2018-11-16

Pārsteigums

Nevarēju saprast, kāpēc man šodien viss agresīvi nebesī. Izrādījās, ka man vienkārši ir labs garastāvoklis. Cik... neparasti!

2018-11-15

Projektu bezpilota vadība

Tas brīdis, kad skici, pēc kuras vadīties, dizaineram vēsā mierā uzzīmē Paint, jo esi par slinku ņemties ar jebkādiem wireframing tools.

Smilšu pilis

Galvenais jau, protams, ir dažādiem nākotnes scenārijiem piekabināt fantāziju par to, kā es jutīšos, un tad, kad scenārijs realizējas, just vājprāta vilšanos, ka no iedomātajām sajūtām nav ne ziņas, ne miņas.

2018-11-14

Galvas bezde

Un tomēr pienāca tā diena, kad es sapulci noslēdzu ar vārdiem: “Tas pa lielam arī viss!” 

Kauns. Kauns. Kauns. Mēle svilst. Ideāli nodoti. 

Apstiprināšanas tendence

Ja jau Kaspars Znotiņš saka, ka prokrastinācija ir ok, tad tā pavisam noteikti ir ok.
Ja jau Kaspars Znotiņš reizēm nesaprot, ko dara, tad arī pārējie drīkst nesaprast.
Ja jau Kaspars Znotiņš mēdz nejust, tad viss ir kārtībā arī mums.

2018-11-13

Atklāsmju grāmata

Ha, bet kontaktlēcas taču tā dēvē tāpēc, ka tām ir KONTAKTS ar acīm. Omg.

2018-11-12

Mīlestība

– Būtu smieklīgi, ja tu palaistu durvis vaļā un es ar tām dabūtu pa seju!
– Tas nebūtu smieklīgi. Tas būtu rēcīgi.

Samierināšanās

Had she been a braggart, it would have been so much easier to hate her. As it was, I had to wrestle daily with both my inadequacy and my uncontrollable jealousy. I did not want to kill her, but hoped someone else might do the job for me.

(David Sedaris. Me Talk Pretty One Day.)

Negaidīts pavērsiens

Kad naktī paskaties pulkstenī un saproti, ka esi nogulējusi trīs (!!!) stundas bez pamošanās, liekas, ka eņģeļi savā lielajā sanāksmē ir izlēmuši tevi svētīt un velta visus savus pūliņus tieši tava miega nodrošināšanai.

2018-11-11

Ģenētika

Nedēļas skumjākā atklāsme: noliecoties ar taisnām kājām uz priekšu, grīdu ar plaukstām varu aizsniegt ne jau tāpēc, ka būtu ahujenna lokana, bet gan tāpēc, ka rokas kā mērkaķim. Baigi garas.

2018-11-08

Zvaigžņu stunda

Kačalkā vienlaikus ar Gintu Budi. Jauns TV šovs? 

2018-11-07

Slāpes

Vakara pusnemaņas snaudā konstanti sapņoju, kā es dzeru ūdeni no savas violetās glāzes. Kad vismaz piecas izdzertas, mostos un eju dzert pa īstam, sakārdināja mani. 

2018-11-06

Azarts

Spēlējot Alias, galvenais ir nepārtraukti saukt visus iespējamos valodniecības terminus, kā nenoteiksme, atgriezeniskais lietvārds, prievārds, lai gan domā nominatīvu, atgriezenisko darbības vārdu un priedēkli. Poteito-potāto.

2018-11-05

Saskaņa

Kad pavisam netīšām puskolēģei atzīsties, ka skaties "Caur ērkšķiem...", un gaidītā nicinājuma un neizpratnes pilnā skatiena vietā saņem priecīgu "Es arī! Alīna ir dāvana visai pasaulei!".

2018-11-04

Gudrs un vēl gudrāks

Prātoju, kuras neiznīcināmā noguruma blaknes ir visciešamākās un kuras – visbriesmīgākās.
  • Asaro acis – ok, var paciest. Nav sevišķi ērti gan. Jāslēpj no kolēģiem.
  • Termoregulācijas zudums – ok, var ietīties trijos hudijos. Kad atkal kļūst nepanesami karsti, var visu raut nost.
  • Vēlme sev saskrāpēt rokas līdz asinīm – ok, var iztikt. Prāts vēl apjauš, ka tas nepalīdzēs pagulēt.
  • Koncentrēšanās spēju trūkums – ne sevišķi ok, it īpaši, ja jāvada auto. Ja aizmirstas ieslēgt gaismas, tas nekas, bet var aizmirsties kāds svarīgs skatiens. Nav sevišķi ok arī darbā. Nevienam nevajag dārzeni pie datora.
  • Čīkstulīgums – ne ar ko neatšķiras no nenogurušas Gunas. Bet besī.
  • Sevis pieķeršana naktī, ka neguli – ļoti nav ok. Jo skaidrs, ka nākamajā dienā atkārtosies viss iepriekš minētais, kas liek nicināt sevi vairāk par Staļinu un Hitleru kopā.

Retrospekcija

— Es ļoti ceru, ka atmiņa atkal neizdomās kādas lamatas, lai iestāstītu man, cik šodien biju laimīga! 

(A. Akmentiņš. Skolotāji.)

2018-11-03

Grafiks.

Ilgojos pēc pilnīgi tukšas dienas. Visu dienu sēdēt gultā nemazgātiem matiem un glāžainām acīm blenzt ekrānā.

2018-11-01

Sezonas atklāšana

DRIVING HOME FOR CHRISTMAS

2018-10-31

Silver Lining

I'm a train about to crash
But you take me as I am 1

I.: Es nesaprotu tās dziesmas vārdus
I.: Kad viņš dzied “You are my….”
G.: You are my only souvenir
I.: Tas pēdējais vārds izklausās pēc servelādes

Naivums

Virs hudija uzstīvē veco rudens jaku, secini, ka rokas jūtas kā cīsiņi polietilēna plēvē, un ceri, ka tas ir kačalkas, nevis virtuves efekts.

2018-10-29

Pēc slikta joka

– Es esmu smieklīga? Saki, ka esmu smieklīga, citādi dabūsi pa seju.

2018-10-27

Slēdzis

Mani eksistences stāvokļi: nogurums un izsalkums. Bieži abi reizē.

2018-10-24

Akmeņi logā

Ikreiz, kad gribas domāt, ka varbūt neesi sliktākais un egocentriskākais cilvēks pasaulē, kāds cits izdara tev kaut ko tik jauku un mīļu, ka uzreiz top skaidrs, ka tu jau nekad uz tik nesavtīgu rīcību nebūtu spējīga.

2018-10-22

Gadskārtas

Mmm, rīt būšu ārā no The 27 Club. Tagad jāgaida Jēzus vecums.

2018-10-19

Vesthailendas ceļš. Epilogs.

Apakšstilbi beidzot ir nokauti. No rīta, kad izvelku kājas no segas kebaba un uzstutējos vertikālā pozīcijā, saprotu, ka iešana (jo īpaši pa kāpnēm) šodien nebūs sevišķi viegla. Septiņas dienas manām kājiņām bija par maz, bet astoņas – par daudz. Ben Nevis izdarīja to, ko iepriekšējie 154+ km nespēja. 

Brokastīs, protams, ēdu tā, it kā šodien plānā būtu nevis piecas stundas vilcienā, bet astoņas stundas kalnos ar somu mugurā. Kad pēc stundu ilgas nīkšanas stacijā beidzot iekārtojos savā sēdvietā un vilciens uzsāk kustību pa maršrutu, kuru nupat esmu veikusi, tikai pretējā virzienā, esmu atvieglota, ka vairs nav jāiet. Tā ir patīkama sajūta. Vēroju kalnus un gribu visiem vilciena pasažieriem klāstīt, ka ES TE GĀJU (to es nedaru, protams). 

Esmu sasniegusi visus mērķus: izlasīt vienu grāmatu (check!), parunāt ar nepazīstamu cilvēku (check!), uzkāpt Ben Nevis (check!). Ā, nu, protams, noiet visu West Highland Way (check!). Coolio. Nevienas tulznas! Kāju īkšķu nagi gan ir 50 % zili. 

Šis gājiens bija nesalīdzināmi vieglāks par Santjago ceļu. Droši vien tāpēc, ka es zināju, uz ko parakstos, nevis ļāvos pierunāties (bet tas nebija slikts lēmums). Un tāpēc, ka kilometrāža katru dienu nebija brutāla. Un tāpēc, ka kopējā kilometrāža bija 6x mazāka. Un tāpēc, ka es biju labākā formā (soma gandrīz vai nemaz nešķita smaga). Un tāpēc, ka naktis pavadīju jaukos viesu namos, nevis 20 smirdīgu zeķu pāru sabiedrībā. Un tāpēc, ka es zināju, kas ir mans galamērķis katru dienu. Un tāpēc, ka es pati izvēlējos savu tempu. 

Grūti jau bija tāpat. Tā apziņa, ka vairākas stundas jāiet pa lietu, pa tukšumu, pa kalniem, ka silta duša ir vēl 15, 10, 5, 4, 3, 2, nē, vēl 4, 3, 2, 1 km attālumā, brīžam bija mokoša. Pārsniedzot 20 km robežu, kas ir mana komforta distance, reizēm gribējās palikt uz vietas, nekustēties un gaidīt, kad pakaļ atbrauks helikopters. Toties septītajā dienā bija grūti noticēt, ka nu jau gandrīz viss. Kur palika dienas? 

Un atkal jāsaka, cik retrospekcija ir lielisks koncepts. Visas sāpes jau ir aizmirsušās, palikusi tikai neliela uzvaras garša. Un vēlme nākamgad iet vēl.  Pašlaik gribas savu gultu, savu segu, pabraukāties ar auto, paskatīties “Caur ērkšķiem uz...” un urkšķēt. 

Ko gan devītajā dienā dara cilvēks, kas astoņas dienas svīdis Skotijas augstienēs? Protams, sagaida tumsu un dodas relaksējošā skrējienā pa Edinburgu, saprot, ka viss parks ir amerikāņu kalniņi, paliek bez elpas, jo spītība neļauj apstāties, pieveic lēnu piečuku un, eleganti gārgdams, ieslīd atpakaļ viesnīcā.

Toties tagad es atpūšos lētā gala “Hilton”, kur nav neviena radiatora, līdz ar to man beidzot noderēs “liekās drēbes” (toties dušas želejā ir zelta gliteri!!!), paplenderēšos pa Edinburgu un metīšos atpakaļ rutīnā. Baiii!

2018-10-17

Vesthailendas ceļš. 8. diena. Fort William-Ben Nevis Summit-Fort William (20,6 km).

Visu vakaru spazmoju, vai lūkot iekarot to pauguriņu vai tomēr likties mierā. Kā sadegusi lasu tips&tricks, pētu laika prognozi (sola ļoti slikti redzamību) un nevaru izlemt. Negribas jau riskēt ar savu dzīvību, bet es taču sev apsolīju! Then again, bieži sev kaut ko apsolu, daudz ko neizpildu. 


Arī no rīta, kad pamostos, pirmais, ko daru, ir skatos, kādu laiku sola. Brokastu laikā (īstas mellenes, zemenes, ananass!!!) līņā, bet man tomēr ir sajūta, ka es gribu mēģināt. Līdz pusītei jau esot diezgan čil, es taču varu uzlīst paskatīties un kāpt lejā. 


Uzvelku vilnas termokreklu, somā ielieku t-kreklu, džemperi, cepuri, bafu, cimdus un siltās zeķes, kuras izmantot kā ekstra cimdus, #protip. Kabatā man ir piecas Starbursts končiņas, somā viena Maltesers paka. Un pudele ūdens. Ko gan vēl varētu vajadzēt? Soma ir riktīgi viegla, sajūta, ka tajā nekā nav (un nav jau arī)! 


Ilze izlemj, ka šajā ekspedīcijā nepiedalīsies, jo tomēr nav tik liela mazohiste. Diemžēl nav tā, ka, izejot no B&B, uzreiz var kāpt kalnā; līdz sākumpunktam jākāto vairāk nekā 4 km. Diezgan negodīgi. Visu ceļu galvā skan “Running Up That Hill”, bet mēs jau visi zinām, ka te nekāds ranings nenotiks. 


Nonāku startā, iesoļoju infocentrā un pajautāju, vai līdz pusei kāpt šodien esot droši. Jā, absolūti, līdz pusei var rāpties. The cloud settles at about halfway point. Sajūsmina mani koncepts “the cloud”, tā kā tāds Big Brother. 


Ir 10.40, un es uzsāku savu kāpienu augšup. Pavisam drīz man garām paskrien meitene, kas rikšo lejup. Nodomāju, ka tas ir absolūti slimi: drasēt pa akmeņiem, tur taču var tik viegli aizķerties un izsist sev visus zobus! 




Desmit minūšu laikā jau esmu nosvīdusi, bet naski soļoju augšup. Cilvēkiem, kam paeju garām, visiem ir kārtīgi zābaki un pārgājienu bikses, bet man ir botas un netīri legingi. Un somā tas zeķu pāris aka fake cimdi. Re, kamēr citi uztraucās par kārtīgu sagatavošanos, es uztraucos par to, vai man būs pietiekami daudz cukura līdzi. 




Paskatos pulkstenī, ka es kāpju tikai pusstundu, bet brīžam neko neredzu, jo sviedri rotā manas skropstas un aizsedz skatu. Slaukot nosvīdušo pieri, beidzot sapratu, ka uzacis nudien ir ne tikai skaists akcents sejā, bet arī funkcionāls “objekts”. Turpinu savu uzvaras gājienu un uzskatu par nepieciešamu apsteigt maksimāli daudz cilvēku, taču uz piecām minūtēm iekārtojos desmitgadnieku vilcieniņa galā - patīkami, ka var uz mirkli iet tādā tempā, kas ļauj kontrolēt elpošanu kaut mazliet. Taču drīz vien šauju viņiem garām. Dabasskati ir fan-tas-tis-ki. 




Ir pagājusi stunda, un es redzu ezeru. Skaitās, ka tas ir pusceļa marķieris. Cilvēki turpina ceļu, un arī es izlemju pamēģināt. Ja jau, tad jau. Žēl, ka aiz muguras ir vieglākā puse (te nekas nav bijis viegli). Protams, ka uzreiz uznāk stiprs lietus, kāpēc gan ne. Fiksi izpakoju džemperi no somas un uzstīvēju to starp termokreklu un lietus jaku, lai gan krekls ir slapjš no tā mitruma, kas izdalījies no mana ķermeņa sviedru formā. Cilvēki man priekšā velk lietus bikses. Kur ir manas lietus bikses? Ā, jā, nepaņēmu līdzi, kam gan man tās varētu vajadzēt, kāpjot mākoņos? Dura! 

Lietus pāriet pēc 10 minūtēm, bet mani legingi jau ir izmirkuši, un liekas, ka viss ķermenis ir slapjš (ir jau arī - svīstu kā cūka). 




Lēnām ieeju miglā. Paliek tikai stāva, akmeņaina taka un dažas somas priekšā, zemi vairs neredz. Es turpinu kāpt un kāpt, apsteidzu vienu, otru, trešo gājēju, atkal nevaru apstāties, lai gan man īsti spēka nav. Fokusējos tikai uz iešanu. Iedomājos par mūsu Bristoles draugu, un nepaiet ne 10 minūtes, kad viņu sastopu! Viņš jau ir uzkāpis augšā un nu klumburē lejā. Apjautājos, cik tad vēl tālu līdz augšiņai. Esot 20-ish minutes. “Easy game!” es iesaucos! Riiight. 




Šī spēle nav viegla. Kļūst aizvien aukstāks (un augstāks), man liekas, ka man būs dibena apsaldējumi (jo salijušās bikses nav izžuvušas, bet temperatūra jau ir zem nulles). Šķiet, ka Ben Nevis par mani smejas. Aiz katra līkuma ceru, ka būšu jau galā, bet parādās nākamais kāpiens. Tas ir neizturami. Parādās arī sniegs. Neko vairāk par taku redzēt nevar, jo esmu mākoņos. 




Un tad pēkšņi es esmu virsotnē! Pēc 2 h un 20 min ilgas rāpošanas attopos krusā un sniegā. Cilvēki sēž sakņupuši uz akmeņu kaudzēm un dzer tēju, ietur pusdienas, gatavojas lejupceļam. Es savu uzsāku pavisam drīz. Uzkāpts ir, ko tur daudz, tāpat nekāda skata nav. 




Krusa sitas man sejā (bezmaksas adatu terapija), cepure un divas kapuces mani nepasargā no ledainā pārsteiguma. Gandrīz neko nevar redzēt, tāpēc priecājos paiet garām cilvēkiem, kas vēl raušas augšā, jo vismaz zinu, ka esmu uz pareizā ceļa un varbūt nenokritīšu no klints (par ko visi forumi ir brīdinājuši).


Pēc 15 minūtēm sniegotā krusa pārstāj mani terorizēt, un nu jau es varu dipināt lejup drošāk. Eju un eju, un eju, sveicinādama visus pretimnācējus (ha, you’ll see!!!). Izvelku telefonu, uzlieku mūziku un pielieku soli (pašsaglabāšanās instinkta man nav). 




Kādā mirklī parādās 4G pārklājums, un man pienāk ziņa, ka Valters Frīdenbergs ir miris. Kā ļoti banālā filmā es nevaru atturēties un uzlieku “Putnu balli” (dziesmu autors, starp citu, taču Mārtiņš Freimanis) un ļauju asarām birt kā pupām, piedzīvodama emocionālu katarsi. Šis ir TAS mirklis, kad es beidzot sajūtos dzīva. Sagaidīju. Dzīve ir sasodīti īsa! Cik labi, ka es nenobijos un uzkāpu tajā kalnā, kas zina, kas notiks rīt, tādas iespējas var vairs nebūt. Tā nu es eju raudādama, lēnām pametu miglas zonu un sāku just sauli sildām mani. 




Atkal noķeru Bristoles draugu! Paejamies kopā gabaliņu, papļāpājam, viņš saka, ka daļu mantu atstājis hostelī, bet soma tāpat 8 kg smaga. Šokā jautāju, kādus akmeņus viņš tur salicis. Ai, ūdensizturīgās drēbes, 2L ūdens, pusdienas, virtuļi ar ievārījumu. Es līdz šim brīdim esmu apēdusi 2 Starbursts konfektes un izdzērusi puslitru ūdens. Drausmīgi sagribas ēst. Bristoles draugs laipni saka, lai es “crack on”, ja vēlos, un es to arī daru. Akmeņi ir jauka trepīte, un es sāku skriet lejā! Viensdiutrīs, kājas mani nes uz priekšu, brīžam jau sabīstos, ka paklupšu un jaunu dienu nepiedzīvošu, bet šis ir pārāk jautri, lai laistu garām. 




Ausīs skan “Tumsa”, un es vienkārši močīju kā ārprātīga. Cilvēki, ko apsteidzu, jautā, vai es arī augšā skrēju, bet es tikai pasmejos un lecu tālāk. Kļūst karsti, tāpēc novelku džemperi, izlaižu matus kā meža meita un skrienu, skrienu, skrienu! Spīd saule, es skrienu lejā no kalna, gaiss burtiski mirdz. Lūdzu, šo brīvības sajūtu es nemainītu pret neko. 




Ir pagājusi stunda un 45 minūtes, un es esmu lejā! Finito! Pēc šī 20 km garā un 1345 m augstā piedzīvojuma cilpot 4 km uz B&B īsti vairs negribas, un jaukā infocentra meitene man izsauc taksi. Jūtu, ka manas drēbes ir pilnīgi slapjas. Droši vien es arī smaržoju kā alpu vijolīte. Kad lepni stāstu taksistam, ka man nevajadzēja 4 stundas, lai uzrāptos Ben Nevis, viņš pastāsta, ka rekordlaiks skrējienam augšā UN lejā ir 1 h 24 min. Nu paldies! 




Viss. Piedzīvojums beidzies. Rīt piecu stundu brauciens vilcienā uz Edinburgu, laiskošanās Hiltonā un gaudošana, ka sāp visi muskuļi. 


2018-10-16

Vesthailendas ceļš. 7. diena. Kinlochleven-Fort William (25 km).

Telefona ekrāns ir melns. Panika. Bailes. Izmisums. Klusa činkstēšana. Spiežu pogu, nekas nenotiek, līdz pēkšņi ekrānā uzmirdz izlādējusies baterija. Neesmu pareizi pielikusi telefonu lādēties (#smart): doma, ka šī diena būs jāpavada bez mūzikas, liekas absolūti paralizējoša. Bet vēl ir laiks. Jāpastiepj brokastošana maksimāli gara, lai varu palādēt savu viedtālruni. 


Brokastīs nobīstos, ka ATKAL esmu iekāpusi tajā pašā peļķē (t.i., pasūtījusi par daudz ēdiena), bet porcijas ir patīkama lieluma; varu iestumt kuņģī gan putru, gan maizi, gan ceptu olu, gan bezgaļas asinsdesu, gan kornfleikus. Un miljons krūzes kafijas. 


Sapakojam mantas, vēl pēdējoreiz ar basām pēdām pabraucīju pa paklāju, uzvelku siltas botas (dvieļu žāvētāja haltūra: apavu žāvētājs). 


Ārā atkal ir gana silti, +11 grādu, tāpēc lemju par labu t-kreklam, nevis džemperim. Šodien sola lietu un sauli. Ilze vakar redzēja briedi, ko ļoti gribēja, varbūt beidzot es ieraudzīšu varavīksni?




Uzsākam pēdējās dienas gājienu, nepaiet ne kilometrs, un BINGO! Varavīksne! Nav gluži pati labākā varavīksne pasaulē, but I’ll take it. Galvā sāk skanēt Tranzīta “Septiņas dienas”, jo šī ir septītā diena, man gribas klausīties “Strautu”, bet Tranzīta nav Spotify. Šķendējos pie sevis par to. 




Pēc pirmajām 5 minūtēm sākas augšupceļš; varbūt mazliet negaidīti, bet nav jau tā, ka es varu izvēlēties. Ilze man iesaka ieslēgt turbolapsas režīmu un atstāt viņu vilkiem (labi, nē). Tad nu es mēģinu pielikt soli, bet nevarētu teikt, ka tas ir īpaši viegli. Pēc 20 minūšu kāpiena sāku stipri apšaubīt rītdienas plānu iekarot Ben Nevis, jo kāds putniņš (Ilze) man pavēstījis, ka tajā paugurā jārāpo augšup 3-4 stundas. Es jau izdvešu tādas skaņas, kas svārstās starp ļoti erotiskām un draudīgām. Nedaudz sijā lietus, bet vēsās lāses pret manu nu jau nosvīdušo pieri ir diezgan patīkamas. Galvā skan “Up, Only Up”, tā kaitinošā dziesma no “Supernovas”, kas šim mirklim gan ir perfekti piemērota (varbūt tā tika sacerēta līdzīgā situācijā?). 




Skats ir debešķīgs, nudien 1. kategorijas ainava: saule lēni apēd kalnus (saprotams, ka es domāju tikai par ēdienu), mākoņi ir nevis realitāte, bet glezna, ir skaidrs, ka te kaut kas briest. Ik pa trim minūtēm apstājos un apgriežos uz riņķi, lai paskatītos, kas mainījies man aiz muguras. Ai, smuki tur viss ir. 




Atkal satieku mūsu Bristoles draugu (un vispār vakardienas saruna skaitās kā “parunāt ar nepazīstamu cilvēku”), bet neesmu te nākusi muti dzesēt, tāpēc žigli vien drasēju tālāk. Šodien uz takas ir cilvēki. Nav kā Santjago sastrēgumstunda, bet kaut kur priekšā var manīt krāsainu somu pudurīšus. Protams, ka es bez izaicinājuma nevaru, tāpēc shēmoju, kā viņus visus apsteigt. Soli pa solim paeju garām te vienam, te diviem gājējiem, esmu turbolapsa, gārdzoša turbolapsa. 




Ap desmito kilometru izlemju paņemt mazu pauzīti un piesēžu uz akmens. Tāda sērdienīte! Pūš stiprs vējš un maigi rasina lietus, tā ka nekāda laiskošanās nesanāk. No somas izvelku cepuri, cimdus (un ēdienu) un raušos vien augšā. 




Saka, ka pēdējais posms (t.i., visa šī diena) nav visai aizraujošs un sevišķi izskatīgs (tāds kā Vesthailendas ceļa neglītais pīlēns), tā ka es esmu gatavojusies ļoti garlaikoties un čīkstēt (izstarot čīkstus tukšumā, pārfrāzējot Jaunsudrabiņu). Kā ir īstenībā? Iespējams, ja visu mūžu kalni ir bijuši priekšā un varbūt pat arī pakaļā, tad šī panorāma liekas meh, bet es jūtos aizgrābta ik mirkli. Tāda peizāža! Paskaties pa labi: kalni. Paskaties pa kreisi: kalni. Paveries uz augšu: kalni. Pamet acis uz leju: ieleja. Krāsas tik dzīvas, tik mainīgas, jo gaisma krīt citādi vai ik minūti. Ai, nu, palaidiet pie šprices Edvartu Virzu, lai uzraksta smuki par šo dabiņu. 




Nonāku pie informācijas stenda, kas vēsta, ka iespējams izvēlēties, kuru ceļu iet: 4,5 jūdzes pa public road vai 7,5 jūdzes pa kalnu taciņu. Doma, ka jāiet vēl 3,5-4 stundas, liek sev nedaudz ievemt mutē, tāpēc spazmoju, ko darīt tālāk. Gribu piezvanīt Ilzei, bet, ak, protams, tur nav zonas. Pārdomāju dzīvi un secinu, ka pirmās 7,5 jūdzes esmu veikusi 2 stundās un 40 minūtēs (plakāts sacīja, ka tam vajadzīgas trīsarpus vai četras), tā ka ceru, ka es arī otru pusi varētu saraut. Un kad tad es te vēlreiz iešu? Vai tiešām es esmu čītere? NĒ, ES NEESMU ČĪTERE. Tā nu ar skaidru apziņu, ka lēni šauju sev kājā, izvēlos garāko ceļu. 




Brīžam atkal nesaprotu, vai esmu aizgājusi pareizi, bet, ahh, ir tik skaisti! Tālumā saredzu jaunas somas un 20 minūšu laikā tās panāku. Tip, tip, tip, mani nekas neapturēs! Lietus ir pieņēmies spēkā, bet es jau neesmu no cukura (par to gan varētu pastrīdēties, ņemot vērā, ka cukurs IR mana mūža mīlestība). 




Sāku saprast, ka mans labais gurns par šo dienu nav sajūsmā. Es neesmu nogurusi, bet tās sāpes ir visnotaļ nejaukas. Meklēju, kur uztaisīt vēl kādu pauzīti, bet nevienu celmiņu nemanu. Un gluži zem egles līst kā Cibiņam negribas. Ap 19. km ieraugu baļķu kaudzi, kur uzstutēju somu, blakus notupjos kā gopņiks (tas palīdz pastiept ikrus) un noriju pēdējo batoniņu. Viss! Palikuši tikai stulbie rieksti no Rīgas, šie ekstra 150 grami, ko esmu nesusi līdzi 7 dienas. Papildus 3 liekiem zeķu pāriem, 2 t-krekliem, legingiem u.c. mantām, kas man nav noderējušas. Laikam vēl kursus “Kā gudri sapakot somu pārgājienam” rīkot nevarēšu. 




Zinu, ka man nekur nav jāsteidzas, es varētu iet pavisam lēni un apstāties kaut 100x stundā, bet es ne-va-ru. Ja nu kāds, ko es iepriekš apsteidzu, apsteidz mani? Es to nespēju pieļaut. Taču, kad pulkstenis novibrē divdesmito kilometru, esmu gatava mesties rāpus. Sakožu zobus, nolamāju sevi un maucu vien tālāk. 




Ļoti gribas paskatīties, cik vēl daudz jāsoļo. Atveru Google Maps, mana atrašanās vieta no Fort William izskatās ļoti tālu, bet, ieliekot to kā galamērķi, man sola 2 km ilgu pastaigu. Pēc kāda brīža gan redzu zīmi, ka līdz pilsētas centram ir 2,8 km. Es to varu! Varu! 

Uzlieku “Kalniem pāri” (jo es esmu gājusi pāri kalniem), sajūtu kārtējo saviļņojuma vilni, aizmirstu visas sāpes un uzņemu kursu. Ienākot pilsētā, atkal sāk līt, un ir skaidrs, ka debesis raud par to, ka mans piedzīvojums ir gandrīz galā. 




Te nu tas ir! Vīrietīša skulptūra! Gals! Neteiktu, ka mani pārņem kādas sevišķas emocijas, bet priecājos, ka esmu tikusi ar šo galā. Saku sev paldies par (pus)cītīgajiem treniņiem sporta zālē, kas palīdzēja gārgšanas regulēšanā.

 Sagaidu Ilzi, uztaisām obligātās bildes un meklējam savu B&B. Jāiet veselas 10 minūtes, neiedomājami! Mājas saimniece, noskaidrojusi, ka Ilze šo ceļu jau reizi ir veikusi, nosaka: “You’re a glutton for punishment!” Un piebilst, ka mēs taču negrasāmies rīt kāpt Ben Nevis, vai ne? Nu, redzēs, redzēs... Pašlaik gribas tikai ievelties gultā un pastiept pēdas pret debesīm. 




Tie stulbie rieksti? Apēdām, kamēr vaļojāmies pa savām gultām, skatījāmies “Pointless” un sapņojām par vakariņām. Esmu salasījusies, kā ir kāpt Ben Nevis, un nudien nezinu, vai es to varu? Esot ļoti noderīgas orientēšanās prasmes. To, ka man tādu nav, var redzēt pat no Mēness.


Pie fancy vakariņām paņemam pa vietējam viskijam, secinām, ka bija labs gājiens, patīkami, ka varēja izbaudīt vienatni, bet vakaros bija, ar ko pačalot. Katrai ir savas mīļākas un nemīļākās dienas, mīļākie un nemīļākie skati. 7 dienas šim pārgājienam bija ļoti labs ilgums. Zinu, ka tad, ja ietu viena, spiestu sevi saraut visu sešās (vai pat piecās?), bet tad es būtu miserable visu laiku. Lieliski, ka nebija jādomā, kur es gulēšu nākamajā naktī, cepuri nost tiem, kas paliek teltīs, es to nevarētu, esmu pārāk princese vēl pašlaik. 


Ko rīt? Redzēsim! Bet esmu brokastīs atkal pasūtījusi maksimāli daudz ēdiena. Tā peļķe man patīk.

2018-10-15

Vesthailendas ceļš. 6. diena. Kingshouse-Kinlochleven (18 km).

Pulkstenis ir knapi pāri deviņiem, kad mēs ar Ilzi jau šņācam / cenšamies šņākt savā hobitu namiņā. Ieritināšanās guļammaisā gan izvēršas par gandrīz sviedrējošu nodarbi, jo es vienkārši nemāku, un Ilze mani izsmej. Kaut kāds guļammaisa palags, kas liek man justies kā mūmijai, un tagad tas viss komplektā ar savu ķermeni vēl jāiestumj guļammaisā? Nu, nē. Spilvenu esmu sameistarojusi no drēbju kaudzītes, ieliktas auduma maisiņā. #makgaivers 


Likās, ka būs traki auksti, bet beigās tomēr šajā apvalkā sāku grilēties. Diemžēl nevaru sevišķi pakustēties, tāpēc atliek tikai ripināties no vieniem sāniem uz otriem, izbāzt ārā vienu vai otru roku no kūniņas un censties kaut kā iemigt. Jūtos kā princese uz zirņa. Ap pusnakti apjaušu, ka divi aliņi vakariņās neļaus man izturēt līdz rītam, tāpēc nākas vien aut kājās botas un doties ārā medīt smalkās tualetes. Visapkārt auro brieži (riesta laiks, jē), un es ceru, ka mums šī nebūs liktenīga satikšanās. Visas nakts garumā liekas, ka brieži ir aiz loga, Ilze ceļas skatīties, bet nevienus ragus tā arī neredz. 


Tā kā negribas būt ibumetīna karalienei, tabletītes uz nakti nedzeru, bet tas nozīmē, ka jāsadzīvo ar nemierīgajām kājām, kam ap rīta pusi pievienojas arī muguras sāpes. Spekulēju, ka tas gan ir cietās guļvietas dēļ. Vai arī vienkārši esmu nīkule. 


Ieritinājusies guļammaisā, stundu lasu “Crazy Rich Asians”, kur tiek aprakstīta bagātība ārpus jebkura veselā saprāta robežām. Jūtu nelielu kontrastu starp sevi pidžamas šortos, džemperī (hei, no rīta nebūs jāpārģērbjas!) un lietus jakā. Ap deviņiem izkārpāmies no savas alas un ejam brokastīs. Pasūtu tomātu un siera sendviču, ko man pasniedz... ar čipsiem! Un, protams, neiztrūkstošajiem salātiem, kas peld majonēzē. Mmm. No Ilzes neko neizdodas nozagt, jo viņai brokastīs ir bacon roll (latviski: speķmaize). 


Pēc tam skrienam (t.i., lēni soļojam) raudzīt botas. Netīras? Jā. Smirdīgas? Jā. Absolūti sausas un siltas? You bet! Velku tās kājās un nespēju noticēt savai veiksmei.  Mērķis šodien ir izturēt dienu sausām kājām. 


Ilze izlemj doties ceļā ar visu tulznu, laikam aizņēmusies mazohismu no manis. Tā nu mēs savācam mantas, uzvelkam cepures, jo ir diezgan vēsi, un 10.20 dodamies iekarot Devil’s Staircase. Būšot jautri. We’ll see. 




Mierīgi slājam pa ceļu (this is easy!), līdz nonākam līdz viesnīcai, kur nevarējām palikt, tāpēc ka tā tiek rekonstruēta. Un ko mēs tur redzam? BRIEDĪTI! Celtnieki viņu baro, un briedis ir riktīgi čil. Mūs gan šis zvērs ar vienu nolauzto ragu aizdomīgi nopēta un paskrien garām. 




Pēc dažām minūtēm panākam mūsu draugu un šoreiz dažus km mērojam kopā. Viņš ir no Bristoles (visiem cilvēkiem, kas ir no Bristoles, vienmēr saku, ka skatījos “Skins”, nekā cita man nav, ko teikt), studējis astrofiziku, jau pirmajā vakarā sačakarējis celi. Sad! Kaut kādā brīdī cits no cita atdalāmies un ejam tālāk solo. Nevaru saprast, kur tad ir tas trakais kāpiens, jo pagājuši jau 5 km, bet ir visnotaļ čil. And then it begins. 




Liekas, ka ir jārāpjas pa akmeņainu sienu. Gribas ieslēgt turbokazas režīmu, bet rit sestā diena, un kājas atsakās uz ko tādu parakstīties. Gravitācija velk pie zemes. Bet es kāpju un kāpju, un kāpju bez elpas, es zinu, ka varu, drīkstu un ka man vajag apstāties un atpūsties, bet nespēju sevi piespiest to darīt. Man liekas, ka es zaudēšu spēli, ja piestāšu, ka pievilšu sevi. Un tā nu es gārdzu un stumju sevi augšā, atvēlēdama sev vien 30 sekunžu dzeršanas pauzes (jo nav fiziski iespējams kāpt un dzert, pārāk liels risks nolauzt kaklu). 





Un pavisam pēkšņi esmu augšā! Četriem maziem kollijiem ir fotosesija kalna korē, kas ir mīlīgākais, kas jebkad redzēts. Atrodu akmeņu kaudzīti, piesēžu un sāku salt: jau paguvu aizmirst, ka sviedri + vējš ir nāvīga kombene. Savelku cepuri, kapuci, otru kapuci, cimdus, esmu sīpols. Ēdu vakardienas neapēstos kārumus, kas tagad liekas ļoti labi, bet vakar palika aizkosti, jo man negaršoja. Laikam nevajag pierīties vakariņas un tad tomēr censties vēl uzēst kaut ko saldu, bet mest mieru ēšanai. 




Pec mazpadsmit minūtēm virsotnē izlemju sākt lejupceļu. Turpat jau parādās Ilze, kas galīgi neizskatās nokausēta. Ielieku mūziku ausīs (4 dziesmu vietā man jau ir 5), un aiziet! Ceļš ir ļooti skaists, vienīgi celīši raud, gaudo, lūdzas un protestē. Bet ko lai dara, nav īsti variantu, sakod zobus un ej. Pēkšņi pamanu, ka mans Garmin ir izslēdzies (un viss, kas netiek trekots, neskaitās, protams). Tā notiek, ja tas netiek uzlādēts iepriekšējā vakarā (kas aizmāršīgs cilvēks, tas es). Nekas, man ir arī Endomondo. Tālumā pamanu mājiņas un nopriecājos, ka esmu jau netālu. Diemžēl tās ātri vien pazūd no redzesloka, un ir skaidrs, ka TIK tuvu jau nu es neesmu. Joprojām stāvs lejupceļš taisa jautrību manām kājām. Izlemju izmēģināt veiksmi ar mobilajiem datiem, un BINGO, 4G internets, long time no see! Fiksi Spotify iekurbulēju jaunu dziesmu, bauroju līdzi Dreika “Summer Games”, cerēdama, ka aiz nākamā līkuma nevienam virsū neuzskriešu. 




Boom! Pilsētiņa! Īstā! Klausos “Tautumeitas”, “Raxtu raxtus”, spīd saule, es eju un smaidu! Tāds prieks sirdī! Paskatos Google Maps, ka viesnīca ir kilometra attālumā, easy game! 




Nonāku tur, ieeju bārā, jo recepciju nemanu, un tur rātni sēž milzu doggo. Pajautājusi saimniekam atļauju, bužinu to no visas sirds. Mīkstas austiņas! 


Bāra saimniece mani iečeko un no slotu skapja apgreido uz īstu numuriņu, jo tā esot ērtāk for housekeeping. Nesūdzos! Uzveļos uz istabu, apsēžos gultā un nekustos kādas 20 minūtes, kamēr atnāk Ilze. Ahhh, cik labi! 


Izrādās, ka te ir VANNA. Ilze sajūsmā sten (labi, nē, viņa vienkārši ir priecīga, jo vakar runāja par iešanu vannā). Un tā nu es izpildu savu ierasto gājienu: apgulties vannā un ieslēgt dušu, un vienkārši gulēt, klausoties ūdenī. Iespējams, pazaudēju laika izjūtu, so gooooooood. Te turklāt ir ne tikai dušas želeja, bet arī pudele ķermeņa krēma, tāpēc es to smērēju principa pēc. 


Pēdas botās ir tā noslīpējušās, ka āda spīd. Papēži burtiski atstaro gaismu. Tā kā mazi Budas vēderiņi, kas jāpaberzē, lai dzīvē būtu laime un prieks. Es savus papēžus gan labāk nevienam nepiedāvāšu berzēt. 


Ir nedaudz par agru vakariņām, pulkstenis nav pat četri, tāpēc vienojamies izturēt līdz sešiem, kad beigsies “Pointless”. Skrollēju internetu, kas te ir pieņemamā ātrumā, nevis kājminamais, un iekšēji jau mazliet čīkstu par to, ka rīt sola lietu. Bet Ben Nevis virsotnē esot -8 grādi! Vajadzēs zem jakas pavilkt plastmasas maisiņu. 




Vakariņās man ir burgers ar veģetāro asinsdesu. Un, ups, sticky toffee pudding. Un sidrs. Un alus. Bārmenis pastāsta, ka Skotijā nepastāv happy hour, jo mainīt dzēriena cenu atkarībā no laika nav likumīgi. Tad bārā ienāk BĪGLS, un mēs aiz laimes izkūstam. The end. Nē, the end būs rīt! 




2018-10-14

Vesthailendas ceļš. 5. diena. Tyndrum-Kingshouse (28,6 km).


Vakarā skatāmies “Would I Lie To You” un “8 out of 10 Cats”, un es savā pusmiega delīrijā, iespējams, smejos mazliet par daudz. Kājas nemierīgi tirinās, kas traucē dzīvi, līdz ar to #ibumetīns. Pa nakti sapņoju, ka ceļos uz darbu, bet aizmiegu, neierodos darbā & nevienu par to nepabrīdinu, bet pēc tam stresoju, kā to pateikt priekšniekam. Laikam nedrošība darbā joprojām valda pār manu zemapziņu. Šeit gan es neko nenoguļu, jo īsi pirms septiņiem jau skrollēju telefonu. 

Gādīgā britu vecmāmiņa pa nakti ir atslēgusi siltumu, kas droši vien ir veicinājis mana miega kvalitāti, kura liekas labāka nekā iepriekšējās dienas, kopā ņemtas. Vannas istabā gan tas nozīmē vien to, ka dvieļi nav izžuvuši, bet slaucīties slapjā dvielī nav manā hobiju top 3. Ilgi spazmoju, vai mazgāt matus šodien, bet tomēr izlemju nemazgāt (svarīgs fakts, kas jums visiem jāzina). Un ko vilkt?!?! Peldkostīmu!!! Saule taču! Bet būs drusku vēsāks it kā, nāras tērpā gluži pa purvu negribēsies brist. Vai šodien ieraudzīšu varavīksni? Tik daudz jautājumu, ehh. 

Zinu, ka šonakt gan būs jāguļ askētiski, jo paliksim hobitu būdā, kur nebūs pat gultasveļas, būs jānomā guļammaisi. The horror! 

Domāju par savām botām un pētu laika ziņas. Ak, kā gribētos šodien sausas kājas pārmaiņas pēc. Un mieru pasaulē. Un lai cilvēkiem labs prāts. 

Brokastīs baro kā uz kaušanu. Galdā tiek celta siles izmēra putras bļoda, kam seko olu kultenis, pupiņas, sēnes un veģetārās desas. Nožēloju, ka to visu pasūtīju iepriekšējā dienā (jo ar putru jau ir par daudz), bet kauns neēst. Ar visu netieku galā, un saimnieks taujā, vai kaut kas nebija labi ar olām. Jā, tas, ka PAR DAUDZ. “But we don’t want people to starve!” viņš atbild. Varbūt nevajadzēja vakarā rīt končas un čipsus. 

Saimniece izsaka pārsteigumu, ka ejam botās, nevis hiking boots. Ko man tev teikt, KUNDZĪT? To, ka esmu žmoga vai ka no monētas, ko iebakstīju puķpodā, naudas ražu novākt vēl nevar? Vienkārši dumji pasmaidām, eheheh, yes, yes, we also find it strange. Fuck you. 

Savācam mantas (liekas, to ar katru dienu kļūst vairāk), uzvelkam tīrās, smaržīgās un sausās jaka. Kad aujam savas botas, saimniece jautā, kā ir (jo it kā tās žāvējusi uz sava specaparāta), un, protams, mēs (Ilze) atbildam, ka so much better, lai gan tās joprojām ir pilnīgi slapjas. Ir deviņi, un mēs dodamies ceļā.



Dudinām mierīgi pa skaistu taku, ārā NELĪST, bet ir pavēsi. Ilze uz 10 minūtēm pat uzvilkusi cepuri, kas gan visai ātri (t.i., pēc 10 minūtēm) tiek iebāzta atpakaļ somā.


Par aitu, kā rādās, neesmu pārvērtusies, jo tās no mums bēg, tiklīdz ierauga, nevis uztver par savējām. Viena aita pilnīgā panikā jož, cik var, un iekrīt dziļā peļķē pļaviņā. Sākas 15 sekunžu izrāde “Aita netiek ārā no peļķes”. Es jau apsveru glābšanas plānu. 



Govīm gan ir pilnīgi vienalga, ka mēs klumpačojam garām. Toties spīd saule! Mēs redzam savas ēnas!!! 



Ejam vienkārši pa skaistu ceļu roku rokā. Kad nu ir 10 km aiz muguras, Bridge of Orchy piestājam atpūsties un padzerties kaut ko, jo #cikvariet. 
Mani dibena muskuļi ir visnotaļ krampjaini, gurni sāp, tāpēc priecājos, ka varu pasēdēt. 

Kamēr dzeram kafiju un tēju (pirmo reizi pagaršoju angļu tēju ar pienu; garšo pēc tējas), atkal redzam vīrieti, kas mums seko katru dienu. Viņš neliekas īpaši laimīgs. Kādā mirklī redzu, ka viņš ir novilcis zābakus un uztupinājis tos uz galda. 



Labi, ka esmu vienā b&b nozagusi grooming kit, jo Ilzei ir cauri legingi, kurus viņa metas šūt turpat pie galda. Manas botas toties smird pēc purva, turklāt joprojām ir aplipušas ar dubļiem. Bet mēs iesim cauri purvam, tā ka esmu pieskaņojusies. 

Sad story ir tāds, ka Ilzei uz pēdas ir tulzna. Par spīti Compeed plāksteru kaudzei iešana vedas grūti, un man ir baigi žēl. Bet viņa varonīgi čunčina uz priekšu. 



Naivi ceru izžāvēt botas šajā skaistajā un saulainajā dienā, bet nepaiet ne divas minūtes, un esmu jau ar vienu kāju līdz ausīm dubļos. Kā gan citādi! 

Pārrāpjos pāri kalniņam mazohistes labākajās tradīcijās, saule spīd, ir silti un jauki, atkal esmu viena pati pasaulē, tā ir jocīga sajūta. Neesmu klausījusies mūziku joprojām. 



Bāriņā paņemu mazu aliņu un sendviču. Britu stilā, ja. Patīkami, cik ļoti visur kaut kas gaļas smādētājiem ir pieejams, varu ēst kā lops arī te. Atpūtinājušas kājas otru reizi, gatavojamies nākamajiem 15 kilometriem, kas vedīs caur klaju purvu. 

Lai īsinātu laiku, izdomājam čelendžus: noejot kilometru vai divus, drīkst apēst konču, padzerties, pasēdēt, ieslēgt mūziku, pastaipīties utt.  Protams, ka visvairāk gribas tās končas. Bet, kad tieku līdz staipīšanās minūtei, saprotu, ka ar taisnām kājām uz priekšu noliekties sevišķi daudz nevaru, par pirkstgalu aizsniegšanu vispār varu aizmirst: tieši tik nospriegota ir mana sēžas muskulatūra aka pēcpuse aka dibens. 



Ilze saka, lai ieklausos - vai nu tur auro briedis, vai nu motorzāģis (sveiciens Sarmītei!). Ilze beigās briedi patiešām redz. Bet es, kas, liekas, skatās tikai vienā punktā, nevis vēro dabu, neredzu neko. 



Esmu pārsteigta, cik slikti te ir ar zonu. Spānijā praktiski visur bija 3G, bet te ir nožēlojams GPRS.  No manas vakar sataisītās pleilistes ielādējušās ir četras dziesmas, un tad nu es dipinu pa purvu un skaļi kaucu tām līdzi. Pašai sāk likties, ka man ir phantom tulznas (man nav). Apnīk pildīt čelendžu (ja kaut kas jāēd, tad to es daru, bet vairs nestājos). Kājiņas jau ir sasniegušas želejveida stāvokli, bet es ļoti cenšos ignorēt arvien pieaugošās sāpes. 



Ap 26. km tālumā redzu pavīdam mājas, kas nozīmē, ka nenāksies nakšņot purvā. Tās izrādās neīstās mājas, jo īstās... ir tuvāk! Tieku pie hobitu bunkura atslēgas, uzveļos uz lāviņas un sāku stenēt.



 Šodien kājas jūtas kā katru dienu Santjago. Ja kāds piedāvātu tās amputēt, es neatteiktos. Drīz jau ierodas Ilze, kura nezina, vai vilkt nost botas, jo tur būs tulznaini pārsteigumi. 



Saņemamies dušai, kas ir maksas pakalpojums: 5 minūtes par 1 mārciņu. Es atkal visu nopludinu, toties uzreiz jūtos 8x labāk. Hobitu istabās nav ne interneta, ne TV, kas nozīmē, ka būs jālasa grāmata vai jāpaliek ar savām domām divatā. Bet ir alus, karstā šokolāde un milzu kartupelis. Ko gan vēl var vēlēties! Es zinu, ko var vēlēties: NEpalikt teltī, ko šovakar darīs mūsu gandrīz ceļabiedrs.



Rīt toties tikai 14,5 km rāpelēšanas (ceļi sajūsmā lauž krēslus), būs laisks rīts, dzīve būs skaista (varbūt). Saule būs! Sau-le!!! 

2018-10-13

Vesthailendas ceļš. 4. diena. Inverarnan-Tyndrum (20,2 km).

Pašai liekas, ka pa nakti neguļu joprojām, bet Ilze saka, ka visu dzirdējusi. Laikam mana spēja gulēt klusu ir zudusi uz mūžiem, un nu es miegā gārdzu kā traktors. Īsi pēc sešiem gan esmu augšā, palasu grāmatu un aktīvi izmantoju dušas pakalpojumus.

Logs ir vaļā, un nevaru saprast, vai līst vai vienkārši fonā gāžas ūdens. Paskatos spogulī, acis aizpampušas kā pēc trīs dienas ilga dzerstiņa, zem acīm veidojas Daugavas loki. Skaisti! 

Brokastīs pasniedz miljons ēdienu - pēc putras nāk tostermaizes, jogurts, siers, augļi, kruasāns. How does one eat it all? Es gan pamanos no Ilzes šķīvja nospert veģetāro desu, jo viņa joprojām neēd gandrīz neko. Oh well. #rīma4life

Saprotu, ka man līdzi ir par daudz drēbju, tāpēc velku citus legingus un t-kreklu, lai bildēs visu laiku nemirdz koši rozā bikšu gali. Soma gan kļūst tikai smagāka: apēsto batoniņu vietā stājušies banāni un kruasāns, un končiņas no viesu nama. Un, protams, jāsazogas gan dušas cepure, gan grooming kit (neko no tā man nevajag, bet es taču nevaru atstāt bezmaksas mantas nepaņemtas). 

Ārā tomēr līst. Botas par spīti trim cikliem žāvētājā un naktij siltā istabā ir mitras. Bet tas jau nekas, tūlīt tās samirks tāpat, nav ko iespringt. Lietus bikses ietūcu somā, negribas dzīvot visu dienu ar swamp ass, un 8.50 dodamies ceļā. Ilze saka, ka domā, ka man būs garlaicīgi šodien, jo nebūs vairs kāpelēšanas, un es viņai piekrītu: baidos, ka tā patiesi būs.



Nepaiet ne stunda, un man ir slapja jaka. Esmu atlipinājusies no Ilzes un tipinu pa taciņu solo. Pašai liekas, ka man ir halucinācijas. Priekšā redzu vīrieti ar sarkanu somu, kurš pazūd, tiklīdz uz sekundi novēršu skatu. Un tas atkārtojas. Pēc trešā šāda incidenta gan vīrieti vairs neredzu. 



Paeju garām govīm, no kurām viena intensīvi man uzmauj, un atkal gandrīz aizeju nepareizi, bet laimīgā kārtā ieraugu stabiņu ar WHW simbolu. Pēc desmit minūtēm zvana Ilze: viņa nav pamanījusi šo taku un patiesi aizgājusi nepareizi, jau attapdamās uz šosejas. 



Šķērsojot kārtējo aizdomīgo peļķi, notiek tas, ka izdvešu neglītu gremlina kaucienu un iekrītu dubļos, un gandrīz pazaudēju botu. Mazgāju rokas (citā) peļķē un gānu sevi, ka neveltu pietiekami daudz laika problēmsituācijas izpētei. Varbūt tagad labāk sapratīšu programmētājus, kam dodu nepietiekami izstrādātus uzdevumus? Nolemju nākamreiz septiņreiz nomērīt, pirms kaut ko kaut kur bāžu (t.i., kāju peļķē). 



Eju pa lietu un vēju, man priekšā ir, šķiet, bezgalīga dubļu vanna, es nezinu, kur es esmu, jo stabiņu nekur nav, neesmu droša, ka esmu aizgājusi pareizi. Šodien daba mani uzvar. Cenšos sev stāstīt, ka es taču pati šo izvēlējos, neviens mani nav spiedis, ka viss ir tā vērts, bet tobrīd ir pagrūti to aptvert. Jaka ir tik slapja, ka no piedurknēm pil ūdens. Vienubrīd domāju apstāties un pagaidīt Ilzi, jo gribas kādam pačīkstēt, taču saprotu, ka piecas minūtes bez kustībām nozīmē nosalšanu. Beidzot ieraugu, ka esmu uz pareizā ceļa. Ir iespēja izvēlēties – iet tālāk vai kilometru uz otru pusi, kur ir kafejnīca. Lai gan man gribas pasildīties, es sev neuzticos – ja apsēdīšos, tad no turienes es necelšos. Palikuši kādi 10 km, tās ir mazliet vairāk nekā divas stundas. 



Sākas egļu mežs un līkumota taciņa, kas man ļauj mazliet sasilt un patverties no vēja. Prieks gan ir īss, drīz vien atkal sāku salt. Ap divpadsmito kilometru apēdu banānu un dažus cepumus, lai gan neesmu izsalkusi, bet esmu salasījusies gudrības skrējēju forumos: jāēd pirms izsalkuma sajūtas ierašanās. Spotify man nez kāpēc spēlē tikai kādas 10 dziesmas no visas pleilistes, tāpēc ļoti daudz klausos Arctic Monkeys – Do I Wanna Know. 



Slāju garām kādai fermai, kur aitu bars vēsā mierā gremo zāli. Ļoti gribu būt aita tajā brīdī, viņas noteikti nejūtas izmirkušas. Esmu gatava blēt uz vietas, darīt jebko. 



Ir pagājuši 15 km bez pauzēm, jūtu, ka man sāk sāpēt kājas, kā arī saprotu, ka aizvien vairāk liecos uz priekšu kā rūķis. Citā fermā ir kafejnīca, bet arī tur es nestājos, es zinu, ka tas nebeigsies labi. Man atlikuši 5-6 km, ja ceļveži un GPS nemelo (nemeloja). 



Pēkšņi pa taciņu man pretī skrien divi melni sunči, kas lec man virsū, un es ņemos viņus bužināt. Saimniece, to ieraudzījusi, nosmej, ka “they just think you’ve got food”. Jūtu, ka man nu jau salst ne tikai rokas un kājas, bet arī ķermeņa “serde” sāk atdzist. Ceru, ka vairs nav tālu. 



Saprotu, ka es nezinu, kas ir mans galamērķis. Ieslēdzu mobilos datus, bet nekas vairāk par GPRS savienojumu neiznāk, līdz ar to es neko nevaru ielādēt. Taisu paniku, ka man nosprāgs telefons & es palikšu mežā uz visiem laikiem. 



Piezvanu Ilzei, uzzinu, kur es gulēšu, un sāku meklēt namiņu. Ložņāju gar mājelēm, bet nesaprotu, kura ir īstā. Uz labu laimi klauvēju pie vienas un lūdzu parādīt ceļu uz Clifton Cottage. Ir! Trāpīju! Pusdivos ieveļos istabiņā, nolobu no sevis slapjās un dubļainās drēbes un skaitu pateicības vārdus, ka dienas piedzīvojums ir beidzies. Dušā ūdens temperatūra variē no 2. pakāpes apdegumu iespējas līdz gandrīz ledus gabaliņiem, un tad nu to dažu sekunžu laikā, kamēr ūdens ir pareizajā temperatūrā, lūkoju kaut nedaudz sasilt. Drēbes tiek izsvaidītas pa grīdu, savelku divus džemperus, vilnas zeķes, paņemu otru segu, un esmu atkal kebabs. Auksts kebabs. 



Dzeru tēju, ko nofenderēju iepriekšējā B&B, un apriju visus našķus, kas izlikti istabiņā, kā arī rīta kruasānu. Esmu neremdināma.

Brokastīm pasūtu visu, ko man piedāvā (ieskaitot veggie sausage), kamēr Ilze paņem tikai putru. Viņa arī pa ceļam neko nav ēdusi. UNFAIR.

Šajā B&B nav žāvētāja, tā ka nezinu, kas notiks ar manu lietus jaku. Un kas notiks ar botām, kuras ir tik slapjas kā Pepijas Garzeķes kurpes, ar kurām viņa iekāpa upē. Un dubļainas.  Sastūķēju tajās avīzes ar naivu cerību rīt nevilkt kājās izmirkušus sūkļus. Lietus jaku lieku mazgāties, jo tad vismaz būs spin cycle. 

Ņemam lietussargus un dodamies iekarot kārtējo pabu. Neiztrūkstošais alus pie superagrām vakariņām uzliek viegla reibuma filtru dienai & tā vairs neliekas tik slikta. Mans telefons ir ieslēdzis permanentu IG filtru jeb ekrāns iet pa pieskari. Ceru, ka tas izturēs līdz brauciena beigām, es negribu palikt bez mūzikas un SELFIJIEM! 



Gribam atrast parastos plēves lietusmēteļus, bet par tiem šeit var nesapņot – vai nu fancy gear, vai nu nekas. Toties atkal nopērkam našķus – shortbread un Quality Street (man liekas, ka to pārtikas daudzumu, ko te apēdu, nav iespējams nostaigāt, pat ja rīt jāsoļo 30 km) – un persiku un mango kolu un grasāmies pielipt pie TV. Rāda “Pointless”, kas, cerams, nav manas dzīves metafora. 

Rīt sola sauli! Pat BBC sola sauli! Nezināju, ka saule vēl eksistē!