2014. gada cipari:

• apmeklētas 2 kāzas un 1 bēres (saldo tātad pozitīvs);
• izturētas 32 šausminošas mācību nedēļas (vairs nekādu lekciju!) un 2 sesijas;
• noskrieti 463 km (Guna sāka skriet!), no tiem trīs kopdesmitnieciņi;
• noriteņoti 364 km (šaušalīgi maz, bet tā nu sanāca), no tiem divi kopvelobraucieni;
• nopirkts 1 jauns velosipēds (lieliski kalpo arī kā dvieļu žāvētājs);
• apciemotas 2 valstis (ja skaitām Viļņas lidostu, tad 3);
• izlasītas 36 grāmatas (nebija mans gads);
• pagaršotas apmēram 60 dažādas kūkas (diabēta centrs jau sveicina);
• dzīvē ienākuši 2 jauni cilvēki (divi prieka un labsajūtas avotiņi).

Tā kaut kā. Tad jau nākamgad tikai uz augšu!

Desire of the Other.

Vai šis nožēlojamais stāvoklis ilgs mūžīgi? Vai viņa nekad no tā neizkļūs? Viņa taču nebija ne ar ko sliktāka par tām sievietēm, kuras dzīvoja laimīgi! Vobiesarā Emma bija redzējusi ne vienu vien hercogieni, kuras augums bija smagnējāks un uzvedība vulgārāka, un viņa vainoja dievu, ka tas ir netaisns, atbalstīja galvu pret sienu un raudāja, ilgojās pēc trokšņainas un spožuma pilnas dzīves, pēc nakts maskaradēm, pēc pārgalvīgām baudām ar aizmiršanos, kādu tā vēl nepazina un kādu katrā ziņā tās sevī slēpa.


Ai, ai, ai, cik gan es bieži esmu Emma Bovarī.

Rīt būs pienākusi neticami ilgi gaidītā pēdējā skolas diena, un es tikko sapratu, ka man atkal būs sestdienas un svētdienas... un tas mani biedē. Jo ko gan es iesākšu ar divām brīvām dienām nedēļā (un darba dienām, kas beigsies piecos, nevis pusdesmitos) ?!

Zinu, ka, asaras rīdama, rakstīšu maģistra darbu, bet tas vēl pašlaik apziņā nav iesēdies.

Ai, forši tomēr ir atgriezties pie četrpadsmitgadnieces matu griezuma, bet nejusties tik nožēlojami kā pirms 10 gadiem.

Vēl jau visa pasaule var paspēt sabrukt, bet, liekas, pirmo reizi tādā īsti apzinātā vecumā gribas teikt, ka gads ir bijis labs. Par spīti tam, ka bija (un ir) grūti (šis principā ir bijis arī smagākais un intensīvākais gads manā mūžā līdz šim), kaut kāds sevis mīlēšanas asniņš ir izspraucies (un tas jau laikam arī nosaka visu).

Apjausma, ka alkohols nudien ir pazudis no manas dzīves, nāk brīdī, kad uz aptaujas jautājumu Vai esat iegādājusies vīnu pēdējo 3 mēnešu laikā? jāatbild ar Nē.

Dažreiz laimes sajūtu spēj sagādāt vien tāds sīkums kā nagu nogriešana un novīlēšana. Spēja atkal sajust tastatūru ar pirkstu galiem ir nenovērtējama.

Vēsu pēcpusdienu skrējienu lielais pluss ir tas, ka briesmīgi sasarkušo seju var mēģināt attaisnot ar IR TAČU AUKSTI, TO IZDARĪJA AUKSTUMS.

Nē, to izdarīja mans nepietiekami trenētais ķermenis.

Principā gan man ir sākusies paranoja, ka ķermenis/gars/prāts/apziņa/ego/the real subject/what have you ir sapratis, cik lielu kaifu spēj radīt endorfīnu pieplūdums, līdz ar to apzināti manipulē ar manu garastāvokli, likdams man konstanti justies nožēlojami, lai mudinātu mani vilkt botas kājās, jo pēc pirmajām desmit asfalta berzēšanas minūtēm visas dusmas būs aizstājis neizskaidrojams prieks un miers.

Vēsos novembra vakaros Valdemāra iela tāāā smaržo pēc šokolādes.

Tāda maza paradīzīte.

Šodien jūtos kā Džeimss Daiers no Ingenious Pain; mazā atvaļinājuma laikā nedomāju par to, kas dzīvē īsti neiet, un nu tās visas iekavētās domiņas uzgāzās virsū.

Pirms lidojuma uz Parīzi svarīgāk par pietiekami daudz zeķu pāru iepakošanu ir nolakot koši sarkanus nagus.

Vakar pirms lekcijas gaidījām profesori gaitenī, jo ierastā telpas pārņemšana no japāņu valodas pasniedzēja neizdevās - kad atnācām, durvis bija slēgtas.

Šodien fakultātē melnbalta fotogrāfija un trīs svecītes.

Valodu putrošanās galvā ir nonākusi līdz stadijai, kurā es spītīgi rakstu Saturtday un nesaprotu, kas tur ir tik nepareizs, jo vārdā sestdiena taču IR T BURTS!

Par to, cik bieži mēnešu nosaukumus latviešu valodā rakstu ar lielo burtu, vispār nav vērts runāt.

2000 vārdu esejā galvenais ir plašs, poētisks ievads, kas aizņem ap 500 vārdu, kā arī jauks nobeigums, kurā vārdu skaitam vajadzētu grozīties ap to pašu piecsimtnieku.

Un, ja visi striķi trūkst, tad pieturzīmes pēkšņi palielina savu izmēru, palīdzēdamas radīt iespaidu, ka nudien sarakstītas 4 lapas teksta.

Lai diena būtu izdevusies, jānosprauž sasniedzami (un patīkami) mērķi. Piemēram, paēst daudz biezpiena sacepuma (check) un stundiņu paskraidīt (check).

Tipisks piektdienas vakars: Guna iet uz lielveikalu un pērk 4 šķirņu sieru.

Dzīvē ne vienmēr viss rit pēc plāna, un mans pusmaratona plāns atliekas līdz pavasarim. Oh well.

Ja grāmatu lasīšanai laika nav, tad to pasūtīšanai un kraušanai kaudzītē ar domu gan jau kaut kad nākotnē, kad lekcijas būs cauri un maģistra darbs uzrakstījies gan var atlicināt pietiekami daudz minūšu.

Baleta izrāde laikam ir tas lielais izņēmums Latvijā, kur vīrieši drīkst sadoties rokās (un pat viens otram gulēt virsū!!!), bet neviens ar akmeni nemet un par homoseksuālisma propagandu nedēvē.

Skaisti, skaisti, skaisti!

Atkal dzīvoju misenē, bet spēka/laika tik maz, ka lai jau paliek.

Būs ciemiņi, būs kārtība.

Nezinu, vai piektdienas vakarā ir iespējams labāks pirkums par aviobiļetēm uz Parīzi.

Viss, ko gribas darīt, ir gulēt embrija pozā un uzņemt šokolādi vājprāta daudzumos.

The Lonely Londoners by Sam Selvon

It was a summer night: laughter fell softly: it was the sort of night that if you wasn't making love to a woman you feel you was the only person in the world like that. 

Iespējams, brīnišķīgākais pēdējais teikums grāmatā, kāds vien lasīts.

10 minūtes batuta uz apakšstilbiem atstāj daudz lielāku iespaidu nekā 17km skrējiens.

Auč, auč, auč.

Aizvien vairāk saprotu, ka korporatīvie rāmji nav domāti man. Nespēju, nespēju pieņemt pompozos noteikumus un stulbās hierarhijas.

Gribu strādāt pēc principa problēma-risinājums, nevis problēma-kreisais pagrieziens-labais pagrieziens-tupiks-atpakaļgaita-luksofors-sastrēgums-risinājums.

Dažreiz gan liekas, ka es vispār neko nespēju. Tad atliek vien deldēt asfaltu.

Mazie dzīves prieciņi

Noberzēt sāli no sejas, kad skrējiena sviedri nožuvuši. 

Dažreiz ir labi vakari skolā. Kā, piemēram, šis. Reti, bet patīkami.

Tikai otrā nedēļa, bet es jau prezentācijas atlieku uz iepriekšējo vakaru.

Ar ričuku traukties no kalniņa ar ātrumu 64 km/h.

Okei, šī zupa ir pats perfekcijas iemiesojums: http://pickledplum.com/spicy-tomato-sweet-potato-soup-recipe/

Viss, ko man gribas ēst, ir kilogramiem grieķu jogurta ar lielogu mellenēm, čia sēklām, musli un zemesriekstu sviestu.

Laba diena ir tad, kad kādā darba e-pastā izdodas iespiest vārdu exorbitant.

Šodien nedaru sportu un ēdu končas, skatīdamās kino.

Jūtu stresu un vainas apziņu. Ne-la-bi.

Prismā redzēju anti-aging ūdeni. Kas tālāk, anti-aging kūkas, anti-aging siers, anti-aging bikses?

Saņēmos 15km riksītim.

Drusku piekusa kājas, bet nebija tik traki.

Nezinu, kā saņemties 15km riksītim. Liekas, fiziski es to spēju izmocīt, bet psiholoģiski bremzēju, bremzēju, bremzēju.

-Es drīkstu tev kaut ko pateikt?
-Nu?
-Kad nāci no Prismas ārā... baigi seksīgi izskatījies. Tā jau laikam nav labi savai meitai teikt, bet tā tas ir.

Mantu krāmēšana atvaļinājumam: galveno lomu spēlē 3 sporta tērpi un 2 pāri botu.

SKDS katrā otrajā aptaujā grib zināt, cik es pelnu.

Pēdējās divas stundas darbā rokas trīcēja no domas vien, ka tūliņ sāksies atvaļinājums.

[19:54:33] Guna: oi, man jānopērk badmintons
[19:55:17] Laura: oi, man jāatrod jauni draugi :(

Tu zini, ka esi bitchface karaliene, ja pat draudzīgākais puisis pasaulē raustās uzsākt jebkādu sarunu.

Manuprāt, aukstās zupas ēšana gultā stipri liecina par to, ka es nebaidos riskēt.

Veiksmes atslēgas: skriet un nepīpēt.

Interesanti, ka, nomainot botas, diezgan jūtami nomainās muskuļi, kurus jūt pēc garāka riksīša.

Vajadzētu mazliet piebremzēt ar tēriņiem, nodomāja Guna un nopirka jaunas botas, divas kleitas un x iepakojumus tulznu plāksteru.

-Viss, Džiliana mūs sauc!
-Es laikam taisīšu kikboksu, negribas Džilu.
-Taisi, kuru gribi! Tikai sendviču netaisi tā visa vietā.

Cik fantastiska ir apziņa, ka rīt ir jāiet tikai uz darbu, nevis a) pēc darba pa taisno jāskrien uz lekcijām, b) pēc darba pa taisno jāskrien mājās rakstīt eksāmenesejas.

Aija 2.0

'Cik bēdīgi ir mīlestību tvītus izstarot tukšumā,' teiktu Jānis 21. gadsimtā.

Andras Neiburgas Stum, stum <<<<<<< JRT Stum, stum

Jā, ne katru dienu nākas zvanīt uz Irāku.

23.5 gadu vecumā beidzot sačinīju teksta stilus Word'ā, lai nebūtu vairs jāņemas ar formatēšanu. Virsraksti, apakšvirsraksti, paragrāfi, citāti: viens klikšķis, un viss ir gatavs.

Kur es biju agrāk?!

Droši vien es varētu izdot grāmatu Stratēģijas modalitātes pazemināšanai akadēmiskās esejās. Negribu atbildēt par saviem vārdiem nu nemaz.

Tieši pirms gada aizstāvēju savu bakalaura darbu.

Tieši šodien mokos ar sesijas esejām. Kam man tas bija vajadzīgs? Nezinu.

Smaržu atmiņa ir visstiprākā atmiņa.

Mans topogrāfiskais idiotisms šodien sasniedza augstāko punktu, kad Maskačkā apmaldījos tā, ka pusotru stundu netiku atpakaļ uz centru, riņķodama pa tām pašām ieliņām uz smalka velosipēda.

Es acīmredzot neprotu lasīt arī Google Maps.

Ir dienas, kad pat 4 lielas kafijas krūzes nespēj mani pamodināt.

Linguists and methodologists, they need research methods, it's a must in their MA papers, but literarians, well, their MA papers are just long essays, where they go blah blah blah about characters of a book. (c) prof. Roziņa

Par citu Olgu.

Olga turpretim bija izglītota. Viņai bij sevišķa bauda, ja varēja savas jūtas vārdos izteikt. Viņa rakstīja kārtīgi dienasgrāmatu. Un ir jau zināms, ka daudzi jaunu ļaužu piedzīvojumi ir taisni meklēti dienasgrāmatai, lai tā neiznāktu pelēka un vienmuļa.

Lūk, Jānis Jaunsudrabiņš Aijā izstāsta par tvitera, feisbuka un instragrama pirmsākumiem.

Kad man no Endomondo atnāk paziņojums Olga commented on your comment, tad ir smieklīgi, jo, nu, tā vienkārši ir.

Hihi, Goodreads man rekomendēja izlasīt grāmatu I Love Dick.

Aizmālēju brēcošo apziņu ar domu, ka pēc šī kursa pabeigšanas mani noteikti gaida kāda ļoti liela balva, ja reiz es esmu brīvprātīgi iebāzusi galvu krāsnī.

Domas pirms mūžā pirmā 10 km skrējiena: kaut nu mēs tikpat daudz trenējušās būtu, cik ēdušas. (c) Madara

Izveidoju jaunu kontaktu Raimonds II, un mans kontaktu saraksts automātiski kļuva karalisks (Šekspīrs piemiedza ar aci).

Ja pēkšņi zvana kāds francūzis un grib parunāt par biznesu, tad uz jautājumu est-ce que vous travaillez maintenant? vajag samelot un atbildēt ar non.

Es tā neizdarīju.

Uzrakstu e-pastu franču valodā bez vārdnīcas palīdzības like a bawse.

Check yo' male.

Labs darbiņš, kas padarīts vismaz iesākts.

Es esmu sapratusi, ka man ļoti patīk darboties ekselī. Tieši tādēļ es studēju angļu literatūru maģistrantūrā.

-Kad jūs brauksiet ciemos?
-Kādi mēs?
-Tu politkorektā formātā.

Ja man kāds pirms gada būtu sacījis, ka es spēšu noskriet gandrīz stundu bez apstājas, es droši vien šim cilvēkam būtu sejā iespļāvusi par šādu klaji nekaunīgu ņirgāšanos.

Jā, man skolā bija atbrīvojums no skriešanas kopš sestās klases, kad salauzu kāju un šo iemeslu veiksmīgi turpināju izmantot vēl sešus gadus.

Beidzot atklāju savu brīvdienu nepārtrauktās miegainības noslēpumu: brīvdienās neeju uz darbu, līdz ar to nedzeru kafiju, kas ļauj man izturēt 14 h garās darbdienas divās maiņās.

*bdmmm tssss*

ANNE. And thou unfit for any place but hell.

GLOUCESTER. Yes, one place else, if you will hear me name it.

ANNE. Some dungeon.

GLOUCESTER. Your bed-chamber.

Tas ir Šeksis, dāmas un kungi!

Mini-research paper kopējās izmaksas:

-brokastis Čili Picā, 4 EUR;
-latte ar e(k)spresso šotu CoffeeInn, 3 EUR;
-kapučino ar espresso šotu un uzvaras kūka CoffeeInn, 4.60 EUR.

Uzskatu, ka šīs pozīcijas būtu iekļaujamas attaisnojamos izdevumos, kas jāsedz manai alma mater.

Runā, kā vīrieši nespējot veikt vairāk par vienu darbību vienlaicīgi (neesmu pārbaudījusi, nevaru galvot); es ciešu no pretējā sindroma - veikt tikai vienu darbību man nākas ļoti grūti.

Lūk, 21. gadsimts.

JRT Peldošie - ceļojošie ir, iespējams, dzirkstošākā izrāde, ko man jebkad nācies redzēt.

Bur-vī-gi.

Seši e-pasti ar minūtes intervāliem no viena pasniedzēja ir par daudz!!!

Pēc Elitas Kļaviņas maigās, trauslās un visu zaudējušās Blānšas Antras Liedskalniņas ikoniskums man palika nesaprasts - tik asa, robusta un... veca, ka viņas runāšana par zēniem drīzāk raisīja smīnu, ne palīdzēja izprast šīs kundzītes motīvus, kura, šķiet, tā vien visu izrādi gaidīja, kad Stenlijs viņu iegāzīs gultā.


Saprotu, ka cita dekāde - citi noteikumi, bet tomēr gribētos teikt, ka mums ir jauna ikoniskā Blānša.

Par māsu un draudzenes kāzām.

Tēvs: Es negribu, lai jūs pārāk seksīgas staigātu apkārt.
Māsa: Kāpēc?
T: Jo ir pilns ar visādiem tēviņiem.
M: Kāzās?
T: Jā, viņiem tikai viens prātā.
Guna: Bet varbūt mums arī tā pati doma ir prātā?
T: Ā, nu, tad viss kārtībā, tad staigājiet vien!

-Operā neesmu bijusi tieši gadsimtu!
-U old
-Tev tiešām bija jāmācās angļu filologos, lai šo pateiktu?

Tā vietā, lai sevi mobilizētu un vienas dienas laikā pabeigtu divas iesāktas esejas (kā plānots), es labāk visu dienu gurķojos un vakarā izmisīgi cenšos sačinīt vismaz vienu & rēķinos, ka otru nāksies tamborēt rītvakar.

Patlaban nav īstas skaidrības, kāds laiks būs šogad Lieldienās. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Laura Krūmiņa portālam TVNET sacīja, ka iespējami divi laika apstākļu scenāriji. Pirmais - laiks būs sauss, saulains un diezgan silts. Otrs - Lieldienās gaidāms lietains un vēss laiks. 

Labi, ka zināms vismaz ir tas, ka nebūs silts un lietains vai vēss un sauss laiks. 

-Tas nekas, ja man nebūs izlasīts Hamlets?

-Tas nekas. Es izlasīju Otello tikai uz otro lekciju, un, re, nekas slikts nenotika. Except that he died, but I refuse to see it as my fault.

Divi svarīgākie jautājumi, ko man jebkad ir uzdevis kāds mācībspēks:

1) Guna, do you work at a bakery?

2) Would you rather be cremated or buried in the ground? Haven't thought about it? I don't believe you, Guna, you're an unreliable narrator.

Dzīve ar universitāti

Paņemt bibliotēkā grāmatu, ko gribas izlasīt, noturēt divus mēnešus plauktiņā un atdot atpakaļ, pirms tam samaksājot soda naudu.

Sūtiet, sūtiet papildu mājas darbus sestdienu vakaros un naktīs, man tāpat nav ko darīt, desmit dažādi priekšmeti un pilna laika darbs ir nieks, ka es jums saku*.

*rēķinu par ārstēšanās izdevumiem psihoneiroloģiskajā slimnīcā sūtīt LU HZF, profesori gan jau sametīsies

Nesaprotu, kāpēc rīta +2 liekas siltāki par vakara +5.

Vakarā bez virsjakas mazliet vēsi, bet no rīta pat T-kreklā varētu līst no mājas ārā.

Nošķaudījos un pati sev novēlēju uz veselību.

WHAT IS MY LIFE?!

Ikreiz, kad rakstu kādu eseju, pie sevis nodomāju, ka neko tik sliktu man vēl nav izdevies līdz šim saražot.

Piezīme sev: nemainīt ieradumu pēc iepirkumiem doties agros sestdienu rītos, ja nav vēlēšanās piektdienu pēcpusdienās novērot, kā ļaudis vienu siera gabaliņu un trīs smalkmaizītes laiski stumda lielajos ratos, taisīdami ievērības cienīgus sastrēgumus.

Par dienas lielāko prieku kļūst ierašanās mājās 22:05 ierasto 22:15 vietā.

Lūk, dzīve.

Vakar bijām DeliSnack, šodien domāju par virsjakas nešanu uz ķīmisko tīrītavu, jo tas tauku aromāts, nu.... diez kas nav.

Darbiniekiem droši vien kā slaucējām - mazgājies, cik gribi ar priežu ziepītēm...

Pagājušajā nedēļā uzkāpu pa LU vidējām kāpnēm. 

Droši vien tādēļ vēlme pamest studijas ir lielāka nekā jebkad. 

Gribēju lepni izvākt visus saldumus no ēdienkartes gavēņa laikā, bet melot sev nav smuki, tāpēc labāk teikšu, ka mēģināšu pati nepirkt (kūku ceturtdiena, protams, ir izņēmums), bet, ja dos, sejā nemetīšu (esmu gluži kā Gandijs).

Derīgāk gan būtu apņemties mazāk čīkstēt un lamāt citus aiz muguras, bet tas, protams, būtu pārāk utopiski.

Ceturtdienu veiksmes atslēgas:

1) Taubes sendvičs;
2) kūkas;
3) nākamā diena ir piektdiena aka nav lekciju.

Lasīšana skolas vajadzībām principā ir tāds es skatos, bet neredzu vai es klausos, bet nedzirdu variants.

Analītiskās lasīšanas prasmes: 0.

Nē, nu, Džonatans Svifts ir visu troļļu etalons.

Apziņa, ka strēķītis dzīves jau aizritējis, rodas brīdī, kad iznāk pateikt, ka 'šo grāmatu es lasīju pirms desmit gadiem', ar to nedomājot Herbi ar lielo cepuri vai Alfonu Trīcvaidziņu.

Kaut kā tā doma, ka pirms desmit gadiem esmu darījusi kaut ko jēdzīgu, liekas mazliet biedējoša, jo arī man pirms desmit gadiem vairāk asociējas ar deviņdesmit piekto gadu, ne divtūkstoš ceturto.

Laikam diudesnttrīsgadnieces krīze ir klāt.

Atbraucu mājās un redzu, ka visi zefīru maisiņi stāv vaļā - kāds man gatavo našķīšus, hihi.

Ceru, kāds ražotājs drīz apķersies un sāks pārdod kaltētus zefīrus, jo kaltēšanas process mājās ir diezgan laikietilpīgs.

He heard footsteps running to and fro in the rooms, and up and down stairs behind him. His landlady came to the door, loosely wrapped in dressing gown and shall; her husband followed ejaculating.

/H.G.Wells 'The War of the Worlds'

Diez vai jebkad pienāks diena, kad tas man neliksies smieklīgi, hihi. 

Mežģe mēlās lisu vaiku.
Mēle mežģās visu laiku.

Neprotu vairs runāt, bieži jūtos kā bilingvāls divarpusgadnieks, kam valodas (un burti) kopā jūk (tā vismaz grāmatas saka).

Idille sestdienas pēcpusdienā: klausos Backstreet Boys labāko hitu izlasi un slinki gatavoju saldo kartupeļu kariju.

UPD: karijs iznāca lielisks, laikam jāver vaļā restorāns!

Varu neēst gaļu, cik vien (ne)gribas, bet no ortopēdiskajām zolītēm, kas pārklātas ar jaundzimuša (!!!) teļa ādu, man izvairīties neizdevās.

Podometrijas speciāliste šo faktu paziņoja ar tādu kā lepnumu, bet man tobrīd galvā virpuļoja viena vienīga doma par karmu, kuras labā atkal nāksies strādāt.

Ņemot vērā, cik ļoti cilvēkiem patīk interpretēt citu (t.i., manis) rakstīto pa savam, skaidrs, ka Rolandam Bārtam ir taisnība.
Ai, nē, gribējās gudri paspīdēt, bet Death of the Author uz šo attiecināt nevar. Atkal izgāzos.

Mazāk atklātības, vairāk melu.

Es ceru, ka augļskābju pīlingam uz manas sejas bija jāuztaisa sarkanu pleķu raksts, jo tā tam jābūt.
Es ceru, ka tas drīz pāries.

UPD: atkal esmu skaista.

Sēžu smalkā Rīgas centra ofisā zīmuļsvārkos un žaketē, bet austiņās man skan netīrs dabsteps. Hihi. 

Bieber (1999) asserts that the unmarked word order may be altered to achieve a particular effect [...].

Un tad es sapratu, ka jau trešo reizi neapzināti savā esejā pieminu (Džastinu) Bīberu, ne Longman ķieģeļa autoru Baiberu. 

Kāpēc, KĀPĒC es esmu kļuvusi par to cilvēku, kas visu dara pēdējā mirklī?

Tas, protams, neattiecas uz seriālu jaunāko sēriju noskatīšanos.

Principā esmu zaudējusi visu savu unikalitāti:

1) esmu sākusi dzert siltus dzērienus (bet tikai darbā (kafiju)/tikai lakricas un earl grey & rooibos tēju);
2) esmu sākusi skatīties filmas (bet tikai kino/ar kādu kopā);
3) reizēm mēdzu izmantot zīmuli pierakstiem (bet tikai tad, ja visas pildspalvas izrakstījušās/pazudušas).

Nepelnīts desmitnieks ir kā dadzis acī.

Vidusskolas jokus ar lūdzu, pazeminiet man atzīmi, neesmu pelnījusi gan neuzdrošinos izpildīt; drausmīgi gribas stipendiju atkal un joprojām.

Šīs divas nedēļas, kamēr norēķināties varēs ar abām valūtām, pasludinu par vēl viens santīmiņš.

Piemērs nr. 1:
1) vilciena biļete, kas vienmēr maksājusi Ls 1,40 vai EUR 1,99, tagad maksā EUR 2 vai Ls 1,41. Vai es esmu sagatavojusi šo vienu santīmu, stāvēdama rindā? Diez vai.
Piemērs nr. 2:
2) Lido salātu bāra piedāvājums, kas vienmēr ir maksājis Ls 2 vai EUR 2,85, tagad maksā EUR 2,85 vai Ls 2,01. Vai es esmu sagatavojusi šo vienu santīmu, stāvēdama rindā? Diez vai.

Vajag kaut ko ierakstīt, lai labi iesāktos gads, bet īsti nav ko teikt, izņemot, protams, to, cik ļoti negribas atgriezties realitātē pēc (gandrīz) bezdievīgas slinkošanas divu nedēļu garumā.

Nekas, janvārī paredzēti visādi forši teātri, kino un eksāmeni, un tad jau februāris ar atvaļinājumu un sniegu!