G. – neviens nav mums teicis, ka kaut kas nestrādā
G. – aiiiiii
G. – neviens nav mums teicis, ka kaut kas nestrādā
G: kāpēc es visur bāžos iekšā, es nesaprotu
J: tu esi korķis
J: pudelēm
G: jā, un man vajadzētu nebūt
J: pīlei arī vajadzētu mazāk pēkšķēt
Uztaisīju mazu automatizāciju ar Claude Code (pirmie kucēni slīkst ļoti ilgi), liekas, ka mana pasaule ir ieguvusi citas krāsas. Gribas vicināt karogu, skaļi kliegt un kā jaunizceptai kristietei visiem uzbāzties ar šo informāciju.
Viss varbūt tomēr nav tik slikti. Es nevaru debagot, bet spēju diezgan labi uzost aizdomības un uzdot pareizos jautājumus. Vai es esmu Robins?
Ja nevari ienākt pa durvīm (nemāki programmēt), ienāc pa logu (māki lasīt, spēj atcerēties nejaušus Jiras komentārus, savilkt sakarības un bāzties visām pudelēm par korķi).
Gribētos tomēr 35 gadu vecumā nedzīvot dienu no dienas ar klātesošu fona stresu, ka drīz man nebūs nevienas prasmes, lai konkurētu darba tirgū, jo neesmu Teresa Torres un neizmantoju Claude pa taisno no termināļa. Vienlaikus gribas sev ievemt mutē no domas, ka jāmēģina tikt līdzi tehnoloģiju attīstībai.
Allaž gribas būt in the room where it happens, bet, kad izrādās, ka ar klātbūtni nav gana un pretī jādod vismaz mazais pirkstiņš, automātiski šķiet negodīgi, ka darbā ir arī jāstrādā.
Darbiņā sarakstos ar dāmu, vārdā Paola, un spēju domāt tikai par bērnības bombīgāko telenoveli "Krāpniece".
so if you ask me as a friend, i'd tell you "run"
as a fellow coworker, i tell you "pls don't go"
Pēkšņi pulksten piecos vēl ir gaišs, tāpēc pazudusi jebkāda sajēga par darbadienas ilgumu.
Darbiņā reizēm besis, ka, lai atbildētu uz kādu jautājumu, tas pats jautājums jāuzdod kādam citam visupirms. Besis nezināt visu un outsourcēt smadzenes un zināšanas.
kā paskatos pa logu, tā mazliet saldsērīgi atceros, ka biju sapratusi, ka jaunais darbiņš mitinās tv tornī, bet beigās izrādījās, ka tv ēkā