamērķa. Mazliet gribas paraudāt, bet nav spēka. Sākam iet lejup. 

Ejam jau stundu. Iedomājos, ka esmu izslāpusi, nav bijusi neviena strūklaka, kopš sākām soli augšup, pudele sausa & es apriju šokolādīti kādā izmisuma brīdī. Bet the camino provides, jo burtiski divas minūtes vēlāk ir brīvkrāns. 

Beidzot atkal tālumā vīd okeāns, vakara saule svītro kalnus, bet man šis skaistums ne prātā, es gribu BEIGT IET. Bet ar to, ka ieejam Machico (latino), ir par maz, jo viesnīca mums ir netālu no okeāna, tā ka jāiziet cauri pilsētai. 

Ilze dur pa priekšu, un es mērķtiecīgi viņai sekoju, koncentrējos tikai uz to, lai viņu nepazaudētu, tas ir vienīgais mērķis. 18:05 ieejam pa viesnīcas durvīm. Tiekot numurā, es burtiski uzreiz apguļos uz grīdas un izdvešu neartikulētas skaņas, jo liekas, ka sāp viss. Iespējams, pie sevis nodomāju, ka vairs nekad nekur neiešu, bet nespēju to izteikt vārdos. 

Biju paņēmusi līdzi vienu vienīgu Ibumetin tabletīti, ko svinīgi ieņem. Visticamāk, tai būs tikai placebo efekts. 

Stundu vēlāk mums pietiek enerģijas aiziet uz veikalu pēc ēdamā (10 minūtes katrā virzienā), tā ka laikam tomēr esam neuzveicamas. 

Soļu skaits: 37 500

Stāvu skaits: 291 

Caminho Real 23. 6. diena. Ponta Delgada–Santana (22 km / 24 km)

Šodien mums nav laika iziet visu ceļu, jo saule riet par agru. Jāiet ~tikai ap 30 kilometru, bet to pieveikšanai vajagot 12-14 stundas (4 pīķi). Tāpēc izdomājam čītu — aizbrauksim ar taksi līdz Ponta Delgada, kas esot nosacīti neinteresantākā (un vienkāršākā) dienas daļa, tādējādi nogriezīsim vienu no četriem kāpieniem un kādus, cerams, 8-9 kilometrus no maršruta. Tā kā brokastis ir tikai pulksten 8, sāksim ap 9 no rīta (un iet pa tumsu jau nu es netaisos). Saule riet mazliet pēc sešiem, cerams, ka saies. 

Lai pieliktu kājas pie zemes pēc pamošanās, ir jāsaņemās, jo nezinu, kā būs. Ir tā, ka apakšstilbi ir dieeeezgan nokausēti. Atkal ziežos ar Perskindol (man jāiztērē visa tūbiņa, mājās tak nevedīšu), domāju arī, vai vilkt diezgan bezjēdzīgās ortozes šodien. 

Ēst nemaz negribas (neticami, jo ēst gribas vienmēr), bet tāpat štaukāju iekšā gan siermaizīti, gan arbūzu, gan kruasānu ar ievārījumu. Atnes arī pankūkas, bet šodien man nav iespēju tās iestumt kuņģī. 

Tā, nu, jāmeklē taksis. Vienīgais Bolt, kam līdz šejienei 25 minūšu brauciens, atceļ braucienu, Ilze aiziet uz recepciju un dabū vietējo takšu vizītkartes. Zvanu es – paveicas, Nellija (kas gan izklausās pēc vīrieša) paceļ klausuli. Stāstu, ka man vajag no San Vičentes uz Ponta Delgada, uz ko viņa (viņš?) atbild: “Do you speak frenš?” Un, jā, I speak un petit peu! Lūdzu, 4 gadi HZF nav zemē nomesti, jo varu saprast, ka taksiste man lūdz atsūtīt adresi uz WhatsApp. Merci & tiekamies! Mums vajag uz Ponte Delgadas KAPIEM, no kurienes plānojam sākt ceļu. Cik piemērota vieta šodienai. 

Nellija ir sieviete! Bet šis būs dārgs brauciens. Jau iekāpjot, skaitītājs rāda 35 eiro (viņa pie mums brauca 20 minūtes). Kaut kā 15 minūšu ilgajā ceļā noturam vieglas sarunas ‘franciski’ (reizēm Nellija kaut ko ierunā tulkotājā portugāliski & parāda tulkojumu angliski, piemēram, grib zināt, kur dabūjām viņas numuru), viņa mūs izjautā par to, kur iesim šodien, cik kopā iesim daudz, vai šodien pēdējā diena utt. Kad sakām, ka šodien 20 km ejami, Nellija saka – 5 stundas! Nuuu, šaubos, šaubos. Bet esam atbraukušas līdz Ponta Delgada, par taksi jāmaksā 50 eiro, bet Nellija saka, lai dodam 40 eiro, jo “vous etes sympathiques”. Mīļi! Arī piekodina zvanīt viņai, ja nu kas, braukšot mums pakaļ. 

Tātad 9:15 esam kapos, un jākāpj ir uzreiz. Ir ļoti skaisti un ļoti svīdīgi. Stundu dudinām augšup pa celiņiem, vien pa brīdim piestādamas ievilkt trīs elpas un padzerties. Atkal var dzirdēt, kā krūmos švaukst ķirzaciņas! Pilnīgi sailgojos. 

Pēc stundas esam ciematā Boa Ventura (nejaukt ar Eisu Venturu). Vietējie bauda svētdienu un saulīti. Īkšķiem sokas ciešami, ja vien ar botas purngalu neuzsit pa trepīti, ko es pamanos izdarīt vairākkārt. Pie brīvkrāna padzeramies, es uzstutēju ortozes kājās & bliežam tālāk. 

Kādu brīsniņu ejam lejup, bet 10:50 atkal sākas iespēja (bez izvēles) kāpt pa līču loču trepītēm – nav viegli, bet aizraujoši. Kā dziedāja Ance Krauze, šī dzīve ir kā šūpoles, uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju. Lūk, šie vārdi totāli raksturo šodienas maršrutiņu. Ir silti, bet saule ir mazliet aizplīvurota, tāpēc traki nededzina. Kaut kur Arco de Saõ Jorge piesēžam uz betona maliņas un 20 minūtes laiski pačilojam kā slinki kaķi.

 Un labi vien ir, jo pēc šīs pauzītes jākāpj 27% stāvumā, tālāk aiziet trepes, bet kājiņas vairs nav svaigas. Kaut kā likās, ka būs jāiet tagad uz leju, bet nekā. Kāp, rausīt, kāp. Uzacis un skropstas nespēj noturēt fronti, un sviedri gāžas acīs. Karte rāda, ka drīz mūsu taciņa savienosies ar šoseju, bet ar šo ātrumu tas diez vai būs tik drīz. 

Kaut kad jau tas notiek. Ir pulksten viens, ir uzkāpti 230 stāvi & esam nogājušas mazliet virs 10 kilometriem četrās stundās. Mmm. 

Nu labi, tagad varbūt iesim lejā. Kaut kā soma šodien liekas neērta, visu laiku te pievelku, te atlaižu lences, toties ejam garām skaistai monsteru audzei. Un divos beidzot esam pusdienotavā, kur mūs appuišo austrāļu (tā mums liekas) dāma (viņa ir no Dienvidāfrikas). Rijam burgerus un dzeram kolu, kas garšo kā absolūts dievu nektārs. Uzzinājusi, ka mums šodien jānokļūst Santanā, viņa piedāvājas mūs aizvest, jo pati tur mazliet vēlāk braukšot. Paldies, bet mēs izvēlamies sāpes! Esam veikušas aptuveni 2/3 ceļa, bet priekšā vēl gājiens lejup līdz jūras līmenim (kādi 350 m uz leju) un beigās desertiņš – 400 m uz augšu, juhūū. 3 stundas droši vien. BET – viesnīcā esot baseins, un tas šķiet diezgan forši. 

14:45 smagām kājām ceļamies un uzsākam lejupceļu. Trepes, tad netrepes, tad vēl trepes, turklāt pa brīdim redzams zigzags, kas vedīs mūs uz augšā uz Santanu. Pēc 45 minūtēm esam lejā. Ceļi nav superlaimīgi, bet ciešami, īkšķi gan iesniedz protesta notu. Bet, hei, tagad tikai uz augšu, būs labāk! 

Zigzags ir skaists, bet nežēlīgs. Gar takas malām slejas opuncijas, akmeņu spraugās pazūd ķirzaciņu lokanās astes, savukārt mēs mirdzam saulē kā Edvarda Kalena māsīcas. Bet tie ir tikai sviedri. 

Izvelku savu kroņa numuru – Norwex lupatu, ar ko ikdienā tīru virtuvi, bet šodien tai ir īpašs pagodinājums susināt man seju. Efekts gan ir uz trīs minūtēm, tāpēc pāreju uz citu metodi: skurinos kā suns, lai notraustu sviedru lāses, un, visticamāk, atstāju aiz sevis sviedru taciņu (ne sliktāku kā Ansīša un Grietiņas maizes taciņu). 

Pēc 45 minūšu kāpiena esam augšā, bet jāiet vēl stunda. Ā, un mēs neesam augšā, jāturpina kāpt. Pēkšņi parādās vējš, kas momentā nožāvē sviedrus, gandrīz vai vēsi kļūst. Apjaušu arī, ka šodien tik intensīvi esmu vicinājusi nūjas, ka mazliet jūtu tricepsus. Bet beidzot mēs ieejam pilsētiņā, pa kuras ielām laiski pastaigājas tīri cilvēki, un mēs tiem pa vidu slājam uz savu viesnīcu, kurā ierodamies 17:05, tātad gandrīz 8 stundas kopš iziešanas. Jā, nu, man liekas, ka šodienai gana. No ragrets, ka izlaidām pirmo posmiņu. 

Restorānā it kā esot marakujas pudiņš – Madeiras nacionālais (?) deserts, kas nekur citur nav redzēts vēl, tad jau laikam nav baigi nacionāls. Gribu. Ēdīšu. 

Soļu skaits: 32 075

Stāvu skaits: 361 

Caminho Real 23. 5. diena. Porto Moniz—Sao Vicente (21 km)

Man ir vajadzība salīmēt vakara botas, tāpēc pēcpusdienā nopērku superlīmi. Kad vēlāk gribu palasīt instrukciju, atklājas, ka tā ir pieejama tikai… lietuviešu, igauņu un latviešu valodā. Lūk, Madeiras brīnumi. Botas kaut kā nebūt tiek salīmētas, derēs. 

Lai gan bijām plānojušas iet vakariņās, esam labi sarijušās čipšus (nu skaidra lieta!), cepumiņus un riekstus, tāpēc doma par trīs kārtu maltīti nevilina. Tā vietā izejam mazā pastaidziņā, ir septiņi vakarā, tumšs, un šī pa dienu tik dzīvīgā pilsētele nu ir spoku ciems. Okeāns tumsā liekas vēl bailīgāks, putas iet pa gaisu, vējš, lai gan silts, ir pieņēmies spēkā. Apēdam pa saldējumam un taisāmies atpakaļ uz savu viesnīcas numuru, kur mums ir problēma,– pilnīgi slapji pārgājienu apavi. Mazliet gribas sev ievemt mutē, zinot, ka tie apavi līdz rītam sausāki nekļūs. Piekarināt tos pie kondicioniera gan nemēģinām. 

Vispār ļoti gribas iziet Pico Arieiro – Pico Ruivo taku, kuru es labprāt iemainītu pret kādu pārgājiena dienu. Izskatās, ka vaļā ir tikai maza daļa trases, un es uzmetu lūpu.  Ar kādām tiesībām te kaut kas ir ciet (tas, ka taka nav pieejama augusta meža ugunsgrēku dēļ, man, protams, neliekas pietiekami svarīgs iemesls). Bet būs jau droši vien jāņem tas, ko dod, negribas šo atstāt uz nākamo reizi. 

Miegs joprojām nav mans bestijs, bet ar visu grozīšanos līdz septiņiem izvelku. 

Ejam brokastīs, un mums ļauj sēdēt tikai pie ar papīra salvetēm klātajiem galdiem. Laikam viesnīca savus viesus uzskata par nekulturāliem rukmeniem. Brokastīs vārītas olas. Un siermaize. Nav nekāds Kempinski, bet paēsts ir. Saņemam atpakaļ arī savas izmazgātās drēbes, kas ir ārkārtīgi mīkstas, tīras un smaržīgas, ko nevar teikt par apaviem. Negribas sausā zeķē tērpto pēdu stumt iekšā mitrajā botā, bet sakožam zobus un to darām. 

8:50 pametam mūsu mītni un uzsākam gājienu.

 Pūš silts pretvējš, un drīz vien mēs jau kāpjam gar apdrupušām klintīm. No otras puses okeāns, kurš šeit izskatās tik apaļš. Aizmirsu, ka šī diena sākas ar pacelšanos 500+ metru augstumā. Man it kā nav slikta oma, vienkārši jūtos lēna, un man tas nepatīk. 

Kādā brīdī sākas bezgalīgas trepītes. Sākotnēji tādas, kas veidotas no oļiem, vēlāk tās pāriet betona zigzagā brauktuves viducī. Līkums aiz līkuma, bet ceļš tikai uz augšu un augšu. 

Ilze pavēsta, ka sviedri līst kā bodībaiku nodarbībā, uz kuru mēs reiz aiztesāmies (tajā kāds vīrietis zem sava baika pirms nodarbības jau izlika salvetes, kuras pēc treniņa savāca izmirkušas). Esam ceļā pusotru stundu, esam dienas augstākajā punktā Eira da Achada. Tagad jātiek lejā. 

Sākam iet pa izdangātu, dubļiem un peļķēm rotātu zemes ceļu, un man ir tikai viens jautājums – kādā fakin sakarā mēs KĀPJAM AUGŠĀ?! Jā, labi, te smaržo pēc eikaliptiem, bet es jau biju nolēmusi iet lejup. Speramies kādas 20-30 minūtes, un kādā brīdī iemetu aci kartē. Labi, ka tā, jo savu kreiso pagriezienu esam palaidušas garām, tā nu pārsimt metru plančkojam atpakaļ. 

Mazā taka nudien iet lejup pa pasaku mežu. Mazāk pasakaini ir tas, ka to klāj mitras lapas, kas apsegušas saknes un akmeņus. Lejupceļs ir diezgan stāvs, brīžam, ieraugot kārtējo nogāzi, jāizshēmo, kur likt kājas. Konceptuāli šis ir ļoti forši, bet ļoooti nogurdinoši, ķermenis nostiepts kā stīga, ir jāfokusējas, bet es nevaru, man galvā skan Sean Kingston “Fire Burning” jau kopš rīta. 

Ilze paslīd, iekviecos es. Viss kārtībā, tikai mazliet sasitusi plecu, jo nav turējusi nūjas pareizi (tāpat kā es). Ar steigu izņemam rokas no cilpām, mācība ir. 

Šis lejupceļš ir sakāvis manas kājas, kuras lēnām pārvēršas želejā. Ir pusviens, es gribu ēst, bet līdz Seixal vēl 2,5 kilometri. Okeāns ir redzams, bet mēs vēl neesam lejā, kas nozīmē, ka mūs sagaida lejupceļš. Sajūsmā laužu krēslus. 

Ilze aiziet pa priekšu, es atpalieku kādu puskilometru, jo man vairs nav ne dukas, ne vēlmes iet. Aiz Seixal robežas ir jāiet vēl, ēdiens virsū neskrien. Vispār ir pagājuši tikai 14 km, bet sajūtas kā pēc 40. Nožēlojami, Guna! 

13:15 beidzot SĒŽAM kafejnīcā jeb snack-bar. Pasūtu picu un “coconut smutty”, kā arī pastel de natas. Noriju visu, nepacienādama nevienu kaķīti, kas ap mums luncinās. Ilze uz labu laimi pasūta “prego special”, kas izrādās makana gaļmaize ar, jā, frī kartupeļiem!  

Nosēžam gandrīz stundu (laimīgā kārtā ēdienu nesa diezgan ilgi). Mums vēl kādas divas stundas ejamas, ņemot vērā manu tempu. 

Karte rāda, ka jāiet pa lielo ceļu un tuneli. Bet mums negribas. Blakus ir arī mazāks celiņš, un mēs gribam iet pa to. Sacīts-darīts. Darīts tiktāl, ka mazais celiņš pārsimt metru tālāk ir bloķēts – tam pāri gāžas ūdenskritums, tas nav ejams. 

Tā nu skumji griežam atpakaļ un ejam pa 1,3 km garu tuneli. Vācu blogs mūs brīdināja, bet mēs neklausāmies vāciešos. Tunelis nav nekāds sapņa piepildījums, bet vismaz ir skaidrs, ka esi 1,3 km tuvāk galamērķim. Arī nākamais apvedceļš mums nav veiksmīgs. Ilze, kas iet pa priekšu, izzondē, ka tur viss ir ūdenī un zālēs, nebūs šoreiz. Ejam iekšā nākamajā tunelī, kas ir tikai puskilometru garš. 

Viss jau būtu okei, iet var, bet man sāp kāju īkšķi. Nesaprotu, kā tā var būt, jo šajās botās es izgāju Kerry Way & neatceros šādu problēmiņu. Lai nu kā, priekšā ir trešais tunelis, trīs lietas – labas lietas. BET taka gar klinti izskatās ejama. Ilze izvēlas tuneli, es, muļķadesa, iešu gar klinti. Sākumā jauks kāpiens, kas nāk kā pestīšana, jo īkšķiem nav spiediena.

Virs galvas man ir klints, kas bišķi liek pārdomāt savas dzīves izvēles, bet tajā varenībā ir kaut kas skaists. Īsto adrenalīnu gan noķeru, kad man vienītī jāiziet cauri diviem maziem tunelīšiem, kuri, lai gan negrimst piķa melnā tumsā, nav sevišķi apgaismoti. 

Bet tas man palīdz izturēt līdz beigām, un 15:50 sasniedzam savu viesnīciņu, kurā jāparakstās par noteikumiem, ka, piemēram, ar dvieļiem neslaucīsim apavus. 

Es guļu uz grīdas kā ronis, man nav spēka. Viesnīcā ir mazs baseins un džakuzi, un tam gan mēs saņemamies. Neviena cita nav, tāpēc izmērcējamies līdz sačokurotiem pirkstiem džakuzi un tonusam vēl paplunčināmies baseinā. Ļoti labi, ļoti labi. 

Vakariņās pēkšņi sāk skanēt “We wish you a merry Christmas” (arī viesnīcas lobijā jau ir mākslīgā eglīte), nopērkam atkal saldējumu (ok, es paņemu divus) & iekārtojamies mazliet padirnēt. Rīt priekšā gara, grūta diena. 

Soļu skaits: 30 100

Stāvu skaits: 140

Caminho Real 23. 4. diena. Ponta do Pargo—Porto Moniz (16 km / 18 km)

Pa abām izdzeram vienu bezmaksas vīna pudeli (lielākoties es, jo Ilze dzer lēni, kas man, protams, ir izdevīgi), atrodam veidu, kā izžāvēt pielijušās botas (cerams, namiņa saimnieks to nekad neuzzinās), un baudām vakaru. Tas gan nozīmē, ka istabas temperatūra ir ap 30 grādu – jāsalst nav. Mazliet bēdīgi, ka laiks tāds švaks – nav nekādas vēlmes bāzt degunu ārpus namiņa, lai gan no terasītes paveroties skaists saulriets (kad sauli līdz pēdējam stariņam nav apēduši mākoņi). Tā nu saulrietu sagaidām, skatīdamās “Sense & Sensibility”. 

Rīts ir apmācies (nelīst!), nav super iedvesmojoši, bet galamērķī mūs, iespējams, sagaida pelde Porto Moniz vulkāniskajos basēēēnos, kas šķiet tāds jēdzīgs mērķis. Apēdušas kokosriekstu jogurtus, fonā skanot Sindijai Lauperei, sastūķējam somas un 8:25 izejam pa namiņa durvīm. Šodien plānā aptuveni 20 km, zinu, ka gabaliņu ceļa varam iet pa levadu, kura esot ļoti skaista (vairāki ūdenskritumi), bet vairs neko citu par dienas plānu es nezinu, neesmu painteresējusies. 

Drīz vien izejam uz dubļu-akmeņu takas, kas ļoti atsit Īrijas gājienu. Nūjas lieti noder – vismaz var pabakstīt katru aizdomīgo pleķīti, lai apjaustu, vai kāja grims 100% vai būs pārsteigums. Bet vispār atgūstam vakar iekavēto – ne pārāk īss kāpiens lejup pa vienu pusi un gaaarš kāpiens augšup. Pa kājām mazliet pinas norasojusi zāle, tā ka tik cītīgi žāvētās botas ātri vien ir vecajā statusā (slapjas). 

Kāpiens pa meža taku vispār ir skaists, un tam nav ne vainas – izkustas citi muskuļi, pastiepjas apakšstilbi, sviedri tek acīs, bet tie vēl ir svaigi! Iebilstu tikai pret zirnekļu tīkliem, kuros sapinies rīts un kas pinas man gar seju un rokām. 

Pulksten 10 uzeju uz asfaltēta ceļa, un uzreiz ap mani luncinās vējš. Paskatos kartē, ka līdz levadas sākumam jāiet gandrīz stunda, par ko neesmu sajūsmā, bet kur gan es likšos. Liekas, ka migla krīt. Vai tas ir lietus. Ceru, ka ne lietus. Bet uzvelku lietus jaku, jo kļūst vēsi, sviedri mani ātri vien atdzesējuši. 

Tomēr tas ir lietus, tāpēc kepka + kapuce tiek likta lietā (labojums: Ilze šo triku noskatīja nevis dziesmu svētkos, bet gan Imagine Dragons koncertā). Kartē redzu, ka Achadas da Cruz, kur plānojam kāpt uz levadas, ir it kā supermārkets un bārs. Kad ieeju pilsētā, rakstu Ilzei, ka gribu piecas stundas pasēdēt, tāpēc 10:50 eju šajā viegli aizdomīgajā veikaliņā, kurā pāris kvadrātmetros pārdod kā makaronus, tā wd-40, pulksteņus un šokolādes. Vairāki vietējie čilo “bārā”, un es palūdzu kafiju ar pienu un Kitkatu, par ko samaksāju divus (!) eiro. Kafija ir ĪSTA. Ar visu piena putu zīmējumu, garda. Arī Ilze pēc pāris minūtēm ir klāt un piesēž man līdzās. Tad paziņo, ka uz ceļa bijusi zīme, ka levada ir ciet. Sods par tās šturmēšanu 2,5K eiro (varbūt 1,5).  Apsveram domu varbūt tur līst tāpat, bet laikam jau neesam tik drosmīgas, lai šādi pārkāptu noteikumus, turklāt negribas netīšām iekļūt kādā šļūdonī. Pūš horizontāls lietus – nav tā, ka gribas turpināt ceļu (esam aptuveni pusē). Bet būšot skaisti tāpat (it kā). Ceļš vedīs uz leju (no 700+ metriem jātiek līdz okeāna līmenim), bet lauvas tiesa pa asfaltu (jo levada atkrīt, šņuk). 

Labi, labi, mēs jau ejam – divi kuprīši ar nūjām pa lietu. Vispār jau ceļš ir skaists, bet ir pārāk slapjš, lai es būtu ar mieru priecāties.

 Gribu uzlikt paklausīties podkāstu ar Džonu Fruščianti, ko esmu LEJUPIELĀDĒJUSI, bet Spotify spītīgi atsakās to atvērt, tāpēc palieku vien pie mūzikas, bet viss sāk besīt arvien vairāk. Nūjas nesu rokās, jo slinkums tās izmantot, bišķi gribas kādam uzdirst vai kašķēties. Kad Ilze mani pagaida autobusa pieturā un pamana, ka nesu nūjas rokā, viņa jautā: “Apnika nūjas?”, un mēs abas reizē atbildam, “viss apnika”. No lejupceļa man sāp gurni, ceļi ir piekusuši, spiež kāju pirkstus, jo pēdas šļūkā botās (man liekas, ka man būs reiz jāpāriet uz baskāju apaviem, jo manas pēdas spītīgi atsakās deformēties & turpina būt pleznas). 

Nonākam pie stāva, betonēta ceļa. Pāri malai neko neredz, balta migla. Sausā laikā vien pa tādu celiņu iet noteikti ir piedzīvojums, bet lietū – kolosāla iespēja koncentrēties katram solim. 

Un tad attopamies pie akmentiņu trepītēm, kas nogādās mūs pašā okeāna malā (trepītes ved gar krauju). Bildēs tas viss izskatās brīnišķīgi, bet bildēs ir saulains laiks, bildēs nav jādomā par to, vai šļūksi uz mutes vai uz pēcpuses, ja veiksi kaut neapdomīgu pussoli. Tāpēc ar piekusuša gliemezīša ātrumu pa solītim vien šļūcam lejup. Nūjas atkal glābj – vismaz dod drosmi, ja neko vairāk. 

Kad beidzot nokāpiam zem mākoņa, ieraugām slaveno okeānu. Nu neizskatās baigais peldamlaiks, drusku viļņi bango. BET. Vairs nelīst, un kļūst siltāks! Tas vien ir sasniegums. Kad beidzot esam lejā, šķiet nereāli, ka mēs te atnācām no pašas augšas, tas izskatās gaziljons kilometru tālu. 

13:30 ievelkamies hotelī (mūsu viedierīces rāda 16 / 18 km), mūsu istaba jau ir gatava. Gribas ēst, bet pirms tam jāizstaipās un jānomazgājas. Atklāju, ka man ir neliela tulzniņa uz mazā pirkstiņa. Iespējams, pirmā tulzna pārgājienā. Bet svarīgāk ir tas, ka istabā ir gaisa kondicionieris ar siltuma režīmu, tāpēc nekavējoties uzgriežam maksimālos +30 °C, mums vajag izžāvēt visu, cik vien var. Atkal sagatavojam maisu ar drēbēm, ko nodot laundry service. To atstājam recepcijā, kur neviena nav. Iespējams, man rīt nebūs drēbju, bet šodien par to nedomāšu. 

Vienojamies aiziet kaut ko iekost viesnīcas kafetērijā un tad bliezt peldēties. Pasūtām pa nevainīgai sēņu omletei, un viesmīle atnes kečupu, majonēzi un sinepes. Nu okei, lai tā būtu. Izrādās, omletei komplektā nāk frī kartupeļu čupa, lai tiktu ievērotas visas vajadzīgās uzturvielu proporcijas. Viegla launaga vietā piestumjamies kā cūciņas – kā reiz pirms peldes. 

Vulkāniskie baseini ir bez maksas, un arī bez maksas vari izģērbties un pārģērbties, kamēr netālu citi taisa selfijus. Es, protams, biju iedomājusies, ka ūdens būs kā termālajos baseinos, a ņifiga – lienu iekšā drebinādamās, bet, ja reiz te esmu, jāpeld ir (Ilzei ūdens liekas fine). 

Dzidrs, sāļš ūdens, pāris latviešu (ūdenī un pārāk salīgie), ir jau skaisti, neliegšos. Ja spīdētu saulīte, būtu vēl skaistāk, bet arī daudz vairāk dibenu te satupētu, šobrīd ūdenī cilvēku tiešām ir maz, var mierīgi pelst un nevienam ar papēdi pa zodu neiebelzt. 

Rīt vēl laikam relatīvi ok diena, bet parīt plānota kaut kāda elle. Būs jāizdomā kāds čīts.

Soļu skaits: 25 000

Stāvu skaits: 109

Caminho Real 23. 3. diena. Prazeres—Ponta do Pargo (22 km)

Miegs joprojām nav mans sabiedrotais. Griežos ap savu asi kā sivēns uz iesma, paskatos pulkstenī, bet ikreiz joprojām ir nakts vidus. Kādā brīdī pieceļos un noņemu nu jau izkaltušos legingus no radiatora (varu iedomāties, kā patiesībā ož mūsu guļamistaba). 6:30 vairs nevaru izturēt un palasu grāmatiņu, bet pirms tam ar gudru ziņu uzlieku sasildīties dvieli (kā self care video jūtūbā). 

Viss šķiet mitrs. Lai pasliktinātu situāciju, mazliet appludinu vannas istabas grīdu. Izmazgāju matus ar kaut ko, kas smaržo pēc veļas ziepēm. Fēns nedarbojas, tāpēc izžūstot mana pusčolka stāv kā ragi. Riņķi zem acīm šajā gaismā liek man izskatīties kā heroīna lietotājai. Ķermenim it kā viss kārtībā, kājās nostāvēt varu, bet negribas. Trešās dienas krīzīte. 

Brokastis gan ir lieliskas – saimniece pagatavo omletes, ielej svaigi spiestu apelsīnu sulu, kafiju, ir svaigi augļi, garšīga maizīte. Piestumjamies uz visu banku, lai gan šodien paredzēta vieglā diena. 

Par vieglo dienu runājot: vakar vakarā nevainīgi gūglēju “Prazeres to Ponta do Pargo walk” un atklāju, ka šīs pilsētas savieno levada (kas ir levadas, var sagūglēt). Ko tas nozīmētu mums – tā vietā, lai no 650 m vjl. nokāptu līdz nullītei un tad atpakaļ līdz 450 m vjl., mēs varam iziet pa augšu, baudot līdzenu, jauku taciņu. Internetā piedāvātās maksas pastaigas vēsta, ka ceļš ir vien 12 km garš (vilinoši!), levada kartē gan rādās diezgan līkumota, bet es ticu, ka tā var būt! Un mums ar Ilzi gribas šodien kaut ko, kas nav pilsēta, gribas čiliņā pastaigāt, tāpēc pieņemam svarīgo lēmumu iet pa levadu, nevis pēc kartes (tā kā taka nav marķēta, mums neviens neko nevar aizliegt). 

Modes ziņās šodien velku tank top un lietus jaku, jo liekas, ka varētu būt vēsi (labi, esmu vienkārši sagofrējusies no mitruma). 9:07 veram vaļā ārdurvis (durvju rokturis ir apmēram ceļu augstumā, kas ir, mazākais, mulsinoši, bet you do you) un piecas minūtes vēlāk jau esam uz levadas. Vēl pāris minūtes, un jaka tiek novilkta. Zibinu savu traktorista iedegumu, ko ieguvu divās dienās. To diez vai aizsauļošu, jo debesis ir apmākušās. Iešana ir slinka, bet vienkārša – vien jāseko ūdenim. Ilze saka, ka jūtot katru kāpuma milimetru, laimīgā kārtā tādu gandrīz nemaz nav. 

Nūju mazgāšana.

Apsēžamies ap 10:40 uz levadas maliņas pameditēt. Pat botas nenovelkam, bet aiz mākoņiem ir saule. 7 kilometri aiz muguras, kartē tas aizdomīgi izskatās pēc trešdaļas. Sāku rēķināt, un man nu nekādi nesanāk sareizināt 7 ar 3 un iegūt 12. Hmmmmmmmm. 

Labi, lemju turpināt ceļu, Ilze paliek vēl 5 minūtes pačilot, tā nu eju solo (ridin’ solo). 

Mazliet saules motivācijai.

Sagribas paklausīties mūziku, un to man nevar aizliegt neviens. Labi, patiesībā uzlieku “Lielisko piecinieku”, pirmo radiospēli Latvijā. Un pēc tam jau aiziet muzončiks. 

Pienāk 10 kilometru atzīme (ne jau fiziska, paskatos Apple Health), bet nu baigi netuvojos nekam, kartē neesmu sevišķi pavirzījusies tuvāk galamērķim. Laikam šī nebūs īsā diena, ups. Pēkšņi sāk smidzināt. Apstājos zem tilta, lai uzstieptu sev virsū lietus jaku, piesēžu (kā trollis (tā Ilze par mani)). Jūtos jau baigi nogurusi, ņauņauņau. Pēc pāris kilometriem saņemos uzvilkt somai lietus pārvalku, jo izskatās, ka šis ir uz palikšanu, un apriju banānu, ko piesavinājos viesnīciņā. Gājiens šajā posmā ir tāds – kādus 50 cm plata taciņa, kuru no vienas puses apskalo levada (ar betona maliņu) un no otras puses – nekas! Krauja. Segums ir mazliet slidens, tāpēc ir interesanti, mazliet tomēr jādomā, kur likt kājas un nūjas. 

Slavenais troļļu tilts.

12:30 Ilze man raksta un prasa, lai atstājot uz takas banānu viņai, ko es, protams, izdaru. Pati apriju izkusušu un atkal sacietējušu Cadbury šokolādīti. Ainava ir citāda — nevis pavasarīga, bet riktīgi rudenīga. Sabrūnējušas papardes, sudrabainie eikalipti, diezgan gleznaini. Vairākkārt ar Ilzi samājamies katra no savas klints puses, tas ir tāds mazs prieka mirklītis. 

Kepka + kapuce = uzvara

Vienos atkal esmu zem tilta (cita), līst stiprāk, kājas ziņo, ka ir mazliet lupatās, lai gan šie bijuši 14 km praktiski līdzena zemes ceļa. Priekšā, šķiet, stundu / divu stundu ilgs gājiens, neko nevar saprast pēc kartes, vienkārši jāsperas uz priekšu. Man nepatīk nosegt galvu, bet izmantoju Ilzes metodi, ko viņa savukārt noskatījās kādos dziesmu svētkos: kepka + kapuce. Un tas strādā izcili – deguns paliek pilnīgi sauss. To nevar teikt par kājām — taka kļūst arvien zālaināka, kājas kļūst slapjas, turklāt šoreiz ne sviedru dēļ, un ciskas glāsta slapjas papardes, mmm. Vispār riktīgs West Highland Way vaibiņš šodien, un tas ir mans mīļākais pārgājiens. 

Labi, ka somas pārvalki ir koši.

Beidzot levada savienojas ar ceļu – es uzreiz pa kaut kādu random nogāzi uzgriežu uz ceļa, bet, kā izrādās, 50 metrus tālāk to var izdarīt pilnīgi civilizēti. Par vēlu. Ir iespēja izņemt vēl vienu levadas cilpu, bet ne šodien, sātan, dodiet taisnāko variantu. Ielieku restorānu kā galamērķi, un maršruts rāda, ka jāiet 20 minūtes taisni pa ielu. Uz leju! Arī lietus mitējies, un mana jaka šķiet sausa. Apavi gan žļerkst. Papurinu kāju, un no botas izšaujas mazas straumītes. Par to jaku gan sapriecājos par agru, jo pēkšņi atkal līst. Diezgan stipri un pilnīgi lieki. Viss apžuvušais ātri vien pārklājas lāsītēm (šķiet, ka Lidl impregnators tomēr nav uzdevumu augstumos). 

Divos ieveļamies restorānā, un viesmīlis mūsu somām atvēl savu galdiņu (krēslus patiesībā). Izlobām sevi no jakām, ir patīkami silti, esam arī gatavas ĒST. Man atkal iztrūkst 2 kilometri, jo Ilzes mašinērija rāda 20, bet mana – vien 18. Ir tā, ka mums vēl pusstunda jāiet līdz namiņam, kur paliksim. Tas neiepriecina. 

Pusdienas tātad. Pasūtām nacionālo kokteili poncha, jo esam to pelnījušas (gards!). Ilze paņem kaut kādu cūkgaļu, neko ļaunu nedomādama, man ir vesela veģēdienu tāfele, un es izvēlos bbq kartupeli. Tad atnes Ilzes gaļiņu. Mazliet pārsteigums. 

Kad sapņi piepildās.

Pēc pusdienām ieejam veikalā nopirkt kaut ko vakariņām un arī brokastīm, jo par tām šoreiz jārūpējas pašām. Vakariņās – roltons (un šokolādītes, un cepumi, un čipši). Brokastīs – kokosriekstu jogurts un Madeiras banāni.  

Madeira vai Īrija?

15:30 ierodamies namiņā. Saimnieks (jauns puisis) pārsteigts, ka mēs ATNĀCĀM šurp no Prazeres. Jā, nu, mēs esam diezgan sportiskas, ko lai saka. Namiņš ir supermīlīgs, un vīna plauktā ir septiņi vīni. Bez maksas. Dzeriet, dāmītes. Neatteikšos. Jau skumstu, ka tos visus nevarēšu izdzert. 

Viens vīniņš jau dzesējas ledusskapī.

Staipīšanās šodien ar dievu uz pusēm, mazliet patirinos, bet ar to viss beidzas. Dušā ir šampūns un kondicionieris, un dušas želeja (viss atsevišķi), jūtos kā princese. Ir arī mazs kafijas automātiņš (ne dušā), un es varu baudīt pēcpusdienas kafiju ar šokolādīti un laiski skatīties Netflix. Dzīve, tu skaista. 

Mazmājiņa.

Soļu skaits: 27 600

Stāvu skaits: 2

Caminho Real 23. 2. diena. Ribeira Brava—Prazeres (24,5 km)

Izejam vakariņās, un picas vietā es izvēlos omleti (ar friškām). Mazliet Īrijas vibe, kur ēdu dārgāko omleti savā mūžā. Bet man vajag tās olbaltumvielas (un B vitamīnu no alus). Visu aprijam kā negauses, mūs apsargā divi kaķi (čau, Betmenīt!), un pēc sajūtām drīz atkal varēs gulēt. Lai neatkārtotu šodienas kļūdu (2 girls, 1 pack of m&m’s), veikalā sev sapērkam uzkodiņas rītdienai. Cerams, tās nepazudīs jau šovakar. 

Pie šādām ainaviņām esmu radusi tikai slēpošanas kūrortos, šis ir jocīgi.

Šajās svētku vakariņās esmu uzvilkusi kompresijas getras (no tām ir šķietami lielāka jēga nekā ļurīgajām ortozēm), savukārt pēc tam bagātīgi saziežos ar Perskindolu. Pa nakti bieži mostos, atkal nevaru sagaidīt rītu. Nav tā, ka miega problēmiņas ir kas negaidīts manā dzīvē, bet gribējās jau cerēt, ka nogurums izrubīs mani uz 8 stundām bez pauzītēm. Kā ir, tā ir. 

7:30 jau ejam brokastīs (un brokastis pasniedz no 7:30), bet nemaz neesam pirmās, galdu jau šturmē citi izsalkušie tūristi. Augļi šoreiz svaigi, kafija joprojām slikta, siermaizītes sanāk pagrauzt ar skatu uz okeānu. Jūtos pārsteidzoši ok, kājas, protams, jūt vakardienu, bet visā visumā šķiet aizdomīgi labi. Gribas it kā pat iet?! 

Pēc brokastīm atgūstam izmazgātās drēbes, un 31 eiro nešķiet pārāk augsta cena šim servisam. Smaržīgo tērpu noglabāju somā un ietērpjos vēl nevilktajos legingos un kreklā. 

Kad somas kaut kā nebūt sakrāmētas, laiks vilkt apavus. Ir tā, ka mums ir vienādas botas ar pusizmēra atšķirību (ir arī vienādas zeķes un nūjas, bet tās ir atšķirīgās krāsās). Nav ne jausmas, kuras pieder kurai. Kaut ko pamērām un ceram, ka ir īstās. Ja nu nav, oh well. 

8:25 traucamies ārā no viesnīcas. Pleci ir mazliet nospiesti, ārā it kā silti, bet pūš liegs vējiņš, iešana patīkama, soļojam gar okeānu. Pēc kāda brīža kartē redzam, ka ceļš met cilpu, lai apietu tuneli, un mēs nolemjam tuneli neapiet. Dienas pirmais čīts. Bliežam iekšā tunelī. Drīz vien seko nākamais tunelis (bet pa to arī pēc kartes ir jāiet) – nav sevišķi patīkami iet 720 metru trokšņa un izplūdes gāzu pavadībā. Bet, ko liktenis lēmis, tā notiek.

Sava tuneļa gājējas.

Kādā mirklī nonākam pie takas gandrīz gar pašu okeānu (okeāns ir diezgan krietni zemāk, ne jau tā, ka mums ūdens skalotos gar potītēm), otrā pusē slejas stāva klints, iet mazliet bailīgi, jo uz ceļa mētājas atlūzuši klints gabali. Ceram, ka nekāds nogruvums pēkšņi nebūs. 

Iziet cauri mazam ūdenskritumiņam – check!

Ap pulksten 10 apsēžamies okeāna malā atpūtināt kājas un kaut ko uzkost – te ir jauks palešu galdiņš un palešu krēsliņi. 7 km ir aiz muguras, un mēs ceram, ka 1 km esam ietaupījušas ar cilpas nošmaukšanu. Kamēr ēdam savus našķus, kāds kungs grauž ābolu un palaikam ar tā gabaliņiem pacienā ķirzaciņas, kuras pacietīgi gaida cienastu. Mīļi! 

Vai es gandrīz nogāzos no šī krēsla? Jā.

Viss jau būtu skaisti, bet priekšā vismaz 5 stundu gājiens. Dienas galamērķis atrodas kalnā, tā ka skaidrs, ka mūs sagaida īsts našķītis. Bet traušam somas mugurā un klikatojam tālāk. Priekšā vēl viens 600 m tunelis, un uzreiz ir redzama gaisma tuneļa galā – tas ir taisns un liegi ved augšup. Ilze ar nūjām ir neapturama šādos gabalos, nevaru tik ātri klumpačot, tāpēc arvien vairāk iepalieku. Beigās jau satiekamies, Ilze mani pagaida.

Kļūst arvien siltāks, vēja nav, gaiss ir mitrs. Un mūs sveicina pirmais kāpiens – īss, bet riktīgi stāvs. Kaut kā uzstumjam sevi augšā un piesēžam apēst pa Madeiras banānam. Mūsu ceļš tālāk teorētiski ved uz Arco de Calheta, kur bijām domājušas pusdienot, BET – pusdienvietas nav tieši uz takas, un es jau nu nevienu lieku soli netaisos spert. Piedāvāju Ilzei noskipot šīs trijstūra katetes & iet uzreiz pa hipotenūzu uz īsto Calheta. Deal! Otrais dienas čīts. 

Mājas starp banānkoku audzēm.

Pulksten 12 esam Calheta (diezgan fancy kūrortpilsētele, veselas divas Savoy viesnīcas) un meklējam, kur pusdienot. Pēdas, jāatzīst, ir piekusušas. Nedaudz neērti ir tādā izpūrušā, sasviedrētā paskatā sēdēt pie balta galdauta (outdoor seating laimīgā kārtā), bet gribas ēst. Salīdzinām kilometrāžas, un atkal esmu apdalīta – Ilzei 14 km, man tikai 12. Kad tieku nomazgāt seju, komforta līmenis paaugstinās par saviem 20%. Galvenais neaizmirst pēc tam saziest degunu ar SPF. 

Pasūtām ēdmaņas, un viesmīlis ar veiklu žestu mums piepārdod garlic bread. Ļoti laba, izcili komplimentē manus mocarellas salātus (ar zemenēm un vīnogām, un gurķiem, un tomātiem) un friškonus ar majonēzi un kečupu. 

Īsti nezināju, kādu dzērienu pasūtu, izrādījās bērnu suliņa.

12:50 esam paēdušas, ir karsti, uzmācas nogurums, negribas iet. Bet vēl vismaz 3 stundas. Kaut kā slinki kūņojamies uz priekšu, vērodamas, kā cilvēki atpūšas fake zelta smilšu pludmalē un peldas okeānā. Ja nebūtu slinkums pārģērbties, varētu izpeldēties, bet ir slinkums, tāpēc tas nenotiek. 

Atkal sākas kāpiens augšup. Joprojām esam urbānā vidē, es burtiski kāpju pa ielām, kur brauc mašīnas, un man tas besī, turklāt saule max dedzina, un viss ir slikti. Bet 5 minūtes vēlāk pasaule sadodas rokās, un sākas kaut kāda taciņa! Laimīgi tipinu līdz vietai, kur tā sadalās divās (two roads diverged in a yellow wood), kartē neko nevar saprast, tāpēc izvēlos labējo. Kļūda, kļūda, kļūda! Kādus 200 m vēlāk tā nonāk pie tuneļa, un man pa tuneli toč nav jāiet (pārbaudu, vai tunelis nevarētu sanākt kāds īsceļš, bet tas diemžēl aizlīkumo nepareizā virzienā). Stumju savu pakaļiņu atpakaļ & sadalīšanās vietā satieku Ilzi. 

Lūk, šī ir īstā pārgājiena esence.

Vairs nav tik karsti, jo esam starp divām klintīm. Takas malās čaukst ķirzaciņas, šīs ir viņu mājas. Tas viss ir skaisti, es tikai ceru, ka tās neizdomās paviesoties kādās no mājām, kurās mums plānota palikšana. 

Atkal sākas lejupceļš – jākāpj lejā pa visnotaļ stāvu zemes taciņu. Apjaušu, ka ceļiem šis ir OK, protams, tie nav perfektie ceļi, bet es gandrīz necik tos nejūtu, un tas ir diezgan maģiski. Gribētos jau būt galā, ha, bet kas tev dos. Ir skaidrs, ka priekšā ir vismaz vēl viens kārtīgs kāpiens augšup. Internets saka – aptuveni stunda līdz galamērķim. Lai mentāli tam nobriestu, piesēžu uz tiltiņa, bet ātri vien sāku salt. Man sanāk ātri uzkarst un ātri atdzist, tāpēc lieki nekavējos un sāku kāpt. 

Lūk, šis ir FORŠI! Tā ir taciņa gar klinti – pa vienu klinti nokāpām lejā, pa otru jākāpj korē. Tas nav asfalts, tā ir legit taka, un es esmu priecīga, pēkšņi noguruma nav, nogurums neeksistē. 

Uz visiem allaž skatos no augšas.

Nav jau tā laime ilga, kaut kad atsākas asfalts, klik-klak nūjas sitas ar aizvien lielāku (bez)spēku pret šo nemīlēto ceļa segumu. Tagad es gribētu būt vabole vēkšpēdus, jo bišķi viss ir apnicis ļoti. Negribu būt čītere, tāpēc cenšos sekot kartes norādījumiem, kas liek izvēlēties sānu taciņu. Viss jau ir skaisti, bet it kā jāiet kādas dzīvojamās mājas pagalmā, tad pa uzraktiem māliem & beigās vēl jāiepinas dzeloņzālēs. Nu SORĪ. Nebūs. Dusmīgi griežu savu kompasu atpakaļ. Otrā kļūda. Bet, kad iznāku no pagalma, satieku Ilzi. 

Līdz naktsmājām atlikuši 800 metri, un tie ir agoniski. Pēdas deg, mugura ir pārgurusi (ko es burtiski pamanīju vienā sekundē), BET man nesāp gurni. Tas ir izcili, jo gurni man vienmēr sāp pārgājienos, bet šodien par to pat nevaru pačīkstēt. Ar tanka apņēmību duros uz priekšu, jo man VAJAG būt galā. 

Un galā mēs esam, ir 16:15, un mūs sagaida uzraksts – lūdzu, zvaniet, lai iečekotos. Bļe nu. Zvanu, vīrietis atbild, ka būšot kāds pēc 15 minūtēm. Gurrrlll, vai tu nesaproti, ka es gribu negaidīt neko?! Bet es gaidu, protams. Ilze saka – ja viņa var uz trepītēm pasēdēt, it fine. 

Istaba ir vēsa un mitra, mazliet smaržo (ož) pēc Engures. Uz grīdas izklāti aizdomīgi paklājiņi, bet tie der manai staipīšanās rutīnai. Viss ir stīvs, gribas gulēt zvaigznītē, bet spiežu sevi pastiept kājas, lai pēc tam varētu ieiet dušā – parasti negriežu tik karstu ūdeni, bet šodien mazohistiski izbaudu ādas dedzināšanu. Psc piekusām. Un atkal jau ēst gribas. 

Ilzes Fitbit rāda 24,5 kilometrus, bet mans Apple Health tikai 23 – ar visu to, ka es izgāju divus liekus līkumus. Istabiņā ir auksti. Ir mazs eļļas radiators, ko esam apkrāvušas ar savām zeķēm un apenēm (izmazgātām!!!), tāpēc siltuma atdeve nekāda. Vakar mēs turējām vaļā logu un griestu ventilatoru ieslēgtu visu cauru nakti. Šodien, iespējams, būs jāguļ ģemperī. Izlietnē izmazgāju legingus, bet māc šaubas, ka tie rīt būs jebcik sausi. Vai arī aizdegsies viesnīca, jo ar tiem apsegšu radiatoru. 

Vakariņās ejam uz itāļu restorānu, kas mazliet liekas nekurienē, bet cilvēki te ir. Viss notiek leeeeni, es gribu ēst. Pasūtām arī desertu – tiramisu –, un es redzu, kā viesmīlis mūsu porcijām pārlej Hershey’s šokolādes mērci. Pie blakus galdiņa francūži savukārt jautā, vai nevarot dabūt mazliet sviesta, viņiem neesot brokastīm. Gods kam gods – viesmīlis sameklē mazus sviestiņus un svinīgi pasniedz. 

Slavenais, ne sevišķi gardais tiramisu.

Tā, nu, rīt ~īsā diena. Satrauc tikai tas, ka 1,8 km garumā jātiek 550 m zemāk, kas varētu būt elle un Indija (pēc tam uzreiz jādur augšā, protams). Bet nu skatīsies, kā būs. 

Soļu skaits: 32 700

Stāvu skaits: 243