2010-11-27

Big time.

Kā reizēm man riebjas šis "jo tu vairāk zini, jo tu mazāk zini" likums. Nu, piemēram, valoda. Kaut kādas lietas rakstot, parasti viss "iet uz izjūtu", ne visas lietas es spēju definēt un pierādīt, bet kaut kā zinu, kas, kur un kā ir jāliek/jāizmanto.

Agrāk, rakstot angliski, man nebija īpašu problēmu (vismaz es pati tā domāju) ievietot nenoteiksmi vai ģerundiju (jā, tas vārds ir legit), bet tagad, kad šīs formas apgūstam padziļināti, man tabulā gribas skatīties gandrīz vai pie katra vārda, jo liekas, ka nu vairs es neko nesaprotu, ka noteikti kļūdos, šaubos un pārējais. Kam tas der? NEKAM! F this vienkārši.

2010-11-23

Dumb & Dumber.

Tā nav nekāda rocket science, ja!



2010-11-08

Do a little dance, drink a little water.

Lasu tagad mazlietiņ Hemingveja "Ardievas ieročiem", un tur, kā jau visās foršajās grāmatās (kas izdotas salīdzinoši sen), parādās visādi alkoholiskie dzērieni, kurus dzer ar sodu/sodas ūdeni. Kad man bija kādi 13, es vienmēr apjuku, izlasot šādus vārdus, un fakin nekad nespēju saprast, kas ir sodas ūdens vai vienkārši soda. Jo man likās, ka cilvēki vienkārši ieber kādu tējkaroti dzeramās sodas dzērienā (lūk, DZERAMĀ soda, tam tātad laikam paredzēta), kas bija tā wtf, jo kāpēc lai to kāds darītu, neticu, ka tas varētu būt garšīgi. Nu, vai arī atšķaida parastu ūdeni ar sodu un to uzdzer virsū viskijam/kalvadosam. Tomēr nav tik traki, un ārzemnieki nav dīvaini. Diez cilvēkiem, padomju laikos lasot tās grāmatas, galvā bija citas idejas saistībā ar sodu un sodas ūdeni? Jo es, manuprāt, tajos pat 13 gados prasīju māmiņai, kas ir sodas ūdens, bet man liekas, ka viņa nespeja atbildēt uz šo jautājumu.

2010-11-06

We are golden.

Dažreiz smieklīgi palasīt, kā cilvēki raksta, ka lasa tikai 'labās' grāmatas, nekādus masu produktus, kā Krēslu, Denus Braunus, Nārnijas un citas lietas, bet tajā pašā laikā pie mīļākajiem mūziķiem pieskaita Ādamu Lambertu, Pink un The Pretty Reckless. Hahah, ja jau snobs, tad līdz galam, nevis šitāds pseido-krutais (jo ar ko gan masu literatūra atšķiras no masu mūzikas?). Un it kā Paulu Koelju būtu nenormāla quality literature, lol.

Daudzi vispār ir tik ļoti grāmatiedomīgi, ka šausmas. A man savukārt liekas, ka vajag pieredzēt visādu spektru, lai varētu runāt par plašu redzesloku un blatot. Citādi vislaik sanāk tādi "pats neesmu lasījis, bet zinu, ka sūds". Protams, tā ir tāda sevis attaisnošana un izcelšana saulītē (jo manā kontā taču ir gan Selindžers, gan Meijere, tātad varu gudri dir...runāt), bet, nu, mans 'blogs', ko gribu, to rakstu.

Tā kā man nav absolūti nekādas grāmatu atmiņas (jo bieži vien nespēju no rīta atcerēties to, ko iepriekšējā vakarā esmu lasījusi, lai gan cenšos koncentrēties, kad lasu lietas), tad man ir diezgan vienalga, ko es lasu, ka tik interesanti. Protams, gribas jau izlikties labākai nekā esmu, tāpēc cenšos klasiku ar' pieķert klāt (kurai nav ne vainas), lai smalkā sabiedrībā varu lielīties & nav kauna pašai, bet humpalu romāniņi arī forši, un punkts.

2010-11-03

The banana joke.

Visu mūžu esmu banānus lobījusi no tā gala, kur melnumiņš ir, respektīvi, tās vietas, kura nav ķekars. Un man likās, ka tas nu ir tas īstais veids, kā TO darīt, jo visi tā darīja - vai nu nokoda to melno kļocku (kā mērkaķi), kas gan bija negaršīgi, jo miza sīva, vai nu tā kā grieza banānu ar katru roku uz savu pusi, līdz kaut kur iesprāga miza (es parasti preferēju šo variantu).
Bet tad vienu dienu es skatījos "The Bachelor Pad" (un tas ir pat ļoti izklaidējoši), un tur čalis atdarīja banānu mums ierastajā veidā, bet dūda viena iesaucās: "Wtf, čali, ko tur dari, kāpēc tik tizli banānu ēd, tā taču neviens nedara?! Jāņem ir no tā kātiņa un jāloba!"

Man, protams, bija wtf sejas izteiksme, bet nesen es šito lietu izmēģināju. Jāsaka, tas tiešām ir vienkāršāk (kāpēc gan es nekad par to nebiju iedomājusies?) un vieglāk, tomēr ir arī mīnuss - ir vairāk "banāndiegu", kurus ēst es negribu, bet rokās turēt arī ne. Tagad nezinu, kā man būt. Vot, dzīves lielās dilemmas.