Pārlasu sava baķa teoriju un palaikam ieraugu kādu skaistu teikumu/rindkopu, kas ir visnotaļ izdevusies. Grūti noticēt, ka pati to esmu rakstījusi.

Praktiskā daļa gan ir i em ket līmenī.

Nez kuro reizi pārskatījusi jaunākos darba sludinājumus, secinu, ka dzīvē mani vadīs bauslis Tev nebūs strādāt.
Nu, vismaz darbu, ko nav iespējams darīt pidžamā.

Šonakt atkal bija dokumentālais miegs.
Kad es saskatos pārāk daudz raidījumu vienā dienā, tad naktī skatos sapņus kā raidījumus - no malas. Turklāt ar apziņu, ka es guļu.

Sweeping up misinformation like a kindly and Latvian hotel maid.

//Aleksandrs Ārmstrongs par Ričardu Ozmenu, Pointless S09E15

Vajadzētu izveidot kādu fuckyeahlatvians lapu vai ko tādu, kurā atzīmēt visus raidījumus/filmas/seriālus/grāmatas, kur tiek pieminēta mūsu valstiņa. Vienkārši tāpat.

Nekad nebeigšu sajūsmināties par konceptu čipšu salāti.

Tiem lieliski piestāvēja Kapteiņa Amerikas dibens.

Kings of Convenience dziesmām ir visskaistākie vārdi. Tā nu tas ir.

1) Viens, VIENS solis līdz diplomam;
2) vairs nekādu lekciju;
3) nuga draugi pasaulē.

Pēc trim dienām Lī Maka ziemeļu akcenta pavadībā jebkurš my manā galvā skan tikai kā [mi].

[12:44:57] Marianna: nekūpošais skurstenis

Meh, nekāda skrējēja no manis nesanāks.
Dodiet citu sporta veidu.

In sum.

[21:44:55] Madara: vēlos aicināt visus iet dirst, IZŅEMOT draugus manus

THIS

(Avotiņš)

Es šodien biju tas frīks bez virsjakas, kamēr man apkārt cilvēki joprojām bija tērpušies UGG zābjos, pufenēs, šallēs, cepurēs un cimdos.

Šī dziesma ir absolūta perfekcija.

Somewhere there is some place, that one million eyes can't see
And somewhere there is someone, who can see what I can see 

Es principā atrodos trīs lappušu un vienas nerediģētas apakšnodaļas attālumā no jēdzīga bakalaura darba melnraksta, bet šī darbiņa paveikšana man pašlaik liekas neiespējama.

UPD: pirmajā lapā ierakstīšu pateicību ne vien Tēzauram (bez sinonīmiem es joprojām stūrītī birdinātu asaras), bet arī vīnam. Darbojas perfekti, tikai pagrūti ar dozām.

Gribēju mest mieru Berlīnei (esmu pieradusi pie klasiskas teksta struktūras, jel, piedodiet), bet izlasīju interviju ar Silviju Brici, kurā arī minēts, ka tulkojums ir nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais tulkojums, un laikam tomēr gribu saņemties un tikt galā, jo valodiskā puse ir tiešām brīnišķīga.

//No Café Maison de France

Pēdējā laikā skatos (pārāk) daudz raidījumu, kuros jāsmejas, bet tā vietā, lai es būtu priecīga (jo teorētiski tam būtu jāuzlabo mana oma), tie, šķiet, rada tieši pretēju efektu, jo papildus visām pirmās pasaules problēmām man ir jādomā arī par to, ka es turklāt arī neesmu smieklīga.

Un tad vienā brīdī no abstract pattern man iznāca absurds raksts.

Ja es lasītu horoskopus, manējā droši vien būtu rakstīts: šī diena nav piemērota rakstīšanai, jums nekas nesanāks, atpūtieties un skatieties smieklīgus raidījumus.

Viss, ko esmu līdz šim uzrakstījusi, šodien liekas īpaši slikts (nejauši vārdu salikumi, kas savirknēti teikumos, kuri savukārt sarindoti rindkopās, no kurām jēga un sajēga ir tieši apmēram nekāda), bet nekas labāks arī nerakstās.

Izrādās, ka Džons Ričardsons ne vien ir principā es (ar to mazo atšķirību, ka man nav OCD),  viņš ir arī veģetārietis.
Laiks kravāt koferus.

Man ļoti patīk lietot subdžonktīvu amurikāņu stilā, bet mana bakalaura darba vadītāja visus manus that he be pagodina ar sarkanu vilnīti.
Labi, labi, mīļā miera labad būs man that he should be.

Džon Ričardson, mana atbilde ir JĀ.

Kā labi iesākt nedēļu:
0) jau svētdienas vakarā saņemt ziņu, ka lekcija nenotiek, līdz ar to celšanās sešos no rīta atceļas;
1) no rīta izdarīt kikboksu un nosvīst kā mazam sivēnam;
2) atvērt istabā logu un sajust, ka gaiss patiešām mēdz smaržot;
3) uzzināt, ka eksāmenā atkal izdevies nopelnīt vienu apaļu cipariņu.

Kā labi turpināt nedēļu (wishful thinking):
1) pabeigt praktiskās daļas melnrakstu.

8 Out of 10 Cats.

Principā viss, ko es gribēju teikt.
Atā, skolas beigšana, atā, izkāpšana no gultas!

Džimij Kār, fuck you!

Nākas sev atzīt, ka manī ir kaut kāds filologa gēns, kad ar lielu aizrautību noskatos dokumentālo filmu Birth of the British Novel.
Stundu noturēt manu uzmanību filmai ir praktiski neiespējami, ja vien es neatrodos kino.

Vakar pirms psiholoģijas eksāmena tik ļoti daudz second hand embarrassment, sākot ar nožēlojamiem špikeriem zem svārkiem, turpinot ar vai ir iespējams apsēsties vēl tālāk, beidzot ar es nesēdēšu ārmalā. Labdien, mēs no astotās klases.

Vēl arī, protams, stāstu krājums Operas joks.

Man liekas, ka man atvērās baleta čakra.

A day in the life of [...]

Līva: Es vairs neatceros, kāpēc viņš viņu toreiz iepļaukāja (tur kaut kā netīšām nebija?), bet man tas krievs vispār patika.
Guna: Koncepts 'iepļaukāt netīšām' :D
Ilze:  My hand slipped.
Līva: On your face.
Ilze: These things happen. Seriously.
Līva: Kuram gan dzīvē nav gadījies mahāties ar rokām istabas vidū un netīšām trāpīt blakusstāvošai sievietei?
Ilze: Pa seju. Ar plaukstas iekšpusi. Jā, kuram gan tas nav gadījies!

Hmm, varbūt, kā saka, jātver iespēja un jāpiesakās Francijas institūta rīkotajos pusintensīvajos franču valodas kursos un jāatver durvis uz B2 līmeni.
Ko tad citādi es visu maiju darīšu?