Janvāra favorīti, pt. I

1) Kačalka pēc ~3 gadu pārtraukuma;
2) LU Open Minded kurss “Pareiza un moderna rakstu valoda – korektora padomi”, kas lauž manas smadzenes un vienlaikus sniedz lingvistisku apmierinājumu;
3) “Prāta spēles”.

Vispār gribas, lai konstanti sāpētu kāju muskuļi.

Expectations: gribas vienu vakaru nedēļā palikt ilgi augšā un luņoties.

Reality: pusvienpadsmitos vairs nespēju acis noturēt vaļā.

Nevaru izlemt, vai šovakar cept cepumus vai iet taisīt pietupienus.

Sāku domāt, ka pēdējā laikā teātros cilvēki tik nadzīgi metas piekopt stāvovācijas, jo izrādes kļūst aizvien garākas, līdz ar to vēl arī plaudēšanu nosēdēt ir praktiski neiespējami.

Stulbs trends, piedodiet.

Interesei par baletu ir diezgan mazs sakars ar kultūru. Principā jūsmoju par kājām.

Tu saproti, ka joprojām esi nūģu karaliene, kad 25 gadu vecumā apdedzini lūpas ar B-52, jo nezini, kā tas dzerams. Vai arī nesaproti, ka liesmas nozīmē to, ka glāze būs karsta, jo acīmredzot tev nav skaidra lietu kārtība pasaulē.

-Es esmu briesmīgi sadzērusies.
-Neticu! Tu raksti bez kļūdām.

Nē, mati nudien saprot, ka drīz tiks apgriezti, tāpēc cenšas izskatīties īpaši labi, sak, varbūt tomēr tev to frizieri nevajag. Vajag, vajag, nekas jums nesanāks, varat nemaz nepūlēties.

Žēl, ka 25 gadu vecumā neesmu sasniegusi to pašapziņas līmeni, lai mierīgi vienītī varētu iet cilāt dzelžus. Nevaru. Neērti.

Nu, tagad gan man ir Netflix, tā ka diez vai fizkultūra būs aktuāla.

Braucu autobusā, lasu Vērdiņa Pieaugušos un cenšos neapraudāties.

[2016.01.10. 21:00:42] Inese: Man šķiet, ka Gunai jāpārstāj ziedot. Zirgs nomira, Vaišļa nomira..

Cik gan forši ir aiziet ciemos un paēst pīrāgus.

Šonedēļ absolūts lāča sindroms. Guļu hudijā.

Spēlējot Piano Tiles, nepārtraukti jūtos kā mūzikas skolas eksāmenā. Un nez kāpēc tas drausmīgais mazohisms mani mēreni iejūsmina.

Reāli gribētu būt bffs ar Marku Geiti(su).

Sajutos izsalkusi, bet ledusskapī svilpo vējš. No veikala pārrados ar saldējumu.

#treatyo'self2016