Lūk, šis ir FORŠI! Tā ir taciņa gar klinti – pa vienu klinti nokāpām lejā, pa otru jākāpj korē. Tas nav asfalts, tā ir legit taka, un es esmu priecīga, pēkšņi noguruma nav, nogurums neeksistē.
2+2=5
Every thought you never dared to think.
2024-11-06
Caminho Real 23. Ribeira Brava—Prazeres (23 km / 24,5 km)
Lūk, šis ir FORŠI! Tā ir taciņa gar klinti – pa vienu klinti nokāpām lejā, pa otru jākāpj korē. Tas nav asfalts, tā ir legit taka, un es esmu priecīga, pēkšņi noguruma nav, nogurums neeksistē.
2024-11-05
Caminho Real 23. 1. diena. Funchal—Ribeira Brava (22,5 km / 24,5 km)
Sākam savu gājienu, ir silti. Pie Ronaldo muzeja izlemju, ka jāsāk lietot nūjas, es taču skatījos tutoriāli. Nu, sākums ir pilnīgs fiasko, man nav ne jausmas, kā soli salāgot ar roku kustībām, tāpēc viss iet greizi. Spoiler alert: vēlāk viss sanāks.
Vēl pēc stundas nonākam Camara De Lobos, kurā piesēžam uz m&m’s pauzīti. Netālu no mums jaunieši vilina interesentus izzināt Jēzus brīnumu, bet mums viņi netuvojas, es pieļauju, ka mūsu novilktās botas viņus atbaida. Nesūdzos. Principā 8 km ir noieti, so far, so good. Īsti nav bijis nekādu kāpumu, bet šodien plānoti ap 1000 augstuma metru. Varbūt kāds kļūdījies ar nulli! Ap 10:50 ceļamies kājās, lai turpinātu pastaidziņu.
Nu, ātri vien sākas KĀPŠANA. Reljefs tik stāvs, ka, iztaisnojot muguru, gandrīz vai jākrīt atpakaļ. Nūjas šeit ir MVP, bet ik pēc divdesmit soļiem tāpat jāatvelk elpa, jāpagārdz un jāpablisinās apkārt. Skati kolosāli, bet no tiem spēku nepasmelsi, kulies vien pati.
2024-11-04
Caminho Real 23. 0. diena. Rīga—Funšala
2024-11-03
Caminho Real 23. Prologs
22.05.2022.
Stūķējot mantas somā, saku Ilzei, lai nākamreiz, kad man ienāk prātā
ģeniāla doma par pārgājienu, viņa man atgādina, ko es teicu šajā
istabiņā: “Es vairs neiešu pārgājienos.”
3.11.2024.
Jā, bet cilvēki taču mainās, vai ne, savas domas mainīt drīkst. Gustavo kaut kad teica, ka tas, ka bērnībā čurāji biksēs, nenozīmē, ka tas jādara visu dzīvi! Man liekas, ka tas bija Gustavo (viņš atkal ir Gustavo vai joprojām Arstarulsmirus?), varbūt kāds cits. Varbūt es to izdomāju, bet nav svarīgi.
Redz, ap šo pašu laiku divus gadus vēlāk pārgājiens atkal šķiet spoža doma, jo tas taču ir tiiiik forši. Ilze aizmirst man atgādināt manus vārdus (man likās, ka esam īstas draudzenes, bet fakti rāda ko citu). Un kāpēc gan neiet taku, kas nav marķēta, tāpēc jāvadās tikai pēc GPS? Jā, izcili, dodam šurpu, tādiem topogrāfiskajiem idiotiem kā man šis ir patiess (iz)aicinājums. Jūnijā tiekam pie biļetēm uz Funšalu, rezervējam naktsmītnes un laimīgi dzīvojam tālāk ar domu, ka līdz novembrim vēl laika tik daudz kā nekad agrāk, tāpēc var neko nedarīt. Dažas reizes iemēģinām stairmaster, nosolāmies trenēties regulāri, bet regulāri ir tāds ļoti stiepjams jēdziens manā dzīvē. Faktiski – nekāda trenēšanās nenotiek.
Nedēļu pirms lidojuma arvien vairāk uzmācas satraukums, ka sagaidāmie 10 000+ augstuma metri, kas jāpievārē 180 km garumā, tomēr nav piecas minūtes uz stairmaster (piecu minūšu laikā uz kāpšanas trenažiera es norasoju kā jāņuzāle agrā jūnija rītā), tāpēc metos no Amazon (bezmaksas piegāde no 59 eiro!) pasūtīt kompresijas getras un random ceļu ortozes, kurām mani vajadzētu glābt visos lejupceļos (lejupCEĻOS, hehe). Vai es biju plānojusi sev sarūpēt smalkās ortozes, ko man rekomendēja Zane, kas gāja apkārt Monblānam? Jā, bet labāk es 200 eiro notriecu citās nekam nevajadzīgās lietās un iemetu virtuālajā groziņā 2 gab. ortožu par kopējo summu 34 eiro.
Sestdienā vēl tešamies uz Decathlon un izceļam tur pārgājienu nūjas (un kepku man, un zeķes gandrīz nūju cenā) – jaunums manā pārgājienu pieredzē. Ceru, ka neizbakstīšu sev acis ar tām, bet gan varēšu ar kalnu kazas veiklību durties kalnup un lejup, nejust nekādu nogurumu un visiem stāstīt, ka pārgājiens bija maksimāli viegls. Papildus šim visam kā lielāko dārgumu esmu glabājusi tabletītes, kas paredzētas reimatoīdā artrīta pacientiem un, ar kurām paniekojoties, mani ceļi jutās kā septītajās debesīs, tāpēc tagad esmu izdomājusi, ka man ir artrīts. Bet to uzzināsim janvārī, kad pienāks mana rinda pie reimatologa, sekojiet šim seriālam nākamajā sezonā. Lai nu kā, plānoju tās uzkriukšķināt ik rītu un ar smaidu raudzīties pretī dienai (pēc tam, kad būšu pačīkstējusi, ka nekur negribas iet).
Diezgan daudz laika paiet, prātā pārcilājot, kuru sejas krēmu ņemt līdzi. Un
kurus legingus ņemt. Un kurus t-kreklus. Protams, esmu jau laikus
pasūtījusi mazu pudelīti matu eļļas, jo bez dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass, kā arī
influencējusies no Zanes un iepirkusi Perskindol gēlu, ar ko ieziest muskuļus un locītavas. Ja tas
neizrādīsies brīnumlīdzeklis pret taukiem sāpēm, būšu max. pievilta, jo tomēr tas ir 100 ml iepakojums, kas nozīmē papildu vietu un svaru somā. Redzēsim, redzēsim, ZANE, vai tu man sadirsi.
Pievēršos arī citiem sagatavošanās darbiem. Botas, jaka un soma tiek sapūstas ar impregnatoru, kam pavisam nejauši uzskrēju virsū Lidl, un man ļoti patīk Lidl, tāpēc es ticu, ka jebkādi nokrišņi mani necik nekomandēs, jo būšu pasargāta. Procesa laikā uz brīdi liekas, ka saindēšos no produkta jiftīgā aromāta, bet tas tikai liecina, ka šis nav vis kāds nanoūdens, bet īsta manta. Protams, uzskatu, ka Madeirā laiks visu laiku būs perfekts (prognoze, tāpat kā notikumi Degpunktā, mainās ik minūti), bet kaut kādas veselā saprāta paliekas vēl manī ir palikušas, tāpēc uz to paļauties nevar.
Skumstu par pazudušo bafu, kas man bijis līdzi visos trīs iepriekšējos pārgājienos, bet, kad pārbaudu somas kabatas, lai pārliecinātos, ka tās nav sašņauktu salvešu glabātuve, atrodas bafs! Jā, nu, tas tātad nav mazgāts kopš Īrijas pārgājiena, bet vienu ne pārāk smaržīgu lietu ņemt līdzi jau var, vai ne, nav jau nekāds Latvijas siers.
Gribas jau sevi motivēt un uzmundrināt, ka pēdējo gadu esam cītīgi boksējušās un gājušas uz stepu (pas de bourrée gan, visticamāk, mums nenoderēs), tā ka sirdij gluži nevajadzētu būt galīgai vājiniecei, vienlaikus koncepts leg day man pēdējos mēnešus ir piemirsies. Muguras treniņi gan palaikam bijuši manā arsenālā, tāpēc varbūt šoreiz soma šķitīs kā pūciņa. Diez vai.
Rīt tātad čil lidojumiņš sešu stundu garumā – viss Spotify liked songs saraksts nokačāts, planšete piestumta grāmatām (bet nu nebūsim naivi, iespējams, neizlasīšu pat vienu grāmatu), filmas veselai dienai sarūpētas –, varbūt kāda maza peldīte okeānā (hei, ūdenī esot +23 grādu), mazliet laiskošanās, mazliet pārmērīgas rīšanas (ir lietas, kas nemainās) & tad jau otrdien bom caminho!
2024-10-25
Darbi
so if you ask me as a friend, i'd tell you "run"
as a fellow coworker, i tell you "pls don't go"
2024-10-20
2024-10-14
Laimīga sagadīšanās
Kad jāuzjauc nedaudz epoksīda, bet nav ar ko samaisīt, taču pēkšņi atskārt, ka vakar ēdi saldējumu, tuvumā nebija miskastes, tāpēc kociņu ieslēpi somas kabatā.
2024-10-07
Muskuļu atmiņa
Kad treneris 40 sekundes liek taisīt jebkādu kardio, kājas automātiski aizāk Insanity iesildīšanās vingrinājumus.
2024-10-05
2024-09-30
Šopings
Kad ir bēdīgs garastāvoklis, tāpēc aizej pastaigāt pa veikaliem un nopērc orbitālo slīpmašīnu.
2024-09-17
2024-09-13
Dekompresija
Kad nedēļu neesi bijusi Netflix, jo jādzīvo rich life Atēnās, tad nobindžot seriālu vienā vakarā pilnīgā vienatnē ir sapņa piepildījums.
2024-09-09
2024-09-04
Vilšanās
Kad gribi tikai izlēkāties pa stepa platformu, bet pusi treniņa jātaisa pietupieni un presītes.
2024-08-31
Laiki
2024-08-26
2024-08-11
2024-08-01
Uzturs
I. – Viņa teica, ka es par maz ēdu
G. – NICE!!!
I. – Jā, bet man šķiet, ka viņa nedomāja čipsus :(
2024-07-31
Vasariņa
2024-07-24
Saldā dzīve
Gribu saldējuma abonementu – "Rūjienas saldējums" katru nedēļu man piegādātu kasti brūkleņu konusiņu.