2015. gada statistika:

• nostaigāti 1243 km;
• noskrieti 704 km;
• noriteņoti 1215 km;
• noskrituļoti 46.5 km;
• izlasītas 42 grāmatas;
• redzētas 27 filmas;
• noklausīti 6 koncerti;
• apmeklētas 20 teātra izrādes;
• nodotas asinis veselu vienu reizi;
• trīsreiz pabūts ārpus valsts robežām;
• izmēģinātas 4 branča vietas;
• uzsākts autovadītāja apliecības iegūšanas process.

Galvenie pieturas punkti šajā gadā laikam ir bijuši jauns darbs, pirmais pusmaratons, maģistra grāds, jauna dzīvesvieta. Nākamgad ceru vairāk skriet un jogot, beidzot nodoties dibena kačāšanai, iegūt tiesības, atsākt mācīties franču valodu un mazāk anti-socializēties.

'Smaguma centrs, tas G punkts, ja, nepaaugstinās ne par milimetru,' teica pasniedzējs autoskolā.

Es savukārt centos tēlot, ka man nav 12 un šis nešķiet ārkārtīgi uzjautrinoši.

Jaunais dzīves moto: 'Is it savasana yet?'

Grāmatas 2015

Nu, ja jau Ilze ir pasteigusies ar savu sarakstu, tad man jāturpina tradīcija un ceturto reizi jāpublicē savs ārkārtīgi populārais desmit gada labāko grāmatu saraksts.

Vispār es šogad it kā lasīju puslīdz cītīgi, bet man kaut kā bieži vien lasītais šķita meh, neinteresanti, ne-ģeniāli un bez salūta. Piedalīšanās reading challenge gan, jāatzīst, padara visu procesu neinteresantāku, jo nevar īsti ņemt un grābt visu, ko iegribas, jo, lūk, šajā grāmatas nosaukumā nav cipara, šajā stāstā nav mīlas trijstūra, bet tas romāns savukārt nerisinās ūdens dzelmē. Lieki piebilst, ka šo izaicinājumu nepabeidzu, jo paliku pie 42 vienumiem no 50, bet dīvainā kārtā vīlusies nejūtos.

10. Anatomy for Runners by Jay Dicharry
Zinu, ka būs jālasa vēlreiz, bet, manuprāt, lielisks materiāls par un ap skriešanu. Gana daudz vingrinājumu, kas palīdzēs izlabot visas problēmiņas (kurus es, protams, nepildu), ieteikumi kačāt dibenu un neaizrauties ar viskrutākajiem apaviem.
9. Satin Island by Tom McCarthy
Šausmīgi dīvains gabals, kas rakstīts labākajās postmodernisma tendencēs, ka brīžiem neko nevar saprast, bet tas, ko var saprast, uzsit pa pareizajām vietām un veicina self-reflection.
8. We Are All Completely Beside Ourselves by Karen Joy Fowler
Reizēm izrādās, ka mēs visu neatceramies tā, kā tas patiesībā notika. Un dažreiz izlabot vairs īsti neko nevar.
7. Lovers on All Saints' Day by Juan Gabriel Vasquez
Varētu būt, ka Dace Rukšāne ar saviem Mīlasstāstiem gribēja panākt to pašu (tur gan drusku nekas nesanāca). Sāpīgi smeldzīgi stāsti par to, kā cilvēki mīl vai nemīl.
6. Shades of Grey by Jasper Fforde
Man ārkārtīgi patīk distopijas (like, A LOT), un es jau drebošām rokām gaidu nākamo daļu, jo, protams, autors visu noslēdza ar vienu kārtīgu cliffhanger.
5. Map of Love by Ahdaf Soueif
Talsu humpalas, 1 eiro. Skaista un sareģžīta grāmata. Protams, par mīlestību, ko tad citu vēl. Varbūt īpaši svarīga tieši tagad, kad dažādas kultūras saduras arvien vairāk.
4. Burial Rites by Hannah Kent
Atkal par to, kā ir būt sievietei, kurā neviens neklausās. Fonā Islandes skarbā daba, kas mazliet atsit Kalnu aukas.
3. The Solitude of Prime Numbers by Paolo Giordano
Ai, šis vispār bija diezgan kosmoss. Vajag palasīt, bet sāpēs, oi, sāpēs gan.
2. Straumēni by Edvarts Virza
Te var atrast mieru, harmoniju un saskaņu ar sevi. Brīnišķīgs un ar tādu mīlestību rakstīts darbs, kas diez vai 16 gadu vecumā spēs piesiet dūšu.
1. Klūgu mūks by Inga Ābele
Man liekas, ka šai grāmatai ir lemts kļūt par klasiku. Skaidri redzams, cik daudz darba ir ieguldīts, lai tiktu radīts daudzslāņains stāsts, kas pārņem gan ar visu tā kodolu, gan valodu, ar kuru mēroties spēkiem varētu reti kurš latvietis.

Es saprotu, ka šis tops ir nepilnīgs, jo te nav neviena Dikensa (un nav arī neviena Šekspīra), bet es ar nodurtu galvu atzīstu, ka nupat tikai sāku lasīt savu 2015. gada Dikiju, savukārt izlasītais Šeksis kaut kā līdz galam nepavilka šoreiz. I know, I know.

Nebiju skrējusi pusotru mēnesi. Noskrēju piečuku. Atnācu mājās. Sāku raudāt no prieka. Maģiskais endorfīnu spēks.

Decembra favorīti, pt. III

1) Manas draudzenes. Satriecošas, smieklīgas un lieliskas. Nezinu, kā es tādas esmu nopelnījusi, bet tas ir fakin ōsam.

Vai ne? Angļu valodā rakstot, man ir tāds: "YES, THIS COMMA PLEASES ME!" bet latviski - NĒ. (c) Līva

'Sieviete pie stūres – tas ir vecis!' teica mans instruktors, norādīdams, lai nemēģinu vadīt auto sažmiegtām kājām.

Decembra favorīti, pt. II

1) Kafejnīca Gardā pupa. Beidzot trāpījos īstajā laikā un vietā, bet neīstajā komplektācijā, t.i., bez skaidras naudas. 'Nekas,' man teica, 'ēdiet droši, samaksāsiet rīt vai kādu citu dienu!' Brīnišķīgas veģetārās pusdienas, A+!
2) Atvaļinājums.

Stresains rīts: vakar pabeidzu grāmatu, bet aizmirsu izvēlēties nākamo.
Labi, būs man Šekspīrs autobusā.

Makbets

Pirmdien diez ko negribu, pirmdienās gribas tikai sevi žēlot. (c) Liene

Kādu gan neizmērojami lielu prieku un patīkamu satraukumu spēj sagādāt apziņa, ka sev Ziemassvētkos esmu uzdāvinājusi lekciju kursu par aktualitātēm latviešu valodā. Es JAU nevaru sagaidīt janvāri!

Decembra favorīti, pt. I

1) ksenijakomente.lv. Mēs jau sen to bijām pelnījuši.
2) pilots Jānis Krištops. Tik pozitīvs kapteinis, ka, liekas, viņu izdzirdot, smaidīja visi pasažieri.

Neesmu īsti sportojusi trīs nedēļas. Liekas, ilgākā pauze divu gadu laikā.

Jūtos labi, lomkas beigušās.

Drīz jāstājas atkal uz kara takas. Pietiks slinkot.

Negaidīts slimošanas blakusefekts ir tas, ka visu laiku gribas smieties. Skaļi, daudz, līdz asarām, līdz elpas trūkumam.

Principā gribas tikai jogot un skatīties filmas. Un pastaigāties.

Acīmredzot šobrīd pietrūkst miera un pabeigtības sajūtas, jo vispār jau es esmu intensīvas svīšanas un seriālu cienītāja.

Gunas Zariņas balsī es varētu klausīties stundām, dienām, gadiem....

Filmas skatos pagalam reti, bet šodien veselas divas (!), turklāt abas ar plus zīmi.

Inside Out (es vispār neatceros, kad pēdējo reizi skatījos kādu multeni) diezgan norāva jumtu, bet Saimona Pega žūžojošā balss Man Up kā sīrups salija ausīs.

Labi tā nedēļas vidū piedzīvot brīvdienu, ļoti labi, tikai mazuma piegarša.

Novembra favorīti, pt. II

1) Vēl viens seriāljaunums: Humans. Noskatījos nedēļas nogalē visas astoņas pirmās sezonas sērijas (tipiski briti). Man ir svarīgi, lai seriāla laikā varu darīt ko citu & sekot tam līdzi ar vienu aci, nepazaudējot sižetu, jo vienkārši noturēt uzmanību pie ekrāna es nespēju. Te nu ir zelta vidusceļš: pietiekami nesarežģīts, lai nav jādomā līdzi, bet pietiekami interesants, lai tomēr gribētos pa brīdim tam pievērsties.
2) Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Izcepu krāsnī topinambūrus. Обалдеть!

Novembra favorīti, pt. I

1) Flesh and Bone. Beidzot atkal kāds skatīšanās vērts seriāls. Kad iznāks seriāls par skriešanu?
2) Nedzert kafiju. Uzreiz arī neēst šokolādītes ir daudz vieglāk, sakarību nespēju izskaidrot.

Kad liekas, ka dzīvē neizdodas neko līdz galam sakārtot un nokārtot, tad var vismaz sakārtot virtuvi: tūlītējs rezultāts. Ātri un efektīvi.

Lielā svētdienas netaisnība: gribas turpināt lasīt, bet pārāk ļoti nāk miegs.

25 gadi,  bet joprojām tā-āds dadzis es esmu.

No rīta pamosties, ieej virtuvē un redzi trīs neizēstas čipšu bļodas – laikam zīme, ka iepriekšējā vakarā ciemos bijuši pieauguši, nobrieduši cilvēki.

Gada vārds: ultriņa.
Gada nevārds: heitot.
Gada spārnotais teiciens: "Trīs-četri, KSMR fitness!"

Pieaugšana, pt. III: kad pēc viesībām briesmīgi negribas mazgāt traukus, bet sakod zobus un izdari, jo zini, ka nākamajā rītā to darīt gribēsies vēl par 50% mazāk.

Robs visvarenajā parunā Rīts gudrāks par vakaru ir atklāts.

Man liekas, ka asociāciju spēlē pēc vārda Guna sekotu grieķu jogurts, jo tas manā uztura piramīdā ir vietā, kur latvietim atrodas kartupeļi.

Dienišķā vietējā ražojuma vietā nesen nopirku mistiski nocenotu FAGE (nejaukt ar fag) jogurtu un tagad nezinu, kā man būt, jo tā garša, nu, ir vienkārši de-beš-ķī-ga – leksē karotēm kaut bez zaptes un citām piedevām. Un cena tikai trīsreiz augstāka, tāpēc ar šo kā mandarīniem PSRS – vienreiz gadā.

Rudens sezonas piedāvājums @restoranskliversala Ziedkāpostu krēmzupa ar biešu krēmu un kaltētu pastinaku 👍🏻🍁🍲 #gardi #rudenspiedavajums #restoranskliversala #gaismaspilsgardumi #laipnilugti

A photo posted by Restorāns "Klīversala" (@restoranskliversala) on Oct 29, 2015 at 4:44am PDT

Protams, ir labi censties dzēst ar reizēm saistītos tabu, bet uzreiz tā uz galda uzlikt...nūūūuu.

Būtu es apņēmīgāka, sāktu profesionāli testēt kūkas.

Vienīgā problēma: man kūkas traki garšo. Pat negaršīgās garšo.

Labi, ka ir tēti ar zelta rokām.

Žēl, ka pašai nav tādu zelta rociņu. Pat zaļo īkšķīšu nav.

Vakar pielaikoju svārkus, ko vasarā valkāju, bet nu knapi rāvējslēdzēju aizvilku ciet:

Ar Frankenšteinu ir tā, ka, protams, Dainis Grūbe no nepārliecinošā Skota Ficdžeralda, kur, šķiet, redzēju viņu pirmoreiz, ir kļuvis par absolūtu skatuves zvaigzni, bet kopumā es šo uzvedumu jau biju redzējusi NT Live izpildījumā.

Jā, zinu, ka arī Grozas-Ķiberes interpretācijai pamatā ir tā pati luga, tāpēc par līdzībām nav jābrīnās, bet radās tik ārkārtīgi izteikta vienspretviens sajūta, ka man gluži vienkārši brīžam nebija interesanti. Kamberbača un Millera duo es skatījos pavērtu muti un aizturētu elpu un jutos līdz kaulam apburta (un tas turklāt bija kino!), bet šajā reizē katarse kaut kā izpalika.

Tiem, kas pirmo reizi ar pīpi uz jumta, domāju, patiks simtkārt vairāk.

Oktobra favorīti, pt. II

• BalticBox. Saņēmos beidzot pamēģināt un biju mērenā sajūsmā. Protams, tas nav nekāds Maslova piramīdas pirmais slānis (lai gan, hei, runa taču ir par ēdienu, un tā ir fizioloģiska vajadzība), bet sevis palutināšanai pats labumiņš. Ja to visu pēc tam kaut kur vienuviet arī varētu iegādāties, tad tas jau būtu nekst level.
• Hāgenskalna komūna. Tikko atvērta vietiņa Nometņu ielā, kur ir neizskaidrojami forša atmosfēra un skan lieliska mūzika (aka tabakšņaukšanas dziesmas (t.i., The Doors)). Īpašniekiem, protams, jāpieslīpējas un jāiestrādājas, bet es tur iešu vēl, pat ja alus ir beidzies un karpelīši cepas stundu.

Mēneša meh: brančs Cepienā. 9 eiro branča galds dieezgan nabadzīgs (ja salīdzina ar Innocent, piemēram, vai Spārnos), respektīvi, daži silti ēdieni un daži majonēžaini salāti, tāpēc, to ieraugot, uzreiz jāapgreidojas uz sudraba branču par 14 eiro, kas ir ok (ļoti garšīgi biešu salāti un foršas kanēļmaizītes; kad jau esi pieēdies līdz ausīm, pēkšņi uzrodas arī falafeli), bet uz visu galdiņu viena puslitra ūdens karafe, kura nekad nepapildinās, kā arī komplektā viena vienīga kafija (kas, protams, saprotami, bet nacbib vēlajās brokastīs to varēja trekterēt krūžu krūzēm). Līkumu nemetīšu, bet arī rindā nestāšos, lai turpat brokastotu drīzumā.

Šodien Signe tik interesantu domu pameta brančā, par ko līdz šim aizdomājusies nebiju. Lūk, kādam padodas muzicēšana, kādam padodas gleznošana, kādam padodas ēst gatavošana – šīs prasmes tiek regulāri koptas, attīstītas, pilnveidotas mūzikas, mākslas skolās, pie plīts vai kursos. Bet, lūk, neviens spēju gleznot neuztver kā tādu fundamentālu prasību, kas jebkuram ir jāspēj un jāprot, turklāt labi.

Un te nu tā atklāsme, ka varbūt kādam vairāk padodas komati un pareizrakstība, bet kādam nu nekādi neizdodas ieraudzīt divdabja teicienus, nu, nesanāk, kaut sit nost! Tas, ko mēs pieņenam kā pašsaprotamu, ka valoda ir/būtu jāprot (un, ai, re, cik viņš vai viņa slikti raksta, nepārtraukti saka kad un ekspresso), varbūt arī patiesībā nāk no iekšām. Protams, regulāri trenējoties, var iemācīties atdalīt divas neatkarīgas teikuma daļas vai to, kā rakstāms vārds 'abonements', tāpat kā mani droši vien varētu iemācīt kaut ko uzzīmēt, taču mākslinieci no manis neizspiedīsi vis. Un tāpēc varbūt nevajag gaidīt, ka visi latvieši turēs Endzelīnu par Dievu.

Pretarguments, protams, ir tāds, ka latviešu valodas stundas skolā notiek vismaz trīs reizes nedēļā divpadsmit gadus no vietas, līdz ar to valodas prasmei (teorētiski) jābūt attīstītai līdz saprātīgam līmenim.

Ej nu sazini.

Expectations: turpmāk strādāšu no astoņiem līdz pieciem, nevis no deviņiem līdz sešiem.
Reality: strādāju no septiņiem čeesmit piecām līdz sešiem. Un vēl paņemu darbiņu uz mājām.

Nekas, drīz tas beigsies & atkal varēšu strikti pieturēties pie cipariem.

Visu maģistrantūru sapņoju par to, kā vakaros nemācīšos, bet došos laiskās vakariņās ar draudzenēm, lai pļāpātu par niekiem un ne-niekiem un bezrūpīgi smietos par lieliskiem jokiem.

Sagaidīju taču to brīdi! Un tas nav kā sagaidīt Ziemassvētkus, respektīvi, attapties Ziemassvētku vakarā, ka, bāc, tie svētki taču nekas nav, parasts, garlaicīgs vakars, nē, šis bija tieši tā, kā es biju iedomājusies un gribējusi. Latviski sakot, forši bija.

Oktobra favorīti, pt. I

• I vispasaules diktāts latviešu valodā. Iespējams, nūģīgākais, ko es jebkad esmu darījusi, bet kas par adrenalīnu un stresu, mokoties nesapratnē, vai šis divdabis veido divdabja teicienu vai neveido.
• Brančs Klīversalā. Tādi gardumi, tāda izvēle (rauga pankūkas un kūkas!!!), es nedrīkstu iet brančot, tas ir bīstami!

Antifavorīts: LNO balets Kopēlija. Laikam jau vajadzēja saprast, ka mērķauditorija ir mazi bērni, tāpēc nekādus elpu aizraujošos skatus baudīt nesanāks, bet tik neinteresanti un nesaprotami izspēlēts sižets lika man gribēt pēc pirmā cēliena doties prom. Paliku tomēr uz otro, kas bija maķenīt labāks, bet par garu – pēdējie soliņi un dueti bija lieki (un neinteresanti!). Nebūs šoreiz, kā mēdza teikt Sandra no Zini vai mini.

3. ceturkšņa statistika:

• nostaigāti 269 km;
• noskrieti 196.5 km (tajā skaitā divi Stirnu buka Zaķi);
• noriteņoti 711 km (tajā skaitā viens Siguldas vienības brauciens);
• noskrituļoti 46.5 km (trīs reizes saņēmos pabraukties);
• izlasītas 8 grāmatas;
• redzētas 3 filmas;
• noklausīti 2 koncerti (bēdīgi slavenais dzsv ģenerālmēģinājums un sirsnīgs JRT aktieru uzvedums);
• apmeklēta 1 teātra izrāde (vasaras sezonas pauze);
• apēsts kilogramu kilogramiem dārza melleņu (es pēc jums ļoti ilgošos);
• ārpus valsts pabūts 1 reizi (10 minūtes kapos Lietuvā, ayeee);
• iegādāts 1 jauns botu pāris skriešanai;
• apmeklētas 1 kāzas;
• tāpat kā pagājušajos ceturkšņos – nauda šķiesta uz visām pusēm (bet kaut kā jau sevi jāiepriecina).

Pulksten vienpadsmitos dienā nebūt darbā ir tik, tik... maģiski. Nevaru izskaidrot, kāpēc tas mani tik ļoti iejūsmina, bet gribas būt dienaszaglei atkal un atkal.

Noskatījos Everestu.

Saprātīgam cilvēkam vajadzētu zemes spert gaisā, skatoties šo gabalu (kā to darīja Līva (protams, tik klusi, ka es nepamanīju)), jo darīt muļķības taču ir tik... stulbi. Bet es, bet es to dzinuli sapratu, mana iekšējā balss atsaucās viņu balsīm, jo noslāpēt jebkuras saprāta paliekas mērķa vārdā man nav svešs koncepts.

Žēl tikai, ka manā gadījumā runa ir par to, vai es 10 minūšu laikā varu noēst 300 g šokolādes. Jā, man ir nelabi, jā, es saprotu, ka tas nav prāta darbs, bet ēdu, ēdu, cīnos ar nelabumu, bet turpinu ēst.

Labi, līdzsvaram atzīšu, ka reizēm arī skriet man ir grūti, bet es gribu tik galā ar tiem sasodītajiem kilometriem par spīti visam.

Kā novērst dažādu eņģu un mehānismu čīkstēšanu? Ņemam izsmidzināmo kondicionieri, pūšam uz attiecīgajām detaļām, aizmirstam par troksni uz kādu laiciņu.

Ķirse, G. (2015) Efektīvs buduāra menedžments. Rīga: Pašapgāds.

Discover Weekly pleilistei Spotify ir lielisks algoritms – jo nedēļas, jo vairāk sajūsminos par man piešķirto sarakstu un spēju tik stūķēt dziesmu pēc dziesmas savā QQ dziesmu listē.

Sēžu viena pati pustumšā istabā, lasu pirmo Martina Čezlvita rindkopu un smejos pa visu dzīvokli. Man liekas, ka tas būs 2015. gada Dikenss. 

Bērnībā lasīju tādu tautas pasaku par diviem gudrajiem un muļķīti, kas jāja princesi lūkoties – abi gudrie, ieraudzījuši zeltā izmālēto ceļu, rūpīgi klumburēja pa maliņu, jo atstāt netīru pakavu pēdas būtu elles grēks, kamēr muļķītis savā mīlestībā pret dāmiņu to ij nepamanīja un rikšoja taisni pa vidu (un, protams, balvā saņēma princesi).

Kad braucu ar velosipēdu, ak, tik ļoti vēlos, kaut gājēji gribētu vairāk līdzināties tiem diviem gudrajiem (kas, protams, beigās paliek bešā), nevis ikurāt sapņaini soļotu pa ietves vidu, lai es netiktu gudra, kā viņus apbraukt (iegādāties zvaniņu neļauj sirdsapziņa). Jā, es zinu, ka tā ir IETve, un piekrītu tam, ka gājējs uz ietves ir karalis, bet drīkst taču iedomāties ideālo pasauli, kurā gājējs ar velosipēdistu nemēģina viens otru uzdurt uz iesma, bet spēlē vienā komandā.

Vasaras lielākais sasniegums: čolka ataugusi tiktāl, ka to var saņemt astē kopā ar pārējiem matiem.

Pēdējo gadu mans go-to mūzikas avots ir Spotify (surprise, surprise, kas par unikālu sniegpārsliņu, vai ne), ko klausos darbā/transportā/skrienot, tādējādi biju pavisam piemirsusi, ka mans telefons joprojām glabā kaudzi mūzikas, kas apputējusi skumst pēc dzirdīgām ausīm.

Tad nu esmu ķērusies pie atmiņu stūrīša ķidāšanas – vakar neskrēju vis savas ierastās pirmā pusmaratona pleilistes pavadībā (ko gan, jāatzīst, ir nomainījusi Running Low Tempo, jo mācos turēt zemu pulsu), bet uzliku pagājušās vasaras skrienammūziku, savukārt šorīt, vizinādamās ar skrituļslidām, ļāvu šaflam mani pārsteigt. Labi tā!

Septembra favorīti, pt. II

1) Sīpolu marmelādes un brī beigelis no Big Bad Bagels. Ēdiens, kurā figurē brī, nevar nebūt brīnišķīgs, tas nu ir fakts. Un arī braunijs (bez brī, tiesa) bija oooh baby līmenī.
2) Rudens avenes un dārza mellenes. Jau tagad izmisumā domāju, ko iesākšu ziemā bez visiem šiem svaigajiem brīnumiem.
3) Biezpiena sacepums. Apvienojumā ar kaudzi iepriekš minēto ogu. Un, iespējams, mazliet saldējuma.

Septembra favorīti, pt. I

1) Coconut manna. Iegādājos pa ilgiem laikiem burciņu. Nepirkšu vairs, jo tas ir sāc ar vienu, ēd visu dienu variants.
2) Siguldas vienības velobrauciens. Neizsakāms saviļņojums, lielisks uzrāviens, spirdzinošs lietus. Medaļas gan pagājušajā gadā bija smukākas.
3) Skriet gar krastmalu.

Ne-favorīts:
1) nopirku kapučino Coffee Tower, neesmu sajūsmā, vienkārši brūngans, silts piens. Kas man ir jāpērk, lai dabūtu lielu krūzi stipras kafijas ar pienu un noturīgu, biezu putu cepurīti? Negribu flat white, gribu fancy-ass kafiju.

Gribēju par Cerību ezeru bilst kādu vārdu, bet ko nu vairs, ko nu vairs.

Maz tur to cerību, iedur tik sirsniņā un pamet okeāna vidū.

Jāatzīst, ka sen nebiju jutusies tik saviļņota, cik šodien Vienības velobraucienā Latvijas himnas laikā acapella versijā. Pilnīgi asariņas acīs sariesās.

-We cannot speak each other's language. We have to use French.

-Well, perhaps that is better. You make more effort, you make sure you understand - and are understood. Sometimes I think, because we use the same words, we assume we mean the same things.

(Ahdaf Soueih. The Map of Love.)

Un tā, lūk, romānā nemanot iezogas semiotika. Sosīrs piekrītoši māj ar galvu.

The days pass, and the happiness I felt in the Sinai has shrunk and compacted itself into a knot of misery lodged underneath my heart. Every morning I wake to its heaviness weighing me down and then the thought: he has not written. He has not called. I believe I know now that he will not. 

Ahdaf Soueif. The Map of Love

Vēl augstskolas pirmajos kursos skatījos ap divdesmit piecām dažādu seriālu sērijām nedēļā. Tagad divas sērijas nedēļas laikā jau ir tāda kā ārkārtēja situācija. Ne īsti velk, ne īsti gribas tam izbrīvēt laiku, ne īsti rūp vairs. Dienā tomēr ir tikai divdesmit četras stundas, no kurām taču pa īstam brīvas ir vien četras, piecas.

Laikam beidzot no plaukta jāņem noputējusī Latviešu valodas gramatika un tajā kā orākulā jāmeklē atbilde uz jautājumu, kas mani moka, bet netieku gudra, tāpēc gruzdošā sajūta pārņem prātu aizvien spēcīgāk.

Braucu uz Berlīni Vācijā. Gribu teikt, ka šis teikums ir gramatiski pareizs, bet, iespējams, tur trūkst viena komata. Un es nesaprotu. Un mokos. Un zīlēju, vai šie ir vienlīdzīgi apstākļi, kas atdalāmi ar komatu (jo it kā jau abi ir vietas apstākļi), bet atbild taču uz citiem jautājumiem: uz kurieni vs. kur.

Un tā paiet manas dienas – prātuļojot par (maz)nozīmīgiem valodas jautājumiem, nevis glābjot pasauli. Ai, ai, ai.

Dators – remontā,
velosipēds – apkopē,
pati – nu, nākotnē, nākotnē!

Latviskums pārvar visas valodas barjeras, kad uz zīmes mīļi rakstīts Apologize for the inconvenience caused, jo parasti taču vienkārši atvainojamies, nevis mēs atvainojamies.

Labākās biļetes uz Brodski/Barišņikovu par 90 eiro. Laikam tomēr nevēlos sponsorēt jaunu apavu pāri Kerijas kurpju kolekcijai.

Aiziešu labāk uz kādu baletu paklausīties puanšu klaudzēšanā - tā taču arī gandrīz dzeja.

Ehh, tā apkaunojošā sajūta, kad, pārlasot kādu sevis rakstītu tekstu, pamani, ka neesi aizvērusi divdabja teicienu, bet nu jau vairs neko.

Galvenā pazīme, ka atvaļinājumu laiks iet uz beigām: līdz pusdienlaikam viss kafijas piens ir izlaistīts pa krūzītēm.

Iegaumē tūlīt, iegaumē labi, meit: tāpat kā kompasa adata allaž norāda uz ziemeļiem, vīrieša apsūdzošais pirksts allaž atrod sievieti, uz ko rādīt! Allaž. Paturi to prātā, Marjama.

(H.Hoseinī. Tūkstoš sauļu mirdzums.)

Lingvistiskais salūts galvā atkārtojas arvien biežāk. Šodien, piemēram, sapratu, kāpēc dažiem patīk lietot, manuprāt, tik dumjo un neveiklo konstrukciju ja + darbības vārds nenoteiksmē (piem., ja apēst mellenes, tad būs krāsainas lūpas).

Atskārtu to brīdī, kad kolēģe sacīja, ka rezultāti pagaidām ir mazliet zemāki nekā pag. gadā, bet если посмотреть во вторник, gan jau statistika būs izlīdzinājusies.

Ja es varu uztaisīt single-leg burpees, es varu visu!

Latvietis kurina pirtiņu un naidu.

Māmiņa iedeva lepnajai rīdziniecei līdzi tomātus no siltumnīcas.

a) Getliņi nu var iet ieskrieties, jo uz pašu tomātu fona garšo pēc putuplasta un gružiem;
b) šitos tomātiņus var ēst šokolādes vietā, jo tik saldi, ka neko citu ij neprasās.

On point!

I visited Petr in hospital again. The worst thing about dying, he told me as I sat between his bed and the smudged windows, is that there's no one to tell about it. What do you mean? I asked. Well, he said, throughout my life I've always lived significant events in terms of how I'll tell people about them. What I mean is that even during these events I would be formulating, in my head, the way I'd describe them later. [...] 
Well, now I'm about to undergo the mother, the big motherfucker, of all episodes - and I won't be able to dine out on it! Even if there turns out to be a Heaven or whatever, which there won't - but even if there does, I still won't be able to, since everyone else there will have lived through the same episode, i.e., dying, and they'll all go: So what? That's boring. We know all that shit. So it's lose-lose.

//Satin Island by Tom McCarthy

Ir jau tam aktīvajam dzīvesveidam arī mīnusi: ja trīs jaunkundzes sporto 5-7x nedēļā, tad veļas mašīna griežas uz riņķi vismaz pa trīs lāgi nedēļas laikā, jo, let's face it, vēlreiz vilkt tās pašas drēbes, kuras uzsūkušas sviedru peļķes, negrib neviens.

Augusta favorīti, pt. I:

1) Antas kāzas;
2) peldēt ezerā;
3) piena putotājs;
4) vizināties ar SUP dēli un iegāzties ūdenī vairākkārt.

Augusta antifavorīts:
1) Narvesen nav Statoil, tāpēc tur par putukrējumu pie kafijas jāpiemaksā atsevišķi.

Atklāsmes par valodu reizēm ierodas visdīvainākajos veidos. Nu, piemēram, šodien redzu, ka mūsu lapiņā rakstīts kaut kas par company requisites, kas manī raisa mērenas aizdomas, tāpēc ņemos tik aizgūtnēm gūglēt šo frāzi un iesperu tos rekvizītus arī threfreedictionary.com. Atskāršu, ka laikam jau te tomēr darīšana ar faux amis, vajadzēs sameklēt ko labāku.
Nez kādēļ nagi niez paskatīties arī vārdu properties (to loģiku es tā arī neatšķetināju), kā rezultātā uzsprāgst galva, jo, āāāā, vārds props taču nāk no properties! Bet man tas nekad nebija saslēdzies smadzenēs, un te pēkšņi šitā iznāk. Tāds mazs lingvistiskais orgasms, fireworks & all that.

Skrienot tās nelaimīgās atspoles, prātā tikai viena doma: 'Ja šo redzētu mana pamat/vidusskolas sporta skolotāja, viņa no šoka samaņu zaudētu!'

Vot, tā – noķēru līgavas pušķi.

Tad jau jāmeklē līgavainis, ko lai dara; tāds, kam patīk agri celties, sportot un daudz smieties.

Šodien treniņā salikos pārī ar kādu puisi un sapratu, cik mana ķermeņa augšdaļa tomēr ir vārga salīdzinājumā ar kājām, jo atspiešanās vingrinājumos nespēju tikt viņam līdzi, taču visus izklupienlēcienus un pietupienu variācijas, liekas, varēju izpildīt vismaz tikpat ātri, nekompromitējot tehniku, tas ir, atceroties par taisnu muguru un 90 grādu leņķiem.

Nu, nekas, nāks laiks, nāks padoms, tfu, spēks un izturība.

Un beidzot arī 150 sekunžu planks izturēts, aayyeeeeeee.

Pozitīvā pieredze: 220.lv un 1a.lv mantiņas piegādāja superlaicīgi, perfekti iekļaujoties termiņos. Un nevienas telefona sarunas, woohooo!

Strādājot ar HTML tagiem, gramatikas zināšanas ir ļoti noderīgas, jo vieglāk atcerēties, ka tags, tāpat kā palīgteikums vai divdabja teiciens, ir jānoslēdz.

Jūlija favorīti, pt. I

1) KSMR Fitness treniņi Uzvaras parkā. Tā kā Džiliana, tikai foršāk (un treneri ir smaidīgi sadisti);
2) brančs Spārnos. Turienes ledus kafija ir oohhh yaaassssss;
3) dzīvot Āgenskalnā.

Kāds prieks tomēr dzirdēt, ka pēda nepronē un ir stingra un stabila!

It kā ir nelielas lomkas, ka skolā vairs nekad nebūs jāiet (nu, ja vien neuznāks kārtējais bzdinks, paredzu, ka uznāks), bet ir arī tik sasodīti forši, ka ir brīvi vakari, kuros nodoties visādiem treniņiem un grāmatiņām, un gulēšanai zvaigznītes pozā.

Riktīga sajūsma par konceptu izej-no-mājas-apej-ap-stūri-attopies-kafejnīcā.

Vēl lielāka sajūsma par āra žalūziju - šis nabaga cilvēkbērns, kas gadiem ilgi cietis no agrajiem vasaras saullēktiem & modies pussešos, lai uzliktu uz galvas spilvenu, kas ļautu pačučēt vēl stundiņu, nu var šņākt līdz modinātājam, jo istabā ir tumšs, kad vien iegribas.

Kad iemācīšos vakaros izslēgt smadzenes, lai pusotru stundu nav izmisīgi jācenšas iemigt, domām rotējot ap visām pasaules problēmām, būšu pavisam laimīgs cilvēks.

2. ceturkšņa statistika:

• nostaigāti 317 km;
• noskrieti 273 km (tajā skaitā viens pusmaratons un divi Stirnubuka zaķi);
• noriteņoti 474 km;
• atklāta jogas burvība;
• aizvadīts pirmais āra treniņš (šovakar!);
• izlasītas 10 grāmatas;
• redzētas 5 filmas;
• noklausīts 1 koncerts;
• apmeklētas 6 teātra izrādes (Eskeipista dienasgrāmatas gan laikam tomēr pie koncertiem iederētos);
• iegūts 1 maģistra grāds;
• izturēts 1 pārbaudes laiks darbā;
• atrasta 1 jauna mājvieta;
• apēsts nepieklājīgi daudz grieķu un islandiešu jogurta;
• tāpat kā pagājušajā ceturksnī – nauda šķiesta uz visām pusēm (bet kaut kā jau sevi jāiepriecina).

Workout of the day: pārvākšanās.

Skriešana kājiņas tomēr ir labi uztrenējusi: ap 15x izskraidīju maršrutu 6.-1.-6. stāvs, lejā stiepdama panckas un izjauktās mēbeles, bet augšā spēju uzlēkšot caur vienu pakāpienu. Pašai prieks par sava ķermeņa spēku. 

Nezinu gan, ko kvadricepsi rīt Stirnubuka laikā teiks. 

Oh, f u, maikrosoft, es turpināšu rakstīt tā, it kā mēģinātu kļūt par štata darbinieci Cosmopolitan.

Pēc skapja satura spriežot, varētu padomāt, ka manā istabā dzīvo ar sportu apsēsta bulīmiķe: plauktos Ievas virtuves, fitnesa žurnāli un skrējienu/velobraucienu numuriņi. 

Beidzot pienāca tā diena, kad, aizpildot kārtējo sabiedriskās domas aptauju, radās izdevība norādīt sevi kā maģistra grāda īpašnieci. Tam tad arī tas diplomiņš visvairāk derīgs, eheh.

Sāku domāt, ka JRT aktieri brīvajā laikā nodarbojas ar melno maģiju, jo tā spēja ne vien iejusties lomā, bet absolūti iemiesoties kādā tēlā, ir vienkārši neticama.

Šodien uz mani nostrādāja Ivara Krasta Rainis jaunībā. Nu, protams, par Baibu Broku vispār komentāru nav.

Dažreiz būt par mazu, bet svarīgu skrūvīti lielā mehānismā ir traki forši.

Autovadītāja uz Salu tilta iebrauc bedrē un nonāk slimnīcā

Teleportācija (un ne jau kvantu) nu ir realitāte!

Gruzijā no zoodārza izbēgušais tīģeris nogalina cilvēku; dzīvnieks likvidēts.

Bet varbūt tīģeris domāja, ka likvidē cilvēku, par ko tika nogalināts?

Pirmā diena pēc pārbaudes laika beigām, pirmā diena, kad paliku darbā drusku ilgāk.

Hobiji vasarā: mazgāt rokas.

Jūnija favorīti, pt I:
1) apaļš cipariņš maģistra darbā;
2) mormoņi, kas mēģina mūs apturēt skrējienā un pastāstīt par savu lietu.

Aizstāvi, cilvēks, savu maģistra darbu, kas pieliek punktu pēdējo divu gadu verdzīgajai dzīvei, bet tā vietā, lai justu nelielu ekstāzīti, cīnies ar asarām, jo a) negribas iet skriet, b) negribas brīvdienās nekur lidot.

Man liekas, ka 90-sec planks tā arī paliks mans 'rekords'.

Ilgāk noturēties pašlaik ir mission impossible, mugura netur.

Gundars Āboliņš un Andris Keišs 12 krēslos ir totāls OTP.

Reāli sliktie puiši diemžēl bija reāli slikta izrāde (bet es, protams, esmu teātra snobe, tā ka, iespējams, savu verdiktu paņēmu līdzi zālē), tas ir, varbūt ne slikta, bet vienkārši nevērtīga (un ne jau tāpēc, ka komēdija) un, liekas, izgājusi no modes, kā arī brīžiem kaitinoša (saprotu, ka farss, bet pārāk samačkāts, kas brīžam jau liek asinīm vārīties), turklāt beigas pilnīgs deus ex machina, kas, ņemot vērā žanru, varbūt teorētiski strādātu, bet man strādāja vēlme pazust no zāles. Man vispār liekas, ka pirmo reizi mūžā es īsti pat neaplaudēju, lai gan aktieriem jau it kā nebija ne vainas.

Patika daži tulkotāja (un režisora vienā personā) tekstuālie jaunievedumi (lingviste ierunājās, ha), savelkot izrādi kopā ar latviešu valodu un mūsdienu (nelatviešu) kultūrreferencēm.

Nezinu, varbūt mēs to britu humoru mākam vien aizkost, bet ne līdz galam sakošļāt. Tas ir, varbūt es neprotu sakošļāt britu humora interpretāciju latviešu gaumē.

Freudian slip

Rakstīju Aquadream, uzrakstīju Quadream, jo stipri sapņoju par kvadricepsiem!

Vaaaai, dieniņ, cik tādai gluda asfalta deldētājai bez kārtīgas bāzes grūti uzskriet Stirnubuka kalniņā (t.i., kalniņos).

Bet forši, forši pa meža taciņām rikšot.

Maija favorīti, pt. III:
1) oficiāli nodevu maģistra darbu.

Juris allaž mēdza teikt: 'Tās granātas sprāgst aizvien tuvāk.'

Laikam biju iedomājusies, ka šis izteiciens viņu pret tām padara imūnu, tāpēc tik grūti noticēt, ka viņa vairs nav.

-Tu arī vienītī lieto alkoholu? Es tā pēdējā laikā bieži dzirdu, ka cilvēki tā dara.
-Nē, man alkohols kā tāds īpaši nerūp. Tu?
-Ne-ē, es vispār nedzeru. Es vienītī čipšus ēdu, bet nezinu, vai tas ir tas pats.

Maija favorīti, pt. II.

1) Shape joga skrējējiem Urban Yoga studijā. Man kā cilvēkam, kas mūždien grēko ar staipīšanos, jo tas taču nav interesanti, ja sirds pa muti nekāpj ārā, ļoti svētīgs pasākums. Iešu vēl.
2) Selgas končas no Laimas. Šokolāde kopā ar cepumiem – what's not to love?! Ēdīšu vēl.

Turpinot vārīties par skriešanu (jo, obvi, gribas taču plātīties ar savu sasniegumu dienu un nakti), interesanti, ka pēc 18 km treniņa nākamajā dienā braukājos ar ričuku, bēdu nezinādama, taču pēc diusviena kājas ir piedzinušās un stipri īd, neesošā prese atgādina par sevi, turklāt pat mugura ziņo, ka ir aktīvi piedalījusies riksī.

It kā patīkami, bet it kā gribētos neiet uz darbu un zvaigznītes pozā vāļāties pa gultu cauru dienu.

Maija favorīti, ja:

1) noskrēju faking pusmaratonu (jā, man bija atbrīvojums no skriešanas 6.-12. klasē, look how the tables have turned);
2) halvas/zemesriekstu saldējums no Ekselences (ah-mazeeeng!).

Vai par ievada plaģiātismu arī soda?

But in the world of human beings, you won’t find a language by itself — the Dutch language strolling by the canals, or the English language having a nice cup of tea, or the German language racing madly along the Autobahn. 

WELCOME TO THE REAL WORLD, BITCH!

/via http://www.beaugrande.com/StoryDiscAnal.htm (JĀ, TAS LINKS TIEŠĀM TĀ BEIDZAS)

Šodien pavisam pēkšņi saslēdzās, ka vienas no manām mīļākajām smaržām, kuras gan bieži neatļaujos lietot, jo zinu, ka citi nespēj panest, liekas, lietoja arī mana klavierskolotāja bērnībā. Uzreiz acu priekšā uzpeldēja pašas nelaimīgā sejiņa, jo klavieru spēlēšanu es nicināju no visas sirds.

Gan jau Freidam te būtu kas sakāms par mazohistisko pievilkšanās spēku, kas liek man dievināt šo aromātu, lai gan tagad, to ik reizi ieelpojot, man droši vien galvā skanēs ļoti šķības gammas un greizas arpēdžijas. Bet, lūk, varbūt, narativizējot šo traumu, es no tās atbrīvošos uz visiem laikiem?

Pirms es sāku rakstīt maģistra darbu, biju sīki izplānojusi, cik lapu kopumā varētu aizņemt visi cakinājumi, kas nav pašas darba nodaļas, lai zinātu, kāds ir minimālais lapu skaits, kas man jāspēj producēt.

Viena prieka asara man nobira jau tad, kad literatūras saraksts iebrauca ceturtajā lappusē, lai gan es savā plānā tam biju atvēlējusi vien trīs, kas nozīmēja, ka man vajadzīgs par (vismaz) vienu lapu mazāk teksta.

Otru prieka asaru jūtu lēnām sariešamies pašlaik, redzēdama, ka lēnām tuvojos nospraustajam lappušu skaitam empīriskajā daļā, un manīdama, ka, iespējams, aizlēkšu tālāk par mērķi, tātad izmisumā nenāksies rakņāties pa kādiem teorētiskajiem avotiem, lai piedzītu apjomu.

Fingers crossed, fingers crossed.

Nevaru saprast, ar ko iesākt dienu - mazajiem zefīriem šokolādē vai Svetlanām.

Re, kā, aprīlī noskrieto km skaits pārsniedz nostaigāto km skaitu. Maijā, cerams, uzvaras laurus plūks velosipēds un skrituļslidas.

Dažreiz sāku domāt, vai ir iespējams pārdozēt grieķu jogurtu un skyr; ja ir, tad man tas draud pavisam nopietni.

Sestdienas rīta skrējieni ir patiesi burvīgi (pamosties pusastoņos, padzer kafiju, uzēd kaut ko garšīgu, lai pusdeviņos šņorētu botas), bet visa diena pēc tam paiet tādā migliņā – gribas tā kā čučēt, tā kā ēst, tā kā ir ļoti silti, tā kā vēsi, bet vislabāk tomēr zvaigznītes pozā meklēt interneta robežu un nerakstīt maģistra darbu.

Es tiešām uzskatu, ka ir svētīgi atbalstīt latviešu jauno literātu centienus (vispār visu, kas radīts/ražots/izprātots/izveidots Latvijā), tādēļ pirms Kārļa Kazāka (re, arī mūziķus atbalstu!) albuma prezentācijas koncerta iemuku grāmatnīcā, lai iegādātos Rīga-Maskava, bet, kad ieraudzīju, ka grāmatā nav pat 100 lpp., tās formāts ir mazāks par A5, burtu lielums un atstarpes starp rindiņām nu galīgi nav kā lata romānos (lasi: daudz sīki saspiesta teksta), taču par to man būtu jāšķiras no 10 eiro, labās fejas sindroms pēkšņi tika izārstēts, un es ietaupīju 10 eiro (par kuriem 2x paēst Rimi salātu bāru). 

Jā, jā, zinu, grāmatas izdot ir dārgi, nerentabli utt., bet pat man kā buržuju karalienei tas liekas kā tāds, nu, appisiens.

Jelgava 94', šķiet, bija lētāka, un tas tāpat bija vienas pēcpusdienas prieks.

"Pigoon, balloon, pigoon, balloon," he would chant to pacify them, hanging over the edge of the pen.
[...]
Because I'm their friend, he thought. Because I sing to them. He wished he had a long stick, so he could poke them – not to hurt them, just to make them run around. They spent far too much time doing nothing.
(M. Atwood Oryx and Crake.)

Pilnīgi parasti teikumi, bet, vot, saslēdzas kaut kas, un sāk likties, ka tas ir lieliskākais, kas pēdējā laikā lasīts. Doma, ka mazs puika ar garu kārti baksta cūķus... pilnīgs kosmoss.

Šausmīgi, nu, ka, atnākot no darba, gribas/vajag i paskatīties dok. filmiņas, i parakstīt maģistra darbu, i palasīt grāmatiņu, i parediģēt tekstus, i pavingrot, bet kaut kā neiznāk to visu pareizi saplānot, jo stundu par maz.

Tā visa rezultātā notiek stresošana & netiek paveikts absolūti nekas, ayeeee.

Sajūtos kā īsta filoloģe, kad par crisis un conflict lietojuma atšķirībām izdodas sadzejot veselu lapu teksta.

Savu literatūrnieces blah blah blah personību mēģinu iešmugulēt valodniecības lauciņā un uzdoties par baigo lingvisti, hihihi.

Ideālais piektdienas vakars: nākot mājās no darba, nopērc puskilogramu brī siera (ups!), pēc tam braukājies ar skrituļslidām, ausīs skanot Dzintara Čīčas dziesmai Tu esi vasarā, tad sēdi gultā un ēd halvas saldējumu.

FitnessBlender video (vai GymRa, bet tikai ar Natāliju) principā ir manas otrās vakariņas, jo, liekas, vakaros koncepts sāta sajūta vispār neeksistē.

Jā, nu, mans autofokuss ir iestatīts uz ēdienu, tas nu ir skaidrs.

Pamosties svētdienas rītā un saproti, ka jādzīvo pēc principa treat yo'self, tādēļ vieglu roku pasūti sev skrituļslidas, par kuru iegādi esi sapņojusi jau gadus trīs.

Hei, nu, kādēļ tad es eju uz darbu, amirite.

Jā, teorētiski es saprotu, ka mitrinātājs ir īsts vārds (tas, kas angliski ir moisturizer), bet sirdī, liekas, nekad nespēšu pieņemt šādu tulkojumu, nē, nē, nē.

Gadi iet uz priekšu, un man, liekas, sāk iegaršoties gāzēts ūdens. Trakas lietas.

Ak, lielie prieki, kad apskaties darbu izstrādes termiņus un saproti, ka laika patiesībā ir par vienu nedēļu vairāk, nekā līdz šim biji iedomājusies.

Labi, ko tur īstenībā priecāties, agonija tiks paildzināta par astoņām dienām. Bet, ja nospīdēs, tad pēc tam, pēc tam... visi vakari mani, visas nedēļas nogales - manas!

In our brief analysis of the Times item about U.S. presidential candidate Jesse Jackson, examples were found of such an evaluative description of news actors, even if explicit signals such as "I think that" or "according to me" are absent (van Dijk, 1988:78).

Gribas iesprucināt vismaz vienu according to me savā rakstu darbā, varbūt neviens ij nepamanīs!

Saka jau tā, ka latviešiem nekad nekas nav labi, ka gardākais kumoss ir otrs latvietis, un es neesmu nekāds izņēmums. Mana lielā vilšanās ir ZIB* sporta bikses.

Kad izlasīju, ka ZIB* laidīs klajā sporta apģērbu kolekciju, biju stāvā sajūsmā, jo allaž ar skaudību tumbleros un pinterestos skatījos uz amerikāņu dūdām, kam skrienambikses bija visvisādos toņos, rakstiņos un stilos, taču, kā liekas, mūsu sporta veikali īsti nepiedāvā tik dažādus variantus. Protams, protams, te var sacīt, ka skriešanā jau galvenais nav izskatīties kā no modes žurnāla lapām, taču horoskopu veidotāji mūždien uzsver Svaru mīlestību uz skaistām lietām un satriecošo gaumi (es gan laikam nebūšu tas labākais piemērs), tā ka varu attaisnoties, ka man OBLIGĀTI nepieciešamas perfekta izskata bikses rikšošanai.

Nu, lūk, kad beidzot tās saņēmu, biju absolūtā sajūsmā, jo biksiņas tiešām ir skaistas. Savus Zibenīgos vilkus man gribējās vilkt visur (uz darbu, teātri, koncertu, veikalu, kāzām, bērēm utt.), un gara acīm es redzēju, kā slaikā solī dodos uz Rimi pēc spinātiem, tērpusies šajos legingos (liekas, to arī izpildīju vismaz reizi).

Bet te nu nonākam līdz pašam galvenajam, kādēļ šķīros no 45 eiro, t.i., lai tās vilktu smagajos un vieglajos skrējienos. Un laikam es tomēr nevaru sacīt, ka šie legingi ir labākais, kas ar mani ir noticis.

1) Šīm biksēm nav aizmugures kabatiņas. Okei, šī ir tāda ekstra prasība, jo šīs bikses nav veidotas speciāli skrējējiem, bet es saprotu, ka vasarā to valkāšana atkritīs, jo man vienkārši nebūs, kur ielikt atslēgu, kad dodos deldēt asfaltu.
2) Runājot par dibeniem, ēē, nu, šim biksēm cauri spīd apakšveļa. Un ne jau tā, ka redzamas vieglas biksīšu līnijas, bet tā ēēē, tev mugurā ir melni mežģīņu stringi (nē, tie netraucē skriešanai), kas man liek justies mazliet neērti un mazliet tā, it kā es varētu parādīties People of Walmart lapā.
3) Galvenais iemesls, kādēļ es sadusmojos uz leģīšiem, ir aukliņa, kas ievērta bikšu gumijā (kas jāsaka, ir ļoti jauka, jo tā ir plata). Nu, šī koncepta izgudrotāju, kā mans tēvs teiktu, vajadzētu aiz vienas vietas pakārt. Pirmkārt, aukliņa ir ļoti plāna, turklāt tai galā ir sasiets viens mazs mezgliņš, bet caurumi, kuros tā ir ievērta, ir kudi lielāki par šo mezglu. Jau sākumā man bija aizdomas, ka tas labi nebeigsies, un, kā nu ne, pēc paciemošanās veļas mašīnā viens aukliņas gals pazuda bikšu gumijā, turklāt tā saviņķelējās (nesaprotu, pēc kādas sistēmas tā tur ir ievērta), ka tad, kad man beidzot izdevās šo ziķeri izmānīt ārā, savilkt neko ciešāk vairs nebija iespējams. Tā kā es stipri sadusmojos, tad niknumā izrāvu auklu pavisam, kā rezultātā pirmos 2km (līdz lietus un sviedri bija pietiekami samērcējuši bikses, lai tās pašas liptu pie ādas) ik pa 50 metriem dabūju raustīt ūziņas uz augšu. Not a happy clam.
4) To, vai vilkiem ir kādi atstarojošie elementi, es tā arī neesmu sapratusi.
5) Būdama ļoti punktuāla, nevaru neatzīmēt to, ka patiesībā pēdējais grūdiens, lai pasūtītu šīs bikses, bija ZIB* solītā piegāde 1 darba dienas laikā (jo gribēju pēc nedēļas tās uzvilkt uz pēdējo deju nodarbību). Lieki piebilst, ka savu paciņu saņēmu pēc vairāk nekā 2 nedēļām.

Saprotu, ka izklausos pēc rūgtuma pilnas buobas, bet man vienkārši gribējās, lai viss būtu perfekti. Un viss nav perfekti, un man tagad nāksies iet un par 60 eiro pirkt tās smukās Nike skrienambikses, kuras viscaur noklātas ar atstarojošām svītrām zelta krāsā.

P.S. Lai mazliet līdzsvarotu latviešu notiesāšanu vakariņās, gribu pateikt, ka lasu Klūgu mūku, ko sarakstījusi Inga Ābele, un tas ir viens fantastisks darbs,

1. ceturkšņa statistika:

• nostaigāti 430km;
• noskrieti 129km;
• izlasītas 10 grāmatas (un tikai viena martā, ai, ai, ai!);
• redzētas 7 filmas (un neviena februārī);
• noklausīti 3 koncerti;
• apmeklētas 9 izrādes (ok, 3 no tām bija NT Live);
• atrasts 1 jauns darbs;
• aizbraukts uz 1 ārzemi;
• noēsti 2 branči (ēsts vispār kā uz kaušanu, bet smalku kaušanu);
• nauda šķiesta uz visām pusēm (bet kaut kā jau sevi jāiepriecina).

Cik bēdīgi izskatās laika apstākļu aplikācija aifoniņā, kas līdz pat nākamajai trešdienai rāda tikai lietu un sniegu, bet saulīti it nemaz.

3,5 stundu ilga branča laikā izdevās sevī iedabūt pārtikas daudzumu, kas, iespējams, paredzēts piecām ēdienreizēm, bet ir pagājušas vien trīs stundas kopš pēdējā kumosa & doma, ka varētu kaut ko uzkost, neliek mieru.

Kaut kā čipši un šokolāde iepriekšējā vakarā (protams, pārāk lielos daudzumos) ir daudz labāks enerģijas avots rīta skrējienam nekā visādas pastas un citi veselīgi ēdieni. Šis jau vairākkārtīgi pierādījies praksē, bet vēl mazlietg jāpatestē & tad jau būs skaidrs, kā baroties 16. maija vakarā.

Lielie atklājumi gan ir, ka skrējiens lietū var būt pat tīri patīkams & ka pie vidējā ātruma 5:50 min/km spēju veselu stundu vārīties gandrīz bez apstājas. Who knew, huh.

Tas plūmju Piena spēks...pīīīī, nu, cik labs!

Ieēdu baldriāna tabletītes mieriņam i rītos, i vakaros, bet katru dienu mostos un dodos gulēt ar domu a nafig man to štrunta maģistra grādu vajag.

[21:43:07] Guna: tik daudz skrējēju ielās, crazy. nez, vai tas ir kaut kāds pēdējo gadu bums? vai agrāk es vienkārši nekad nepamanīju desotājus
[21:43:24] Marianna: man liekas, ka ir vairāk
[21:43:27] Marianna: ar katru gadu ir vairāk
[21:50:07] Marianna: viņi ir kā tās AB sēnes
[21:50:12] Marianna: šampinjoni
[21:50:33] Marianna: notriec vienu skrējēju no kājām
[21:50:37] Marianna: 2 izaug no asfalta

Cilvēki, kas savas ballītes sāk piecos pēcpusdienā, ir pelnījuši visas dāvanas, puķes un pieminekļus.

Un, ja vēl ir uztaisīts veģetārais rasols & dod divu veidu kūkas, tad gribas skaļi kliegt aiz laimes.

Atgriešanās pie sabtransa izmantošanas varbūt vismaz nodrošinās mana Goodreads challenge mērķa sasniegšanu.

Skaisti... n burts iznācis tik apaļš, ka izskatās, ka angļu filoloģijas vietā dokumentā esmu ierakstījusi augļu filoloģija.

Bet vispār tā ir tā-āda vilšanās, kad skrienampleilistē ieliec lielisku dziesmu, bet skrienot saproti, ka tā tomēr ir par lēnu, līdz ar to būs vien jāņem ārā.

Ai, ai, ai, izrādās, ja iepriekšējā vakarā krietni pārdozē šokolādi, rīta skrējiens izdodas vienkārši lielisks.

Kā tad tagad lai dzīvo, lūdzu?

Krekliņš ar putnu apdruku ir ideāli piemērots pēdējai darba dienai, jo piecos vakarā izlidošu no biroja, lai šajā ligzdiņā vairs neatgrieztos.

8. marts: diena, kad Guna, kam apavu iegādāšanās sagādā milzu problēmas, iegādājās veselus trīs pārus, kuru sastāvā ietilpst mirguļojoši (!!!) zābaki un, iespējams, principā stripper heels, ko vilkt uz darbu.

Maģistra darba rakstīšana šodien oficiāli iesākta, un pat marts nepienāca! 

Secondly, God himself speaks at the very beginning. This may also seem somewhat strange, for he had no one to talk to. On the other hand, it would be even stranger to imagine a dumb God (Janson, 2002:2).

Un šeit es noelsos, kā gan akadēmiķi tā atklāti drīkst apsaukāt radītāju, līdz atcerējos par polisēmijas eksistenci. 


1) Janson, T. (2002) Speak: a short history of languages. Oxford: Oxford University Press.

Šodien viss, ko gribu nopirkt, ir out of stock. Burtiski VISS.

Laikam jau mājiens ar mietu, ka naudas tērēšana jāatliek līdz martam.

Audzēju pašapziņu, mācīdamās pateikt nē.

[15:41:31] Guna: nu, lu jau nevar bez atsaucēm pat nopirsties
[15:41:37] Marianna: true dat
[15:41:46] Marianna: it īpaši tā dubultā lieta
[15:41:55] Marianna: Ķirse uzskata, ka atsauces ir debīlas (Ķirse, 2015)

Reizēm izpildos kā īsta literatūras studente:

[11:16:55 AM] Inese: Noklausījos vēlreiz to Prāta vētras gabalu. Baigi sagrābstījušies visu ko no visurienes laikam tomēr. "Dažreiz jūtos kā vientuļa sala, vai krūzīte bez osas". Es visu laiku domāju - kaut kā pazīstami. Tagad atcerējos, ka man plauktā bija grāmata ar nosaukumu "Cilvēks nav vientuļa sala".. :D
[11:17:06 AM] Guna: Tā forša grāmata :)
[11:17:32 AM] Guna: Bet oriģinālā tas laikam ir Džona Donna prātuļojums 16. (?) gs.
[11:18:06 AM] Guna: https://web.cs.dal.ca/~johnston/poetry/island.html baigi smuki

No rīta apāvu kedas, uzvilku plāno jaku un svētā pārliecībā, ka ārā ir ap nulli, devos uz darbu. Liels bija mans pārsteigums, kad nonācu darbā un ieraudzīju, ka ārā patiesībā ir -9 grādi. Ha.

Labākā Valentīndienas dāvana sev: sešos vakarā iemigt uz divām stundām pie ieslēgtas gaismas.

Dienas lielā vilšanās (turklāt pēdējā atvaļinājuma dienā!): zilā Fanta nemaz nav zila.

Piezīme sev: nekūleņot pa grīdu, jo sprandas sāpju rašanās iemeslu pēc tam grūti atminēties.

Brīvdienās sapratu, ka gulēt hudijā ir tik omulīgi, ka nevienu nafig blakus nevajag.

Ha, izrādās, ka nedēļas nogales ir domātas tam, lai patiešām atpūstos, nevis izmisīgi mācītos.

Ak, paradīze!

Ideālais fizisko aktivitāšu daudzums dienā: 4 x 2.5km kājām un 1.5h deju.

Zīme, ka mazāk konču vajag ēst: ar skaisto folija papīrīti sagriezu lūpu.

Esmu lejupielādējusi dokumentu Academic Synonyms For Said un pārāk daudz lietoju vārdu thus.

Īpašas pazīmes: mīksti mati.

Es visu laiku visiem aizgūtnēm stāstu, ka man riebjas dejot, bet īstenībā jau tā nav: neciešu spaidīties uz deju grīdas dažādos lokālos, savukārt balles dejas vienkārši neprotu (varbūt manam deju partnerim vienkārši būtu jābūt kreilim, hmmm).

Bet tirināties pie īstas horeogrāfijas... sapnis & pats labumiņš.

Jau tagad nespēju saprast, kā man trīs semestrus izdevās darbā būt ap 7:40 un no universitātes iznākt 21:30.

Šodien jūtos pārgurusi no 8 (+1) stundām darbā un tām sekojošās sēdēšanas istabā.

Grāmatas 2014

 Tā kā Līga in Ilze savu artavu ir jau devušas, nokaunos un publicēju savu pašķidro grāmatu topu. Gribēju izlasīt 45, pieveicu 37, no kurām turklāt pietiekami daudz bija lugas, bet tā nu iznāca, ka darbs + lekcijas + mājasdarbi visu pavērsa tā, ka man laika nebija gandrīz nekam. Vasarā es baigi noslinkoju, sāku niekoties ar Karu un mieru, ko pametu novārtā, bet astoņus mēnešus no divpadsmit lasīju tikai universitātes vajadzībām, i to knapi paspēju. Labi, pietiek čīkstēt, sēde turpinās!

10. Blindness by Jose Saramago
Pretīgs, distopisks gabaliņš, kas tomēr atkal un atkal uzsver to, ka ļaunums tomēr neuzvarēs un ka laimei reizēm vajag tikai lietusgāzi, kurā nomazgāties.
9. The Blind Assassin by Margaret Atwood
Baigais kosmoss, kurā savijas naratīvi & beigās Margareta vēl uzmet pārsteigumu bonusā.
8. A Streetcar Named Desire by Tennessee Williams
Kaut kā biju spējusi izvairīties no Ilgu tramvaja, bet JRT pamudināja pirms izrādes izlasīt. Un, nē, Blānša nemaz tik ļoti neuzprasījās, kā to attēloja Antra Liedskalniņa.
7. Othello by Shakey
Ai, Šekspīrs, ko tur citu piebilst. Līdz Šekspīram ir jāizaug, pati sevi vēl pirmajā/otrajā kursā atceros sakām, kā man šis eksemplārs besī. Balets, starp citu, arī paķēra (Andris Pudāns = the definitive Iago).
6. A Modest Proposal by Jonathan Swift
Jā, jā, jā, šī pat nav grāmata, bet, draugi mīļie, tas ir fakin 18. gadsimts! Svifts visus mūsdienu troļļus kā mazos ežus..
5. Richard III by William Shakespeare
No Dailes teātra izrādes es aizgāju pēc pirmā cēliena, ups.
4. Ingenious Pain by Andrew Miller
Tajā brīdī, kad Džeimss Daiers atguva (drīzāk ieguva) spēju just, man liekas, ka es uz brīdi spēju just visu to, ko viņš.
3. Davids Koperfilds by Charles Dickens
Es gan laikam spītīgi šo čabulīti saukšu par Deividu. Neviens tops bez Dikensa nav iespējams, that is all.
2. Aija by Jānis Jaunsudrabiņš
Es nevaru, tas Jānis, nu... kā viņš to Aiju, ahhhhhh.
1. Disgrace by J.M. Coetzee
Absolūts triumfs.

Mani 2014. gada lielākie atklājumi mūzikā:

• James Blake
• Glass Animals
• Hozier
• Alt-J
• Lo-Fang

Tendence laikam skaidra: ņaudoši vīrieši ftw!

Varbūt 2015. gads beidzot būs tas gads, kas es iemācīšos rakstīt ar vairāk nekā diviem pirkstiem. Varbūt nebūs.

Man liekas, ka es būšu izmēģinājusi tik daudz fitnesa video, ka drīz varēšu pati izdot savu DVD, protams, nahrenizējot visus tos elementus, kurus man riebjas pildīt (tātad praktiski jebkādus ķermeņa augšdaļas vingrinājumus), bet ko es, protams, daru un (ne)čīkstu.

Tāda kafijas maizīte taisa weighted burpees, tecinādama sviedrus no degungala. Skaisti!