Kad pirms miega nevainīgi izlem vēl piecas minūtītes paskrollēt Threads un uzduries ierakstam ar vārdiem cāļus skaita rudenī, un momentā saproti, ka par iemigšanu vari pat nesapņot, jo galvas orķestris jau uzsācis šīs dziesmas atskaņošanu uz riņķi vien pilnā skaļumā.
Tāda kā alternatīva meditācija – jebkuras domas tiek aizslaucītas no smadzeņu ārēm, žēl tikai, ka nomierinošā efekta vietā gūsti arvien pieaugošu frustrāciju par nespēju izslēgties uz nakti.
Esmu identificējusi savu literāro grābekli, peļķi, kurā kāpt otro un trešo reizi, Ahilleja papēdi, atsegto ādas kvadrātcentimetru viduslaiku bruņās, kurā iedurties ienaidnieka bultai.
Empīriskos pētījumos atklājies, ka tulkotā japāņu literatūra un es neesam ne podiņš ar vāciņu, ne cimds ar roku, pat ne zemesriekstu sviests ar ievārījumu. Vienlaikus secinu, ka jau ATKAL esmu nopirkusi kārtējo grāmatiņu ar interesantu nosaukumu un smuku vāciņu, un nodevīgo ierakstu "Translated from the Japanese by...". Kā ir, tā ir.
Iepriekšējā izrādes programmiņa hologrāfiska Laura Dzelzīša & partneru bilde (aizlidoja uz miskasti), šoreiz – kāršu kava. Lieliski, noderīgi!
G: kāpēc es visur bāžos iekšā, es nesaprotu
J: tu esi korķis
J: pudelēm
G: jā, un man vajadzētu nebūt
J: pīlei arī vajadzētu mazāk pēkšķēt
Karstajā jogā viegli norasojušu pieri (un maksimāli miklām plaukstām) mēģinu iestiepties downward dog pozā un caur padusi saskatos ar vienu no trim atlantiem, kas nepaguruši tur zemeslodi. Arī man nav viegli, vecīt!
Pirmo dienu kopš gada sākuma neesmu izgājusi no mājas. Pūstu dīvānā trešo stundu, un sajūta ir DEBEŠĶĪGA.
Šodien manam blodziņam, manai tīmekļa dienasgrāmatai, šai vietnei paliek 18 gadu. Man šogad 36. Puse dzīves šajās (bieži neko neizsakošajās) piezīmēs izrakstīta, pierakstīta, norakstīta.
Ieejot nelielā nostalģijā, 2+2=5, saprotams, nāk no Radiohead apcirkņiem (ja šo dziesmu vajadzētu minēt Melomaniakos, es droši vien neatpazītu), bet apakšvirsrakstu "Every thought you never dared to think" savulaik saklausījos solārijā (jā, arī man bija solārijvecenes ēra, turklāt gana intensīva, kaut neilga, šorttreka stilā), kurā uz riņķi man nesaprotamu iemeslu dēļ drillēja A-ha albumu Analogue (sevišķi nepasē ar solārijkrēmu nosaukumiem, kuriem allaž bija seksuāla pieskaņa, piemēram, Sex Kitten).
Neesmu sajūsmā, ka Love Is Blind muzikālā pavadījuma budžets pēdējās sezonās acīmredzami piebarots. Nelieciet man domāt, ka šis šovs ir mazāk miskaste tikai tāpēc, ka pēkšņi fonā spēlē Coldplay, dodiet atpakaļ bezpersoniskās melodijas.
Reizēm maksimāla vilšanās, ka veikts maksājums ≠ automātiskas zināšanas un prasmes.
Noliku skopumu uz pauzes, nopirku jaunu kaligrāfijas kursiņu, bet tak izrādās, ka pašai būs arī kaut kas jādara. Kaut kā negodīgi tā.
Sildāmies romiešu pirtī, un kāds miglā tīts kungs tā atslābst, ka caur tvaika vāliem mūsu maņas sasniedz viņa dvestais krāciens.
Reizēm nekur negribas iet, tik sēdēt un dēdēt zem segas, bet kaut kā pēc sajūtām šķiet, ka jāpavēdina galvas pirdieni, jāizvējo jiras un confluences, un bezgalīgās slack ziņas, tad nu saņemos un eju (kā Ansis Zemes stundā, tikai bez vienas glāzes), soļi paši sevi nesavāks.
Visbiežāk vienkārši uz Lidl paskatīties preces, meklēt inovācijas (ne tikai no Schwarzkopf), uztrāpīt grieķu jogurta spainim vai griķu kefīram, iemest grozā humosu (mana pagājušā gada top prece), čipšu paku laimes akā izcelt tos ar etiķa garšu (nav sanācis kādu laiku), kārtējo reizi vilties, ka jūtūbā redzētie dupes (latviski: paģelkas) līdz mums nav atnākuši, tāpēc nebūs man Aesop dubultnieka par 3,99.
Pirms pāris dienām telefonā pārslēdzos uz greyscale cerībā, ka dzīve ekrānā kļūs mazāk interesanta. Un tagad brīžam viss liekas melnbalts, vakaros, šķiet, redze izgaisina krāsas arī dabā. Jocīgi.
Janvārī pa ilgiem laikiem nebija ne dienas, kad neizgāju no mājas. Secinu, ka dzīvoju 20 minūšu pilsētā, ikdienas gaitām (birojs, veikals, kačalka, bet ne šādā secībā) pietiek ar 5000 soļiem, teātris uzrauj līdz 8000, bet tikai vienu vienīgu dienu visa mēneša laikā esmu bijusi pāri 10K.
Pa dienu klausies podkāsta sēriju ar Diānu Zandi un viņas vīru, vakarā teātra skatītāju rindās mani šo pašu pāri.
Kad operators atsūta ziņu yoo tev beigsies atlaide tarifam, jaunā būs kudīī mazāka, tu aizsūti pretī ziņu yoo pls nesamaziniet atlaidi un operators ne vien to nesamazina, bet pat mazliet palielina.
Uztaisīju mazu automatizāciju ar Claude Code (pirmie kucēni slīkst ļoti ilgi), liekas, ka mana pasaule ir ieguvusi citas krāsas. Gribas vicināt karogu, skaļi kliegt un kā jaunizceptai kristietei visiem uzbāzties ar šo informāciju.
Sarkanvīna pudeles iedobums tik dziļš, ka zem tā šķietami varētu paslēpt nelielu ābolu. Vai kūciņu.
Vakar noskatījos izrādi, kurā viens no sižeta pavedieniem vēsta, ka AI pārņems pasauli un iznīcinās cilvēci.
Šodien iebaroju dažas miglainas frāzes Claude un atradu izrādē spēlēto dziesmu, ko nemācēju sagūglēt.
