Vājums

Fizioterapeita apmeklējums kā sliktas omas garants.

Uzlabojumi

Kad traki sadusmojies, ka nemāki nopindzelēt taisnu līniju, triec otu pret sienu, kā rezultātā griesti jauki noklājas ar maziem krāsas punktiņiem, kas raisa vēl lielāku niknumu par savu stulbumu un nejēdzīgumu.

Izlamā sevi no panckām un paklausīgi tīri šmuci.

Perspektīva

Both groups were triggered easily and often by things she could not predict, such as the time she'd assigned a story that used the second person—that gimmicky "you” point of view. She thought the students would love it because it was so minimalist, but they said they felt oppressed by the second person. They had not been asked for their consent to be the protagonist of the story. 

Danzy Senna. Colored Television. 

Iztapība

Kad jaungada naktī uz ielas tev prasa, kā nokļūt uz Moskovskij most. Un jautājums tik ļoti pārsteidz, ka aizmirsti savus principus atbildēt tikai valsts valodā, bet vājprātīgi lauzītā krievu (un zīmju) valodā klārē, ka tāds tilts vairs neeksistē un ka uz Salu tiltu (par šo nosaukumu maiņu esi informēta tikai viktorīnu dēļ) var tikt šitā, ja vam pokažu.

Šorīt pieceļoties liels kauns, ka aizmirsu, ka nav mana problēma, ja kāds nesaprot vai negrib saprast latviski.

Grāmatas 2024

Jaunajā gadā iesoļošu ar četrām iesāktām grāmatām – agrāk tā nekad nedarīju, bet laiki mainās, vērtības nepaliek acīmredzot. Turklāt iepriekšējā gadā nevienai grāmatiņai neiedevu piecas zvaigznes, bet šogad manu vēlību izpelnījušās veselas četras, tad jau tomēr neesmu vēl kļuvusi par absolūtu ciniķi, re, progress.

Šogad tops bez latviešiem (atvaino, Zane Daudziņa).

5. An Impossible Marriage. Pamela Hansford Johnson.
4. Red Side Story. Jasper Fforde.
3. The Bee Sting. Paul Murray.
2. I Who Have Never Known Man. Jacqueline Harpman.
1. The New Life. Tom Crewe.

Agrāk: 2023., 2022., 2021., 2020., 2019., 2018., 2017., 2016, 2015., 2014., 2013. un 2012. gada grāmatas.  

Atmiņa

Kad sāki lasīt grāmatu un pēc pusstundas atcerējies, ka vakar jau sāki lasīt citu grāmatu.

Zināšanas

Kad grāmatnīcā kasierim palīdzi izrēķināt, cik ir 50 mīnus 10,50.

Sabiedrības spiediens

Nemanot rosolu esmu pasākusi saukt par rasolu.

Svētki

Diena, kad pirmo vijoli spēlē visu gadu skapja dziļumā aizmirstais dāvanu maisiņš ar dāvanu maisiņiem.

Nepateicība

Kad brīvdienas vēl nav sākušās, bet jau piezagušās skumjas, ka tās tik ātri paskries.

Izglītošanās

Kad vairs nevari laikus aiziet gulēt, jo kompulsīvi jāpilda NYT krustvārdu mīklas.

Neuzmanība

Piezīme sev: pārliecināties, ka sporta somā ieliec botas no viena pāra, nevis divas zilganas kreisās tupeles. Jau atkal.

Mendeļejevs

Kad viktorīnas dēļ esi iekalusi no galvas pirmos padsmit ķīmiskos elementus un šīs zināšanas beidzot noder. 

Melomānija

Kafijas automāta sākotnējais dvesiens uz mata kā Britnijas Spīrsas “Stronger” pirmais tonis.

Apgaismība

Kad  “Spēlmaņu naktī” vēro visus šos talantīgos cilvēkus un vienlaikus cīnies ar skaudro apjausmu, ka pašai īsti nekādu talantu nav. 

Vai arī nav bijusi vēlme un apņēmība ieguldīt darbu jebkādu talanta iedīgļu attīstīšanā. Kā princesei gribējies visu te un tūlīt.

Dažādība

G.— Baigi kontrastainas mums brīvdienas.

I.— Jā, vienu dienu berzies dušā ar savu zeķi, citā dzer afternoon tea the Ritz viesnīcā.

Caminho Real 23. Epilogs.

Viesnīcas gulta ir pilnīgi garām – skaidrs, ka miegs būs slikts, un tā arī ir. Sāp visas malas (drīzāk no gultas, nevis no iešanas), gulta čerkst un čīkst pie katras kustības, tā ir šaura un nesaprotamas cietības/mīkstuma pakāpes. Bet pienāk rīts, es iztērēju atlikušo Perskindol, un mēs kā koka kluči Konstantīni nokāpjam brokastīs. Mūsu pārgājiens ir beidzies. 

Pusdesmitos no rīta izsaucam taksi un braucam uz nākamo viesnīcu Funšalā. No Mačiko tās ir 25 minūtes – skatāmies uz urbāno ainavu un neko nenožēlojam. Ierodamies viesnīcā, apjaušam, ka te ir liels pensionāru īpatsvars, bet jūtamies tikpat kokaini, tā ka tas ir pašā laikā. Un te sākas mūsu brīvdienas, balva par noieto (spoiler alert: mūs apgreido uz labāku numuru ar skatu uz baseinu, ar balkonu, ar trim bezmaksas banāniem un personalizētu zīmīti Mrs. Sančesai, kura laikam tomēr neieradās, tā ka paldies viņai). 

Par pārgājienu tātad: bez aviobiļetēm (un šī trīs dienu plezīra, kas tagad sekos) kopējās izmaksas mums divām ap 1400 eur. Te ieskaitās visas naktsmītnes, ēšanas, takši un veļas mazgāšanas. 

Vai ir vērts? Teiktu, ka pirmās divas dienas droši var skipot, jo ir pārāk urbānas, bet viducis ir skaists. Drīzāk vajadzētu pameklēt kādas levadas vai ko tādu, kur nav jācepas uz asfalta. Bet labi tas, ka palaikam sanāk nonākt kādā ciemā/pilsētiņā, jo tad ir kur piesēst, atpūsties, ierīt un tā. Un vēl labāk ir tas, ka brīvkrāni ir visur. Nav jāstiepj lielas ūdens rezerves, izdzīvoju ar vienu 0,75 L pudeli. Pagaidām bez dizentērijas simptomiem. 

Ko vajag? NŪJAS, bļeģ. Bez nūjām neiešu vairs nekur (paldies, Zane, ka teici, ka nūjas vajag Madeirā). Un tabletītes, kas palīdz ceļiem (tās bija brīnumainas). Pārējais viss same, same – jābūt gatavam visādiem laikapstākļiem, jābūt gatavam, ka būs fakin grūti, jo būs tiiiik daudz jākāpj augšā un lejā (šaubos, ka tam var fiziski un morāli sagatavoties), jābūt gatavam, ka būs arī ellīgi skaisti.

Līdz (varbūt) nākamajai reizei! 

Caminho Real 23. 7. diena. Santana—Machico (26 km)

Galīgi nevaru iemigt, sāp kājas visā garumā, gribas tās nozāģēt, knosos un rotēju pa gultu, skrollēju internetu, meklēdama tā malu (wide toe box hiking shoes), līdz ap kādiem vieniem beidzot atplīstu. Aiz loga čab palma, kas izklausās ikurāt kā lietus pakšķēšana, bet no slapjuma ne miņas. 

Tā kā miegs šonakt cīņā zaudējis, gribas piestumties ar brokastīm. Brokastu telpā tiik daudz cilvēku, ka troksnis spiež uz nerviem, pēdējās dienas tik daudz būts mierā un klusumā, ka gribētos kaut kur nolīst stūrītī un uzlikt rokas uz ausīm. Vispār jūtos jocīgi, uz pieres jau gandrīz izspiežas sviedri, kamēr ēdu siermaizīti. Varbūt esmu mazliet sevi pārslogojusi, hmm. 

Pēc brokastīm ejam paņemt izmazgātās drēbes, uz ko recepcijā mums pasaka, ka the laundry ladies arrive at 9. Nu, būtu forši, ka kāds to būtu pateicis vakar, paldies. Tagad pusstundu (ak, nē!) jāatpūšas. Arī deviņos drēbes nav gatavas. Mēģiniet pēc stundas. Jā, nu, bet mums šodien vēl jānoiet kādi 22–25 km, mums nav laika gaidīt. Bet mēs gaidām, jo ko gan citu. 

Drēbes saņemam 10:40 (tās nav pilnībā sausas) un tūlīt pat tinamies. Gribas ar taksi braukt uz nākamo viesnīcu, un miers, divas stundas esam marinējušās, gaidīdamas pestīšanu. Soļi šodien velk pie zemes. Pirmais posms ir mazliet uz augšu un tad uz leju, leju, leju. 

Vispār interesanti. Ilzes grāmatā minēts, ka tur darbojošā persona gribētu dzīvot Madeirā un sērfot (7 dienu laikā redzētie sērfotāji: 0). Manā grāmatā puikam ir par mazu botas, tāpēc pēdas ir noberztas un notulznotas līdz asinīm. Bet tas nu tā. 

Ceļš uz Faial ved gan pa asfaltētu ceļu, gan pa trepēm. Agrāk man bija tādas slimas fantācijas, ka es eju pa ceļu & mani ceļi vienkārši sabrūk. Pēkšņi ceļu nav. Kaut kā šodien atkal šo iedomājos. 

Pie Faial baznīcas uzvelku ‘ortozes’. Esmu nogurusi. Neejam pat pusotru stundu, bet plinti ar prieku mestu krūmos. Šodien gan, visticamāk, ir mūsu gājiena pēdējā diena. Rīt, protams, ir pieejams Machico—Funchal posms, bet tas ir šosejas gājiens, tā ka paldies, nē. 

Mums abām viss besī, jo sevišķi šoseja. Pienāk brīdis, kad vairs nevaru izturēt un uzlieku jauno “Lielisko piecinieku”. It kā šodien nav baigais karstums, bet saule dedzina, un pavisam drīz mums jau atkal jāpiš lejā. Līdz pašam okeānam. Nu viegli tas nav. 

13:45 esam Porto da Cruz, nav liela luste uz pusdienošanu, tāpēc nopērkam saldējumu, gāzētus dzērienus un kaut kur piemetamies sagatavoties kāpšanai. Tagad jāiet iekšzemē – jānošķeļ viens salas kancis un jānonāk atkal pie okeāna. Nekas jau grūts: 600 metru uz augšu, tad tikpat uz leju. Nevar īsti saprast, cik tas ir tālu, bet tuvu nav. 

14:05 ceļamies, uzpildām ūdens pudeles un soļojam. Pilsēta no augšas ir skaista – koši baltas mājas, oranži jumti, fonā viļņojas pārpasaulīgi zils okeāns –, bet šajā brīdī to grūti novērtēt. 

Kaut kad ceļš kļūst netīrs un aizaudzis, kaut kad jāšķērso upe pa akmeņiem, jo tilta nav, kaut kad jāiet pa mazdārziņu rajonu (mazdārziņos audzē banānus). Kamēr traušu no biksēm nost kaut kādus dadžus, mani panāk Ilze un sniedz man zelta banānu, ko viņai iedevis random portugāļu vīrietis. Apēdu, garšīgs. Pēc brīža eju gar mandarīnu koku, kas nobirdinājis dažus augļus. Vienu nolobu, smaržo ļoti labi, bet skāāābs. 

Ir jau pusčetri, esam nogājušas TIKAI 15 kilometru, bet neesam pat vēl augšā. Jākāpj vēl. Nūjas zemē cērtu arvien agresīvāk, sajūtu, ka nu jau man sāp trapece, bet kāpju, svīstu, kāpju, svīstu. 

Un četros mēs laikam beidzot esam augšā. Jūtos nokauta, šķiet, šis bija trakākais svīdiens, drēbes ir slapjas līdz vīlēm (un tā nav kokvilna). Paskatos kartē, ka esam 2 stundu attālumā no galamērķa. Mazliet gribas paraudāt, bet nav spēka. Sākam iet lejup. 

Ejam jau stundu. Iedomājos, ka esmu izslāpusi, nav bijusi neviena strūklaka, kopš sākām soli augšup, pudele sausa & es apriju šokolādīti kādā izmisuma brīdī. Bet the camino provides, jo burtiski divas minūtes vēlāk ir brīvkrāns. 

Beidzot atkal tālumā vīd okeāns, vakara saule svītro kalnus, bet man šis skaistums ne prātā, es gribu BEIGT IET. Bet ar to, ka ieejam Machico (latino), ir par maz, jo viesnīca mums ir netālu no okeāna, tā ka jāiziet cauri pilsētai. 

Ilze dur pa priekšu, un es mērķtiecīgi viņai sekoju, koncentrējos tikai uz to, lai viņu nepazaudētu, tas ir vienīgais mērķis. 18:05 ieejam pa viesnīcas durvīm. Tiekot numurā, es burtiski uzreiz apguļos uz grīdas un izdvešu neartikulētas skaņas, jo liekas, ka sāp viss. Iespējams, pie sevis nodomāju, ka vairs nekad nekur neiešu, bet nespēju to izteikt vārdos. 

Biju paņēmusi līdzi vienu vienīgu Ibumetin tabletīti, ko svinīgi ieņem. Visticamāk, tai būs tikai placebo efekts. 

Stundu vēlāk mums pietiek enerģijas aiziet uz veikalu pēc ēdamā (10 minūtes katrā virzienā), tā ka laikam tomēr esam neuzveicamas. 

Soļu skaits: 37 500

Stāvu skaits: 291 

Caminho Real 23. 6. diena. Ponta Delgada–Santana (22 km / 24 km)

Šodien mums nav laika iziet visu ceļu, jo saule riet par agru. Jāiet ~tikai ap 30 kilometru, bet to pieveikšanai vajagot 12-14 stundas (4 pīķi). Tāpēc izdomājam čītu — aizbrauksim ar taksi līdz Ponta Delgada, kas esot nosacīti neinteresantākā (un vienkāršākā) dienas daļa, tādējādi nogriezīsim vienu no četriem kāpieniem un kādus, cerams, 8-9 kilometrus no maršruta. Tā kā brokastis ir tikai pulksten 8, sāksim ap 9 no rīta (un iet pa tumsu jau nu es netaisos). Saule riet mazliet pēc sešiem, cerams, ka saies. 

Lai pieliktu kājas pie zemes pēc pamošanās, ir jāsaņemās, jo nezinu, kā būs. Ir tā, ka apakšstilbi ir dieeeezgan nokausēti. Atkal ziežos ar Perskindol (man jāiztērē visa tūbiņa, mājās tak nevedīšu), domāju arī, vai vilkt diezgan bezjēdzīgās ortozes šodien. 

Ēst nemaz negribas (neticami, jo ēst gribas vienmēr), bet tāpat štaukāju iekšā gan siermaizīti, gan arbūzu, gan kruasānu ar ievārījumu. Atnes arī pankūkas, bet šodien man nav iespēju tās iestumt kuņģī. 

Tā, nu, jāmeklē taksis. Vienīgais Bolt, kam līdz šejienei 25 minūšu brauciens, atceļ braucienu, Ilze aiziet uz recepciju un dabū vietējo takšu vizītkartes. Zvanu es – paveicas, Nellija (kas gan izklausās pēc vīrieša) paceļ klausuli. Stāstu, ka man vajag no San Vičentes uz Ponta Delgada, uz ko viņa (viņš?) atbild: “Do you speak frenš?” Un, jā, I speak un petit peu! Lūdzu, 4 gadi HZF nav zemē nomesti, jo varu saprast, ka taksiste man lūdz atsūtīt adresi uz WhatsApp. Merci & tiekamies! Mums vajag uz Ponte Delgadas KAPIEM, no kurienes plānojam sākt ceļu. Cik piemērota vieta šodienai. 

Nellija ir sieviete! Bet šis būs dārgs brauciens. Jau iekāpjot, skaitītājs rāda 35 eiro (viņa pie mums brauca 20 minūtes). Kaut kā 15 minūšu ilgajā ceļā noturam vieglas sarunas ‘franciski’ (reizēm Nellija kaut ko ierunā tulkotājā portugāliski & parāda tulkojumu angliski, piemēram, grib zināt, kur dabūjām viņas numuru), viņa mūs izjautā par to, kur iesim šodien, cik kopā iesim daudz, vai šodien pēdējā diena utt. Kad sakām, ka šodien 20 km ejami, Nellija saka – 5 stundas! Nuuu, šaubos, šaubos. Bet esam atbraukušas līdz Ponta Delgada, par taksi jāmaksā 50 eiro, bet Nellija saka, lai dodam 40 eiro, jo “vous etes sympathiques”. Mīļi! Arī piekodina zvanīt viņai, ja nu kas, braukšot mums pakaļ. 

Tātad 9:15 esam kapos, un jākāpj ir uzreiz. Ir ļoti skaisti un ļoti svīdīgi. Stundu dudinām augšup pa celiņiem, vien pa brīdim piestādamas ievilkt trīs elpas un padzerties. Atkal var dzirdēt, kā krūmos švaukst ķirzaciņas! Pilnīgi sailgojos. 

Pēc stundas esam ciematā Boa Ventura (nejaukt ar Eisu Venturu). Vietējie bauda svētdienu un saulīti. Īkšķiem sokas ciešami, ja vien ar botas purngalu neuzsit pa trepīti, ko es pamanos izdarīt vairākkārt. Pie brīvkrāna padzeramies, es uzstutēju ortozes kājās & bliežam tālāk. 

Kādu brīsniņu ejam lejup, bet 10:50 atkal sākas iespēja (bez izvēles) kāpt pa līču loču trepītēm – nav viegli, bet aizraujoši. Kā dziedāja Ance Krauze, šī dzīve ir kā šūpoles, uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju. Lūk, šie vārdi totāli raksturo šodienas maršrutiņu. Ir silti, bet saule ir mazliet aizplīvurota, tāpēc traki nededzina. Kaut kur Arco de Saõ Jorge piesēžam uz betona maliņas un 20 minūtes laiski pačilojam kā slinki kaķi.

 Un labi vien ir, jo pēc šīs pauzītes jākāpj 27% stāvumā, tālāk aiziet trepes, bet kājiņas vairs nav svaigas. Kaut kā likās, ka būs jāiet tagad uz leju, bet nekā. Kāp, rausīt, kāp. Uzacis un skropstas nespēj noturēt fronti, un sviedri gāžas acīs. Karte rāda, ka drīz mūsu taciņa savienosies ar šoseju, bet ar šo ātrumu tas diez vai būs tik drīz. 

Kaut kad jau tas notiek. Ir pulksten viens, ir uzkāpti 230 stāvi & esam nogājušas mazliet virs 10 kilometriem četrās stundās. Mmm. 

Nu labi, tagad varbūt iesim lejā. Kaut kā soma šodien liekas neērta, visu laiku te pievelku, te atlaižu lences, toties ejam garām skaistai monsteru audzei. Un divos beidzot esam pusdienotavā, kur mūs appuišo austrāļu (tā mums liekas) dāma (viņa ir no Dienvidāfrikas). Rijam burgerus un dzeram kolu, kas garšo kā absolūts dievu nektārs. Uzzinājusi, ka mums šodien jānokļūst Santanā, viņa piedāvājas mūs aizvest, jo pati tur mazliet vēlāk braukšot. Paldies, bet mēs izvēlamies sāpes! Esam veikušas aptuveni 2/3 ceļa, bet priekšā vēl gājiens lejup līdz jūras līmenim (kādi 350 m uz leju) un beigās desertiņš – 400 m uz augšu, juhūū. 3 stundas droši vien. BET – viesnīcā esot baseins, un tas šķiet diezgan forši. 

14:45 smagām kājām ceļamies un uzsākam lejupceļu. Trepes, tad netrepes, tad vēl trepes, turklāt pa brīdim redzams zigzags, kas vedīs mūs uz augšā uz Santanu. Pēc 45 minūtēm esam lejā. Ceļi nav superlaimīgi, bet ciešami, īkšķi gan iesniedz protesta notu. Bet, hei, tagad tikai uz augšu, būs labāk! 

Zigzags ir skaists, bet nežēlīgs. Gar takas malām slejas opuncijas, akmeņu spraugās pazūd ķirzaciņu lokanās astes, savukārt mēs mirdzam saulē kā Edvarda Kalena māsīcas. Bet tie ir tikai sviedri. 

Izvelku savu kroņa numuru – Norwex lupatu, ar ko ikdienā tīru virtuvi, bet šodien tai ir īpašs pagodinājums susināt man seju. Efekts gan ir uz trīs minūtēm, tāpēc pāreju uz citu metodi: skurinos kā suns, lai notraustu sviedru lāses, un, visticamāk, atstāju aiz sevis sviedru taciņu (ne sliktāku kā Ansīša un Grietiņas maizes taciņu). 

Pēc 45 minūšu kāpiena esam augšā, bet jāiet vēl stunda. Ā, un mēs neesam augšā, jāturpina kāpt. Pēkšņi parādās vējš, kas momentā nožāvē sviedrus, gandrīz vai vēsi kļūst. Apjaušu arī, ka šodien tik intensīvi esmu vicinājusi nūjas, ka mazliet jūtu tricepsus. Bet beidzot mēs ieejam pilsētiņā, pa kuras ielām laiski pastaigājas tīri cilvēki, un mēs tiem pa vidu slājam uz savu viesnīcu, kurā ierodamies 17:05, tātad gandrīz 8 stundas kopš iziešanas. Jā, nu, man liekas, ka šodienai gana. No ragrets, ka izlaidām pirmo posmiņu. 

Restorānā it kā esot marakujas pudiņš – Madeiras nacionālais (?) deserts, kas nekur citur nav redzēts vēl, tad jau laikam nav baigi nacionāls. Gribu. Ēdīšu. 

Soļu skaits: 32 075

Stāvu skaits: 361 

Caminho Real 23. 5. diena. Porto Moniz—Sao Vicente (21 km)

Man ir vajadzība salīmēt vakara botas, tāpēc pēcpusdienā nopērku superlīmi. Kad vēlāk gribu palasīt instrukciju, atklājas, ka tā ir pieejama tikai… lietuviešu, igauņu un latviešu valodā. Lūk, Madeiras brīnumi. Botas kaut kā nebūt tiek salīmētas, derēs. 

Lai gan bijām plānojušas iet vakariņās, esam labi sarijušās čipšus (nu skaidra lieta!), cepumiņus un riekstus, tāpēc doma par trīs kārtu maltīti nevilina. Tā vietā izejam mazā pastaidziņā, ir septiņi vakarā, tumšs, un šī pa dienu tik dzīvīgā pilsētele nu ir spoku ciems. Okeāns tumsā liekas vēl bailīgāks, putas iet pa gaisu, vējš, lai gan silts, ir pieņēmies spēkā. Apēdam pa saldējumam un taisāmies atpakaļ uz savu viesnīcas numuru, kur mums ir problēma,– pilnīgi slapji pārgājienu apavi. Mazliet gribas sev ievemt mutē, zinot, ka tie apavi līdz rītam sausāki nekļūs. Piekarināt tos pie kondicioniera gan nemēģinām. 

Vispār ļoti gribas iziet Pico Arieiro – Pico Ruivo taku, kuru es labprāt iemainītu pret kādu pārgājiena dienu. Izskatās, ka vaļā ir tikai maza daļa trases, un es uzmetu lūpu.  Ar kādām tiesībām te kaut kas ir ciet (tas, ka taka nav pieejama augusta meža ugunsgrēku dēļ, man, protams, neliekas pietiekami svarīgs iemesls). Bet būs jau droši vien jāņem tas, ko dod, negribas šo atstāt uz nākamo reizi. 

Miegs joprojām nav mans bestijs, bet ar visu grozīšanos līdz septiņiem izvelku. 

Ejam brokastīs, un mums ļauj sēdēt tikai pie ar papīra salvetēm klātajiem galdiem. Laikam viesnīca savus viesus uzskata par nekulturāliem rukmeniem. Brokastīs vārītas olas. Un siermaize. Nav nekāds Kempinski, bet paēsts ir. Saņemam atpakaļ arī savas izmazgātās drēbes, kas ir ārkārtīgi mīkstas, tīras un smaržīgas, ko nevar teikt par apaviem. Negribas sausā zeķē tērpto pēdu stumt iekšā mitrajā botā, bet sakožam zobus un to darām. 

8:50 pametam mūsu mītni un uzsākam gājienu.

 Pūš silts pretvējš, un drīz vien mēs jau kāpjam gar apdrupušām klintīm. No otras puses okeāns, kurš šeit izskatās tik apaļš. Aizmirsu, ka šī diena sākas ar pacelšanos 500+ metru augstumā. Man it kā nav slikta oma, vienkārši jūtos lēna, un man tas nepatīk. 

Kādā brīdī sākas bezgalīgas trepītes. Sākotnēji tādas, kas veidotas no oļiem, vēlāk tās pāriet betona zigzagā brauktuves viducī. Līkums aiz līkuma, bet ceļš tikai uz augšu un augšu. 

Ilze pavēsta, ka sviedri līst kā bodībaiku nodarbībā, uz kuru mēs reiz aiztesāmies (tajā kāds vīrietis zem sava baika pirms nodarbības jau izlika salvetes, kuras pēc treniņa savāca izmirkušas). Esam ceļā pusotru stundu, esam dienas augstākajā punktā Eira da Achada. Tagad jātiek lejā. 

Sākam iet pa izdangātu, dubļiem un peļķēm rotātu zemes ceļu, un man ir tikai viens jautājums – kādā fakin sakarā mēs KĀPJAM AUGŠĀ?! Jā, labi, te smaržo pēc eikaliptiem, bet es jau biju nolēmusi iet lejup. Speramies kādas 20-30 minūtes, un kādā brīdī iemetu aci kartē. Labi, ka tā, jo savu kreiso pagriezienu esam palaidušas garām, tā nu pārsimt metru plančkojam atpakaļ. 

Mazā taka nudien iet lejup pa pasaku mežu. Mazāk pasakaini ir tas, ka to klāj mitras lapas, kas apsegušas saknes un akmeņus. Lejupceļs ir diezgan stāvs, brīžam, ieraugot kārtējo nogāzi, jāizshēmo, kur likt kājas. Konceptuāli šis ir ļoti forši, bet ļoooti nogurdinoši, ķermenis nostiepts kā stīga, ir jāfokusējas, bet es nevaru, man galvā skan Sean Kingston “Fire Burning” jau kopš rīta. 

Ilze paslīd, iekviecos es. Viss kārtībā, tikai mazliet sasitusi plecu, jo nav turējusi nūjas pareizi (tāpat kā es). Ar steigu izņemam rokas no cilpām, mācība ir. 

Šis lejupceļš ir sakāvis manas kājas, kuras lēnām pārvēršas želejā. Ir pusviens, es gribu ēst, bet līdz Seixal vēl 2,5 kilometri. Okeāns ir redzams, bet mēs vēl neesam lejā, kas nozīmē, ka mūs sagaida lejupceļš. Sajūsmā laužu krēslus. 

Ilze aiziet pa priekšu, es atpalieku kādu puskilometru, jo man vairs nav ne dukas, ne vēlmes iet. Aiz Seixal robežas ir jāiet vēl, ēdiens virsū neskrien. Vispār ir pagājuši tikai 14 km, bet sajūtas kā pēc 40. Nožēlojami, Guna! 

13:15 beidzot SĒŽAM kafejnīcā jeb snack-bar. Pasūtu picu un “coconut smutty”, kā arī pastel de natas. Noriju visu, nepacienādama nevienu kaķīti, kas ap mums luncinās. Ilze uz labu laimi pasūta “prego special”, kas izrādās makana gaļmaize ar, jā, frī kartupeļiem!  

Nosēžam gandrīz stundu (laimīgā kārtā ēdienu nesa diezgan ilgi). Mums vēl kādas divas stundas ejamas, ņemot vērā manu tempu. 

Karte rāda, ka jāiet pa lielo ceļu un tuneli. Bet mums negribas. Blakus ir arī mazāks celiņš, un mēs gribam iet pa to. Sacīts-darīts. Darīts tiktāl, ka mazais celiņš pārsimt metru tālāk ir bloķēts – tam pāri gāžas ūdenskritums, tas nav ejams. 

Tā nu skumji griežam atpakaļ un ejam pa 1,3 km garu tuneli. Vācu blogs mūs brīdināja, bet mēs neklausāmies vāciešos. Tunelis nav nekāds sapņa piepildījums, bet vismaz ir skaidrs, ka esi 1,3 km tuvāk galamērķim. Arī nākamais apvedceļš mums nav veiksmīgs. Ilze, kas iet pa priekšu, izzondē, ka tur viss ir ūdenī un zālēs, nebūs šoreiz. Ejam iekšā nākamajā tunelī, kas ir tikai puskilometru garš. 

Viss jau būtu okei, iet var, bet man sāp kāju īkšķi. Nesaprotu, kā tā var būt, jo šajās botās es izgāju Kerry Way & neatceros šādu problēmiņu. Lai nu kā, priekšā ir trešais tunelis, trīs lietas – labas lietas. BET taka gar klinti izskatās ejama. Ilze izvēlas tuneli, es, muļķadesa, iešu gar klinti. Sākumā jauks kāpiens, kas nāk kā pestīšana, jo īkšķiem nav spiediena.

Virs galvas man ir klints, kas bišķi liek pārdomāt savas dzīves izvēles, bet tajā varenībā ir kaut kas skaists. Īsto adrenalīnu gan noķeru, kad man vienītī jāiziet cauri diviem maziem tunelīšiem, kuri, lai gan negrimst piķa melnā tumsā, nav sevišķi apgaismoti. 

Bet tas man palīdz izturēt līdz beigām, un 15:50 sasniedzam savu viesnīciņu, kurā jāparakstās par noteikumiem, ka, piemēram, ar dvieļiem neslaucīsim apavus. 

Es guļu uz grīdas kā ronis, man nav spēka. Viesnīcā ir mazs baseins un džakuzi, un tam gan mēs saņemamies. Neviena cita nav, tāpēc izmērcējamies līdz sačokurotiem pirkstiem džakuzi un tonusam vēl paplunčināmies baseinā. Ļoti labi, ļoti labi. 

Vakariņās pēkšņi sāk skanēt “We wish you a merry Christmas” (arī viesnīcas lobijā jau ir mākslīgā eglīte), nopērkam atkal saldējumu (ok, es paņemu divus) & iekārtojamies mazliet padirnēt. Rīt priekšā gara, grūta diena. 

Soļu skaits: 30 100

Stāvu skaits: 140