2022-05-18

The Kerry Way. 2. diena. Black Walley – Glencar (20 km)

Pēc vakariņām jūtos tiiik nogurusi, ka spēju tikai atpūtināt acis. Kaut kad arī atplīstu. Pamostos 5:50, liekas, ka spīd saule, bet tie ir tikai dzeltenie aizkari, caur kuriem cauri spiežas gaisma. Jāceļas tikai astoņos, brokastis esam rezervējušas uz deviņiem, tāpēc cītīgi lasu grāmatiņu (reading challenge jāiedzen). Pa nakti sāpēja hip flexors (what else is new), tāpēc nācās bieži grozīties kā cīsiņam uz pannas. Bet tā viss čil, it kā nekas nesāp. 

Beidzot tiekam brokastīs, kurās servē musli (protams, porcijās, ne jau all you can eat), tostermaizes, šķīstošo kafiju un (man) olu kulteni ar vāji apceptiem tomātiem (pilnīgi nesaprotams koncepts). Sajūta, ka man ir olu diēta. Saņemam savas pusdienu paciņas 8.50, starp citu) un ejam taustīt botas. Liekas mazliet labāk, nekā bijām gaidījušas. Nav sausas, bet nežļerkst. 

Pirms starta gan izmakšķerēju no miskastes tukšu m&m’s paciņu, kurā ielieku telefonu un sazagtās salvetes. 9:30 veram vārtus un ejam. 



Laiks ir labs – mazliet saulīte, vējiņš, nelīst. Šodien 20 km gājiens, kas sadalīts divos posmos. Abiem diviem grūtības pakāpe ir difficult, pirmajiem 10 km atvēlētais laiks ir 3h 45 min. Nodomāju, ka tas izklausās baigi daudz, bet nu labi. 



Pamazām mākoņi sāk ietīt kalnus, un klāt ir pirmais pāris minūšu lietus. Soļojam trijatā, un viss liekas tīri normāli. Drusku mežs, drusku aitiņas, drusku takas. 



Drīz sākas akmeņu tetris. Tā ir brīnišķīga lieta, kas novērš uzmanību no iešanas, jo fokuss ir uz katru nākamo soli, nevis to, ka sāp kājas. Nu galīgi forši! Lietus gan iegriežas arvien vairāk, un simfonijai pievienojas vējš. It kā būšot 26 km/h. Nu, redzēs. Nevaru saprast, vai vairāk šķidruma izsvīstu vai izšņaucu. 



Nonākam pie pirmā kāpiena augšup. Burtiski stāva slapju akmeņu un zāles siena, kur īsti nav nekāda ceļa. Galīgi nav viegli, jo cardio is hardio, bet tomēr mazliet paklapēju sev pa plecu, ka esmu kačājusi savus gluteus muskuļus, kas palīdz stumties augšup. 



Sānu vējš ir pamatīgs, tātad +1 grūtības līmenis, bet aitām gan no tā ne silts, ne auksts, mierīgi drasē pa kalniem. Nedaudz kaitinoši! Gribas pieturēties pie krūmiem drošībai, bet tie izrādās ērkšķu krūmi (šo kļūdu es pieļāvu vēl vismaz trīs reizes). 



Ar Līvu kaut kā nonākam virsotnē, un tad – pārsteigums! – uzreiz jākāpj lejā. Kāpiens lejup gan ir agonija. Arī šī nav manu ceļu diena, bet tāda ir dzīve. Soli pa solim ar savu botas zoli iezīmēju akmeņus un priecājos, ka tām ir tik laba saķere. Bet pārgalvība jau nekad neņem labu galu, vai ne. Viens lieks solis, un es attopos, apmetusi nelielu sānu kūleni. Laimīgā kārtā tikai viegli sasitu elkoni, sašmulēju legingus (tos vēlāk lietus nomazgās) un ievainoju savu pašapziņu, un ceļš turpinās. Nu jau botas ir caurcaurēm slapjas, un taka vietām ir kalnu strautiņš. Tas, ka visas drēbes jau ir izmirkušas, nemaz nav pieminēšanas vērts. 



Esam lejā! Zīme rāda, ka atlikuši 10,5 km līdz mūsu naktsmājām un tikai 1 km līdz kafejnīcai, kura tiek aprakstīta kā negaidīts pārsteigums nekurienes vidū. Es gribu to pārsteigumu, gribu atvilkt elpu, padzert kafiju un noskaņoties otrajam cēlienam. Tomēr pēc kilometra gājiena vienīgais pārsteigums ir tas, ka šī kafejnīca ir ciet. Neesot sezona. Bet tas mani neapturēs. Līva izlemj turpināt ceļu jau tagad, jo viņai nevajag atpūtu. Pie āra galdiņa nometu somu un izplānoju apēst sviestmaizīti, kas bija pusdienu paciņā. 



Nolieku to uz galda, bet vējš tik pamatīgs, ka nopūš manu maizīti zemē. Arī lietus izlemj, ka šis ir īstais brīdis uzdot tempu, un, pasēdējusi kādas 4 minūtes, lieku somu plecos un eju ar maizīti rokā tālāk. Izrādās, ka ir jākāpj ATKAL. Varbūt vajadzēja izlasīt šī posma aprakstu kārtīgāk. Lietus mani nežēlo, un es kāpju kalnā, ēzdama slapju maizi. Nekur neredzu Līvu un nodomāju, ka viņa ir aizšāvusies pa priekšu gaismas ātrumā (spoiler alert: aizgāja pa nepareizo taku). Brīžam jūtos kā salmu lelle, jo vējš ir tāds, ka gāž no kājām, ir jāpieturas pie akmeņiem. Labi, ka pūš kalna virzienā, nevis nost no kalna. Lietus ir burtiski horizontāls. Es ceru, ka aiz katra līkuma jau būs virsotne. Bet tā vietā ir jauns, stāvs līkums. The fun never ends! Līdzīgas sajūtas bija, kāpjot Ben Nevis, bet laikapstākļi bija mazliet labvēlīgāki. Liekas, Īrija iet uz maksimumu, jo lietus nedaudz pārvēršas krusā. Es vairs nepievēršu uzmanību dziļām peļķēm un straumēm, kas nāk man virsū, un droši lieku kājas līdz potītēm ūdenī. 



Kad nonāku virsotnē, uzmini, kas notiek tālāk? Pareizi, jākāpj lejā! Man visu laiku tek deguns, un es vienkārši to šņaucu kā bomzis. Jā, bez salvetēm, tieši tā, kā vienreiz to izmēģināju 10 gadu vecumā un nopuņķoju visas rokas. Bet šobrīd viss ir slapjš, tāpēc man nerūp. Turklāt izdodas visnotaļ labi!

Laivoju lejup, un strautiņtaka nu jau principā ir kalnu upe. Cik forši ir likt kāju zālē un iegrimt līdz potītēm! Satraucos gan par to, ka varētu pazaudēt botu. Man apkārt jau kādu laiku nav neviena cilvēka, tāpēc esmu viena pati pasaulē. Uzgriežu galvā mūziku un nedaudz aizraujos ar fantazēšanu, kā rezultātā paslīdu otru reizi un smuki noskrāpēju apakšstilbu. Vispār mani legingi nedaudz puto – mājās laikam lietojam par daudz veļas pulvera, kas neizskalojas līdz galam. 



BET par spīti tam, ka manas botas ir piesmeltas laivas, nekas nekur neberž. Pēdu velves gan ir nelielā izmisumā. Visu laiku, protams, līst un vējo. Saprotu, ka te nebūs nekāds deus ex machina scenārijs, kurā pēkšņi debesis noskaidrotos un izžāvētu mani. 

Esmu nokāpusi. Priecīgi skatos uz zīmi, un… KOAAAA? Līdz naktsmājām jāiet vēl 7,5 km. Tas nozīmē, ka šis crossfit workout bija tikai 3 km garš. Absolūti nepieņemami. Turklāt ir iespēja izvēlēties – mērot šos kilometrus pa ceļu vai cross-country taku. Nesaprotamu iemeslu dēļ domāju, ka jāiet cross country, jo manā dzīvē nepietiek izaicinājumu. 

Taka mani atkal ved augšup (saprotu, ka trešo intensīvo kāpienu es šodien vairs neizturēšu), līdz ieved mežā. Nedaudz sāk uzmākties bailes, ka esmu ne tur nogriezusies, ne tur aizgājusi, viss ir slikti. Bet man jau nav variantu, esmu nekurienes vidū. Brīžam šķērsoju applūdušas pļavas, kurās ūdens sniedzas līdz puslielam. Brīžam ceļu šķērso jaunizveidota upe, kurai jātiek pāri. Fonā, protams, līst. Jau kādu ceturto stundu.



Jūtu izmisumu, tā kā gribas paraudāt, bet kāda jēga. Tāpēc sāku skaļi dziedāt latviešu dziesmu popūriju. Tas uz laiku nomierina, bet, kad ceļš mani ieved aitu aplokā, atkal gribas apgulties embrija poza un gaidīt, līdz kāds mani atradīs. Mainu taktiku un sāku lēni un skaļi skaitīt - četri soļi uz ciparu. Šis gan palīdz. Tieku līdz četriem simtiem, un te nu tā ir! Zīme, ka ir atlikuši tikai 800 metri! Ak, laime pilnīga, viss ir kārtībā!
 

Šie 800 metri gan liekas garākie manā mūžā. Beidzot apjaušu, ka manas kājas ir lupatās. 15:50 ienāku paradīzē jeb mūsu viesu namā. Esmu droša, ka Līva jau ir klāt, taču esmu pirmā. Nolobu no sevis drēbes, kuras pil, un izkrāmēju somu, kuras saturs ir diezgan slapjš, un pamanu, ka šajā istabā strādā radiatori! Mana cerība kaut ko pažāvēt! 

Dušā apsēžos uz zemes un vienkārši sēžu kādas 15 minūtes. Lūdzu, tā ir laimes definīcija – silta duša pēc 23 kilometriem aukstas dušas. 



Rīt it kā ~tikai 18 kilometru, bet man arī šodien likās, ka būs vieglā diena. Ha. Nezinu, vai rīt vispār varēšu paiet. Un no domas, ka parīt jākāto 31 kilometrs, gribas nedaudz ievemt sev mutē.

Šodienas soļu skaits: 32 800.
Šodienas tulznu skaits: 0.
Šodienas sasitumu skaits: viens apakšstilbs.

2022-05-17

The Kerry Way. 1. diena. Killarney – Black Valley (22 km)

Pēc dīvainajām vakariņām tomēr pamanos vēl uzēst šokolādīti tonusam (Tesco, līdzīgi kā grāmatnīcā, gribas pirkt visu). Ir astoņi vakarā, un liekas, ka uzkritis lielākais nogurums pasaulē. Šī pat nebija iešanas diena! Esam savas dzīves noteicējas, neviens mūs nekomandēs, tāpēc viena pēc otras arī atplīstam. Lai gan mūsu istabiņa ir askētiska kā mūka celle, te ir labi blackout aizkari, man ir ausu aizbāžņi, tā ka izklausās pēc veiksmes stāsta. Var gulēt 12 stundas! Kad es vispār esmu nogulējusi 12 stundas? Nav ne jausmas, bet ne šonakt. Sešos esmu augšā. 

Lasu grāmatiņu kādu pusotru stundu (bija jāpašķir atpakaļ četras lapas, jo vakarā laikam lasīju acīm ciet) un tad dodos iekarot dušu. Ūdens pēc 3 min tecināšanas joprojām auksts, nu nekas, rūdīšos! Zobiem klabot, sāku mazgāties, un kā 8. pasaules brīnums parādās arī siltais ūdens. 

Ilze paziņo, ka nākamā viesu nama saimniece uzrakstījusi un jautā, ko gribēsim vakariņās. Var izvēlēties lasi vai Irish stew. Par 26 eiro. Palūdzu, lai man sadīlo vienkārši jebkādus sides, kas nāk pie šiem ēdieniem, un nodomāju, ka ēdīšu dārgākās friškas savā mūžā. Beigās gan man piedāvā omleti. 

Lai atsvērtu deluxe vakariņu cenu, nolemjam izzondēt hosteļa free breakfast. Maize, zapte, piens, kelogsi — I’ll take it, thank you. 



Paēdušas, saķemmējušās un apņēmības pilnas pl. 9 startējam.  Man kājās ir tie paši legingi, kas pirms 4 gadiem WHW, tikai nedaudz krāsa mainījusies. #NoFilter



Esam jau nogājušas kādus 2 kilometrus, kad parādās zīme, ka šīs dienas posms ir 22 km garš. Tad jau pirmie 2 km neskaitās, šņuk. Bet laiks ir labs, mazliet ir saulīte, life is good, varētu tā iet un iet! To mēs arī aktīvi darām, līdz ceļš sazarojas, un nesaprotam, kur iet tālāk. Ups, nedaudz jau aizgājām nepareizi, bet kas gan ir divi ekstra kilometri, kājas ir svaigas. 



Ainaviņa, protams, ir maģiska. Zaļumiņš, migliņa, fonā kalni.



Pēc kādiem 6-7 kilometriem esam pie ūdenskrituma ar visādiem tūristiem, kuri elpo visnotaļ mierīgi.



Ūdenskritums ir arī pirmais kāpiens augšup. Pēc 20 soļiem es jau gārdzu, un viss ķermenis svīst. Pirmkārt, garo pastaigu vietā trenēju vilkmi. Otrkārt, jau otro reizi divu nedēļu laikā riju antibiotikas. Treškārt, paralēli visam puņķojos, kā rezultātā droši vien gaisa apgāde ķermenī nav tā labākā (gribētos būt ezītim; noteikti neapsēstos uz celmiņa). Šis 2 minūšu kāpiens man liek pārdomāt savas izvēles dzīvē. Izskatās, ka Ilzei arī. Aprijam banānus & kustamies tālāk. Pagājuši tikai 8 kilometri. Tā nav pat puse. Man jau liekas, ka varētu vairs neiet. Bet tā īsti nav opcija, soooo. 



Sākas vairāk tā kā plašumi un kalniņi, un sākas arī pirmais lietus. Grūti gan saprast, vai lietus jaka palīdz, jo esmu nosvīdusi VISUR. Šis lietus tikai mazliet papilina un pārstāj, dodams man cerību, ka viss būs čil (mājiens: nebūs). 



Mazliet visas sadalāmies un neejam vairs kā Makbeta raganas kopā, un arī ceļš nu drīzāk līdzinās akmeņu krāvumam. Kāpelēšana pa akmeņiem ir BEST. Nu, varbūt ne tik best ir tas, ka viss ir slapjš. Un ka maniem ceļiem šī nav labā diena, tāpēc katrs solis lejup ir kā maziņš šoks katram celim. Bet nekas. Toties atkal līst. Un ne jau kaut kāds vasaras lietutiņš. Resnas, sulīgas lāses kapā manu jaku, klāt visam nāk vējš. It was too good to be true. Kādā brīdī jūtu, ka no legingiem ūdens sācis tecēt botās, un drīz vien esmu Pepija Garzeķe, kas šlonderē pa ceļu žļerkstošos apavos. Visam pievienojas mērena paranoja, ka esmu aizgājusi nepareizi (bet vienu apmaldīšanos jau šodien iztērējām), no zīmju nekur nav, neviena cilvēka nav, zonas nav. Ir tikai mazliet riebums pret visu, gribas sevi žēlot. 



Līva mani noķer, un kā divi slapji kurmji turpinām ceļu. Nav jau tā, ka mums kāds lika šo darīt, bet kļūst auksti. Domāju par to, ka negribas saslimt, jo tas gan būtu ķirsītis uz tortes. Un tad PĒKŠŅI lietus vienkārši apstājas. Un mums priekšā izlec zīme, ka esam uz pareizā ceļa. Momentā kļūst silti, es attaisu jaku un secinu, ka, nu, uz mana krekla ir kādi divi sausi pleķīši, tā ka jaka laikam nav the best. 



Pēdējos 6-7 kilometrus soļojam kopā ar Līvu, un es ceru, ka Ilze nav apmaldījusies. Gribas ēst, bet negribas rakņāties pa somu. Gribas atpūsties, bet nav jau nekādas sausas vietas, kur piesēst. Atliek tikai iet. Domāju par to, ka nekad vairs nekur neiešu un ka mani vajadzētu klapēt par šīm ģeniālajām pārgājienu idejām. No otras puses, mazohisms ftw! 



Nonākam līdz vietai, no kurienes līdz mūsu naktsmājām it kā esot 1 kilometrs. Nu, tas kilometrs liekas drīzāk kā jūdze. Turklāt mums tiek nekaunīgi samelots, ka b&b būšot 100 metru no ceļazīmes, bet uz pašas zīmes rakstīts, ka 150. Sorī, ja, kad esi nogājis 20+ kilometru, JĀ, TIE 50 M IR SVARĪGI, JOHAIDĪ! Tomēr saņemamies un pulksten 15:00 iesoļojam b&b. Saimniecei ir nedaudz Ansīša un Grietiņas vibe, bet lai nu būtu. Es gribu nomazgāties un apgulties, un uzvilkt sausas drēbes. Un ēst. Ēdiens būs sešos. 

Nu tas ēdiens, ja. Dārgākā omlete manā mūžā (frišku nemaz nebija). Liekas, ka tante nosoda mani, ka neesmu apēdusi visus vārītos burkānus, bet apriju bezmaksas maizi! Arī deserts tiek servēts – ābolu pīrāgs no, visticamāk, Lidl un druska saldējuma. Tante gan ir lieliska pārdevēja – ietirgo mums packed lunch for tomorrow, kuru sastāvā ir gaiss un asaras, un mēs pat nezinām, cik tas maksās. Vakariņas pavada nereāls gāziens aiz loga, ko tante nosauc par “it’s just a shower”. Pāriet gan arī vienā acumirklī. Mazliet ir cerība, ka no rīta nebūs jāieiet pa taisno šādā šauerā, bet kā būs, būs. 

Trešais cēliens: stūķējam caurcaurēm slapjajās botās avīzes, jo neviens te nekurinās pečku šķūnītī. Un es ar fēnu žāvēju izlietnē izmazgātās apakšbikses. 

Šodienas soļu skaits: 32 500.
Šodienas tulznu skaits: 0.

2022-05-16

The Kerry Way. Prologs

2019. gada beigās ar draudzenēm izdomājām, ka pavasarī jāiet pārgājienā, jo bija uznākusi akūta vajadzība sevi mocīt & skatīties smuku dabiņu. Sapņainās Vesthailendas ainavas gozējās acu priekšā, un visas sāpes bija aizmirsušās. 

Atradām maršrutu, nopirkām biļetes, rezervējām naktsmājas (ok, šo visu lielākoties izdarīja Ilze, bet pieņemu atzinību par morālo atbalstu), bet pārgājiena vietā atnāca ārkārtējā situācija, pandēmija un mājsēde. Skumjš stāsts! Bet ne jau tik skumjš kā par Romeo un Džuljetu, jo beidzas drusku labāk. 

Te nu mēs esam – divus gadus vēlāk mazā Īrijas pilsētelē Killarney, no kuras rīt jāuzsāk The Kerry Way 220 (?) km un 9 (+1) dienu garumā. Ņemot vērā, ka pandēmijas gadus izmantoju nevis atlētiskākas formas iegūšanai, bet gan cītīgi gāju uz mērķi kļūt par pirmo cilvēkbumbu pasaulē, man ir maz ilūziju par šo gājienu. Tikai ceru, ka lietus nelīs VISU LAIKU, lai gan prognoze man stāsta drusku ko citu. 2 stundu vilciena brauciena laikā (kas turklāt kavēja 10 minūtes) lietus un saule vietām samainījās vismaz 10 reizes. 

Īrija, kā izrādās, ir dārga valsts, bet man tas bija paslīdējis garām. Oh well. I earn, I spend. Svarīgākais te ir etiķa čipsi un izlikšanās, ka var ēst bez ierobežojuma, jo ~pārgājiens (piezīme Ilzes mammai: Ilze šodien ēda). 

Piezīme par vakariņām: dārzeņu lazanja. Viss jau ok, komplektā svaigie salāti. Un garlic bread. Un friškas. Nu wtf, kurš tā ēd?! 

2022-05-14

Netflix

Kad atklājas, ka ar kolēģiem skatāties vienu un to pašu trashy seriālu.

2022-05-07

Laiks

Paziņojumi skatītājiem pirms teātra izrādes kā pasaules virzības liecinieki. Konceptā nu jau iesaistījusies arī ekrāna gaisma.

2022-05-02

IT

sirreālais ports

2022-04-29

Mazohisms

Gribas doties projām, bet kaut kas mani spiež palikt. Ja cilvēkam rodas iespēja mocīt pašam sevi, tad viņš to vis lēti garām nelaiž.

Ē. M. Remarks. Melnais obelisks.

2022-04-28

Slimošana

Termometra nokratīšanas prasme nav šajā pasaulē pietiekami novērtēta.

2022-04-25

Aromāti

Tomēr tāds prieks, ka sabtransā joprojām jānēsā maskas.

2022-04-21

Karjera

Profesionālie mērķi: būt par izcilu gumijas pīlīti programmētājiem

2022-04-20

Pauze

Liekas, esmu aizmirsusi, kā lasīt un rakstīt.

2022-04-10

Vakariņas

Restorānu kritiķis Aļoškins par O Sole Mio: "Ātrāk nekā Hesburger!"

2022-04-09

Pārmaiņas

Samainījāmies ar brūdžiņu gultas pusēm. Sajūta kā viesnīcā!

2022-04-06

Jaunumi

Labākais uzkopšanas motivators – putekļu sūcējs ar caurspīdīgu netīrumu tvertni.

2022-03-31

Zero waste

Dz. – Dažreiz rudeņos pa lūkām krita iekšā kritušās koku lapas. Tās, kas uzkrita man uz galda, izmantoju kā krūžu paliktņus.

2022-03-27

Uzkopšana

Vakar dzīve Rīgā kā tādā industriālās revolūcijas epicentrā. Palodzes noklājas ar melniem putekļiem stundas laikā.

2022-03-21

Motivācija

I.– žēl, ka vajag naudu
I.– jo strādāt baigi negribas šodien

2022-03-19

Kultūra

I.– Tās cenas...
G. – 50 eur 17. rindā, say whaaaat
I.– Vai ne
I.– Ja es maksāju 50 eirikus, gribu kādam aktierim klēpī sēdēt
I.– Nevis squintot no 17. rindas

2022-03-14

Pirmās pasaules problēma

Vakar nopirktās narcises neplaukst vaļā.

2022-03-12

Fiziskā sagatavotība

Reizēm liekas, ka nav labāka muguras treniņa par mājas uzkopšanu.