2017-09-20

Santjago ceļš. 26. diena. Logoso – Faro de Fisterra // 32,8 km

Modinātājs pīkst sešos, lēni čibināmies, ģērbjamies, pakojamies.
Šorti atkal nav izžuvuši (šovakar vairs tos nemazgāšu, bet tādus piesviedrētus vedīšu mājās, cerams, mani no lidmašīnas neizmetīs), bet ap pieciem rītā es tos ievelku guļammaisā, lai kaut drusku sasildītu. 

6.35 esam brokastīs, kafija un kruasāns par divarpus eiro, ļoti franciski (un maz). R šī konditorejas izstrādājuma vietā izvēlas "tostadu", kas ir viena maizes šķēle ar ievārījuma un sviesta knipucīti, tā ka es laikam uzvaru ar trekno kruasānu, tomēr brokastis Logoso alberģē īpaši nerekomendēju. Jāēd gan, ko dod, jo rādās, ka tuvākos 15 km nekā īsti nebūs. 

Septiņos izkustamies no alberģes. Pirms tam kanādiešiem, kas izčammājas trīs minūtes agrāk, nosaku: "See you at the end of the world!" Pēc kilometra nonākam ciemā, kuru atkal sauc Hospital, tas ir kāds ceturtais hospitālis vismaz. Interesanti, kāpēc Latvijā apdzīvotas vietas nesauc par Slimnīcām. Turpat ir arī bārs ar ļoti draudīgu reklāmu, ka IT'S THE LAST BAR FOR THE NEXT 15 KILOMETRES. Jā, labi, nomierinieties, mēs jau to zinājām. Drīz vien arī ceļš sadalās.

Ejam pa lauku ceļiem, ēdam šokolādi (daru beidzot tā, kā mamma visu mūžu mācījusi, t.i., negraužu kā maizi) un runājam par to, ko katrs ēdīs Latvijā, piemēram, biezpienmaizes, Vecrīgas, rasolu/rosolu, tomātus utt. Par ko tad citu vēl var runāt pēc 26 dienām, kas pavadītas tik cieši kopā kā tādā pākstī.

Ejam, ejam, un te pēkšņi ŪDENS! Vai tas ir okeāns, kas rēgojas tālumā?! Aaaaa!!!! 

Otrs aaaaa, jo atkal ir tik stāvs lejupceļš, ka gribas nogulties šķērseniski un ripot lejā. 

Nonākam pirmspēdējā punktā, pilsētā ar nosaukumu ne A, ne, B, bet Cee, kur mūs pasveicina kāds vīrietis. Atņemam sveicienu, un pretī uzreiz skrien jautājums: "Alemanes?" Ja man tiktu eiro katru reizi, kad tieku uzskatīta par vācieti, eh. Tad es varbūt varētu apmaksāt vienu nakti ne pārāk sliktā alberģē.

Cee konditorejā iegādājamies milzu kruasānus un šokolādes bulciņas otrajām brokastīm. Piesēžam "Cafe Rodin" (galvenais jau kafejnīcām piešķirt daiļskanīgus nosaukumus, viss pārējais ir sekundārs)  paņemam kafiju un tēju, sēžam saulītē, čilojam, jo priekšā vēl tikai 12 kilometri. 12 no 900, tas taču ir nieks. 

Nav gan tā. Pēdējie 6 km ir jau mazliet mokoši, jo ejam gar pludmali, kuru brīžam redzam, brīžam neredzam, gribas iedžumpīt tajā tualetes bloku reklāmu krāsas ūdenī, gribas nolikt somu, gribas jau būt finišā. Gribas miljonu, gribas māju franču Rivjērā, gribas savu šefpavāru.
Tomēr arī tie kilometri paiet, jo laiks uz vietas nestāv. Ierodamies viesnīcā/alberģē, kuras bukletu paņēmām iepriekšējā alberģē un kas izskatījās daudzsološa, jo reklamēja palagus un dvieļus. Administrators nerunā angliski, bet blakus viņam ir maza meitene, kura visu tulko un ar mums sarunājas ciešamā angļu valodā. Vai te nelegāli nodarbina bērnus? Nezinu un arī negribu zināt. Samaksājam 29 eiro, dodamies uz istabu AR LIFTU (no nultā uz pirmo stāvu), un tur pārsteigums! 
Pat izlietnē ir gulbja formas dvielis, nav nekādi diletanti šie spāņi. 

Kad nu tieku dušā, ar sazagto cukuru cenšos noskrubēt rokas, lai mana āda neizskatītos pēc slīpētas sienas, kurai pielipuši celtniecības putekļi, kas gan nekādu izcilo rezultātu nesniedz. Nevaru sagaidīt, kad varēšu laistīties ar ķermeņa losjonu. Ir patīkami sēdēt gultā ar īstu segu (nebūs jāguļ guļammaisā!) un palagu, malkot spāņu radleru un nedzirdēt 30 citu cilvēku šņakstināšanos istabā. Ir gandrīz  neiespējami saņemties aiziet līdz bākai, kur patiešām beidzas ceļš. Bet mēs saņemamies un ejam pretī patiesībai. Atkal jākāpj kalniņā, atkal karsti, acīs līst sviedri, gandrīz vai nāk virsū besis, ka es taču tikko dušā biju, cik bezjēdzīgi! 

Bet te nu ir tas pasaules gals! 0,00 km. 26 dienas. 900 km. Camino ir (iz)beidzies.
Jūtos pelnījusi te būt. Priecājos, ka tomēr atnācām kājām, nevis ierāpāmies autobusā, lai gan brīdī, kad sapratām, ka Santjago varam būt dienu agrāk, teicu, ka netaisos iet kājām uz Finisterri. Es daudz ko netaisījos darīt / taisījos nedarīt. 

Apsēžos uz akmens, izvelku savas botas no maisiņa un pievienoju tās pārējo apavu pauguriņiem.

Paldies veikala "42 km" pārdevējam, kas man reiz kā pingvīnam ledu notirgoja nejēdzīgi dārgas botas, kuru purngali izdila pēc 600 noskrietiem kilometriem. Pirkums gan bija tā vērts, jo visus šos 900 km izstaigāju bez nevienas pašas tulznas, un es vispār esmu tulznas spējīga uzberzt arī peldoties, ja labi pacenšos. 

Nokāpju līdz R, kurš tusē uz cita akmens, un viņš man jautā: "Atkārtosim?" Nogrozu galvu. Nē. Šis ir once-in-a-lifetime pasākums. Labi, jā, man ir āķis lūpā, ja runa ir par pārgājieniem, bet, ja es kādreiz sataisos kaut kur iet mēnesi, tad mani vajag sūtīt uz Tvaika ielu ar autobusu/taksi/pajūgu. Steidzami.

Atklāšu noslēpumu. Kad aizejat līdz bākai, kas ir 2,5 km attālumā no pilsētas... Ir arī jānāk atpakaļ. Neviens maģiski nevienu nekur neteleportē. Nē, nu, protams, tos, kas tur uzvizināti ar autobusu, arī noved lejā, bet ĪSTIE ceļiniekI (labi, labi) var kaut rāpot lejā. Labāk tāpēc padzert dārgu un ne sevišķi garšīgu sangriju, baudot skatu uz okeānu. 

Ieejam iegādāties pastkartes, kas pat nemaksā 8500 eiro gabalā. Ir forši, Spānijā "čau" ir čau, uzreiz jūtos kā mājās, saku visiem čau, jo nezinu, kā citādi atvadīties.

Ieejam veikalā un izlemjam ēst viesnīcas numurā, ietinušies segās, nevis stīvi sēdēt pie galda. Kā saka "Musiqq", dzīve izdodas. Beidzot nopērkam to sasodīto Nutellu un citus našķus, piemēram, maizi, kas nav balta. 

Noliekam mantas viesnīcā, un es beidzot uzvelku savu 2,5 eiro vērto peldkostīmu, ko esmu stiepusi līdzi visu ceļu un izmantojusi tieši 0 reižu, un mēs metamies pelst uz okeānu. Internets saka, ka it kā ūdenī esot +17 grādu, ārā ir +19, tad jau kaut kā ieplenderēsies tai ūdenī. Jāiet, šķiet, mūžību, Garmin jau iegājis 40. kilometrā. 

Okeānā peld neviens. Un tad tur iezogas divi latvieši. Ūdens liekas ledains, bet kā nu tu neiespersies Atlantijas okeānā! Beigās jau gandrīz vai liekas, ka nav TIK auksti, sāļumā gan tas visu iepriekš "garšoto" izkož vienos vārtos. 
Atpakaļ uz pilsētu slāju peldkostīmā, ap gurniem aptinusi dvieli. Diez vai es tā no Lucavsalas pludmales ietu mājās, bet te ir pasaules mala, te drīkst.

Saņemam savas kompostelas Nr. 2 (rindu arī izstāvu savā pludmales tērpā), ieguļamies gultās, uzslēdzam kaut kādu multeni angliski (galvenais te ir televizors, nevis saturs) un sākam svētkus. Tā pirmā Nutellas karote. Ak. Mans. Dievs. Un svaigais siers. Un maize. Un zilais siers. Dzīve, tu esi skaista! 

Kā lai notic tam, ka rīt mēs nevis iesim 30+ km, bet iekāpsim autobusā, kas trīs stundas mūs vedīs atpakaļ uz Santjago (beidzot taču jāaiziet uz misi, hei)! Nāksies maršēt pa autobusa eju, citādi būs lomkas.

2017-09-19

Santjago ceļš. 25. diena. Negreira – Logoso // 38 km

Vakarā daži francūži nevar nomierināties un taisa trādirīdi diezgan ilgi, zirgodamies (droši vien apsprieda varžu kājiņas) un klapēdami gaismas slēdzi kā tādu nenoslaktējamu odu. Turklāt fiesta arī izlemj kustēties pa ielām desmit cilvēku sastāvā un spēlē dzīvo mūziku tieši zem mūsu logiem, īslaicīgi gan. Miegs ne cepts, ne vārīts, jo gultas čīkstoņa lielāka par citu krākšanu, turklāt atkal karsti kā solārijā. 3.40 pamostos, paskrollēju internetu, secinu, ka pasaulē nekas nav noticis, un turpinu snauduļot līdz sešiem rītā.

Kas tad mums tāds garšīgs brokastīs? Hmm, kā būtu ar bageti, piemēram? Kāpēc gan ne, sen nav maize ēsta, būs savas 12 stundas. Tik ilgi neēdot maizi, sirds var apstāties, zinātniski pierādīts. 

Zeķes pa nakti nav izžuvušas, protams, bet izvēlos riskēt un velku šos mitros pēdu cimdus tāpat, jo man ir plāns (un ne jau ieņemt Kurzemi). 6.50 atvadāmies no Karmenas un ejam laukā ar gaišu prātu un lielu tumsu.

Ļoti ilgi nekas nenotiek, vienkārši soļojam, ir migla, ir kalni, ir lejas, viss kā Rozamundes Pilčeres filmās pieklājas. Kaut kā tā iznāk, ka netīšām aizejam pa alternatīvo ceļu "through the mountain", bet, kad tas satiekas ar parasto ceļu, esam visiem priekšā, ups. 

Pēc 13 km iesoļojam Vilaserio, padzeram kafijas un tējas, paēdam ābolkūku un, iespējams, "Oreo" cepumus, bet kurš gan to var piefiksēt, un es apjēdzu, ka diezgan daudz vēl jāiet šodien. Šajos retajos bāros arī gana daudz izsalkušo sabirst vienmēr, biznesu veidot te var, bet spāņi jau nemāk, grūž tikai visiem virsū savas bulkas. Kad jau grasāmies uz promiešanu, ieveļas arī vācietis, kas no alberģes izgāja kādas 20 minūtes pirms mums un kas vakar soļoja kā driģenes saēdies. Esot apmaldījies. Traki, ko lai saka! 

Turpinām iešanu, ir gana silti, nav jātuntulējas džemperī, bet nav arī nekāda Āfrika. Vēl pēc 8 km Santa Mariña mazliet piesēžam uz soliņa, un vācietis arī ilgi nav jāgaida. Nāk tāds ne gluži apgarots un ceļ roku sveicienam (ne kā fīrers). 

G. – Getting tired?
V. – Yes, my feet are burning!
R. – From happiness?

Visu dienu šodien jākāpj vai nu augšā, vai nu lejā, reljefs mainās ik minūti kā notikumi "Degpunktā". Kad ieraugu kārtējo kāpienu, kas man, protams, šķiet VISMAZ 45 grādu stāvumā, gribas iesaukties tāpat kā Andrītim no "Andrītis papisa tubu": "Ai, nu atpisies!" Bet es esmu lēdija un nelamājos, tikai smaidu un cenšos apslāpēt gārdzienus. 

Veselīgā diēta turpinās, un pusdienās ēdam salčuku.  

Pēc 34 km beidzot nonākam Olveiroa, kas ir mūsu galapunkts, bet nav īsti tāda noguruma liela, šajā miestā arī nekā nav (izņemot "veikalu", kas atrodas antkambarī), pulkstenis nav pat trīs pēcpusdienā. 

Ielienam paskatīties municipālo alberģi, kura tajā mirklī ir neviena nepieskatīta, dušas rādās kriminālas (bet 6 eiro par nakti, hei), istabas arī izskatās tādas, kur saķert blaktis, nu, nē, varbūt esmu bezdarbniece (nevis varbūt, bet esmu), toties lepna bezdarbniece. Ai, nolemjam padzerties, paēst banānus un iet uz priekšu, pēc bildēm izskatās, ka nākamajā alberģē varētu būt labāka duša. 

R tikmēr ziņo, ka "Ryanair" atcēlis piektdienas reisus Rīga—Londona. Man ietrīcas rokas, jo piektdien mums jālido mājās. Ja es nevarēšu tikt atpakaļ uz Latviju, tad uztaisīšu tādu haju Londonā, ka mani noteikti ieliks karcerī. Laimīgā kārtā atcelts ir rīta reiss, tā ka esam drošībā. Nevar tā biedēt cilvēkus! 

Ierodamies alberģē, samaksājam 12x2 eiro, un tad sieviete liek pagaidīt mirklīti. Aiziet kaut kur, nāk atpakaļ un nes TOS. Ne sniegbaltus, bet gandrīz baltus frotē dvieļus. Mums. Mēs slaucīsimies normālos dvieļos! Ak, debestiņ! Un pie visiem priekiem arī varam izvēlēties apakšstāva gultas. Kā lai te nepriecājas!

Novelku zeķes un ķeros pie sava plāna izpildes. Paskatos uz izdilušajiem zeķu papēžiem, kas gandrīz spīd cauri, sajūtu ne ar ko nesajaucamo aromu, ko tās ieguvušas, varāk nekā divdesmit dienu spaidīdamās botās, kas nekad neizžūst, atrodu miskasti un ar slaidu loku tās pazudinu no savas dzīves. Jā. Lielisks lēmums. Un vieglāka soma! 

Nomazgājos dušā (beidzot klausule nav iemontēta sienā), izlietoju pēdējo šampūnu un kondicionieri, jo tos man vairs nevajadzēs, laistos ar dušas želejas un roku ziepju maisījumu, neko vairs netaupot, esmu Saules karaliene.

Nopērku mazu aliņu un ābolu, sēžu un jūtos labi, pārsteidzoši labi! Pasakos savām kājām, kas mani šodien likušas mierā, un esmu neticami priecīga, ka rīt, rīt būs nevis pilnīgs pizģec, bet gan viss, basta, koņec, finito, saulriets pie okeāna, Nutellas burka un atbrīvošanās no botām. Mana draudzene Līga sacīja, ka vienā brīdī, kad gaidīja Miku, saprata, ka ir gatava dzemdēt (ceru, ka šo stāstu es neesmu izfantazējusi). Nu, lūk, es esmu gatava šī neticamā piedzīvojuma noslēgumam, tik gatava kā gandrīz iesprādzis tomāts mammas siltumnīcā.

Šajā "ciemā" gan ir vēl mazāk izklaides iespēju nekā iepriekšējā – ir tikai šī alberģe ar savu "restorānu", kurp dodamies vakariņot (atkal meloju – te ir arī mistiska pansija). Beidzot iedos kādu zaļumu uzgrauzt varbūt. Jā, nu, ledus salāti ir, ir arī kaut kādu marinētu dārzeņu maisījums no burkas, bet vismaz kaut kas, kam, pieverot acis, var piekabināt etiķeti "svaigs". Tad nāk spageti porcija, kas nogremdēta kečupā un kam pāri uzsviesta siera šķēle, jo kamdēļ gan pūlēties ar siera rīvēšanu. Dažreiz es brīnos, kā šiem spāņiem nav kauna pasniegt tādu ēdienu, un domāju, vai tiešām viņi ēd to pašu. Vai arī uzskata, ka svētceļnieki ir cūkas, kam var izbarot visādas samazgas uz šķīvja. Desertā vismaz saņemam kaut ko, kas nav viņu pašu gatavots. Aleluja. Kaut kā nav īpaši dedzīgas vēlmes šeit arī brokastot.

32 km līdz pasaules malai!

2017-09-18

Santjago ceļš. 24. diena. Santiago de Compostela – Negreira // 21 km

Lasu grāmatiņu līdz desmitiem (!!!), kas ir nebijis notikums šajās trīs nedēļās, bet man jāceļas stundu vēlāk, tāpēc es varu atļauties šādu vaļību. Guļu kā baļķis, pa nakti tikai pamostos, jo ir ļoti karsti, un izbāžu vienu vai otru kāju no guļammaisa. Liekas, modinātājs vibrē vismaz četras minūtes, jo, kad beidzot paskatos pulkstenī, ir 6.34. R gan no rīta stāsta, ka atkal krācēju ansamblis uzstājies, bet es neko nedzirdēju, biju Ķīnā.

Brokastis ir labas – muslis, tostēta maizīte, ievārījums, sviests, apelsīnu sula un kaut kāds dīvains krēms, kas garšo pēc neizdevušās vaniļas mērces. Recepcijas meitene diez vai tik nekaunīgi rijīgus pilgrimus bija pieredzējusi, bet jānoēd taču tie trīs eiro ar kaudzīti pa virsu.

Nav jau tā, ka baigi zinām, kur jāiet, bet mēģināts nav zaudēts! 7.40 sākam ceļu. Mūsu karte beidzas tur, kur arī īsti bultu vairs nav, bet uzķeram pareizo virzienu un ārā no pilsētas. Sākas superīgs mežs, eikaliptu biežņa, efejas, papardes, viss smaržo, ir silti. Ceļā iemācos jaunu triku – novelku džemperi, nenovelkot somu, jo negribas to likt zemē. #jaunslimenis

Kājas gan kustas ļoti gausi, jūtu, ka nav nekāda mērķa un iedvesmas. It kā jau mērķis ir tas zemes gals (nevis zemais gals), bet liekas, ka ķermenis atsakās tam piekrist.

Alto do Vento piestājam padzert tējas un kafijas, jo kur gan mums skriet! Aiziesim – labi, neaiziesim – nu un?
Pasūtu café double, tā ir, iespējams, lielākā kafija līdz šim. Pienīga gan, bet uztaisīt kafiju manā gaumē nav baigi viegli, jo mani dzīvē interesē espresso macchiatto piecreiz lielākā tilpumā.

Sāk smidzināt. Un līņāt. Nāk nākamais pārsteigums – iesāpas otra kāja. Tas visu sabojā vēl vairāk. Mans ķermenis laikam ir sapratis, ka es viņam esmu samelojusi, tāpēc tagad atspēlējas. 

Noklausos "Kā labāk dzīvot?" sēriju par taukiem, kur viena ārste sabrauc auziņās par palmu eļļu, kas kuņģī veidojot plēvi, un vienu "Allusionist" epizodi par akcentu izcelsmi.

Jūtos frustrēta, ka nezinu, cik tālu esam tikuši, jo šim ceļam uz Finisterri man nav lietotnes. Atliek vien iet un cerēt uz to labāko.

Aizkuļamies līdz Negreira un izlemjam te arī palikt, jo iet negribas necik (beigās, kā izrādās, abi būtu gājuši tālāk, tikai neviens neatzinās). Ok, rīt tad būs jāiet 35 km, bet tas nav šodien. Vai es gaidu rītdienu? Nē.

Alberģē "El Carmen" neviena Karmena gan pretī neskrien, kā arī "Ajax" reklāma uz riņķi neskan. Bet 12 eiro no katra paņem un aicina iekšā. Gultu čīkstēšana te ir sasniegusi jaunu līmeni, brīnos, ka nav ieviests noteikums naktī gulēt vienā pozā un negrozīties. Vannas istabā dušas klausule ir tik tuvu sienai, ka nepārtraukti ar dibenu jārīvējas gar flīzēm, lai varētu kaut kā nomazgāties. Ceru, ka šodien esmu pirmā, kas to dara.

Pusdienās tiekam tikai pulksten trijos, un ir jāēd milzīga ciabatta ar omleti, es vairs nespēju, nevaru, negribu, es ienīstu maizi un olas (iedomājos par savu holesterīna līmeni, lai gan mīts par olu ietekmi uz šo rādītāju ir atspēkots, vai ne). Kēkss gan ir ekselents, salda maize ir pavisam cita opera, tā man neapniks nekad.

Pārtikas veikali ir ciet, jo, kāds pārsteigums, kārtējā fiesta ciemā. Tas ir murgs, nevis dzīve! Pēc šī mielasta jūtos pārgurusi, tamdēļ nolienu pasautēties gultā kādu stundu, pusotru. Ķermenis droši vien veselīgāku kombeni par baltmaizes pierīšanos un tai sekojošu diendusu vispār nepazīst. Labi, īstenībā no gultas neizlienu trīs stundas, jo gribas palasīt. Par maz klusās lasīšanas pusstundu šajā ceļojumā!

R uziet degvielas uzpildes staciju ar nelielu veikalu. Tam šodien zelta diena, jo tur iet visi! Ķer un grābj, pērk, pērk, jo negribas atkal staigāt pa lokāliem un ēst sliktas vakariņas par 10 eiro. Mūsu alberģē gan nav virtuves pilgrimiem, tā ka varam aizmirst par tādu luksusu kā roltons, jāēd kaut kas, kas neprasa termisku apstrādi, šķīvjus un galda piederumus.
Vakariņās tāpēc... Maize! Maizītēēē! Un gāzēts ūdens, kas šķiet kā labākais šampanietis, esam tiktāl nolaidušies jau. Beidzot tieku pie iespējas palietot savu "Spork", lai gan ar to nogriezt tomātu ir kā ar karoti operēt sev apendicītu. Kaut kas jau tur beigās iznāk (ar tomātu, ne apendicītu).

Vēl divas dienas. Divas garas, garas dienas. :)

2017-09-17

Santjago ceļš. 23. diena. Salceda – Santiago de Compostela // 29,5 km

Vakarā pabeidzu lasīt Steinbeka "East of Eden", kas mani pavadīja visu ceļu. Brīnišķīgi un episki. Bet tas tā. 

Bonis teicās salikt nekrācējus ar nekrācējiem. Gods kam gods, vācu džeki ir klusi kā pelītes. Visi baritoni laikam sagrūsti citā istabā, guļu labi un cieši.

Pamostos no pulksteņa vibrācijas, un ir auksti, pa logu šķirbām "žīds ar kuili cauri skrēja". Pirmā alberģe, kurā būtu noderējusi sega, un viena no pirmajām, kurā to nav (baidījos gan prasīt, jo negribējās saņemt kožu saēstu, blakšainu deķi). Liekas, ka Bonis pa nakti atslēdzis silto ūdeni, bet mazgāt seju ledusaukstā, lai cik veselīgi tas būtu, negribas nu necik. Tomēr pēc pāris minūšu krāna tecināšanas tieku arī pie silta ūdentiņa, tā ka nav tik traki.

No rīta ir diezgan laba sajūta, jo šodien nonāksim Santjago. Nav baigi nekas jāplāno, tikai jāiet un jāseko pūlim, turklāt mazāk par 30 km, kas ir tāda īsā diena. Ok, droši vien nāksies lauzties cauri pūļiem, lai ielīstu katedrāles laukumā, bet elkoņi man vēl strādā.

Pēc kādiem sešarpus kilometriem Rúa ieklīstam pabrokastot, bet 8 eiro par olām negribas maksāt, tāpēc jāēd... maize. No kaimiņu galda nosperu 20 ml olīveļļas pudelīti, lai varu kaut kur vēl nozagt sāli un cukuru un uztaisīt skrubi, jo mana āda ir kā kraupim.

Turpat redzam arī vīrieti, kuru pirms vairāk nekā nedēļas redzējām kādā bārā. Gribēju viņam toreiz sacīt, ka viņam ir nošmulēts vaigs, bet tas izrādījās balts pīrsings.

Eju cauri eikaliptu mežam, un man ausīs skan tik himniskais "Pleader", dziedādams: "How green, how green was my valley?" Skaisti, pilnīgi vai ķermenī ielīst prieks!

Drusku ieslēdzas sentiments, kad sāk skanēt Reika "Par Latviju". Eju, drusku smaidu, ir miers. 

Pēdejos 10 km pirms finiša sāk līņāt. Nobolu tikai acis, jo es zinu šo spēli. Pēc 15 minūtēm, kad esi iestīvējies lietus jakā, lietus pārstāj, ko gan citu varēja sagaidīt.

Liekas, ka nupat jau būsim Santjago, un es paskatos lietotnē. Bļin, mēs ejam pa kaut kādu apvedceļu, nevis īsāko variantu. Stulbās bultas, skaidrs, ka tām uzticēties nevar. Finišs ir tik tuvu, bet tik tālu. Beigās gan izrādās, ka tālāk, nekā es no rīta biju iedomājusies.

Kādu kilometru pirms katedrāles ieraugu saldējumnīcu, acis iedegas. Domāts – darīts. Nopērku sev saldējumu un ēdu pa ceļam, somu nesdama uz viena pleca, jo par smagu jau vairs nav nekas (lieki piebilst, ka esmu badā)! 12.45 esmu pie katedrāles. 23 dienas (divas dienas agrāk par plānoto) un 800 km aiz muguras. Sajūtas? Nekādas! Bilde bildes pēc, un es esmu gatava griezties prom.

Ejam uz alberģi. Tā kā šī ir lielpilsēta, viss, protams, dārgāk. Gulta otrajā stāvā 17 eiro, bet ir gan palags, gan spilvendrāna. Duša atkal kā lietutiņš, kas ir ļoti, ļoti patīkami. Dušas durvis gan ar kāju jātur ciet, citādi ūdens gāžas laukā, bet visu nevar gribēt. 

Izejam ielās (Vai man kājās ir zeķes un sandales? Kas gan to vairs atceras!). Atkal ēdu saldējumu. Hei, es esmu nogājusi 800 km, atšujieties!

Pēc "passport to heaven" (t.i., sertifikāta) rinda, kas jāstāv divas stundas. Nu, paldies par kūkām! Varbūt vēlāk, tagad es labāk skrienu ar galvu sienā nekā dirnu rindā. Tūrisma birojs arī ir ciet līdz pirmdienas deviņiem rītā. Gribas ēst. Staigājam, metam lokus, R tas apnīk, un viņš iet kaut kur ēst, bet es gribu iet citur, tāpēc pašķiramies. Ēstuves vietā atrodu pirmās pasaules problēmu – nevaru izvēlēties kafejnīcu, sagruzu sevi līdz baltajām pelītēm, bet atgādinu sev, ka varu ļaunoties tikai uz sevi. 45 minūtes staigāju pa pilsētu un beigu beigās izvēlos kafejnīcu "Paris" un picu. Pica gan laikam nav diez ko parīziska, haha, bet man tiešām gribas picu, lai gan es neesmu nekāda picas entuziaste (ja vien runa nav par māsas picelēm€. Rodas sajūta, ka ēdiens jāgaida mūžību (jo gribas ĒST). Varbūt mani aizmirsa? Nebūtu jau pirmā reize. Nē, tomēr tieku pie savas picas (un kafijas), un laime atkal stāv man blakus.

Pēc šī launadziņa satiekamies svētceļnieku birojā, kur rinda ir nu jau mazliet īsāka, bet tāpat stiepjas ļoti tālu. Man īsti to papīru gan nevajag, nezinu, ko es te daru, bet, ja reiz esam šeit, tad jau jāpaņem kāds smagumiņš ir. 17.22 sākam stāvēt rindā. 18.15 iznāku no biroja ar papīrīti. Vīrietis gan nosaka, ka mana vārda latīniski viņam nebūs (nevar būt, ka senajā Romā nebija nevienas Gunas, meli, salti meli) un ka esmu otrais cilvēks no Latvijas šodien. Sveicieni pirmajam! Un neiedomājieties ienest birojā savu personālu.

Pēc kompostelas saņemšanas gribas aiziet uz veikalu un nomedīt kaut ko rītdienai. Trīs veikalus apstaigājam, visi ciet, jo, hei, ir svētdiena. Toties konditoreja ir vaļā, un dzīvē jau maz kas ir labāks par saldumiem.
Ieraugām tās kūkas un saprotam, ka vajag. Tie, kas kādu laika sprīdi dzīvojuši Jelcī, noteikti zina "Silvas" gulbīšus (šņuk, tos vairs necep). Nu, un te bija nevis gulbītis, bet trekna zoss, kuru es gribēju. Prasām tantei, vai viņa runā angliski. Nē, bet saimniece tulkošot. Oi, kā tulkoja! Tā tulkoja, ka norādīja uz visām kūkām, izņemot tās, kuras mēs gribējām, līdz tomēr tikām pie saviem gabaliņiem. Garšīgi. 

Un tas ir viss, dāmas un kungi? 
Nē, Ostapa Bendera vārdiem runājot, sēde turpinās! Mums ir četras brīvas dienas, un mums ir plāns. Aiziet uz Finisterri kājām, nevis braukt ar autobusu. Koa?! Kas tad tur, nepilni 90 km, tieši trīs dienu racions. Ja vienkārši četras dienas sēdēsim, tad viens otru dzīvu apēdīsim, tad jau labāk ēst šokolādi un iet. Tā ka speciāli jums, cienījamie lasītāji (turklāt man patīk lasīt komentārus), tiks piegādāti vēl daži sadomazohistiski piedzīvojumi. Un rīt ceļamies tikai 6.30, jo jāiet vien 20 km! 20 km ir praktiski necik kilometru!

2017-09-16

Santjago ceļš. 22. diena. Palais del Rei – Salceda // 40,5 km

Atkal esam trāpījuši pilsētai, kurā notiek svētki, un skatuve, protams, ir uzcelta tieši pie mūsu alberģes. Istabā neviens pat nekrāc, bet nevaru iemigt tāpat, jo dzirdu mūziku ar visiem aizbāžņiem, tad ir karsti, tad auksti, smadzenes atsakās izslēgties, gribas gulēt, ļoti gribas, bet neizdodas, vairāk tikai skatos pulkstenī un spazmoju. Vienā brīdī gan Garmin nodevīgi mani modina ar skaņu un vibrāciju, davai, celies, ir pusseši. Es pilnīgi iesmilkstos, jo beidzot esmu iemigusi uz pāris stundām, bet atkal ir jātraušas augšā. Nevaru atbildēt uz jautājumu, nafig mēs ceļamies tik agri, kāda mārrutka pēc kaut kur jāskrien, visi vēl guļ, bet mēs kā tādi circenīši lecam ārā no aizkrāsnes. 

Pie brokastīm, kurās tiek ēsts viss, ko negribas stiept līdzi (Vai kā negauši atkal bijām sapirkušies par daudz pārtikas? Bez šaubām!), paskrollēju feisbuku, un man kā "suggested post" rāda Nutellas reklāmu. Esmu droša, ka FB noklausās mūsu sarunas, jo ar R noslēdzām dīlu vienu vakaru nopirkt Nutellas burku un to izēst ar karotēm (kuru mums nav).

Ārā ir +4 grādi, izcili vilinošs piedāvājums doties pastaigā. Pāri džemperim uzstīvēju lietus jaku, bet kājās man joprojām šorti, jo es taču no ziemeļiem.

R sāp celis, man sāp potīte, esam divi klibiķi, uz diviem mums ir divas veselas labās kājas un divas traumētas kreisās.

No rīta es pat gaidu reljefiņu, jo kāpiens augšup = lielāka slodze = augstāka sirdsdarbība = ražojas siltums. Tādu gan no rīta ir gaužām maz. Un šodien vispār tas, ka nelīst lietus, jau ir kļuvis par bonusu, nevis pamatkomplektācijas elementu. Prasības krīt ar joni. 

R. – Aizvakar mēs divarpus stundu pa lietu gājām un tad iebēgām tajā kafenē.
G. – Labi, ka kafenē, nevis kapenē.
R. – Tobrīd es arī kapenē ietu, ja tur būtu silti. Padzertu kafiju ar Sātanu. 

Pēc kādas stundas nomedījam vienu poļu džeku, kas, kā izrādās, studējis Rīgā divus gadus un dzīvojis Alberta ielā. Buržujs. No latviešu valodas atceroties "Paldies" karti. Kopā nosoļojam gandrīz 10 km, bet viņš liekas tīri laimīgs Melide tikt no mums vaļā, jo, šķiet, mūsu temps šajā vīrietī rada par daudz sviedru, turklāt viņš nepārtraukti šņauc degunu tajā veidā, ko es nemāku, t.i., bez salvetēm.

Melide beidzot piestājam uz kafiju un tēju (un, iespējams, "Oreo" cepumiem no saviem krājumiem), kad jau 15 km aiz muguras. Manas domas ir apmēram šādas: "Es vispār negribu nekur iet. Es gribu uz viesnīcu. Bļin, es gribu baltu dvieli un televizoru, es nevaru gulēt bunkurā vairs! Cik vēl ilgi? Gribu mājās!"
Olga uzdarbojas arī Melide, starp citu. 

Ceļamies un ejam, bet mana oma ir apmēram turpat, kur nezāļu saknes, tātad zemāka par zemi. Gribas kā vabolei apkrist vēkšpēdus, spirināties un kviekt, ka es negribu kustēties uz priekš, bet esmu pieaudzis cilvēks, kas labrpātīgi piekritis sevi spīdzināt, tāpēc nevaru tā izpildīties. 

Visu dienu esmu rūgumpods, un man pat īsti nav neviena, uz ko dusmoties. Tāpat konstanti nākas vilkties augšā un lejā, ka gandrīz vai sagribas atpakaļ uz plakankalno. Izskatās, ka R ir vēl grūtāk nekā man, jo celis nekustas, tāpēc viņš brīžam iet aiz manis, kas līdz šim noticis tieši nekad, bet es negribu ar viņu runāt, jo negribu būt nejauka, tāpēc neskatos nemaz viņam virsū, vienkārši soļoju.

Arzua pat neapstājamies (meloju, apstājamies smirdīgā kafejnīcā, no kurienes aizbēgam, jo pārāk traki izskatās). Es nezinu, kur es eju. Man ir noriebies par to domāt, plānot, meklēt guļvietu. Es vienkārši eju kaut kur, man nav galamērķa īsti. 

R man kaut ko jautā par bultām, es atcērtu, ka mani interesē, kā viņš domā nokļūt Finisterre bez Camino lietotnes, un pretī saņemu, ka, ja gribu psihot, tad lai psihoju. Ok, tā arī darīšu. Eju un vienkārši maļu galvā visas dusmiņas.

Ja šis būtu Semjuela Ričardsona romāns, nevis Gunas blogs, tad te parādītos vienkārši ar melnu pildspalvu sašvīkāta lappuse, kas parādītu, cik šī diena ir besīga. 

Uz kaut kāda ceļa pārvada ieraugu mētājamies aproci, paeju tai garām, bet pēc tam apgriežos un paceļu to, atrasts nav zagts. Kā teica viena austrāliete: "What the camino provides..." To gan viņa sacīja par vīnogu ēšanu, bet uzskatu, ka arī šeit tas der. Man tieši nebija aproces.

Ieraugu arī Agneses, kura te soļoja pirms kāda mēneša, atstāto ziņu. 

Pa ceļam ar R it kā izlīgstam, tas ir, es pēc plāna punktiem nostāstu, kas MAN BESĪ. Kā tajā video "Bez pupiem nevar sūkties" gribas sacīt: "Beidzot mēs normāli runājam!" Laikam jau tas ir ok, ka pēc trim nedēļām roku rokā gribas nedaudz būt budzim. 

Beidzot! Beidzot mēs sasniedzam to sasodīto Salceda, kurā ir divas alberģes (pēdējos kilometros jau jutos kā salauzts alvas zaldātiņš). Ieejam pirmajā – "Albergue de Boni". Bonis (nejaukt ar Bonīti) liekas tāds aizdomīgs vīrietis, bet tas nekas, jo man iedod papīra gultasveļu un parāda, kur ir duša (viņš lepojas ar savu "hydromassage shower", bet tur var izmasēt tieši neko), pārējais ir sīkums.
Iedodu arī izmazgāt savas drēbes veļas mašīnā, jo tas prieks ir pieejams par diviem eiro, kas gan nozīmē, ka man visu vakaru jātusē lietus jakā, jo džemperis žāvējas uz aukliņas. Un maksāt trīs eiro par žāvētāju es negribu. Jāatzīst, ka zeķes īpaši nesmaržo pēc vannošanās, tā ka izvirzu hipotēzi, ka Bonis veļas pulveri nav dzinies izmantot.

Mēs neesam ĒDUŠI kopš brokastīm sešos no rīta, izņemot dažus cepumus, banānu un nektarīnu. Lūdzu, intermittent fasting augstākā pilotāža. Tāpēc guļu gultā pussešos vakarā un ēdu šokolādi, domādama par vakariņām. Alberģē ir auksti. Izejam ārā. Ārā nav tik auksti! Tā kā šajā ciemā veikalu nav, atliek doties uz restorānu, kur uz auduma galdauta tiek uzklāts papīra galdauts, lai viesi var cūkoties un nav nekas jāmazgā. Lieliski, ne? Pusjēlu omleti, negatavu tomātu salātu un apaļu maizīti vēlāk gribu par šo visu norēķināties ar karti, jo man skaidrā naudā atlikuši vien 30 eiro. Nu, tagad man ir 10 eiro. Nav interneta, nav termināļa. 

Rīt, kā saka, pēdējais cēliens. Līdz Santjago mazāk par 30 km. Nu tik varēs pirkt džemperus, zeķes un kroņus ar Camino simboliku.

2017-09-15

Santjago ceļš. 21. diena. Ferreiros – Palas del Rei // 33,8 km

Šonakt kāds krāc tā, ka dzird cauri ausu aizbāžņiem, tāpēc gulēšana iznāk visnotaļ nožēlojama, dažās aprindās to dēvētu par negulēšanu. Kā cilvēks spēj nepamosties no tās skaņas, ko pats izdod, man ir neatminama mīkla. No rīta ļoti gribas pieiet pie šiem cilvēkiem klāt un iešķelt ar kulaku pa seju, varbūt profilaksei palīdzēs. Kā redzams, 700 km manu agresiju nav spējuši izārstēt.

Trešo dienu velku to pašu nemazgāto kreklu, jo (man liekas) tas nesmird. Atzīšos, ka neizmazgāju to arī šovakar. Lūdzu, svētceļnieces pašportrets.

Tā kā brokastu nav un pilsēta ar ēdienu plānojas tikai pēc 10 km, sešos no rīta ejam tumsā, kas gan cits atliek. Ir besis. Pamatīgs. Gribas būt jau galā ar visu, kājas ir piekusušas. Turpat aiz mūsu ciema sastopam ĪSTO 100 km atzīmi. 

Un tiekam arī apgaismoti par Jēzus Santjago ceļu. 

Atkal priekšā ir amerikāņu kalniņi. Bet vismaz nelīst! Iešana pa līdzenumu pēc kāpiena lejup ir kā pēkšņa iebraukšana apdzīvotā vietā pēc Viļņas šosejas netīšajien 180 km/h, t.i., liekas, ka kustība uz priekšu nenotiek, Ņūtons slinko. 

Lai tiktu Portomarin, tas ir, pie brokastīm, jāpārvar nebeidzamas kāpnes, kas gan tomēr beidzas. Pats ceļš nemaz neved pilsētā, ha, kārtējais spāņu joks.

Bet ir laiks iekost, jo ejam turpat divas stundas. Tortilla? Kafija? Jā, lūdzu. Man gan atnes kafiju sin leche, bet vispār tas garšo ļoti labi, tā ka nesūdzos, iespējams, varētu pāriet uz šādu dzērienu. Tiek piegādāta vēsturē mazākā omlete, bezgaršīga pie visām sāpēm. R izvelk 85% šoceni, ko es ēdu, lai gan nav tā, ka man baigi garšotu, bet vienkārši gribas vēl paēsties.

Saprotu, ka vairs pauzēs nestaipu kājas, arī vazelīns vakaros ir izkritis no "rutīnas", kaut kāda vienaldzība pret muskuļu sagurumu iestājusies, sak', nekas nemainīsies, vari nemaz nečīkstēt, ķermenīt.

Portomarin arī saredzu cilvēku barus, kas ir laimīgi izgulējušies un uzsāk savu dienu. Apskaužu un nicinu vienlaiku. Jūtos kā klases ekskursijā, jo cilvēku ir ka biezs, bet es saspītējos un nesaku ne ¡Hola! ne Buen camino! Stresoju par to, kur mēs gulēsim, ja būs jākonkurē ar visiem gājējiem. Nonākot Gonzar, fiksi paņemam zīmogus un ejam tālāk, lai gan man botās ir akmentiņi, bet negribas apstāties un tos izkratīt. 

Ventas de Naron drusku piesēžam, jo 20 km jau aiz muguras. Sazvanu alberģi, rezervēju vietas, lai nav jāguļ renstelē. Visas kafejnīcas, ieskaitot šo, ir cilvēku pilnas, ir rindas kā pēc desām. 

Paskatos uz sevi spogulī, nu īsta šņabdegune, sarkans šnobelis no aukstuma un nepārtrauktās šņaukāšanās. Esmu izšņaukusi visas četras paciņas austrieša doto salvešu, kuras viņš man uzdāvināja, jo veikalā deva vai nu 10 pakas kopā, vai nu necik, tā ka man atkal jāzog kafejnīcās salvetes, jo mans deguns ir kā strautiņš, kas tek ij rītos, ij vakaros, padod tik slodzīti.

Liekas, esam apdzinuši vairumu gājēju, jo cilvēku masas samazinās, lai gan tāpat gana daudz soļotāju. Lūk, Guna un sieviete ar somiņu.

Ligonde apstājamies pie Jēzus, tas ir, vietā, kur kafija un tēja par ziedojumiem, var savākt arī nektarīnu. Puisis uzreiz zina, kur kartē ir Latvija, un atzīmē mūs ar saspraužamo adatu.

Neesmu vismaz trīs dienas slēgusi iekšā Spotify, bet man ļoti gribas paklausīties "Release Radar", un esmu priecīga par šo izvēli. Pirmā dziesma ir no "Alt-J", tā ka pasaule ir līdzsvarā.

Kādus 7 km pirms finiša sāk līt, citi vēsi izvelk lietussargus, ko redzu pirmo reizi te, citi savukārt izvelk lietusmēteļus.
Lestedo, piemēram, pa ceļu traktora pavadībā iet govis, jo kāpēc gan ne. Un mašīnas var stāvēt pie ratiem. 

Atkal sajūtu sāpes kājā, cik var, jei bogu! Grūti noticēt, ka tas ir kukaiņa dzēliens, kas visu tā paralizējis, gan jau beigās atklāsies nez kas. 

Prieks būt alberģē, prieks apgulties, jo nogurums sit augstu vilni. Šajā pilsētā toties ir "Dia", prīmā! Uzvelku kokvilnas zeķes, kuras līdz šim kulstījušās somā, tātad ir absolūti tīras, un sandales, un mēs ejam iepirkties. Esam izsalkuši kā traki, tāpēc gribas ņemt VISU, tiek piekrauts pilns grozs ar ēdienu, kuru rīt, visticamāk, stiepsim sev uz muguras.

Izvārām tik daudz pastas, ar kuras daudzumu pietiktu vesela ciema pabarošanai, un pieēdamies kā sivēni. Paliek pāri puskatls ēdiena. Ir četri pēcpusdienā, bet mums ir bijušas tikai brokastis. Pastas pietiks arī vakariņām Nr.2.

Atkal cenšos aizmigt, bet nevaru, nevaru, nevaru iemigt, lai gan istabā ir kluss. Visa britu kompānija, kam līdzi ir pat Kellogs pārslas, ir kaut kur aizgājusi, bet man tas neko nedod, smadzenes, kārtējo reizi palieku gribot. Iešu ka nu paēst vēl makaronus, nekam citam burtiski nav spēka, jūtu, ka nāk virsū melnie, tieši trīs nedēļas esam vilkušies. Un ir auksti, bļeģ, Spānija, saņemies!!!