2008-07-31

Uz kraujas rudzu laukā.

Man īstenībā ļoti piedur mana (labi, arī Aigaram ir nopelns) jaunā teorija par to, ka "cilvēks parastais" tagad ir alternatīvais patiesībā, jo "cilvēki party animal'i"ir saradušies daudzdaudz. Nav jau labi tā iedalīt cilvēkus kaut kādās šķirās, bet tas mierina mani, ka mājās tupēšana taču mūsdienās ir kaut kas neparasts, jū nou!? Un vēl man ir prieks, ka maniem vecākiem nekādas atkarības nelīp klāt, jo, iespējams, ka šie gēni ir arī manī.

2008-07-29

Everybody's changing.

Šķiet, vasarā uz astoto klasi es izlasīju kādas 11 grāmatas. Un tas bija laiks, kad man vēl gribējās un patika blandīties pa šaubīgām sētām, sēdēt pie paģīšiem, pa kluso uzpīpēt, turot cigareti kociņā, un dzert no divlitru pudelēm. Tagad, gadus četrus vēlāk, 2/3 no vasaras jau ir pagājušas, bet es joprojām neesmu izlasījusi nevienu grāmatu , izņemot iesākusi Pride&Prejudice. Tikko gan sapratu, ka tā nav taisnība, jo es izlasīju Gossip Girl e-book'u. Nu labi, vienu grāmatu. Un es pat nekur neeju un neko nedaru, alu dzeru no kausa savas mājas virtuvē un gandrīz nekontaktējos ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka. Kas notiek?

2008-07-28

You know, you know? No, I don't!

Jā, lasu es Cosmo diskusijas. Pārsvarā tur ir jautājumi a la "man bija sekss bez prezervatīva, vai es esmu stāvoklī" un "mans draugs sarakstās ar visādām meitenēm, ko man darīt", ja paveicas, ir arī praktiski un normāli jautājumi, bet dažreiz paspīd arī tādas pērles kā šī un šī! Iespējams, šie ir normāli jautājumi, kurus uzdot forumos, tikai mana domāšana ir nedaudz jancīga...

2008-07-27

You drink coffee, I take tea my dear.

Šogad Engurē mums bija mājiņa ar kamīnu, vakaros mēs peldējāmies ūdenī, kas bija silts kā piens, gandrīz katru dienu mums bija ciemiņi, mēs neēdām saldumus gandrīz, es apdegu bišči, mašīnai pārdūrās riepa, es nopirku riktīgu pimp halātu, Laurai iedeva jostu un kurpes par velti, beigās man iekoda lapsene, un uz mūsu ielas ir noparkojies BMW ar numura zīmi WTF. Bija labi!

2008-07-20

I have built a treehouse!

Jess, jess, jesss - vasaras gaidītākā nedēļa tūlīt būs klāt. Nedēļa jūras, smilšu, saules, meža, miera, melleņu, sēņu (ja paveicas), spēļu un visa kā cita! Laikam jāsāk beidzot vākt kopā mantas, ko ņemt līdzi. Un nedēļa bez datora :D Because we love Engure! Šis varētu būt kāds 14. gads.

2008-07-19

Where's the boat?

Esmu atpakaļ no šīs vasaras pozitīvākā festivāla (man arī vienīgā festivāla), un, jāsaka, bija visnotaļ interesanti.
  1. Braucu es, lai dzirdētu dzīvajā Travis, bet tieši to laiku pavadīju telšu pilsētiņā (kur es nemaz nedrīkstēju atrasties, jo man nebija aproces), malkojot sarkanvīnu - bet kaut kā nepavisam nepārdzīvoju par šo faktu;
  2. nedaudz pārsteidza tas, ka alus teltis bija uz katra stūra;
  3. no grupām dzirdēju Astro'n'out, I'm from Barcelona un Manic Street Preachers - tas nekas, ka no pēdējo 2 grupu repertuāra es zināju pa vienai dziesmai;
  4. jancīgi likās tas, ka, izņemot mūsu četrinieku, es redzēju tikai 1 pazīstamu cilvēku - nu labi, es jau nekur neeju, bet vienalga;
  5. galīgi forša bija mūsu nakts saruna ar Egonu Reiteru, kurš gan bija manāmi iereibis, bet nu tā forši. Jautājām viņam par to, vai Uldītis (Rudaks) lasīšot kaut ko no Rokupācijas, uz ko viņš atbildēja, ka šauboties, jo redzējis viņu pulksten septiņos vakarā labā kondīcijā, un ka viņš visticamāk neko nevarēs palasīt (par to gan nesanāca pārliecināties);
  6. Žigatu-Pigatu apgrābstīt gan man nesanāca :D;
  7. vēl es gribēju pārkāpt savu lēmumu vairs nedurties pie Henija un tomēr to izdarīt, bet bija pārāk liela tumsa;
  8. jā, dabūju arī šādu tādu free stuff: Zanussi pildspalvu, kaut kādu sērkociņkastīti, Zanussi krūzīti (jo atbildējām pareizi uz jautājumiem), Nokia atslēgu piekariņu (jo prasījām, vai nav kādas dodamas mantiņas), kaut kādu dabas aizsardzības biedrības atstarotāju;
  9. bet laikam pati galvenā manta, ko es dabūju, ir I'm from Barcelona gumijas laiva, ar kuru grupas solists devās stage diving'ā. Man gan par šo ir baigais kauns, jo tā laiva jau īstenībā nebija domāta ņemšanai - tā vienkārši tur stāvēja, neviens viņu neņēma, tāpēc es izdomāju savākt (lai gan parasti es neko tādu nedaru) šo mantu (protams, es nezināju, ka viņu nedrīkst ņemt). Pēc tam man zvanīja māsa, kas teica, ka laiva tiek meklēta, lai es kaut kur šo atstājot. Tā kā biju jau paspējusi izpūst gaisu no šīs gumijas ierīcītes, vienkārši noliku to pļaviņā un gāju tālāk. Pēc minūtēm 50 gājām garām tai vietai vēlreiz, bet laiva tur stāvēja kā stāvējusi - tā nu es ņēmu padusē šo brīnumu un stiepu uz mašīnu. Tā kā nākamā nedēļa ir jūras nedēļa, šī būs ļoti noderīga manta;
  10. bet, kopumā ņemot, festivāls tīri foršs, tikai es neesmu tādiem piemērota, jo man nepatīk masas, nepatīk bezkomforts, negaršo Cēsu alus, un mūziku es varu klausīties arī savā iPodā, klātienes efekts mani kaut kā īpaši neiejūsmina vairs.
Es priecājos, ka esmu mājās - varu atkal savas suņa dienas vadīt pie datora, lasīt žurnālus, laiskoties un nekur neiet! Bet pati galvenā šodienas ziņa, ko izlasīju avīzē - kāds jelgavnieks šogad lika eksāmenus astoņos priekšmetos un septiņos no tiem saņēma A līmeni. Ou mai gād!

2008-07-14

Pure shores.

Mana 2,5 gadus vecākā māsa vēl pirms 10 minūtēm domāja, ka eksistē tāds vārds "vesals". :D Lai pierādītu savu taisnību, es pat uzgūglēju šo vārdu - nu, nav tāda! (: Tāpat kā nav pubertitātes, privalēģijas, abonamenta, grieztu, celolīta, kosmetaloga, bruņču, izstabas, kafeinīcas un citu jaunvārdu. Silvijai būtu trīs vārdi bilstami: "Kļūda! Kļūda! Kļūda!"

2008-07-13

Dziesma ir spēks (?).

Nesanāca man šogad neredzēt pilnīgi neko no dziesmu svētkiem - uzaicināja mani uz noslēguma koncertu, un es, pusmiegā būdama, piekritu. Kas man patika?
  1. Valda mīlīgā uzruna un strēlnieka mētelis (vismaz asociācijas bija tādas);
  2. himna;
  3. alus (lai arī cik nožēlojami tas ir).
Kas man nepatika? Koncerts. Laikam jau esmu ārkārtīgi nekulturāla, bet no koncerta es neguvu nekādas pozitīvas emocijas, nejutu trīsas kaulos, neizjutu patriotisma vilni un negribēju lēkt gaisā un skriet pie koristiem. Parasti teātrī mani var saraudināt viens divi, klausoties radio, man skudriņas skrien pāri mugurai, skatoties filmas, es jūtos tā, it kā pati tur atrastos, turklāt dziedāt man patīkpatīkpatīk! Bet šajā uzvedumā - nothing. Tikpat labi es varēju blenzt sienā. Turklāt vēl tā cilvēku burzma, kuri nezina, ka ir jāpārvietojas pa ietves labo pusi, kā arī visādu štruntiņu pārdotuves, kas man vispār šķita kaut kas briesmīgs, jo tieši to dēļ pārvietoties bija grūti. Protams, latvietis paliek latvietis un prot tikai kritizēt, bet būs jau arī sajūsminātie cilvēciņi, tā ka viss ir līdzsvarā.

2008-07-10

Ūgu maize.

A linguistics professor was lecturing to her class one day. "In English," she said, "A double negative forms a positive. In some languages, though, such as Russian, a double negative is still a negative. However, there is no language wherein a double positive can form a negative." A voice from the back of the room piped up, "Yeah . . .right."

2008-07-08

No connection.

Kad mācījos 3. pamatskolā, man bija tāds klasesbieds Arnis. Čigānu tautības, īpaši gudrs arī nebija, neviens īsti ar viņu draudzēties negribēja. Kopā nolauzām 4 gadus - no pirmās līdz ceturtajai klasei. Kad mācījos septītajā klasē, sēdēju ar klasesbiedreni Uzvaras parkā, un pienāca klāt mums kaut kādi čalīši, un viens no viņiem teica: "Čau, Guna!" Man bija šociņš, jo likās, ka šādu seju redzu pirmo reizi, turklāt nekad nevienu čigānu neesmu pazinusi. Taču pēc pāris sekundēm man pieleca, ka tas ir Arnis, mans bijušais klasesbiedrs. Kaut ko nedaudz parunājām, un tad viņš man jautāja: "Kurā klasē tu mācies?" Es atbildēju, ka septītajā taču, uz ko viņš: "A bet es - devītajā!" Nāāāāis, ne? Tā ka dzīvē visādi iznāk - arī tā, ka tevi nepaņem uzreiz otrajā klasē tikai tādēļ, ka nezini, kas ir nogrieznis (šķiet, mana vislielākā bērnības trauma)!

2008-07-07

Volcano.

Ja agrāk, pirms gadiem četriem, man visa fotobūšana likās varenaizraujoša, fotogrāfi likās kā īsti ārtisti, tad pašlaik ir pienācis brīdis, kad mani nenormāli kaitina tie fotogrāfi, kas saradušies kā sēnes kopš digitālās ēras uzplaukšanas. Lai arī es gandrīz vairs nebildēju ar savu Zenit (pašlaik aparātā iesākta filmiņa atrodas jau kādu gadu), man ir mazs ziepītis, kas gan arī tiek izmantots reti - lai "nokniebtu" kādu kadru ekskursijās vai svinībās, joprojām manī ir kaut kāda pārliecība, ka digitālā fotogrāfija nav īsta fotogrāfija. Lai arī cik skaisti tā tiek uztaisīta, izmantojot fotošopu, tā, manuprāt, nav bilde, jo patiesībā jau neparāda cilvēka spējas darboties ar aparātu, spēt nobildēt tā, lai vienīgais kadrs arī būtu labs kadrs, nevis atlasīts no 300 iespējamajiem. Un kur nu vēl filmas manuālā attīstīšana un bilžu kopēšana - tāds process, tik aizraujošs, tādu rūpību prasošs. Atceros, kā mēs reiz 8 stundas pavadījām studijā, kopējot bildes, un tas bija vareni! Un tā gandarījuma sajūta, turot rokās bildi, kura no A-Z ir tavu roku darbs. Ja mana jau tā sīciņā iedvesma bildēt nebūtu pazudusi, es labprāt atkal to atsāktu darīt, bet laikam nevajag.

2008-07-05

Skins.

Cik ļoti fucked up ir tas, ka 17 gadus vecai man piektdienas vakarā (un ne tikai) mīļākā kompānija ir vīrieši vecumā 60+? Apprecētu viņus visus labprāt!

Give a man a home.

  1. "Paskaties, kāda man kleita - seksīga!" teica četrus gadus veca meitenīte savam vectēvam.
  2. "Pats viņš pabeigt nevar, bet citus drāž," teica mans tētis, ar to nedomājot neko seksuālu.
  3. "Nē, tagad vienu par Ļeņinu!" teica Jēkabonkulis, neļaudams man dzert par manu imaginary vīru.

2008-07-02

Liekas, cilvēki gaida Jauno Gadu.

Tā nu šorīt sagadījās, ka vajadzēja nopirkt kartupeļus, tāpēc mēs ar māsu izdomājām, ka vajag aizbraukt uz tirgu. Jelgavas tirgus pārtikas daļā es nebiju bijusi kādus 3 gadus, tāpēc it kā no jauna atklāju Ameriku, ka dārzeņus taču vajadzētu pirkt tirgū, vismaz tie tur izskatās skaistāki! Protams, māsa mani pierunāja ieiet arī tajā apģērbu/citu mantiņu tirgus daļā, kurā vismaz gadus 4 es nebiju kāju spērusi: vislabākais bija tas, ka tur nekas nav mainījies! Stendi ir tieši tie paši, tajos tirgo tās pašas mantas (piemēram, vietā, kur pārdod kosmētiku, joprojām varēja iegādāties mistiska zīmola ļoti resnus acu zīmuļus ar gliteriem, un arī lāzerīšus varēja dabūt), un vispār, tur ieejot, es sajutos kā tāda 12 gadīga meitene no savas pagātnes. Mēs ar māsu tur staigājām un atcerējāmies, kā un ko esam pirkušas katrā no tirgus būdiņām (piemēram, es atcerējos, kā nopirku šausmīgu rokassomiņu, kura man tolaik likās varena, bet Asnis savukārt man parādīja, kur viņa pirka savu mēteli pirms nez cik gadiem), kādas mantiņas (ehh, tamagoči...tos gan es neredzēju tur) esam gribējušas un tā - bezmazvai deja vu . Vienīgais, kas ir mainījies, ir cenas. Agrāk taču tirgū varēja nopirkt džinsus par 10ls, bet tagad es tur redzēju bikses par 25ls! Tā ka es jau gandrīz varētu teikt, ka nevaru atļauties iepirkties tirgū, jo, ņemot vērā stereotipu un atmiņas par to, ka šīs mantas ātri plīst, dilst un zaudē formu, man nāktos ļoti bieži papildināt skapja saturu! Bet tā kā man obligāti vajadzēja suvenīru no šīs ekskursijas, es nopirku zeķes! 3 pāru komplektu par 1,50ls! Gandrīz par velti (: Un pārdevēja paspēja izstāstīt to, kuras zeķes ir vispieprasītākās un kuras atkal citiem nepatīk - šādas komunikācijas ar tirdzniecības pārstāvjiem man sen nebija bijis. Pa stilīgo vispār. Tagad pat kļūst žēl, ka neuzmērīju tās Versace saulesbrilles, kuras tur redzēju, hahhh.

2008-07-01

Where I end and you begin.

Ekskursijās braukt ir diezgan forši, jāsaka, jo tur viss kas notiek un visu ko var darīt:
  1. piemēram, forši ir iesākt dienu kā buržujam, ūdens vietā dzerot Smirnoff Ice, nu, kā no sērijas "ja viņiem nav maizes, lai ēd kūkas";
  2. vēl ir stilīgi uzzināt visu ko jaunu par Teiču rezervātu, enerģētiskiem akmeņiem un vēl visādām mantiņām;
  3. var arī smieties par muļķīgām anekdotēm pilnā kaklā;
  4. bet var iegadīties arī tāds šoferītis, ar kuru braukšana ir kā īsts death ride - satiksmes noteikumi ir domāti, lai tos pārkāptu, braucot pāri kaut kādiem ceļa nelīdzenumiem, ir jāpalielina ātrums, ir jābremzē tā, lai kuņģis gribētu iznākt paskatīties, kāds ārā ir laiks - toties pēc tam ir tāds prieks, ka visi dzīvi, jo brauciena laikā jau tika kalti plāni, ko darīsim avārijas gadījumā, kurus stiklus sitīsim ārā untātālāk;
  5. diezgan patīkami ir arī gulēt uz grīdas;
  6. bet visforšākais tomēr ir lielā vakariņošana: no pulksten 9 vakarā līdz gandrīz trijiem rītā, triecot iekšā visu pēc kārtas un dziedot daudz skaistu dziesmu ģitāras pavadībā - patiešām varenskaisti, tikai celšanās agri no rīta pēc tam smagi iesūkā;
  7. vēl kas ir khūūūl - paucināt mazus kazlēnus, kuri ir tik mīlīgi, ka nezinu, kur likties + cilvēkiem Madonas pusē ir laba humora izjūta un smieklīgi jociņi un stāstiņi;
  8. arī no rīta staigāt apkārt tādā grunge stilā, uzlikt savas "otrā rīta" brilles lēcu vietā, ietīties Iloverock džemperī, braukt sagrabējušā autobusā un klausīties Paper Planes;
  9. toties sūkā tas, ka cilvēks, kurš ir gulējis pāris stundu, pirms tam daudz dziedādams un lietodams, un kam ļoooti nāk miegs, nespēj aizmigt autobusos;
  10. un sūkā arī tad, ja tāds cilvēkbērns atrodas kaut kādā sieviešu klubiņā, kas nodarbojas ar pērļošanu, un visas krelles izskatās atbaidošas (nesaprotu, kas tās grib pirkt, brrr), ierauga vienīgo glīto mantiņu šajā vietā un grib to iegādāties, tiek saņemta atbilde, ka "šo mēs nepārdodam, to mums uzdāvināja", kas nozīmē, ka vienīgais glītais eksponāts pat nav viņu pašu veidots;
  11. bet ir tāda lieta (stila kļūda, jā) kā atgriešanās mājās, kas ir bāāigi patīkama un pieprasa Stadium Arcadium klausīšanos un visādu gardumu stūķēšanu sejā;
  12. + piektdien jābrauc uz Saulkrastiem - vistiņasvistiņasvistiņas, ņammmmmmma! Atkal viens satriecošs vakars ar "lielajiem cilvēkiem", sasodīts, es arī gribu tādu kompāniju ikdienā!