2010-06-29

Gordon Ramsay, eat your heart out!

Es taču aizmirsu mazliet vairāk palielīties par to reizi, kad man sanāca neizgāzties virtuvē: uztaisīju zemeņu debessmannā (tādu, kas ir no svaigām ogām, nevis uzputenis vulgaris, ko taisa no kaut kāda sīrupiņa), tas ir, pirmo reizi es uztaisīju debessmannā, un izrādījās, ka tam nav vajadzīga baigā iepriekšējā sagatavotība, trīs gadi Smiltenes tehnikumā vai cita pieredze, jo lietas ir visnotaļ elementāras. Bet svarīgākais jau ir tas, ka tētis, ēzdams šito manu brīnumu, sacīja, ka tas esot bezmaz garšīgākais uzputenis (kaut kad nesen izlasīju, ka jāraksta ar īso "u", jo atvasināts no vārda "putot", ne "pūst"), ko šams esot savā dzīvē, kas ir diezgan ilgs laika sprīdis, ēdis. Un viņam vienmēr ir stāstiņš par to, kā bērnībā tēvs esot ar roku vairākas stundas kūlis debessmannu, lai izsistu rūgtumu (kas ir klasiska šī garduma problēma) un dabūtu pufīgumu. Bet man sanāca bez rūgtuma un ar mikseri, turklāt ar pirmo reizi! Jūtos vispār baigi lepna. Protams, kad taisīšu šo nākamreiz, galvoju, ka kaut kas noies greizi, bet tā jau ir klasika.


2010-06-28

Can't stop listening.

Šodien man bija diena sev. Aizgāju noskatīties "Sex and the City 2", jo visām sieviešu kārtas pārstāvēm taču tas ir jādara, nedrīkst lauzt stereotipus. Nebija tā, ka man baigi patika (lai gan Kerijas un Lieliskā dzīvoklis bija skaisti iekārots, kas lika man sapīkt par to, ka man nav talanta iekārtot istabas), nebija tā, ka nepatika, daži smieklīgi joki, ne īpaši labs tulkojums, manuprāt, bet Džūda Lovs latviski ir Džūda Lovs, neko nepadarīsi. Pēc tam mazliet biju "Biotēkā" un citur, kārtējās pudelītes, kas it kā vajadzīgas, bet varētu jau iztikt. Tad sevis lutināšanas kārtībā suši "Sushi Planeta", kas bija dārga mazliet vilšanās. Ieklīdu arī "Disco Cosmetics", kuru pamanīju, štopēdama suši, kur ieraudzīju tos šampūnus, kurus jau divus gadus esmu gribējusi izmēģināt, bet Latvijā līdz šim nebija dabūjami un pasūtīt internetā arī nebija iespējams: nepirku gan, jo man ir lietas, bet tie iestājas manā gribu-izmēģināt rindā. Nopirku arī žurnālu, jo sen nebiju pirkusi žurnīšus, bet lasīt neiznāca, jo satiku Martu vilcienā, runājām par uni un pagātni seno, jo nekā cita jau nav, ko runāt, haha. Baigā nostalģija šobrīd, ehhh.

2010-06-25

La Ritournelle.

Ir tā, ka man ir visnotaļ garlaicīgi. Es nespēju joprojām pierast pie tā, ka man nav jāmācās nevienam eksāmenam, līdz ar to čilošana man šķiet kā grēkošana. Protams, es visu dienu daru neko un mētājos apkārt pa māju, jo nezinu īsti, ko iesākt. Tad, kad bija sesija un kad bija jāmācās eksāmeniem, es visu dienu varēju pavadīt internetā, darot sviestu, un tas mani negarlaikoja, taču tagad, kad tiešām to mierīgi varu darīt, nezinu, ko iesākt tur. Tomēr man ir slinkums kaut kur braukt/iet/darīt lietas/sakārtot māju/etc. Šodien es noskatījos divas filmas, lai gan es filmas gandrīz nemaz neskatos. Tagad domāju, vai skatīties trešo filmu, t.i., "The Curious Case of Benjamin Button". Īsti nesaprotu, kā no tāda īsa, īsa stāstiņa var izspiest gandrīz 3h garu filmu, bet nu I'll have to see. Man īpaši nepatīk Breds Pits, tāpēc es vilcinos šo sākt skatīties, turklāt viņš manā prātā neasociējas ar Bendžamina tēlu. Iespējams, es neko nesaprotu.

2010-06-23

Omg, it's Justin Bieber!

Es kādas piecas reizes mēģināju uzrakstīt par lielisko pēcsesijas ballīti, bet tas viss bija pārāk lieliski, lai aprakstītu lietas. Vien to, ka 99% teiktā ir divdomības un tas pat attiecas arī uz latviešu valodu, ne tikai angļu.
Runājot par sesiju, es šaubos, ka man vēl kādu reizi izdosies sasniegt šo līmeni. Protams, ir vēl mazliet, kur kāpt, bet tas jau būtu pārcilvēciski.

2010-06-19

Comment tu vas?

Pēdējās divas nedēļas man bija satriecoša iespēja mazliet padzīvot vienai pašai (paldiespaldiespaldies), kas sakrita ar viena-pati-visu-nakti pirmajām reizēm.
Mazie secinājumiņi:
  1. izrādās, es neesmu absolūta biksēs čurātāja, jo tur man nebija nekādu baiļu palikt vienai pašai, savukārt mājās man uz otro stāvu tumsiņā kāpt augšā ir bail pat tad, kad visi ir uz vietas;
  2. cik gan forši bija nebraukt ar vilcienu katru dienu;
  3. tas viss iznāca diezgan sālīti un neveselīgi, jo es nespēju izvēlēties ēdienu, līdz ar to manā ēdienkartē ietilpa tādas lietas kā marinētas tīģergarneles (dārgi) un šokolāde (trekni);
  4. vannā iešana mani nesajūsmina, esmu pārāk no tās atradusi - ir karsti un garlaicīgi;
  5. bez interneta ir baigi garlaicīgi (un tā neesamība nenozīmē nepārtauktu gatavošanos trakajam eksāmenam);
  6. tumšie aizkari izglābj miegu;
  7. joprojām esmu baigi nekārtīga;
  8. EHR (kas tur bija uzkruķīts, līdz ar to es klausījos visu laiku) dziesmu piedāvājumu no galvas iemācījos 2 dienu laikā;
  9. vienbūšana tomēr ir mazliet garlaicīga, jo nav ar ko parunāt/pasmieties/pajokoties;
  10. man pietrūkst balkona mājās.

2010-06-17

Stadium Arcadium.

Ir pienācis laiks jaunam leave-in kondicionierim. Iepriekšējais man bija (vēl mazliet ir) krēmveida, tagad gribu pūšamo, tie man patīk labāk. Sūdīgi ir tas, ka esmu tā pieradusi pie daudz maz (vai tas jāraksta atsevišķi?) dabīgās kosmētikas, ka tagad roka neceļas maksāt par ūdens, propilēnglikola un parabēnu savienojumu. Ehh, grūta dzīve man. Un vēl es gribu lielas lokšķēres.

High & dry.

Autobusā brauca sieviete, kurai azotē ietūcīts bija maziņš balts kaķēniņš. Cik mīļi ir tas??? Uzreiz man, protams, atgādināja to, kā es savu pirmo kaķi uz vetklīniku potēt vedu, ielikusi tīkliņmaisiņā.

2010-06-15

Dienas lol.

Apskatījos kārtīgi vienu epastiņu no pasniedzējas, un viņa tur ir parakstījusies kā "Dr. Navsvarīgikāviņusauc". Tas, protams, uzreiz man atsauca atmiņā šo: Ross: A PhD is just as good as an MD. Rachel: Oh, sure, Ross, yeah. If I have a heart attack at a restaurant I want you there with your fossil brush.

This isn't over.

Līdz ar lingvistikas eksāmena nolikšanu sesija manā prātā ir beigusies, lai gan īstenībā ir knapi pusē. Es nespēju saņemties un kaut ko mācīties, tā vietā cauru dienu štopēju auksto zupu un skatos visādus jūtjūba video. Bet tas jau man raksturīgi: beigās visu salaist dēlī.

2010-06-14

Over & over.

Ir tā, ka man ik pa laikam uznāk kaut kādi lietu darīšanas periodi, bet tas viss parasti beidzas, vēl īsti nesācies. Nu, piemēram: vienu brīdi es biju aptrakusi ar dabīgajām matu maskām. Tas ir, nevis veikala dabīgajām, bet gan tādām, ko pati varu sataisīt. Tad nu matos ķepināju gan olas, gan konjaku, gan banānus, gan avokado, gan pienu, gan eļļu, gan alu, gan raugu, respektīvi, visu iespējamo, ko bija iespējams sameklēt. Reizēm es pēc tam smaržoju pēc biskvīta/ izskatījos pēc speķagalvas/ nācās izgāzt nenormālu šampūna kaudzi, lai to visu izmazgātu, bet vēl lielāku balzama daudzumu, lai mati būtu mīksti un izķemmējami. Vēlāk gan man apnika ar šo visu ķēpāties, un šādas maskas matos lieku galīgi reti (piemēram, tagad, haha); tālāk sekoja laiks, kad es biju izdomājusi, ka visu kopjošo kosmētiku taisīšu pati (losjonus, tonikus, krēmus, sviestus, balzamus, etc.). Protams, pasūtīju veselu čupu dažādu eļļu, sviestu, emulgatoru, konservantu, kā arī daudz ēterisko eļļu. Loģiski, man vajadzēja visu to labāko, nevis kaut kādus x produktus. Kad visu šo saņēmu, prieciņš jau bija noplacis, turklāt ēt. eļļas nesmaržo pēc lieliskajiem sintētiskajiem aromātiem (lielākā daļa no tām smird, nevis smaržo). Rezultātā izgrūdu kaudzi naudas un sapratu, ka man labāk patīk visu pirkt veikalā, nevis pašai kaut ko ņemties un darīties; pēc tam sekoja gribu-iemācīties-krāsoties periods. Pasūtīju veselu čupu ar minerālo kosmētiku (Thank God, ka tikai sample size), kā arī visu citu nepieciešamo - tonālo, korektoru, tušu, otas un vēl gan jau lietas. Tam visam, protams, vajadzēja būt dabiskam. Uzkrāsojos pēc pilnas programmas es precīzi vienu reizi, un tas neizskatījās baigi lieliski, jo tonālais bija pleķains, sārtumu lietot es nemāku, skropstas man ir tizlas un vēl, un vēl. Tagad tas viss mētājas kaut kur, bet es joprojām staigāju au naturel; šobrīd esmu apņēmusies iemācīties lakot nagus, jo man vienmēr ir paticis, kā tas izskatās, tikai es nekad neesmu spējusi pull of that look, jo manas lakošanas prasmes līdzinās nullei. Tāpēc šodien iešu pirkt nagulaku (jo man tādas nav, lol) un vakarā centīšos iegūt kaut ko līdzīgu krāsainiem nagiem. We'll see.

2010-06-12

Goodies.

Es it kā neesmu pats konservatīvākais cilvēks pasaulē, bet, ja runa ir par kokteiļiem, tad man parasti ir divi varianti: Pina Colada vai Mojito. Nav jau tā, ka es baigi staigātu pa bāriem un dzertu kokteiļus, tas īstenībā notiek galīgi reti, bet parasti notiek tā, ka mājās es taisu Mojito (jo tas man ir pa spēkam), bet ne-mājās dzeru Pinas Coladas, jo mājās es to neprotu sajaukt. Tās ir manas pārbaudītās vērtības, un visādus Daikiri, seksonzebīč un citas lietiņas nekāroju, turklāt knowing my cocktails padara izvēli daudz vienkāršāku (protams, piektdien Piektdienā es mūžību centos izvēlēties kaut ko mazliet citādu, bet beigās tāpat dabūju zilu Pinakoladu).

2010-06-11

Sink or swim.

Šodien ar draudzenītēm bijām "Samurajā" (atrodas Rātslaukumā) piestumties suši. Atceros, uz to vietu mani reiz aizveda krustmāmiņa ar vīru (tas bija vai nu pirms Kraftwerk, vai nu pirms Gorana Bregoviča koncerta, tātad pirms gadiem 6), un tā šķita tik šika (un dārga) vieta, un viss likās tā diezgan wow. Tagad gan tur viss ir baigi nolaists, no šikuma un dārguma ne miņas (biznesa pusdienas 2,60Ls, tējas kanna 0,60Ls), un man tas bija nenormāls pārsteigums, jo es kaut kā nekad nebiju pieredzējusi šādu degradēšanos. Šķiet, pirmo reizi mūžā neatstāju dzeramnaudu, ko es daru vienmēr (arī tad, ja serviss un ēdiens reāli sūkā), jo 50 minūtes gaidīt suši man likās pārāk traki, bet cilvēku tur nebija daudz, turklāt es biju nejēgā izsalkusi. Vasabi arī bija diezgan draņķīgs, manuprāt - maz un bez jebkāda stipruma. Paši suši bija tīri ok (ir gan ēsti labāki, bet 20 gab. par 5Ls nav ierasta takse). Tātad vieta, lai ĒSTU, nevis baudītu. Likumsakarīgi sanāca arī noiet garām "Soraksanam", ar ko arī man saistās visādas foršas atmiņas, bet arī tā vieta izskatījās pilnīgi izmainījusies (un ne jau uz labo pusi): šķiet, tas ir "Samuraja" māsuzņēmums, jo arī tur gozējās tas pats biznesa pusdienu piedāvājums, kā arī no ārpuses viss izskatījās visnotaļ nožēlojami. Laikam nav tur vairs korejiešu pavāru, kuri "vēl nav iemācījušies pagatavot saldējumu", ne tās asās gaļiņas kaut kādās salātlapās, ko Signe vienmēr ēda un mēs ar māsu čiepām no viņas, jo pašas vienmēr ņēmām cūkgaļu saldskābajā mērcē vai iesmiņgaļu. Ehh, kā gan viss ir mainījies!

2010-06-04

sfkenfgnmrgmvpovmds

Hell yeah, man sāp plaukstas locītava no peles spaidīšanas, acis krīt ciet, jo esmu pārgurusi, bet ne jau tādēļ, ka visu dienu būtu zemi rakusi. No 9 rītā līdz 11 vakarā ar pusotru stundu garu pārtraukumiņu rakstīju atbildes eksāmenjautājumiem, un tas nav man raksturīgi, jo es nemēdzu iespringt vai mācīties. Bet šajā gadījumā nekas cits neatliek, jo lingvistikas zināšanas vienkārši neakumulējas manā galvā, tā tev nav nekāda gramatika, kur iemācās lietas dabiski, un viss. Nē, šeit ir jāiekaļ no galvas valodas koki un vārddarināšanas veidi, un aizguvumi no franču valodas, un vēl nejēgā daudz nesvarību. Ja es šito pārvarēšu, tad zināšu, ka varu visu. Jēgas, protams, nav nekādas (pati Maija lekcijās bez saviem pierakstiem nevarēja iztikt, bet mums, protams, viss ir jāzina no galvas), bet padoties arī negribas. Rītdien vēl tāda pati darbadiena, kurā ceru visu šito pabeigt, lai varētu sākt iegaumēt visu. Ā, man besī mutiskie eksāmeni.

2010-06-01

Eat, eat, eat!

Man liekas, ka viena no lielākajām apsēstībām, kas man ir (izņemot matus un lūpu balzamus) ir ēdienu gatavošanas šovi. Es varētu dienām skatīties un siekaloties gar to, ko cilvēki tur gatavo, tāpēc jo lielāks ir mans sarūgtinājums, ka es neesmu nekāda virtuves pavēlniece, jo, izņemot braunijus un picu, neko īpaši labu uztaisīt es neprotu: vienmēr kaut kas nesanāk. Turklāt es absolūti nemāku draudzēties ar garšvielām, lai gan gribētu iemācīties to darīt, kā arī mani biedē liels sastāvdaļu daudzums. Protams, sev lietas es protu pagatavot, bet tās neizskatās sevišķi skaisti: pašai gan man parasti garšo tas, ko es sataisu, bet citiem dot to īpaši negribu. Grūta dzīve gan, haha.