Ko man gribas pateikt savai galvai pašlaik:

Lietas, kas besī #3467:

augļu mušiņas vīna glāzē.

Riteņbraukšana + izlaisti mati = neizķemmējama ligzda uz galvas

Un visam pa virsu nākamajā dienā var forši kasīt mušas no acīm ārā.

Ar katru reizi man izdodas aizvien nesmukāks manikīrs. Tas nav godīgi, un man tas nepatīk.

Double-faced vegetarians

Ar māsu šodien vienojāmies - viņa, iespējams, nākamnedēļ ēdīs zivis (bet tikai izņēmuma kārtā), savukārt es rudenī sev pirkšu ādas zābakus.

Brīdī, kad garām pabrauca vilciens, novibrēja durvis, un es pamodos, domādama, ka vibrē modinātājs. Likās, ka šī ir lielākā netaisnība pasaulē, ka man jau ATKAL jāiet uz darbu, bet tad atcerējos, ka ir taču sestdiena un es varu gulēt. Paskatījos pulkstenī, ieraudzīju, ka ir 6:58, un pārvilku segu pār acīm, lai dabūtu lielāku tumsu un gulētu tālāk.

Toties vēl lielāka netaisnība norisinājās brīdī, kad es pamodos uz palikšanu un pulkstenis rādīja 7:37. SESTDIENĀ.

Dienās, kad darbā nav ko darīt, gribas iešaut sev pēdā. 

Vecajā darbā katru vakaru nācās draudzēties ar itāļu valodu, kuru mācījusies biju tieši nulle sekunžu.
Pašreizējā darbā katru dienu nāksies izmantot vācu valodu, kuru mācījusies esmu tieši nulle sekunžu.

Fun!

Darbā iznāk drusku tēlot tādu kārklu angli.
Uztic man dažādi latvieši savas problēmiņas, bet, tā kā man datorā nav garumzīmju, nākas atbildēt angliski. Dumji.

Protams, sevi mierinu ar to, ka jāraksta lingua franca, lai jebkurš no augšas mani varētu pārbaudīt (jo viņiem taču nekā cita ko darīt nav).

Pirmās pasaules problēmas nr. 96

Reizēm vilcienā ir tik grūti palasīt, jo blakus cilvēki skaļi un interesanti sarunājas.

Pašai nemanot, es koncentrējos nevis uz Kevinu un viņa masveida slepkavību, bet gan to, ka Arvīds un Ilze izšķīrās, jo viņš netīrs nāca gulēt.

Smadzenes tiek salauztas tajā brīdī, kad rodas apziņa, ka vārds colonel tiek izrunāts tāpat kā vārds kernel.

In other news, nācās pasūtīt Šekspīra sonetus, jo filmā smuki lasīja. 

Every day is Tuesday

Vispār jau ir mazliet smieklīgi, cik ļoti Vidējo Austrumu iedzīvotāji ir pārliecināti, ka pasaulē strādā tikai vīrieši. Esmu saņēmusi simtiem Dear Sir dažādās variācijās un kādus divus Dear Sir/Madam. Ja viņi uzzinātu, kas sēž ekrāna otrā pusē...

Ja vēl par šiem pašiem klientiem, tad viņu tonis vēstulēs ir tik ļoti bezpalīdzīgs, it kā visa pasaule būtu viņiem nodarījusi pāri un es būtu viņu pēdējā cerība. 

Vēl, protams, tas, ka cilvēki ir stulbi un neprot lasīt, bet par to citreiz. 

Quote of the day

via http://l0st-generation.tumblr.com/post/34001225690

Tā kā mana tolerance pret insektu kodumiem ir apmēram tieši nulle, jo ārā es principā neeju, šodien pēc aveņu lasīšanas pusstundas garumā manas kājas izskatījās raibi rūtainas.
Labi, patiesībā tās bija nosētas ar baltiem pampumiem 1-2 cm diametrā, ko ieskāva liels sarkanums, taču visam pa vidu rotājās arī asiņu pilīte un skaidri samanāmas aklā dundura snuķa pēdas.
Skaisti! Īsts mākslas darbs. Lieki piebilst, ka tas viss pasākums niezēja tā, ka man gribējās lēkāt.

Gaidu, kad Apple vai Amazon nāks klajā ar konceptu elektroniskā bibliotēka. Kāpēc gan es nevarētu par vienu eiro savā iPadā/Kindle nedēļu lasīt, piemēram, [ievietot grāmatas nosaukumu]?

Gaidu, kad kāds arī ieviesīs Aizdod savu e-grāmatu draugam (izrādās, Amazon to jau piedāvā). Ja jau maināmies ar papīra versijām, kādēļ gan es, nospiežot attiecīgās skārienpodziņas, nevarētu nosūtīt savu e-grāmatu kādam citam, tajā laika brīdī liedzot pieeju manai kopijai?

Poem of the day

A man saw a ball of gold in the sky;
He climbed for it,
And eventually he achieved it --
It was clay.

Now this is the strange part:
When the man went to the earth
And looked again,
Lo, there was the ball of gold.
Now this is the strange part:
It was a ball of gold.
Aye, by the heavens, it was a ball of gold. 

by Stephen Crane

Izrādās, es neesmu vienīgā starp kolēģēm, kam darbā gribas pļāpāt paralēli strādāšanai.
Tā vietā mēs laiku pavadām gandrīz klusuma skaņās - vienīgie trokšņi ir taustiņu klabēšana un peles klikšķi.

Grūti jau vispār bez emotikonām iztikt, kaut kā cilvēkiem tās gribas iespiest pat tīri formālā sarakstē (tas, ka pasniedzēji uz bakalaura darba melnrakstiem ar zīmuli savelk smaidiņus, jau sen ir vecas ziņas & diezgan forši). Ko cilvēki izmantoja pirms tam, lai paustu savas emocijas rakstu valodā?!

Darbā, lai ātrāk apstrādātu klientu/lietotāju pieprasījumus, izmantojam templeitus (zinu, zinu, ka jāsaka veidnes, bet tāds nu mums tas žargons ir), lielāko daļu no kuriem esmu veidojusi es (kas sunim asti cels...), kas pavisam noteikti ievietojas formālajā reģistrā. Es to cenšos puslīdz ievērot arī turpmākajā sarakstē, lai gan tāpat mētāju frazālos darbības vārdus pa labi, pa kreisi (tas gan laikam ir ļoti nevēlami tikai akadēmiskajā diskursā), dažādus sarunvalodas izteicienus un citas lietiņas. Taču cilvēki, kas sēž otrā pusē, bieži vien nekautrējas izmantot kolu/semikolu un iekavas, lai man nodotu savas izjūtas par mūsu komunikāciju/sarunas tematu/jebko citu. Un es īsti nezinu, vai būtu labi/pareizi/pieklājīgi/tonim atbilstoši atbildēt ar to pašu.

Mjā, ja nākas vienam un tam pašam cilvēkam rakstīt principā katru dienu, tad beigās jau pie Have a nice weekend! piektdienas pēcpusdienā pirksti paši meklē attiecīgos taustiņus. It īpaši, ja runa ir par austrumniekiem (sarakstē ar viņiem lietot izsaukuma zīmes īsti nav ļauts, jo viņi to uztverot kā kliegšanu), bet viņiem gan tas weekend ir drusku citā laikā.

Jautājums par to, vai katrreiz jāizmanto uzruna Dear...., ja tā jau ir trešā atbilde/jautājums, joprojām paliek atklāts.

Būs laikam jāpalasa kāda jauna literatūra par biznesa korespondenci, varbūt tajā ir ienākušas jaunas vēsmas. Hmm, nez ko Deivids Kristāls par to teiktu?

Plusi strādāšanā no mājām:
1) nav nekur jābrauc (var celties vēlāk un ātrāk būt mājās);
2) nav jāmaksā par ēdienu (var pieiet pie pilna ledusskapja);
3) var fonā skatīties seriālus;
4) var sēdēt pidžamā.

Produktivitāte: tieši tikpat augsta. 

Mīnusi strādāšanā no mājām:
1) iesēņošanās.

Apzinība jau vispār nav tā sliktākā īpašība pasaulē, bet reizēm man gribas sev no visa spēka iespert.
Lūk, šodiena. Drudžaina Guna, kam sāp galva un, liekas, visi zobi pasaulē, tek un sūrst deguns, vaļā viena nāss, skrāpējas kakls, asaro acis, šodien sēdēja darbā, līdz pabeidza visu darāmo (pa starpai vēl paspējot reģistrēties maģistra studijām).
Un, protams, paņēma mājās datoru, lai rīt varētu strādāt pidžamā, jo nevēlas iedragāt savu lielisko track record un iekrāt darbiņus.

Dažreiz ir labi nebūt par Gunu (khem, Līga).

Kad vecais Marčs uz mežu iet...

Piezīme sev: piektdienas vakarā pie vējainas jūras dziedāt galda dziesmas ar tēta 70 gadus vecajiem uni biedriem ir ne-nor-mā-li forši, bet tā darīt nav labi, jo pēc tam a) sāp kakls, b) saaukstēšanās.

A wideawake does not have a nap.

Pēc Lauras ieteikuma beidzot sāku klausīties A Way With Words podkāstu (paldies, esmu sajūsmā!), bet man visu laiku gribas dumji pasmaidīt, kad dāma saka blablabla.org, jo viņas [o: a:r dži:] izklausās vienkārši kā orgy.
Kā redzams, joprojām esmu 12 gadus veca puišeļa attīstības līmenī.

Translation 101

Vispār traki mīlīgi, ka darbā vārdam to assign ir piemeklēts fonētiski līdzīgs vārds latviešu valodā, un mēs pastāvīgi runājam par dažādu problēmu atsaiņošanu tai vai citai kolēģei.

Būtu cītīgāk lekcijās klausījusies, varbūt ij zinātu, kas tā par stratēģiju.

Lie-tas

Jāizmācās fiksi literatūra maģistrantūrā (oh, es jau domās dzirdu piezīmes par dzīvošanu zem tilta, bet vesels kurss par Šekspīru... to nedrīkst palaist garām) un jāstudē mārketings pēc tam.
Tā es šodien izdomāju.