2017-08-31

Santjago ceļš. 6. diena. Logroño – Azofra // 35 km

Vakar vakarā es vienkārši gribēju paskrollēt "Buzzfeed", ko arī ļoti cītīgi darīju, kamēr bija laiks čučēt, jo bērnu laiks bija beidzies. Nav man atvērusies garīgā čakra, kas liek aizmirst visu materiālo pasauli, šņuk. Kā reizīt sapratu, ka šis viss piedzīvojums pašlaik ir vienkārši pastaiga ar "bonusiņu" – bonusā ir gandrīz 10 kg smaga soma un sāpošas kājas. Un attaisnojums ēst drausmīgu pārtiku, kaut gan tik daudz, visticamāk, netiek nostaigāts, lai to visu nodedzinātu.

Bet kāda laime ir gulēt īstos palagos, no rīta pamosties un trokšņot, cik gribas, nevis savas panckas stūķēt somā kaut kur koridorā, cenšoties nemaisīties pa vidu citiem aizpampušiem peregrīniem (izklausās pēc pelerīniem).

Kad 5.30 nozvana modinātājs, celties gribas tieši apmēram necik, jo ir ērti, silti, smaržīgi. No rīta eju dušā, jo dzīvoju pēc "Mixeru" principa – neaizliedz sev neko. Izpanckojamies no savas alberģes 6.25 no rīta. Vamos! Soļojam pa vājprātā garlaicīgu ceļu (un tas nav paēdušās peles un rūgto miltu variants, ainavas nav, ir šoseja, izgāztuve un tā, arī tās baznīcas jau apnikušas, visas vienādas), R uzslēdz rīta jūtūbu, dziesmas intro pirmie vārdi ir "Am I dead?", kas ir visnotaļ trāpīgi, ja runājam atklāti. Rīts ir gana auksts (Latvijas vasara parastā), man drusku kņudinās kakls, tāpēc uzstiepju virsū bandanu, bet palieku īsajā "autfitā", jo man patīk tas vēsums.

Santjago ceļš. 6. diena. Rīts.
Nasing spešl. Nudien.

Tālāk manām kādu vīrieti, kas zaglīgi kaut ko rauj no koka un krāmē maisiņā, tas noteikti ir kas ēdams! Mums divreiz nav jāsaka, noraujam arī vienu "pāksti", kurā iekšā liels kauliņš, kas tiek sasists ar netīru akmeni. No tā izskrubinām dubļainus krikumus, kurus pagaršojam. Mandeles! Drošības pēc tas tiek sagūglēts, un teorija apstiprinās. Ja jau eksperimentu diena, tad jau, "Sorbex" mums ir. Es principā esmu Mārtiņš Sirmais, kas savus netīros pirkstiņus bāž visur. Noplūcu vīģi no koka, zaļa vēl, bet iekšpuse... garšo pēc vīģes! Kur es biju agrāk, johaidī?! Cik var tās vīnogas ēst (ai, apnicis man kaviārs un šampanietis)!

Santjago ceļš. 6. diena. Vīnogas.
Kāpēc atkal vīnogas, kad būs apelsīni? Kad kokos augs konfektes?

Kad 12 km novicoti, pienāk Navarrete, kurā padzeram kafijas un tējas un, you guessed it, pavēdinām zeķes. Izrādās, ka līdz nākamajai pilsētai ir kilometri piecpadsmit (ja negribas iet 1 km garāku ceļu, un man jau nu tiešām negribas), nevis seši, kā es gudri biju izrēķinājusi iepriekšējā dienā, ups.

Pa ceļam uz Najeru (NAHERU) sasoļojamies ar kādu austrāļu lēdiju, viņa man iedod pamēģināt nūjas, tāda bomba, gribu, gribu, gribu! Stundiņu dudinām kopā, klačodamies par visu un neko, tas visu padara labāku, jo nekas interesants nenotiek. Atkal tie kalnu skati, atkal tie vīna lauki, same shit, different day, lol.

Santjago ceļš. 6. diena. Ceļazīme.
Beidzot kāds patiesības grauds.

Najera izlemju, ka jāmaina tēls, kļūstu par Sandaļzeķi, kā arī noēdam pēdējos "Rimi" pirkumus, Latvijas paikas vairs mums nav. Somā gan ir stulbās mandeles, kas pirktas jau pirms trim dienām, un ābols, tie ir 400 g ekstra svara, tas ir neizdevies joks.

Santjago ceļš. 6. diena. Smaidīgi draugi.
R beidzot padodas kazenei.

Dzenamies Azofras virzienā, pilsēteles baznīcas smaile rēgojas jau 4 km attālumā, tā ir tortītes vicināšana deguna priekšā. Ir mazliet riskanti, jo šī alberģe ir vienīgā pilsētā, tur ir 60 vietu, turklāt neko nevar rezervēt ne angliski, ne spāniski, tā ka jāapdzen visi lēnīgie, lai nebūtu ar elkoņiem jāsitas iekšā pa durvīm. Izdodas, un 14.30 esam tur. Šajā namiņā ir tikai divvietīgās istabas (NAV divstāvu gultu!) un ir mazs baseiniņš, kurā mērcēt pēdas (un pēkšņi ārā ir karsti, saule ballējas). Lūdzu, ekstra klases serviss par 10 eiro. Paldies!

Santjago ceļš. 6. diena. Baseiniņš.
Tā kā kūrorts, tā kā tomēr ne.

Tā kā ar gastronomiskiem piedzīvojumiem neesam aizrāvušies, baisi gribas ēst, rīt, štopēt, bet te tev nav nekāda kūrortpilsēta, abos bāros mums paziņo, ka agrāk par sešiem varat grauzt zemi, akmeņus, zāli, krēslu kājas un citus priekšmetus. Neesam pliku roku ņemami un atrodam SUPERMERCADO, kas lepni ziņo, ka esot atvērts visu dienu (pilgrimi svarīgāki par siestu). Es iegādājos tādu preci kā roltons. Ar roltonu manas attiecības beidzās pirms gadiem četriem, bet ir tik patīkami atjaunot šo seno draudzību. Izcila garša, delikatese!

Santjago ceļš. 6. diena. Roltons.
Kā pie mammas!

Virtuvē pakulstām mēles ar divām amerikānietēm. Kad dzirdam kārtējo "Oh, you're so young, you can do it all!", R sper ārā mūsu iepriekš sagatavoto priekšnesumu: "Actually, I'm forty."

Pirms vakariņām šturmējam aptieku. Gribas kādu drapīti pret kakla sāpēm, jāpaskata arī, ko te dod pret sāpēm, kuras IR (pēdas un pleci jau ir saraduši ar slodzi, kā rādās, bet apakšstilbi un gūžas, par kurām dziedāja Dimiters, gan taisa gadsimta streiku). Opiņā, 40 tablešu iepakojums 600 mg ibuprofēna tikai divi eiro! Dodiet divus! Nemaz nedomāju tēlot mocekli, labāk pagrauzt tabletītes un justies uz ūsiņu (vismaz pusūsiņu, skaidrs, ka nekas labāks nebūs). Brokastīm (ne jau aptiekā, bet 15 kvadrātmetru supermārketā) paķeru lēto jogurtu, 1,5 eiro par 125 g iepakojumu (skaisti dzīvot neaizliegsi), cheap & chic. Būs arī eksotiskie augļi un mistiski mīklas izstrādājumi.

Vakariņās "restorānā" toties ir lēcu virums (nesaprotu, kāpēc man priekšā nolikts cūkēdiens, bet garšo ēdami, šķiedrvielas, yay), cepti vakardienas rīsi (atnes arī pustukšu vīna pudeli) ar "svaigu tomātu mērci" aka kečupu, un desertā te visiem uz šķīvjiem servē vai nu saldējuma konusu iepakojumā, vai nu plastmasas jogurta trauciņu. Mēs ēdam "cottage cheese with honey" jeb bezgaršīgu tricekli, kam pāri tējkarote medus (šo gan nav iespējams apēst, pē, fū). Smalki!

Santjago ceļš. 6. diena. Deserts.
Trīs pavāru restorāns. Visi pavāri ir atvaļinājumā.

Secinājās, ka ceturtdaļa ceļa jau aiz muguras. Nav slikti! Fiksi jāatrod mērķis (atklājās, ka mērķa man nav, tikai sagurums no atvaļinājuma iztrūkuma). Varbūt, piemēram, nesaslimt?

M, jā, un "Venolux" gels, ko nospēru vecāku mājās, sniedz nulles efektu, tā ka varat priecāties, ka aiztaupīju jums vilšanos.

2017-08-30

Santjago ceļš. 5. diena. Los Arcos – Logroño // 29 km

Okei, augusta favorīts Nr. 1 ir ausu aizbāžņi. Krācēji mani vairs nekomandēs! Drusku gan ir kļuvis vēsāks naktīs, uzsedzu sev uz kājām sedziņu, jo, guļot palagā, maķenīt salst. Varbūt tomēr guļammaiss nebūs bijis lieks akmens manā dāmu somiņā (es gan nezinu, vai manā guļammaisa maisā gadījumā nav sabāztas vecas lupatas, jo es nepārbaudīju). Vakar gan štukojām, ka šitos štrumiņus varētu nosūtīt uz Santjago, lai somas vieglākas, bet, iespējams, šī nav spožākā ideja pasaulē. No otras puses, visās alberģēs ir segas, nevar tikai zināt, vai kāds ar tām segām pirms tam nav rīvējis savas pūžņojošās tulznas. Somas svaru tomēr izdodas samazināt: izņemu "Ibumetin" blisteri no kartona iepakojuma, kuru izsviežu ārā. Efektīvi!

Alberģē dod arī brokastis jau no pieciem rītā, tā ka metamies ēst (brokastis gan tādas paknapas, nav džogurtiņa, tikai viena veida ievārījums). Kamēr stūķēju mutē pārvārītu olu, iedomājos, cik te nejēdzīgi būt vegānam, jo viss griežas tikai ap gaļiņu (ceļinieku ēdienu komplektos veģetāru "otro" atrast ir grūtāk par mītisko adatu siena kaudzē) un piena produktiem. Es gan cenšos dzīvē max. neēst dzīvnieku izdalījumus, bet te negribu sev uzkraut vēl vienu nastu, man jau pietiek ar sarkano somu. Kafiju toties šis saimnieks taisa milzīgās mokas kannās, atceros mūsu Rīgas "Pedrini", ilgojos, draudziņ!

Domāju, ka pienācis laiks uzvilkt citu kreklu (ir liela izvēle no diviem, kas man somā kulstās), šim ir nosegti pleciņi, kas varbūt ļaus manai ādai nepārvērsties par čūlu centrāli saules gadījumā. Un kājas arī sāp, vecā plate iet uz riņķi. R saka, ka negrib nekur iet, vilkdams savas kompresijas getras. No shit, Sherlock.

Pametam savu naktsmītni 6.25 un uzņemam kursu. Čāpojam pa tumsu, vērojam, kā pamale krāsojas, drusku kā gopņiki uzliekam skaļi mūziku.

Santjago ceļš. 5. diena. Saullēkts.
Kārtējais viltotais smaids.
Pēc 10 km kāds labdaris ceļa malā izlicis galdu ar suliņām, augļiem, musli batoniņiem, kafiju un vēl šo to, viss par ziedojumiem. Nav tā, ka esmu izsalkusi, bet piesavinos banānu par 40 centiem, jo mikroelements vaig.

Santjago ceļš. 5. diena. Ēdiena galds.
Dodam paēst!

Vienā brīdī atkal izvelku "Spotify", ausīs iedžinkstas apsēstā stalkera himna, Busuļa "Я тебя  рисую", bet pēc tam pārslēdzos uz Vivaldi "Gadalaikiem", jo es eju gar vīnogu lauku (visu obsessive compulsive disease mocīto sapnis), priekšā rēgojas pilsēta, ko man citu darīt?! Tad atceros, ka Vivaldi vispār pie visa ir vainīgs, jo doma par šo trako elli dzima ceļā uz senās mūzikas festivāla noslēguma koncertu, kura kroņa numurs bija tieši "Gadalaiki". #tipisksVivaldi

Santjago ceļš. 5. diena. Vīnogu lauks.
Līniju burtnīcas iedvesmots lauks.

Nonākam Viana, brāžamies tai cauri, fiksi iemezdami aci vienā maiznīcā.

Santjago ceļš. 5. diena. Maiznīca.
Kas tad tas? N-to veidu baltmaizes?

Santjago ceļš. 5. diena. Vēl 623 km.
Mēs kustamies uz priekšu, lai gan tā nemaz neliekas.

Piesēžam uz soliņa, mazliet paturu kājas gaisā, pēc 18 bezpauzes kilometriem ir tā grūši.

Santjago ceļš. 5. diena. Kāju pauze.
Kad beidzot iestāsies muskuļi?

Sadalām pēdējo "Nomedu" (ja reiz ir viens ekselents batoniņš, tad tā ir "Nomeda"). Ejam pa sauli tālāk, katrs iegrimis savā "Spotify". Viss it kā čiki, gājiens kā gājiens, drusku kazenītes, drusku vīnodziņas, bet vienā brīdī man sāk dziedāt Šīrans, aizrautīgi dodams vaļā "Castle on the Hill". Un te nu es mazliet saplīstu – birst asariņas, domājot par mājām, bet tādas priecīgas, iedvesmojošas. Paredzu, ka vienā brīdī gaudošu līdzi Rutulim pie "Nekur nav tik labi kā mājās", jāatrok šis gabaliņš "Spotify".

Santjago ceļš. 5. diena. Kazene.
Bez vitamīniem ne mirkli.

Soļošana iet kā pa sviestu, mēs izejam no Navarra provinces un šaujam iekšā La Rioja, vienā brīdī pat paskrienam (!!!), liekas, ka dzīve ir skaista!
Santjago ceļš. 5. diena. La Rioja.
La Rioja, mēs jau nākam!
Santjago ceļš. 5. diena. Prieks.
The laughter is fake, but the tears are real.

Bet tad, bet tad es saprotu, ka man ir kājas, kuras ir pizģec kā nogurušas. Kad pienāk 25 km, es vairs nevaru. Un negribu. Mēģinu soļot mūzikas ritmā un koncentrēties tikai tai, lai ātrāk paietu tie sasodītie 3 km, bet ceļa malā sieviete vicina rokas, lai piestājam dabūt štampeli savās ceļinieku pasēs (īsti neizprotu šī papīra jēgu, bet es daudz ko nesaprotu). Man nojūk visi pātari, jūtu, ka drīz ar savu "Spork" amputēšu sev abas kājas. Neticamas sakritības rezultātā nonākam pilsētā – esam nogājuši 28 km ar vienu 15 minūšu pauzi. Diena, kas sākās uz gana optimistikas nots, ir pārvērtusies tajā freskā, ko spāņu omīte "restaurēja". Es čīkstu kā zīdainis, man viss sāp, ir bads, gribas, lai šis mirklis neeksistē, Koelju, kur tu esi ar visu to savu sadošanos rokās? Sasodītais melis.

Nevaram vienoties, ko darīsim tālāk (bet es tajā brīdī vienkārši gribu NEBŪT), šķiet, ka drīz aurosim viens uz otru, bet kaut kā tā krīze tiek pārvarēta bez asiņu izliešanas. Meklējam vietu, kur pasēdēt un paēst, bet neko nevaram atrast, jo visur dod mikroskopiskas sviestmaizes, kas der tieši nekam. Varbūt kaut kam der, bet ne jau izsalkušam dusmu pūķim. Saku, ka pasēdēsim un iesim uz priekšu, tie ir vēl 12–13 km līdz Navarrete, nodomāju, ka gan jau līdz tumsai tikšu tur. Kaut kā velkos nopakaļus, līdz ieklīstam bulanžērijā (tur gan ir ļoti glīti, visādi zaļumi, man patīk zaļumi) pēc, you guessed it, maizes un bulkām. Un café con leche. Man vispār nav kauna, es "runāju spāniski", tas ir, bakstu uz priekšmetiem un lietām un saku "una" cerībā, ka dabūšu kaut ko. R saprāta balss nosaka, ka jāpaliek šajā pilsētā, nevis jādodas tālāk, ir jau divi pēcpusdienā. Mani ikri vienkārši KAUC (liekas, ka visi "Stirnu buki" ir bijuši bērna šļupsti salīdzinājumā ar šo). Praktisks padoms: pirmais likums, ieejot kafejnīcā, ir noraut apavus un ļaut visiem baudīt brīnišķīgu aromātu. Es gan tajos brīžos nezinu, kas ož stiprāk – zeķes vai es pati. Es arī vairs nezinu, vai iepriekšējā teikumā ir pareiza interpunkcija.

Santjago ceļš. 5. diena. Kafejnīca.
Una cafe con leche, por favor! Grande, muy grande!

Kuļamies uz savu alberģi un... paņemam divvietīgo istabu, jo tas ir tikai par pieciem eiro dārgāk par gulēšanu bunkurā. Ir dvieļi! Un īsti palagi, nevis "čuru paladziņi"!  Divi balkoni! Sava duša! Ar šampūnu! Un dušas želeju! Vai es ieliešu savās pudelēs šos produktus? You bet I will! Stāvu tajā dušā kā tādā svētītā ūdens strūklakā, laistos ar šampūnu, lietoju nepieklājīgi daudz dušas želejas, having the time of my life. Man nav jāslaukās "mikrošķiedras dvielī", kas mitrumu vienkārši stumda pa ķermeni, es varu ietīties baltā, tīrā, smaržīgā frotē brīnumā. Ak, prieki!


Santjago ceļš. 5. diena. Selfijs.
Skaistuliene.

Kad nu izlienam no saviem prezidenta apartamentiem izmest lociņu pa pilsētu, protams, sāk līt. Bet pilnīgi pajāt, lietus ir nekas. Baigi gan nav iedvesmas izpētei, šitā pilsēta man nepatīk, pārāk liela, pārāk daudz cilvēku. Ieejam pārtikas veikalā kaut ko sagādāt vakariņām un brokastīm, un es padodos mazam aliņam, ceru, ka man nebūs antibiotiku delīrija (Vai varbūt ceru, ka būs?). Un pēc tam padodos milzīgam saldējumam, nom, nom. 

Santjago ceļš. 5. diena. Saldējums.
Auksta siera kūka. Nav slikti.

Runājot par lietām, kas besī: veikalā jogurti jāpērk četrpakā. Kas to ir autorizējis, lūdzu? Runājot par citām lietām, laikam savu powerbank sviedīšu ārā, jo tas uzlādē tieši 3% un tad nekaunīgi izslēdzas. Būs vairāk vietas somā, ha, lol. Nesaprotu arī, nafigam es līdzi esmu paņēmusi blociņu. Tieši kādas vārsmas es tur grasos rakstīt? Haikas par to, ka negribas iet, bet vēl 600+ km priekšā.

Vispār šis nav nekāds Santjago ceļš, bet drīzāk Jago ceļš, ņemot vērā, cik tas ir viltīgs. Žēl tikai, ka man visu laiku neseko Andris Pudāns.

2017-08-29

Santjago ceļš. 4. diena. Cirauqui – Los Arcos // 37 km

Bingo! Loto! Kliņģeri studijā! Šonakt istabā logi bija vaļā, man ausīs bija sastūķēti aizbāžņi, un es gulēju vairākas stundas no vietas! Jā, labi, baznīcas zvani mani pamodināja pulksten četros, bet es iemigu atkal un snaudu līdz pat 5.20. Sajūta ķermeniski laba (gribas gulēt vēl, bet te nav nekāds kūrorts), droši vien vakardienas ibuprofēna šotiņš izdarījis savu darbu.

Izkasāmies no alberģes 5.55, piepildām ūdens pudeles un metamies iet. Pilsēta apgaismota, bet tā kādā brīdī beidzas, savukārt sākas tip-tap pa tumsiņu un džungļiem. Vietām segums slapjš (un visi augi ūdens pilni, tiem spraucoties cauri, slapji ir mati un rokas), es drusku paslīdu, iespiežu roku dubļos, nolamājos un speros tik tālāk. Mazliet noejam no ceļa, jo tumsā neko nevar redzēt, pieres lukturis nav gluži tālās gaismas, bet necik daudz maldīties neiznāk.

Santjago ceļš. 4. diena. Saullēkts.
Gaismiņa!
7 km vēlāk pieturam Lorca un uzkožam pa kruasānam (Vai es ņemu ar šocenes pildījumu? Ā, bez šaubām?), jo brokastis nav bijušas (fasted cardio, lol). Kā Ansītis un Grietiņa sadalām arī vakardienas bagetes kancīti. Īsti bomāri! Man gan visa šī maizes štampāšana jau ir līdz saktai, es gribu ēst augļus, kas tas par absurdu, ka saulainajā Spānijā uz ielām nemētājas persiki!

Santjago ceļš. 4. diena. Ēna.
Ja man būtu šitik garas kājas, tad nebūtu tik ilgi jāiet.

9.15 nonākam Estella, kājas drusku izrāda noguruma pazīmes, un sākas lietus. Par laimi, blakus ir DUS, kurā pasēžam pusstundu, padzeram kafiju (es jau kā profesionāla valodu guru prasu "café con leche" un "té verde", jo man nekas nav par grūtu) atpūšamies, pārdevēja noteikti sajūsmā, ka uzreiz novelkam apavus un sniedzam zeķēm gaisa peldes. Ieeju vīriešu tualetē un sāku staipīt kājas, protams, kārtīgi neaizslēgusi durvis. Diez vai vīrietis, kas tās atvēra, bija gaidījis redzēt dāmu "nazītī". #sorrynotsorry

Riktīgi negribas nekur vairs iet, bet priekšā vēl kādi 20 km. Tā kā līst, velku ārā "gondonu" – rozā plašķi no "SportsDirect" kolekcijas. Skaista kā vasaras diena, ko tur vēl piebilst!

Santjago ceļš. 4. diena. Lietus jaka.
Es no lietus nebaidos!
Briesmīgi negribas saslapināt kājas, jo tad nākamā pietura būs "Tulznas" (lasīt tā, kā to saka tante vilcienā). Manu botu ūdensnecaurlaidība ir nulle. Īkšķa lodziņu eiro monētas lielumā esmu aizlīmējusi ar "Compeed" plāksteri, Makgaivers skaudīgi noskatās. Cilpojam pa lietu, mētelis slapjš no abām pusēm, jo taisa izcilu siltumnīcas efektu. Beidzot nonākam pie vīna krāna. Ļoti grēcīgi iepildu sporta pudelē vināriņu, drusciņ padzeramies to, jo citādi nedrīkst. Tur paliek kāda ēdamkarote vīna, un visu atlikušo dienu man ir vīnūdens. 13/10, would recommend.

Santjago ceļš. 4. diena. Vīna krāns.
Aizdomīgu vīnu? Ielejiet!


Te mūs panāk itāļu čalis Stefano no vakardienas alberģes, čibinām tālāk kopā. Viņš gan angliski runā tādā A2 līmenī, bet tas jau nekas. Man galvā, protams, sāk skanēt "Felicita", stāstu viņam šo faktu. Nevaru nepieminēt Itālijas Eirovīzijas dziesmu, un te milzu šoks: džeks nezina, kas ir Eirovīzija! BET dziesmu gan viņš zināja.

Praktiski padomi, kā runāt ar cilvēkiem, kas slikti saprot angļu valodu: 1) izmantot tikai vienkāršos laikus (aizmirst saliktos, ilgstošos un kur nu vēl the third conditional); 2) daudz žestikulēt; 3) novākt jebkurus centienus tēlot amerikāņu vai britu akcentu, runāt kā robotam.

Dripelējam tālāk, lietus pārstāj, sāk cepīt saule. Ceļā satiekam Sāru no ASV, kas sāka savu dienu no tās pašas alberģes, bet jau 4.30 no rīta. Arī viņai ir bijis brūtgāns no Latvijas, kā nu bez tā. Pulksten 12 esam Villamayor de Monjardin, tātad 25 km aiz muguras. Italiano rāda ēšanas žestus, davai, iekodīs ar'. Iekārtojamies bāriņā, ir saulains, man ir gāzēts ūdens un kartupeļu omlete. Sastāvs: olīveļļa, kartupeļi, olas. Dilstošā secībā. Bet ir labi, labi, labi! Jūtos netipiski ne-sagurusi, žāvēju zeķes uz krēsla, otdihaju, kā saka. Drīz vien mums pievienojas Sāra, nosēžam beigās stundu un tarkšķam, īsta paradīze.

Santjago ceļš. 4. diena. Pusdienlaiks.
Chillin' in my (non) snuggie.

Stefano un Sāra paliek te, bet mums vēl jācilpo pa garlaicīgu ceļu 12 km. Kā tādi Viestura Saldava labākie audzēkņi nosoļojam tos vienā rāvienā (ok, ap trīsdesmito kilometru jau bija fakin grūti, bet dzīve ir grūta, deal with it).


Santjago ceļš. 4. diena. Ceļazīme.
Uzskatu, ka te ir rakstīti diezgan lieli meli.

Tiekam savā alberģē, kur mums paziņo, ka drēbes nav jāberž ar rokām, bet tās izgriež veļas mašīna par 50 centiem. Izcilas ziņas, izcilas! Droši vien es tik ļoti nepriecātos pat tad, ja man pateiktu, ka Tramps vairs nav Mr. Prez. UN, UN, UN es tieku pie gultas pirmajā stāvā! Man nav kā tādam mankijam jātraušas pa tām mazajām trepītēm nekur, es varu uzreiz apsēsties savā gultā. Ja par sliktajām ziņām: pleciņi sāp no somas, tā nopietni sāp. Un pilnam komplektam drusku apsviluši saulītē. Piezīme sev: nākamreiz cītīgāk uzziest saules aizsargkrēmu.
 

Izložņājam Los Arcos, foršas tās pilsēteles, katrā tāda baznīca, ka jāelš no skata.

Santjago ceļš. 4. diena. Ērģeles.
Ērģeļu autoram ar humora izjūtu problēmu nav.

Vakariņās šodien divi cepumi (megafancy homemade wholemeal, viss, ko var iedomāties) un saldējums. Un negatavs persiks, kas ir kārtējais nesaprotamais koncepts. Cietus persikus es varu nopirkt "Rimi", man tos nevajag frickin' SPĀNIJĀ! Dodiet taču perfektus augļus, tā nav nekāda dižā prasība!


Santjago ceļš. 4. diena. Cepumi.
Labi, pilngraudu milti tur varbūt arī ir, bet ir arī ļoti sintētisks krēms.

Rādās, ka būs kārtējais negaiss, es esmu nogurusi kā susliks un gribu paskatīties "Netflix", bet internets te gan nav kā mājās, tāpēc diezgan neiespējama tā mana misija šovakar, atkal jālasa grāmata, ak, nē! Nāksies kā sajukušai masēt savus apakšstilbus, kas sāp tā, it kā būtu ar rundziņām klapēti. But first, let me take a selfie baznīcas "dārzā".


Santjago ceļš. 4. diena. Guna.
Vanity Fair.

2017-08-28

Santjago ceļš. 3. diena. Pamplona – Cirauqui // 33 km

Svētceļnieki, jums pie otolaringologa jāiet, nevis Santjago ceļā jādodas!!!

Pēc vakardienas karaliskajām vakariņām plānoju gulēt kā murkšķis, bet iznāca kā ar "AliExpress" pasūtījumiem. Tas gan nebija nekāds romantiskais Prāta Vētras "spilvens spiež, un sega par šauru", bet gan "ir tik karsti, ka mana seja svīst, jo kāds gudrinieks aizvēris logu istabā, kur guļ kādi 16 iemītnieki, turklāt cilvēki ap vienpadsmitiem krāmē somas maksimāli skaļi, čaukstinādami visus maisiņus, kas vien viņiem ir, kā arī uzstājīgi virinādami metāla skapīšu durvis". Ok, tā vēl sīka vienība, jo pēc trešā zvana sākās otrais cēliens visas nakts garumā, kurā tika atskaņota postmodernā simfonija "Kurš krāc visskaļāk?". Šķita, ka trīsbalsīgi. Kad nu beidzot ap četriem rītā šī mūzika apklusa, tad uzreiz bija pusseši, un man zvanīja modinātājs. Nē, šonakt notiks ausu aizbāžņi, trešo reizi tajā netīrajā peļķē es nekāpšu.

Pēc brokastīm (kokosriekstu jogurts, yay, baigi ēst gan negribas, nākas iemocīt maizīti ar neīsto "Nutellu") pametam šo vietu ap 6.20 (Vai drēbes ir izžuvušas? Nē, un arī botas ir mitras, droši vien cenšas manas kājas savanģot uz dažām tulzniņām). Vispār man jau no rīta viss sāp (kājas ir stīvas kā, ē, mēnesi nemazgātas zeķes, kas pieslienamas pie sienas), iet gribas tieši necik, bet ko padarīsi.

Santjago ceļš. 3. diena. Aiz Pamplonas.
Rītiņš. Ne Mārtiņš.

Cauri Pamplonai sekojam kādam ceļiniekam, kas, šķiet, zina, kur dodas, jo slinkums pētīt kartes. Kad beidzot tiekam Zariquiegui, nopērkam lētos banānus par 4 eiro kilogramā un divus kruasānus, kas tiek apēsti tā, it kā brokastis būtu bijušas vien ilūzija. Iestiprināmies kāpienam, tā teikt. Pie tā paša veikala satiekam krācējus no alberģes, kuri izskatās ļoti priecīgi. Fuck you too! Cits džeks pie galdiņa jau nopircis litru sangrijas un uzsāk rītu pareizi. Vēl viena dāma savukārt tur plāno uzturēties visu dienu un iet tālāk tikai rīt, jo tulznas sadragājušas viņas pēdas. Sajūta gan jau izcila, simmpunkt'.

Santjago ceļš. 3. diena. Saulespuķu lauki.
Sēmuškas būs!

Močījam augšā kalniņā, esmu sagatavojusies svīst kā pirmajā dienā, bet kaut kā nav tik traki, čik, čik, un esam Alto del Perdon. It kā turpmākos 170 km nebūs tik augstu jāatrodas vairs. Nu, nu, es nekam vairs neticu. Tagad tikai jātiek lejā, domāju, ka mani ceļi uzskata, ka esmu izlēmusi tos spīdzināt par spīti visam. Vispār pēdas atkal ir deg kā Džerija noslānītais dibens vienā Tom&Jerry sērijā, bet vēl gana daudz km, kas jānocilpo. Sasniedzot Muruzabal, apēdu banānu (soma uzreiz vieglāka, ha), kaut kā uz parasta soliņa pamanāmies uztaisīt svecīti un arī pēdas pastiept pret debesīm. Ceļamies un veļamies (NEGRIBAS!!!), es ieslēdzu Spotify, jo man vajag mazliet iedvesmojoša popa. Pēc tam pārslēdzos uz Rasmaa Mozeres taktiku: klusi dungoju tautasdziesmas, lai kājas kustētos ritmā. Nav jau tā, ka baigi palīdz, bet uzmanība mazliet tiek novērsta no degošajām oglēm, kas pielipinātas manām maigajām pēdiņām.

Santjago ceļš. 3. diena. 697 km līdz Santjago.
Kā redzams, noiets ir gandrīz necik.

Ap 12 sasniedzam Puente la Reina, bet tikai piestājam pastā un burtiski izšaujamies tai cauri, un piesēžam ceļa malā, jo es vairs nevaru. Man viss ir vienalga, es guļu putekļos un stenu. Pārvelku apavus (zeķu un sandaļu kombene iet uz urrā) un domāju par to, vai 3 stundu laikā var noiet 8 km. Tajā brīdī liekas, ka nevar.

Santjago ceļš. 3. diena. Zeķes sandalēs.
Fashion is passion.

Kaut kā klumburējam uz priekšu, sāk līt, bet uz neilgu mirkli. Ceļmalās atkal kazeņu kalni, es tās ēdu, kad vien pagūstu kādas noraut, izcili saldas, garšīgas, vismaz kaut kas, kas novērš uzmanību no iešanas. Un no zobu starpām var ar mēli ķeksēt mazās sēkliņas laukā.

Parādās arī vīnogu lauki, es gan biju iedomājusies citādas vīnogas – tādas, kuras pārdod "Rimi" un "Maxima", šīs vairāk izskatās pēc 'Gunas' no mammas dārza. Bet ir ok, ogas saldas, ēst jau var. R iesmej, ka es visu laiku kaut ko pagaršoju (piemēram, odziņas, kuras man šķita, ka būs krūmmellenes, bet nebija, ups), un satraucas, ka man būs gadsimta caureja, jo ēdu vīnogas ar visiem kauliņiem. Vēl turos.

Santjago ceļš. 3. diena. Vīnogas.
Parastās dārza vīnogas. Meh.

Alberģē ieveļamies 14.30. TĀ SĀP PĒDAS. Apsveru domu par ibīti, bet izlemju iešaut vienu vakarā, kad iešu gulēt, varbūt efekts būs lielāks. Atkal, protams, tiekam pie gultām otrajā stāvā, respektīvi, izdzīvoju bērnībā nepiepildīto sapni, bet es vairs to negribu (izcili novēlojies be careful what you wish for)! Un šīm gultām nav nekādu maliņu. Cerams, nepamodīšos no tā, ka ar degunu atsitos pret grīdu.

Gribas ēst (Vai es domāju arī par ko citu? Reti.). Nav spēka iet uz veikalu, kad nu to izdarām, izrādās, ka pilsētā siesta (tipiska Spānija), veikals būs sešos vakarā. Parastais bārs vispār pirmdienās ciet. Te, Cirauqui, ir skaisti, superkalnaina vieta, bet pa dienu pilnīgs klusums un tukšums, nav arī daudz spēka ekskursijai.

Santjago ceļš. 3. diena. Cirauqui.
Karsti.lv

Četros aizejam uz alberģes "bāru", kur tirgo kolu, alu, KitKat un čipsus, ā, un vēl divas citas limpenes, bet tas ir viss. Papļāpājam ar Greju no Kanādas (uzzinājis, ka esmu latviete, stāsta, ka I once went out with a Latvian woman, a long time ago. Sandra...) par šo un to, viņš taisās soļot divus mēnešus, jo somā ledusskapis ar zālēm. Beigās skaidrojam cits cita vārdus, (Grejs esot Grejs, like the colour), saku, ka I'm Guna, it means fire in Latvian, uz ko saņemu atbildi, Spider? Why would your mum call you a spider? 

Tā, bet tas veikals, ja. Īpašnieks durvis atver tieši sešos, kad zvana baznīcas zvani, mēs kā postpadomijas pilsoņi jau tur burzāmies un spraucamies iekšā. Augļiem nemaz nav cenu (a kur tu liksies, ha, ja gribas ēst, tad gribas), paķeram arī kārtējo bageti, sieru, čipsus, ai, vakariņas uz goda, A+. Brokastīs būs svaigs gaiss un botas, kā izskatās, jo tiktāl bija slinkums padomāt. Tā kā sāku dzert antibiotikas, man izpaliek labākais recovery drink pasaulē – alus. Šņuk.

Pirmie 100 km ir nosoļoti. Ja vēlāk nekļūs vieglāk, tad fuck this, man būs Camino au Mercedez.

2017-08-27

Santjago ceļš. 2. diena. Espinal – Pamplona // 38 km

Iepriekšējā vakarā izlēmām celties pussešos, lai sešos varam pamest naktsmājas. Mūsu senioru istabā bija savācies krācēju orķestris, troksnis tāds, it kā pie auss strādātu perforators, tā ka no saldā miega arī nekas daudz neiznāca (ar krākšanu kā ar Niagāras ūdenskritumu – ja to pēkšņi nedzird, tad nevar saprast, kas notiek, klusums vairs neliekas pašsaprotams).

Uztraušamies ap 5.20, nomazgājamies un izveļamies tumsā īsi pirms sešiem. Espinal iepriekšējā vakarā risinājās ciema svētki, tāpēc no rīta visi jaunieši vēl ballējas kā traki. Mēs kā traki soļojam Zubiri virzienā, kur nonākam trīsarpus stundas un ~16 km vēlāk. Pa ceļam sadalām divas vakariņās nozagtās maizes šķēlītes un divus sausiņus. Hei, varbūt man šī ceļa beigās atkal derēs džinsi, kas knapi pogājas ciet! Maizes diēta ftw. Vēl, protams, es kapāju iekšā kazenes, kas aug visur, bet slepeni, jo R domā, ka man vajadzēs “Sorbex“ pēc odziņu ēšanas.

Zubiri izlemjam paēst brokastis, bet, ieejot blakus esošajā veikalā, austrāļu dāma saka, ka kafejnīcā esot nedraudzīgs personāls, tāpēc nopērkam vienu bageti (te klusi fonā skan "Foux Da Fa Fa"), apēdam pa banānam, dzeram ūdeni un atpūtinām kājas (protams, tiek vēdinātas zeķes; pēdas saziežu ar vazelīnu un tām pašām rokām laužu bagetes gabalus, mmm). Blakus mums piesēž itālis no vakardienas alberģes, kuru no rīta apdzinām (angliski runā necik, tāpēc vienīgā komunikācija ir "Pamplona?" un "Si!"), kurš nopircis šokolādes bulciņas. Nožēloju bageti un siekalaini skatos uz tām bulkām. Desmitos pametam miestu un duram tālāk. Zīme rāda, ka līdz Pamplonai 22,8 km. Easy game, vai ne, sīka vienība. Ha. Ha. Ha.

Santjago ceļš. 2. diena. Zubiri.
Labdien, bask(āj)u zeme!

Divarpus stundas vēlāk, kad aiz muguras 26 km, iesperamies pirmajā ēstuvē, ko redzam – "La Parada de Zuriain". Tur kāda kundze ēd salātus, un to steidzam darīt arī mēs. Salātos, protams, Spānijas nacionālais dārzenis – konservēta kukurūza. Nesaprotu, kur ir visi debešķīgie dārzeņi tikko no dobītes. Tieku arī pie sēņu omletes un kafijas. Ēdiens, iespējams, viduvējs, bet izsalkums dara savu, viss tiek noēsts pa tīro. Vienā brīdī mums pievienojas jau iepriekš satiktā austrāliete ar amerikāņu kompanjoni. Viņas arī dodas uz Pamplonu, bet no Zubiri. Baigi stāsta, cik mēs esot fit un amazing, ka ejam tiiik daaaudz, that's crazy! Klasiski neīstā amerikāņu stilā.

Vienos pametam šo kafejnīcu, līdz Pamplonai nieka 11,8 km. Soļojam, soļojam, mazliet uzlīst lietus, bet tīri patīkami, jo laiks ir silts, ap +23 grādiem. Vienā brīdī pēdas sāk degt. Ne jau tā drusku, bet tā, ka gribas kādam iesist. Ļoti stipri. Kur ir tā sūda Pamplona, bitīt matos? Ieraugot zīmi, ka vēl 5 km, vispār vēlos, kaut nebūtu dzimusi. Galvā pārmaiņus skan dziesmas, pilnīgi nesaprotamas dziesmas, piemēram "Zelta stīga" (Ir tāda dziesma?) vai "Joka pēc alfabēts". Vēlāk gan atceros dziesmiņu, ko man iemācīja tante, kad man bija kādi seši gadi, un smejos pie sevis, jo tā ir ļoti APT šai situācijai: "Dirsā mēs esam, ārā netiekam, trepes nav līdz(i), draugi nepalīdz." Melodija ir no vienas operas, tagad tik neatminos, no kuras.

Santjago ceļš. 2. diena. Pamplona.
Nekas īpašs Pamplonā.

Sasniedzot Pamplonu, gribas tikai apsēsties, kas tiek izdarīts uz tuvākā soliņa, jo pakustēties vairs nevaram. Šie 38 km ir mūs piebeiguši kā mazos ežus un vēl mazliet.

Nemaņā atrodam alberģi (smukākās, saprotams, ir jau pilnas, mums paveicas, ka šajā vēl divas vietas, protams, divstāvu gultu otrajā stāvā), nomazgājamies, izmazgājam drēbes (ak, cik jauki mazgāt drēbes ar rokām, teica neviens), ārā līst lietus mazliet, bet tas ir otršķirīgi. Mums rīt būs brokastis! Gandrīz vai neticami. Nāksies sazagties ēdienu vēlākam, ēst pussešos no rīta varbūt nebūs pastaidziņa parkā.

Kad lasīju citu gājēju blogus, nevarēju saprast, kā cilvēki, kas visu dienu nomocījušies, vakaros staigā pa ciemiem un pilsētām. Bet pēc dušas, pēdu paturēšanas gaisā, kā arī bez 8–10 kg iedzīves uz muguras, izrādās, var ne to vien.

Santjago ceļš. 2. diena. Pamplona.
Burvīgs piemineklis – vērši, kas bez žēlastības sadur skrējējus.

Tāpēc mēs metamies pētīt Pamplonu. Skaistum, kur tu rodies! Tiešām prieki lieli, ka attapāmies te. Ir gan buļļi, gan Hemingvejs, gan strūklakas, kā es saku, nuga best. 

Santjago ceļš. 2. diena. Pamplona.
Vienas šķirnes pārstāvji.

Vakariņas arī izcili gleznainā kafejnīcā (vispār te Hemingvejs esot mīlējis baroties), kur neviens nerunā angliski, bet štrunts ar to. Galvenais, ka sākumā atnes maizes klaipu, sak', uzpildieties, maziņie. Mums divreiz nav jāsaka. Būs trīs ēdieni un vīns.

Štampāju iekšā maizi un atceros tos džinsus. Sandra no "Zini vai mini!" manā galvā nosaka savu tradicionālo "nebūs šoreiz", un es turpinu ēst, esmu taču nogājusi maratonu. Grūti. Labi, meloju, kas var būt labāks par vakariņām. Nekas, Mārtiņ Rītiņ, nekas!

Santjago ceļš. 2. diena. Pamplona
Kafejnīciņa.

Ļoti ceru uz nekrācošiem istabas biedriem un dziļu miegu.

2017-08-26

Santjago ceļš. 1. diena. St. Jean-Pied-de-Port – Espinal // 31 km

Es esmu no Zemgales līdzenuma, bļeģ!

Santjago ceļš. Sanžanpjedepora.
Uzmanību, gatavību, starts!

Startējam 7.15 no alberģes bez brokastiņām (rīts bez dušas man nav saprotams koncepts, bet tā nu kaķu tante pavēlēja), ir patīkama siltuma rīts, apmācies laiks, liekas, ka viss būs izcili. Tik izcili, ka pirmās pusstundas laikā esmu tā nosvīdusi, ka no matiem vairākkārt izspiežu ūdeni un piesienu dvieli pie somas, lai varu nepārtraukti slaucīt seju. R, protams, iet kā Lūsis uz priekšu, bet es neesmu Lūsis, tāpēc elšu, pūšu un stumjos kalnā kaut kur aiz muguras. Piezīme sev: atsākt sportot.

Santjago ceļš. 1. diena. Honto.
Honto mākoņi, nav elpas (jo skaisti un slodze).

Ir grūti. Un ļoooti skaisti. Pēc, hmm, pusotras stundas sasniedzam Orisson, kur visi laiski brokasto, bet mēs fiksi aprijam batoniņus, kas atceļojuši mums līdzi no Rīgas, un rāpjamies tālāk. Man viss riebjas, protams, izņemot to, ka ir baigi smuki
Kaut kādā brīdī parādās tāds pretvējš, ka sviedri izžūst momentā, tāpēc nav vairs jājūtas kā Andrim Kivičam trešās dziesmas laikā, bet mans kepons (jā, man ir kepons, sue me) konstanti lido nost no galvas. Parādās aitu bari. Simbolisms?

Santjago ceļš. 1. diena. Aitas.
Aitas, āži un svētceļnieki.

Tiekam līdz Francijas un Spānijas robežai, tur kāds vīrietis aizdomīgā busiņā tirgo vārītas olas, maizi, kafiju un banānus. Tas banāns (viens eiro, ja) bija labākais banāns manā mūžā. Jo ĒDIENS!

Tālāk visādas uneventful lietas (ok, vēl viens banāns, kas Spānijā maksā jau vien 50 centu, bargain), drausmīgs ceļš lejup (trīs kilometri pa akmeņainu nogāzi, mani ceļi raud; beigās izrādās, ka pa to ceļu nedrīkstēja iet, jo tas ir bīstams, ups), un mēs esam Roncesvalles! Metamies ēst sendvičus (baltmaize un siers, aizmirstiet par dekoratīvu salātlapu un tomāta šķēli) un izlemjam doties vēl 5 km līdz Espinal. Es botu vietā uzvelku sandales. Zeķēs, protams, jo te neredz fešn polīs.

Nepamanām kādu tur īsto pagriezienu, tāpēc visu ceļu nākas soļot pa šoseju, oh well. Pa ceļam paēdam kazenītes un ļaujamies nātrēm.

Tiekam savā alberģē, pasūtām vakariņas, man apsola cūkgaļas vietā iedot omleti. Būšot arī vīns. Pārtikas veikals, protams, ciet no pulksten trijiem, jo pilsētas svētki, brokastu tātad nebūs!Drēbes mazgājam aukstā ūdenī, paši mazgājamies (beidzot!!!) dušā kā tādā Gangā, izcili. Man kā svīšanas čempionei gribas iet dušā katru stundu.

Vakariņojam kopā ar kungu no Somijas un dāmu no Austrālijas. Alberģes vakariņas par 11 eur ir, em, ēdamas. Beidzot salāti (ar konservētu kukurūzu, protams)! Arī mana omlete tiek piegādāta. Desertā kokosriekstu jogurts. Sazogamies maizi brokastīm. Austrāļu dāma runā DAUDZ un jaucas visās sarunās iekšā. Somu kungs ir interesants, esot nesen Somijā salasījis 40 litrus kazeņu.

Vakar alberģē vispār visi saucām savus vārdus, un, kad puisis no Krievijas nesaprata R vārdu, teicu, ka tas ir "like Raimonds Pauls". Un džeks taču zināja Raimi!

Rīt būs sāpīgi. Sāp pleci.

2017-08-25

Santjago ceļš. 0. diena. Rīga — St. Jean-Pied-de-Port

Ko lai saka, esam nonākuši nulles punktā – divi lidojumi (Rīga–Amsterdama, Amsterdama–Bordo), divi vilcieni (Bordeaux–Bayonne, Bayonne–St. Jean-Pied-de-Port) un apjausma, ka mana franču valoda ir šausminoša, mazliet stresa, bet vispār diezgan kā pa sviestu (droši vien tāpēc, ka no rīta papaijāju kaķi). Esam jocīgā alberģē, kuras saimniecei ir 10 kaķu, istabā daudz austrumeiropiešu, uz visu alberģi viena duša, visiem stresainajiem biedriem arī ceļam atvēlēto dienu skaits krietni lielāks, ups.

Īsti nezinu, ko es te daru (Cīnos ar atkarību no šokolādes? Sekoju fizioterapeita ieteikumam daudz staigāt?), no sēdēšanas vilcienos un lidmašīnās baisi sāp ceļi, esmu gulējusi kādas divas stundas (visu nakti galvā skanēja “Vālodzīte”, gribējās iešaut sev pierē), domāju, ka šonakt man draud tas pats, bet pati vainīga. Droši vien vajadzēja braukt uz kūrortu.

Rīt ceļamies un veļamies septiņos no rīta, mūs gaida kāpiens Pirenejos. Neviens nedos auzu putriņu, ai, ai, ai. Nekas, man somā divas “Nomedas”.

Soma ir smaga, lai gan tur nekā nav. Jau ir jārunā ar svešiniekiem, kas ir nepierasti un grūti, jo #introvertsunite. Pilsētiņa smuka gan.
Santjago ceļš. St. Jean-Pied-de-Port
St. Jean-Pied-de-Port

2017-08-24

Santjago prologs

Sēžu gultā, iebarikādējusies mantu kalnos. Nesaprotu, kā visu šo spēšu panest uz savas vārgās muguriņas 26 dienas, bet rīt īsi pēc septiņiem no rīta man jākāpj lidmašīnā.

Jāatzīst, man īsti nav nojausmas, kā darbojas pārgājieni. Jāatzīst, es tik ilgi nekad neesmu bijusi prom. Satraukumam gan nav pamata – vienmēr var kādam gar degunu pavicināt kredītkarti un teikt, lai ved taču mājās, sasodīts, viss apriebies.

2017-08-22

Preach, yo

Time interval is a strange and contradictory matter in the mind. It would be reasonable to suppose that a routine time or an eventless time would seem interminable. It should be so, but it is not. It is the dull eventless times that have no duration whatever. A time splashed with interest, wounded with tragedy, crevassed with joy—that’s the time that seems long in the memory. And this is right when you think about it. Eventlessness has no posts to drape duration on. From nothing to nothing is no time at all.

John Steinbeck. East of Eden.

Karjeras konsultācija

— Ā, jums jau diezgan veiksmīga karjera izveidojusies, droši atpūtieties.

2017-08-20

atvaļinājumth, pt. II

Barselonā viss čil, tikai muzikālās strūklakas nestrādā. Viss, kas par maksu, strādā.

2017-08-19

atvaļinājumth

Jāatzīst, ka Barselonā viss čil

2017-08-17

Mazie prieciņi

Darba intervijā netīšām atzinos, ka skatos latviešu jūtūbu.

2017-08-14

Draudzība kā slogs

Ja Ērihs Kestners vēl būtu dzīvs, viņš noteikti sarakstītu "Divas losenes".

Par laikapstākļiem

Šodien Latvijā gaidāms mānīgs mākoņu daudzums.

2017-08-13

Zaļie pirkstiņi

Vienreiz piecu gadu laikā nopļāvu mauriņu. Gaidu piedāvājumus kļūt par pilsētas galveno daiļdārznieci.

2017-08-12

Augusta favorīti, pt.I

1. Latvijas Radio 3 “Klasika”.

2017-08-10

Language salad

Reizēm brīnos, kā man agrāk varēja nepatikt jebkas ārpus Received Pronunciation.
Dialekti taču ir kā eklēri. Īstie, protams, tie, kas ar kārtīgu sviesta krēmu un nelielu aterosklerozes piedevu, nevis tās parodijas, kas šobrīd tiek uzdotas par eklēriem.

2017-08-09

Endzelīna asaras

Ir daiļdārzniecība, taču ir arī bezdarbniecība. Tas ir tad, kad es, piemēram, domāju par veselīgu dzīvesveidu un cepu siera kūku.

2017-08-07

Atklāsmju grāmata

Ripoju mājās un apjēdzu, ka vārdam teikt taču nav normālas tagadnes formas.

2017-08-06

Zaķīšu pirtiņa

Pēc Engures nedēļas nekad nevar saprast, kur beidzas iedegums un kur sākas Estrelita – netīrā seja.

2017-08-03

Garas brīvdienas, pt. II

—G. Pateicu mammai par pārgājienu.
—R. Un ko viņa? Tagad domā, ka tā sava kolēģa dēļ esi galīgi sakūkojusies, ka jāiet 800 km?

2017-08-02

Zīmolvedība

Raksta gaujarts, bet izrunā gožār
Raksta Fazer, bet izrunā fācer.

Kāpēc es to uzzinu tikai tagad?!