2012-12-31

31. decembris, vai ne.
No rīta pabeidzu vakarā iesākto The Perks of Being a Wallflower, kuru lasot šņurkājos un šņukstēju,  noskatījos arī filmu, kas vēl vairāk iesita pa īstajām vietām, tagad klausos jau nez kuro reizi depresīvāko dziesmu pasaulē, tas ir, Asleep no The Smiths.

Man likās, ka emo es atstāju 2005. gadā, bet laikam jau tā nav vis.

Jaunā gada apņemšanās

Mazāk melot sev.

2012-12-30

Interaktīvā aptauja

Vai man ir jāraksta kursa darbs, bet es skatos QI?

a) jā
b) nē
c) iespējams
d) nevar pateikt

2012-12-29

2012-12-28

Apjausma, ka nekas vairs nav jālasa obligātā kārtā, ir visnotaļ biedējoša, jo pēdējos divus gadus manu lasāmstraumi ir regulējuši saraksti, līdz ar to es vairāk vai mazāk esmu zinājusi, ko aiztikt.
No kura gala ķerties klāt to-read sarakstam? Vai es vispār gribu lasīt kādu no grāmatām, kas sakrautas tornī pie gultas? Vai man vispār patīk lasīt?
Esmu apjukusi.
My life so far: sleeping with Charles Dickens while thinking about Richard Armitage.
Lielisks papildinājums foršam coffee-date ar draudzenēm ir brīdis, kad, ejot pa ielu, netīšām kāda dūda, dīdīdamās pie savas mašīnas, saviem ārzemju biedriem saka: "We need to get benzin!"

2012-12-27

Vārds pavēdere man asociējas ar cūkas šķiņķīti, līdz ar to es nespēju to uztver erotiski.

2012-12-26

First world problems

Grūti būt veģetārietei pēc pieciem XL whiskey sour kokteilīšiem, kad gribas kaut ko kreftīgu tā, ka acīs cērt, bet vienīgā opcija ir gaļas salāti.
Neko, paēdu kūciņu un gāju gulēt.
Starp homoseksuālajām fantāzijām (no, Thilbo is NOT a thing!) un sliktiem zīmējumiem (put the pencil down!!!) Tumblr'ā reizēm pavīd arī kāds patiesības grauds.

Compared to Thorin Oakenshield every real man is just a letter opener.

Ok, nu jau vairs nav tik traki, the worst is over, un man vajadzēja tikai apmēram 2 nedēļas.


2012-12-25

Skatos The Hour un gribu nokļūt piecdesmitajos, jo tur visi pīpē visu laiku(,) un man skauž.

2012-12-24

Vakar vakarā noskatījos visu Strike Back pirmo sezonu. Šodien gribu skatīties atkal.
Diez cik dienu paies, līdz man apniks nekā nedarīšana?


2012-12-21

Kā iesvētīt jaunu datoru:
1) uzlikt fona attēlu ar RA;
2) ieslēgt North & South.

With a gun

Traki vispār pēc eksāmena postmodernisma literatūrā iet skatīties teātri, jo gribas dažādus literatūras terminus piemērot attiecīgajai izrādei.

Nepatīk, nepatīk man metafikcija uz skatuves, es negribu, lai man iebaksta acīs, ka tas, ko es skatos, nav īsts, man nepatīk interakcija ar skatītāju, es to nevēlos. Izliecieties, ka mūsu tur nav, lūdzu! Es zinu, ka PoMo un tā, bet NĒ.
Es negribu, ka man ir jādomā, kur likt acis, jo tieši skatīties uz aktieri nevaru - rodas ilūzija, ka man skatās acīs (lai gan šī ilūzija, protams, ir novērojama arī lielās izrādēs, bet tādās, kur skatītāji sēž piecās rindās un nav pilnīgi aptumšoti, šis efekts ir pārlieku liels).
Un vēl es nezinu, kādēļ Dailes teātra izrādēs kailas krūtis ir gandrīz vai obligāts izrādes elements. Dažreiz tas var strādāt, bet tas tiešām nav nepieciešams, pat tad, ja Dārtai Danevičai ir skaistas krūtis.

Dainim Grūbem savukārt uz mūžu, šķiet, manās acīs ir uzspiests anekdošu šova/Zelta talantu zīmogs, tādēļ man grūti viņu uztvert kā nopietnu aktieri. Dārta gan bija forša.

2012-12-19

Lift weights or lift pints?

Tā kā sakāmvārds iesaka neatlikt uz rītu to, ko vari izdarīt šodien, izlēmu, ka nekā nedarīšana nedrīkst gaidīt.

2012-12-17

[17:57:12] Marianna: COME ON LOOK AT HIM
[17:57:22] Marianna: viņš pasmaida un izskatās, ka viņš domā, kā tavas kājas aplikt sev ap kaklu

Laikam nav jau noslēpums, ka mēs esam mazliet aizrāvušās ar Džonu, Torinu, Ričardu Armitidžu.

2012-12-16

Ķecerības kalngals: Greja piecdesmit nokrāsas vienā to-read grāmatu tornī ar jauno Bībeli.
Mani tiešām sajūsmina tas, ka LTV 1 ir nācis pie prāta un rāda jaunu teātri.

2012-12-15

Grumpy cat + Ziemassvētki = viss, uz ko es gribu skatīties

Pirmās pasaules problēmas

Ļoti gribas lasīt grāmatu, bet drausmīgi nāk miegs.

Nag(l)u laku Top 1

Teicos rakstīt nagu laku topu, jo tas ir vieglāk par grāmatu topu, un solījumu turu. Nevienā akmenī nav iekalts minimālais topa vietu skaits, tādēļ man ir tikai Top 1, jo ir tikai viena bilde, turklāt tā pati nav pat instagramēta, lai izskatītos kaut mazlietiņ mākslinieciskāk.
Lai nu kā, labākā un lieliskākā nagu laka 2012. gadā ir: Jubilee no Nails Inc.

Protams, fotografēt es neprotu, līdz ar to attēlā nav redzams tas, ka gaismā nagi laistās košāk par jebkuru Ziemassvētku eglīti, ka lakas pudelīte vien liek visām žagatām zaudēt prātu, ka ar divām kārtām pietiek, lai iegūtu necaurspīdīgu klājumu. Nav redzams arī tas, ka lakas noņemšana aizņēma apmēram 15 minūtes un puspudeli nagu lakas noņēmēja, ka spīdumi pēc tam bija visur, bet tas bija oh so worth it. Izvairos runāt arī par to, cik šis prieks maksāja, jo tas tikai pierādīs manu izšķērdību un nespēju pretoties kārdinājumam un liks radītājiem un radiniekiem nesapratnē nošūpot galvu.

Laikam ar šo arī izsīkst manas spējas izveidot topus. That is all.

2012-12-14

Nepatīk, ka filmās vairs nekas nav īsts. Ne ezis, ne ērglis, ne māja, ne puķe.
Ticiet vai nē, BET TO VAR REDZĒT, KA TAS NAV ĪSTS!!!

Un acīmredzot esmu par vecu orkiem, troļļiem un gobliniem, ja man uz tiem jāskatās. Lai gan nekad neesmu bijusi sajūsmā par dažādiem neglīteņiem filmās, it's gross. Negribu īpaši skatīties arī uz vardarbību, slaktiņiem un klausīties pārāk lielu troksni.


2012-12-13

2012. gada grāmatas

Šis man ir bijis tāds grāmatu gads. Goodreads skaitītājs rāda, ka esmu izbūrusies cauri veseliem 50 gab., turklāt, šķiet, manā sarakstā kvalitātes ir vairāk par kvantitāti dīvainā kārtā (pie jūriņas lasīt Deloveja kundzi laikam nav tas, ko cilvēki parasti dara).
Pamanījos tikt galā ar vairākiem ķieģeļiem, kā Anna Kareņina, Dombey and Son, the Naked and the Dead. Droši vien, ja ne šo un nesaprašanās ar Dombiju gandrīz 2 mēnešu garumā, sarakstam varētu pieplusot vēl kādu pārīti, bet šis laikam ir mans gada rekords (gan jau līdz 31. decembrim vēl mapē read iesēdināšu dažus darbiņus, piemēram, esmu nosolījusies ķerties vērsim pie ragiem un izlasīt vismaz pirmo 50 Shades of Grey, un tā tīri teorētiski ir ātra lasāmviela). Daļa grāmatu bija iekļauta divos obligātās literatūras sarakstos, tādēļ vēlme to visu patiešām izlasīt, iespējams, bija lielāka par vēlmi kārtīgi iegremdēties katrā no tām līdz ausīm, kas man pašai mazliet sāp, bet vēl jau visa dzīve priekšā pārlasīt un pārlasīt.
Tā kā copycat likumi nav atcelti, iedvesmojos no Ilzes un taisu savu 2012. gadā izlasīto desmit mīļāko grāmatu sarakstu. Protams, nevaru būt droša, ka tuvāko 18 dienu laikā neizlasīšu kaut ko absolūti ģeniālu (šorīt iesāktā Džonatana Franzena Freedom pat varētu būt viens no šiem gadījumiem), bet gan jau dzīve tādēļ neapstāsies.
Secību laikam īsti nav iespējams ievērot, tādēļ vietas ir aptuvenas.

10. L'Amour Dure Trois Ans (Frédéric Beigbeder)
 Mana otrā grāmata franču valodā. Iespējams, daudz ko nesapratu, bet tas, ko sapratu, bija lieliski un beigbederiski, turklāt paplašināju savas zināšanas par franču neformālās valodas slāni. Salīdzinoši plāna grāmatiņa, ar ko galā tiku, šķiet, pāris dienās, plēšoties cauri bezgalīgajiem apostrofiem un akcentiem. Beigas atklāj, vai tiešām mīlestība ilgst tikai trīs gadus. Noteikti pārlasīšu vēl, kad būšu gudrāka.

9. Paper Towns (John Green)
Par Džonu Grīnu uzzināju, šķiet, no Čārlija (Charlieissocoollike) kanāla jūtūbā jau pirms gadiem diviem. Drīz vien pasūtīju šo grāmatu, ko taisījos lasīt pagājušajā vasarā, bet tā vis nenotika. Šovasar, kamēr baudījām neesošo vasaru Engurē, vienu rītu piesēdos klāt un no rokām neizlaidu, līdz nebiju pabeigusi, jo absolūti iekritu stāstā. Burvīgs YA romāns (lai gan es droši vien esmu jau ārā no šīs kategorijas, un man ļoti, ļoti patika), kurā savu lomiņu spēlē Volta Vitmena Leaves of Grass dzejoļu krājums, kuru es mazliet lasīju romantisma perioda literatūras vajadzībām. Smuki!

8. The Illustrated Man (Ray Bradburry)
Rejs Bredberijs ir ģeniāls, un visiem vajadzētu lasīt to, ko viņš raksta! Diezgan distopisku īsstāstu krājums (galvenajā lomā itin bieži ir bērni - neliela paralēlīte ar mīļo Čārliju?), kas manī izraisīja milzu sajūsmu jo īpaši tādēļ, cik meistarīgi Bredberijs spēlējas ar valodu. Stāsts Rain vispār, manuprāt, bija īsta paraugstunda tam, kā ar vārdiem likt redzēt un sajust tur notiekošo.

7. North and South (Elizabeth Gaskell)
Izcila grāmata par 19. gs. industrālo Lielbritāniju, kas gan ir foniņš neparastam mīlasstāstam (kurai gan meitenei nepatīk palasīt par vīrieša ciešanām, haha). Tāpat kā Ilze, arī es visu laiku gribēju bļaut: "Mīli taču viņu, muļķe!" Un, jā, BBC miniseriāls arī bija top notch,  Džons Torntons tur bija...āāāāāā (un es parasti nekūstu aktierīšu dēļ).

6. 1984 (George Orwell)
Kurš gan nezina, kas ir 1984? Es kārtīgi uzzināt saņēmos tikai šovasar. Lasīju ar nelabuma sajūtu, bet apstāties nespēju - tas bija tik pelēki, putekļaini, raupji, sāpīgi, negaidīti un fantastiski.

5. Rīga-Pekina (Ilona Balode)
Viena no divām šogad izdotajām grāmatām, ko pamanījos izlasīt. Domāju, lieki vēl slavēt Ilonu Balodi, bet viņa tiešām prot rakstīt ārkārtīgi aizraujoši un ar dzirksti. Lasīju un priecājos, skumju, jutu līdzi, smējos un laimīgi nopūtos, ka man nav ienācis prātā parakstīties uz kaut ko tādu, jo mainīties ar viņu jau nu gan es negribētu, bet, siltā dīvānā sēžot, ceļojuma dienasgrāmatā var iekrist kā akā.

4. Great Expectations (Charles Dickens)
Mans mīļais Čārlijs, ar ko kopā nāksies pavadīt vēl vismaz pusgadu. Patiesībā Lielās cerības lasīt iesāku pagājušā gada pēdējās dienās (nevarēju nociesties un sākumā noskatījos jauno BBC ekranizāciju) un tā aizrāvos, ka pat Vecgada vakarā pie galda nekaunīgi sēdēju ar augli rokās, jo negribēju pārtraukt ielūrēšanu Pipa piedzīvojumos.

3. The English Patient (Michael Ondaatje)
Viena no obligātās literatūras grāmatām, kas mani aizķēra. Bez jūraszirdziņa un asiņu ainām varbūt varēja iztikt, bet pārējais bija tiešām brīnišķīgi un emocionāli. 

2. To Kill a Mockinbird (Harper Lee)
Lakstīgala plauktos mētājās jau vairākus gadus, bet visu laiku raustījos ķerties klāt, jo kaut kā biju saklausījusies, ka tas ir romāns par tiesu un advokātiem, un nevienlīdzību, līdz ar to automātiski mans viedoklis par to bija - gar-lai-cī-gi. Paķēru līdzi uz Positivus, iesāku lasīt tur un sapratu, ka tā ir absolūti burvīga grāmata no bērna perspektīvas - līdz ar to ļoti patiesa un pilna sirds siltuma.

1. Cloud Atlas (David Mitchell)
Jā, arī mana gada grāmata ir Mākoņu atlants, jo tas bija kaut kas tik, tik, tik izcils, ka citādi nevar būt. Ielasīšanās man gan aizņēma apmēram 20 lpp., bet, kad tas notika, šķīda dzirksteles. Lai arī citi saka, ka stāstiņi paši par sevi ir banāli, es tam nevaru piekrist, jo mani sajūsmināja it viss, es neparedzēju nevienu plot twist, es smējos un bēdājos, un negribēju, lai šis romāns jebkad beigtos. Jālasa angliski, jo tulkojums ir ļoti shady. Filma ir smuka, bet mēs, Roberta Frobišera fanu klubiņš, nespējams piedot viņa stāsta izķengāšanu.

Tikko es sapratu to, ka par grāmatām runāt es nemāku. Laikam jāuztaisa mīļāko nagu laku Top 10, tur vismaz bildes runā pašas par sevi!
Šaubos, ka nākamais gads būs tikpat produktīvs - viens no diviem nezinājamiem noteikti cietīs, lai gan ir stimuls lasīt kaut vai tādēļ, lai īpaši neiepaliktu no lieliskajām kursabiedrenēm.
Ceru, ka grāmatu blogeri taisīs šādus sarakstus, jo man vajag idejas nākamajam gadam. C'est tout.
Ja manam vārdam uztaisītu anagrammu un to atkodētu, iznāktu nevis I am Lord Voldemort, bet Es esmu Oblomovs.

Oblomovs no aktieriskā viedokļa bija fantastisks, manuprāt, tas, kas tur apakšā, varbūt mazliet mazāk (lai gan ko var gribēt no romāna, kura pirmajās 150 lappusēs galvenais varonis no gultas neizkāpj).
Daudziņa balss gan bija paņemta no Latviešu mīlestības pirmā stāsta un Znotiņa runas maniere - no slimnīcas epizodes tajā pašā izrādē.
Tāpat lieliski un iespaidīgi - cik nav redzēti aktieri, kuri izrādes gaitā piemirst savu akcentu, gaitu, īpašās grimases vai citus svarīgus sīkumus un lielumus.

2012-12-11

Dienas vilšanās: izlobīt sausu un izkurtējušu mandarīnu.
Vai tiešām pasaulē ir tik maz mūzikas, ka seriālos dziesmām noteikti jāpārklājas?

Un, protams, visos pēkšņi tiek nejauši no somas izvilkti Windows Surface. 

2012-12-10

Diez cik reižu vajadzēja Hjū Grāntam, līdz viņš spēja Love Actually deju notēlot bez smiešanās?
Sāka skanēt Čaikovskis, un es biju pārliecināta, ka tā ir melodija no Harija Potera.
Izrādās, es neesmu vienīgā.

Jūtos kā kulturāla tumsoņa.

2012-12-09

[22:03:18] Guna: kas tā par modi vispār dot linkus uz g-books?!!!!!
[22:03:25] Guna: da fuq
[22:03:35] Marianna: tas ir tāpat kā doktora darbā ielikt wikipēdiju kā atsauci


Labprāt vienu eksāmenu pie Irinas Novikovas iemainītu pret trim pie Maijas Brēdes.

Tādu haosu un bezjēdzību laikam visu šo četru gadu laikā vēl nebija izdevies piedzīvot.

2012-12-08

Visu laiku piemirstu, ka man vairs nav 20, bet vēl +2.

2012-12-07

Darba vadītāja stāsta, ka lasa kāda kursa darba nodaļu un iedomājas, ka tas, kas tur rakstīts, varētu būt kā laikā manam darbam. Apskatās, kas ir šīs nodaļas autors, un tā izrādos es.

Not bad.
Šodien pirmo reizi uni ēdnīcā dzirdēju vēl kādu cilvēku prasām, vai ēdienā, kuru viņš grasījās iegādāties, ir gaļa.
Gandrīz kā spogulī skatīties! Atšķirība vien tā, ka tas bija pusmūža vecuma vīrietis.

2012-12-06

Piedodiet, bet celties ziemā sešos no rīta ir kaut kāda vulgaritāte un cilvēku spīdzināšana!

Man taču ir jāsaguļ viss tas miegs, kuru vasara atņem ar sasodīto saules spīdēšanu piecos no rīta un neizturami karsto istabu.
Beidzot ir tumšs, un es varu tēlot pūci (tas ir, gulēt līdz de-vi-ņiem!!!), bet, protams, te sākas vecais stāsts par cukurūdeni.

Kad tad lai es dzeru guļu?!

2012-12-05

Pašai liels pārsteigums un prieki, ka... es protu rakstīt franciski mazliet?
Nu, tas ir tā, ka nav jāskatās visu laiku vārdnīcā un jādomā par vārdu locījumiem.
Who knew!

2012-12-04

Apskatīju savu sekmju izrakstu un atcerējos, ka pirmā kursa pirmajā semestrī bija jākārto astoņi eksāmeni. Un tie visi patiešām bija eksāmeni, nevis šādi tādi automāti.
Tās bija divas nenormālas nedēļas, jo, protams, visiem galvās figurēja tā gaišā doma par ātro sesiju un ilgajām brīvdienām, un es nekautrējos to uzstājīgi ierosināt.

Šogad, on the other hand, nezinu, vai sesijas laikā vispār būs uz skolu jāiet, ja nu vienīgi pēc kādiem rezultātiem. Ne jau tāpēc, ka eksāmeni būtu atcelti - tie vienkārši ir pabīdīti dažas nedēļas uz atpakaļu, lai decembris būtu īpaši saspringts un lielisks.

Diemžēl sasniegt iecerēto, respektīvi, vienu semestri tikai ar apaļām atzīmītēm laikam neizdosies vis. 5/2 tā arī paliks nepārspēts rezultāts. Oh, well, nav jau tā, ka atzīmes būtu visa dzīve. Bet prieciņu nes toties!
Ķirse, G. (2012) Kā neko nedarīt? Rīga: Jumava

2012-12-02

Nekad nebūšu Roberts Frobišers, jo, kad no sekcijas izgāzās divi stikli, nekādu simfoniju nedzirdēju.
Stulbais, stulbais brīdis, kad pēkšņi nav iespējams atrast to grāmatu, no kuras ņemt lielisks citāts kursa darbam.