2010-10-29

A whole new thing.

Marianna dievina gaļu. Es dzīvniekus neēdu.
Es pielūdzu cukuru. Marianna balto nāvi nelieto.

Kad viendien kārtējo reizi gaudos par to, ka nespēju bez cukuriņa dzīvot, M teica, ka tas īstenībā esot easy-peasy, bet viņa toties nevarot bez gaļas. Es savukārt attraucu, ka man neēst cukuru būtu daudz grūtāk nekā viņai - gaļu. Un tad M gluži kā Bārnijs iesaucās: "Challenge accepted!" (labi, tā īstenībā nebija, bet varēja arī būt, ja viņa skatītos HIMYM), un mēs norunājām, ka vienu mēnesi es neēdīšu cukuru, savukārt Marianna atturēsies no gaļas (zivis gan tiek atļautas, bet ar noteikumu, ka M uz uni nestieps šprotu konservus un rolmopšus, lai saudzētu mūsu degunus).

Ar vārdu cukurs tiek apzīmēti visi izstrādājumi, kas satur cukuru "nedabiskā" veidā (tātad augļi ir atļauti, un, jo M drīkst zivis, es drīkstu alkoholu) - ardievu, pašceptie mafini, cepumiņi, ŠOKOLĀDE utt. (kūkas un bulciņas, un saldējums uz mani vairs tāpat neattiecas), ievārījuma burkas, auzu jogurtiņi, saldā čili mērce un citas lietiņas, kuras varētu trāpīties man ceļā. Būs traki!

Sākums: 1. novembris
Beigas: 30. novembris
Ja viens no dalībniekiem pārkāpj noteikumus (kas gan ir uz katra dalībnieka godaprāta), tad izmaksā otram dalībniekam Laimīgo stundu "Paldies dievam, piektdiena ir klāt". Ja abi dalībnieki varonīgi iztur līdz galam, tad neviens nevienam neko neizmaksā.


Sweetelligence.

Jēziņ, kāda gan es esmu dura īstenībā! Šodien skatījāmies drusku Hamletu (kuru es gribu noskatīties visu, mēs vien pirmo stundiņu redzējām, kopā filma 4h gara), un es visu laiku biju tādā "wtf" stāvoklī, jo man likās, ka tur taču nav nekāda sakara ar Šekspīra Hamletu, vien vārdi. Tai pat laikā šķita brīžiem, ka es jau esmu redzējusi/lasījusi tādu Hamleta versiju, kur parādās tēva spoks un stāsta, ka brālis šo novācis, yada, yada, yada. Tagad uzglūglēju visas lietas, un, protams - es to esmu lasījusi, jo tas ir ĪSTAIS Hamlets! Bet lol jau vispār, ka man īstenībā nebija viedokļa par to, kas notiek Hamletā (ja man pajautātu, es nezinātu, ko atbildēt), jo es totāli neko neatcerējos; es gan vispār neatceros nekad, par ko ir grāmatas, kuras es esmu izlasījusi. Vispār daudz ko neatceros - lai gan par viduslaiku literatūru 2x biju mācījusies, trešajā reizē tas viss vienalga skanēja kā pilnīgs jaunums. Šoreiz gan varbūt mazliet atcerēšos kaut ko, ņemot vērā, ka nācās vienkārši iekalt lietas.

2010-10-25

Against wens.

Wen, wen, little wen,
here you shall not build, nor have any habitation,
but you shall go north, hence to the neighbouring hill,
where you wretch have a brother.
He shall lay a leaf on your head:
Under the wolf's paw, under the eagle's feather,
under the eagle's claw, ever may you wither.
May you be consumed as coal upon the hearth,
may you shrink as dung upon a wall,
and may you dry up as water in a pail.
May you become as small as a linseed grain,
and much smaller than the hipbone of an itchmite,
and may you become so small that you become nothing.

2010-10-23

Days have turned.

Kaut kāds tāds secinājums, ka dzimšanas dienas ar katru gadu kļūst arvien nūģīgākas. Nu, tas ir, es kļūstu aizvien nuģīgāka un asociālāka. Nu, piemēram, pēdējie pieci gadi (jo tos es atceros):
15. dzimšanas dienu var pieņemt kā tādu augstāko punktu, ja ņem vērā visādus populārus parametrus - bija ne tikai meitenes, bija vairāk nekā 10 cilvēku, bija kūka sejā, bija alkohols (kas nepilngadīgiem taču ir ļoti svarīga lieta; ne jau, ka pilngadīgiem nav, bet ar to īsti vairs nevar palielīties jo pieejams visiem);
16. dzimšanas dienā bija visādas trakas jautrības, bija daudz Bonaparta uz mazu daudzumu meiteņu (kura aromāts mani joprojām velk uz troni, līdz ar visiem citiem brūnas krāsas stipriem alkoholiem), bija celšanās superagri, lai brauktu uz Latgali ar vilcienu, kas bija visnotaļ sāpīgi, ņemot vērā promiles/miega trūkumu, toties pēc tam cepām tonnām plātsmaižu dievīgu;
17. dzimšanas dienā bijām Oslo, kur spēlēja Muse, bet man jau tad bija sākusies vienaldzība pret koncertiem, turklāt es iepriekšējo nakti nebiju spējusi pagulēt. Bija gan tīri jautri tāpat, nu, koncerts, iespējams, bija vismazāk jautrā daļa no visa ceļojuma; iztukšojām visus Andra vīna krājumus, redzējām drusku pilsētu. Nākamajā dienā man uzdāvināja kaķi;
18. dzimšanas dienā es nevienu īsti negribēju redzēt, tāpēc neaicināju, bet daži cilvēki tāpat pieteicās; es visus baroju ar gurķiem, jo man nekā cita nebija, un viss bija tā diezgan blah un ātri, jo nākamajā dienā mēs braucām uz Lietuvu;
19. dzimšanas dienā mēs vienkārši rijām klinģeri, strūdeli un visādus citus gardumus un smējāmies; 4 cilvēki virtuvē (tomēr 18.dz.d., manuprāt, bija sūdīgāka par 19to, bet Lietuvas brauciens bija baigi lielisks, pagājušajā gadā nekāda āfterīša nebij');
kas šogad? Ārā līst (lietus gan man diezgan patīk), šī ir bijusi tizla nedēļa, nākamā solās būt vēl tizlāka, es sēžu un mācos; ciemiņu būs nulle, jūtos kā savs tēvs, kas nekad neko negrib svinēt/atzīmēt. Vienkārši mieru un klusumu gribu, that's all.

Par to, kas mani sagaida nākamgad, nemaz negribu domāt, hahhh.

2010-10-17

And the only film I saw, I didn't like it at all.

Skatījos "Dziedi ar zvaigzni" (jā, esmu no TĀM, kas skatās visu crap'u televīzijā un par to nekaunas), kur šodien ir kaut kāds kinofilmu/multeņu/seriālu dziesmu vakars, un kārtējo reizi sapratu to, ka es esmu tik ļoti maz redzējusi no latviešu kinoklasikas, tas ir, gandrīz neko, jo nekad televīzijā neesmu pievērsusi latviešu filmām uzmanību, līdz ar to ne "Ilgais ceļš kāpās", ne "Mans draugs - nenopietns cilvēks", ne "Zvejnieka dēls" (jā, šeit bija jāizmanto ģenitīvs, bet, ja Baiba Sipeniece var teikt "nākiet", tad arī es varu mazliet pajokot ar gramatiku) nav manā kontā, vien atsevišķas filmas, kuras esmu noskatījusies papildus grāmatas izlasīšanai/grāmatas lasīšanas vietā (reti, bet gadījās reizēm), lai labāk varētu literatūrā ieskaiti nokārtot. Ir pāris tādu ar pusaci redzētu filmu, bet tas neskaitās, jo tāpat par tām ne vella nezinu (piemēram, par "Vella kalpiem").

Bet es to gribu labot, tāpēc izraku grāmatplauktā "Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles", un visas, kas ir sarakstā, man vajadzētu noskatīties, lai es būtu redzējusi minimumu - kopā gan esot ap 200 labumiņu. 10 no tām 50 es patiešām esmu redzējusi ar abām acīm, bet "Ezera sonāti" gan labprāt vēl paskatītos, lai varētu pasiekaloties gar karsto Gunāru Cilinski. Tātad paliek 40 gab. Nezinu, kur es tās atradīšu, bet kaut ko nāksies izdomāt. Šis arī ir ļoti izdevīgs darījums man, ņemot vērā, cik daudz kustīgo bildīšu es skatos (pārsvarā gan tikai seriālus, filmas it kā nemīlu tik ļoti, bet, 'nu well', nāksies pieciest). Dedlaina gan nav, bet varētu mēģināt vismaz 4 filmas mēnesī izdarīt. Pēc tam vajadzētu ķerties pie pasaules klasikas, lai labotu savu filmu analfabētismu, bet līdz tam man vēl kā cūkai līdz Mēnesim.

2010-10-11

This just in.

Besī, ka nav ko teikt (besī teikt besī nenormāli, bet neprotu pārstāt). Tas ir, sakāmais ir regulāri, bet nezinu, kā to pateikt un tā, un nekas no tā arī nav tāds svarīgs/pieminēšanas vērts (neko nezaudēšu, ja pēc gadiem par to nevarēšu izlasīt, lai gan nekas, ko es rakstu, nav svarīgs un interesants, haha). Darbojos pēc shēmas "uzrakstu-nodzēšu", tviteris ir atņēmis man spēju izteikties. Vispār man ir zudusi normāla spēja izteikties jēdzīgi, to novēroju savā seriālu intervijā. Es tur kaut ko gvelzu nepārtraukt, novirzījos no jautājumiem, putrojos, nepatika klausīties sevi no malas (tā gan ir interesanta koncepcija: runāt un klausīties sevi no malas vienlaicīgi), jo tas izklausījās tik ļoti garlaicīgi. Es īstenībā pirms tam galvā biju sagatavojusi visādas atbildes uz iespējamiem jautājumiem, bet, protams, tas viss man aizmirsās, un tā vietā es vienkārši raustījos un nespēju normāli atbildēt. Man jau visu laiku šķita, ka es esmu nenormāli forša un tā, bet, stāstot lietas, sapratu, ka mani nekas neinteresē, es neko nedaru, man nav dzīves, man nav hobiju, es nezinu, ko dara manas draudzenes, un vispār - kāpēc ar mani kāds vēl runā? Vajadzētu laboties, bet ir pārāk liels slinkums. Un vajadzētu pārtraukt daļu seriālu, tikai nav īsti nekāda iemesla to darīt.