Beidzot tiekam brokastīs, kurās servē musli (protams, porcijās, ne jau all you can eat), tostermaizes, šķīstošo kafiju un (man) olu kulteni ar vāji apceptiem tomātiem (pilnīgi nesaprotams koncepts). Sajūta, ka man ir olu diēta. Saņemam savas pusdienu paciņas 8.50, starp citu) un ejam taustīt botas. Liekas mazliet labāk, nekā bijām gaidījušas. Nav sausas, bet nežļerkst.
Pirms starta gan izmakšķerēju no miskastes tukšu m&m’s paciņu, kurā ielieku telefonu un sazagtās salvetes. 9:30 veram vārtus un ejam.
Laiks ir labs – mazliet saulīte, vējiņš, nelīst. Šodien 20 km gājiens, kas sadalīts divos posmos. Abiem diviem grūtības pakāpe ir difficult, pirmajiem 10 km atvēlētais laiks ir 3h 45 min. Nodomāju, ka tas izklausās baigi daudz, bet nu labi.
Pamazām mākoņi sāk ietīt kalnus, un klāt ir pirmais pāris minūšu lietus. Soļojam trijatā, un viss liekas tīri normāli. Drusku mežs, drusku aitiņas, drusku takas.
Drīz sākas akmeņu tetris. Tā ir brīnišķīga lieta, kas novērš uzmanību no iešanas, jo fokuss ir uz katru nākamo soli, nevis to, ka sāp kājas. Nu galīgi forši! Lietus gan iegriežas arvien vairāk, un simfonijai pievienojas vējš. It kā būšot 26 km/h. Nu, redzēs. Nevaru saprast, vai vairāk šķidruma izsvīstu vai izšņaucu.
Nonākam pie pirmā kāpiena augšup. Burtiski stāva slapju akmeņu un zāles siena, kur īsti nav nekāda ceļa. Galīgi nav viegli, jo cardio is hardio, bet tomēr mazliet paklapēju sev pa plecu, ka esmu kačājusi savus gluteus muskuļus, kas palīdz stumties augšup.
Sānu vējš ir pamatīgs, tātad +1 grūtības līmenis, bet aitām gan no tā ne silts, ne auksts, mierīgi drasē pa kalniem. Nedaudz kaitinoši! Gribas pieturēties pie krūmiem drošībai, bet tie izrādās ērkšķu krūmi (šo kļūdu es pieļāvu vēl vismaz trīs reizes).
Ar Līvu kaut kā nonākam virsotnē, un tad – pārsteigums! – uzreiz jākāpj lejā. Kāpiens lejup gan ir agonija. Arī šī nav manu ceļu diena, bet tāda ir dzīve. Soli pa solim ar savu botas zoli iezīmēju akmeņus un priecājos, ka tām ir tik laba saķere. Bet pārgalvība jau nekad neņem labu galu, vai ne. Viens lieks solis, un es attopos, apmetusi nelielu sānu kūleni. Laimīgā kārtā tikai viegli sasitu elkoni, sašmulēju legingus (tos vēlāk lietus nomazgās) un ievainoju savu pašapziņu, un ceļš turpinās. Nu jau botas ir caurcaurēm slapjas, un taka vietām ir kalnu strautiņš. Tas, ka visas drēbes jau ir izmirkušas, nemaz nav pieminēšanas vērts.
Esam lejā! Zīme rāda, ka atlikuši 10,5 km līdz mūsu naktsmājām un tikai 1 km līdz kafejnīcai, kura tiek aprakstīta kā negaidīts pārsteigums nekurienes vidū. Es gribu to pārsteigumu, gribu atvilkt elpu, padzert kafiju un noskaņoties otrajam cēlienam. Tomēr pēc kilometra gājiena vienīgais pārsteigums ir tas, ka šī kafejnīca ir ciet. Neesot sezona. Bet tas mani neapturēs. Līva izlemj turpināt ceļu jau tagad, jo viņai nevajag atpūtu. Pie āra galdiņa nometu somu un izplānoju apēst sviestmaizīti, kas bija pusdienu paciņā.
Nolieku to uz galda, bet vējš tik pamatīgs, ka nopūš manu maizīti zemē. Arī lietus izlemj, ka šis ir īstais brīdis uzdot tempu, un, pasēdējusi kādas 4 minūtes, lieku somu plecos un eju ar maizīti rokā tālāk. Izrādās, ka ir jākāpj ATKAL. Varbūt vajadzēja izlasīt šī posma aprakstu kārtīgāk. Lietus mani nežēlo, un es kāpju kalnā, ēzdama slapju maizi. Nekur neredzu Līvu un nodomāju, ka viņa ir aizšāvusies pa priekšu gaismas ātrumā (spoiler alert: aizgāja pa nepareizo taku). Brīžam jūtos kā salmu lelle, jo vējš ir tāds, ka gāž no kājām, ir jāpieturas pie akmeņiem. Labi, ka pūš kalna virzienā, nevis nost no kalna. Lietus ir burtiski horizontāls. Es ceru, ka aiz katra līkuma jau būs virsotne. Bet tā vietā ir jauns, stāvs līkums. The fun never ends! Līdzīgas sajūtas bija, kāpjot Ben Nevis, bet laikapstākļi bija mazliet labvēlīgāki. Liekas, Īrija iet uz maksimumu, jo lietus nedaudz pārvēršas krusā. Es vairs nepievēršu uzmanību dziļām peļķēm un straumēm, kas nāk man virsū, un droši lieku kājas līdz potītēm ūdenī.
Kad nonāku virsotnē, uzmini, kas notiek tālāk? Pareizi, jākāpj lejā! Man visu laiku tek deguns, un es vienkārši to šņaucu kā bomzis. Jā, bez salvetēm, tieši tā, kā vienreiz to izmēģināju 10 gadu vecumā un nopuņķoju visas rokas. Bet šobrīd viss ir slapjš, tāpēc man nerūp. Turklāt izdodas visnotaļ labi!
Laivoju lejup, un strautiņtaka nu jau principā ir kalnu upe. Cik forši ir likt kāju zālē un iegrimt līdz potītēm! Satraucos gan par to, ka varētu pazaudēt botu. Man apkārt jau kādu laiku nav neviena cilvēka, tāpēc esmu viena pati pasaulē. Uzgriežu galvā mūziku un nedaudz aizraujos ar fantazēšanu, kā rezultātā paslīdu otru reizi un smuki noskrāpēju apakšstilbu. Vispār mani legingi nedaudz puto – mājās laikam lietojam par daudz veļas pulvera, kas neizskalojas līdz galam.
BET par spīti tam, ka manas botas ir piesmeltas laivas, nekas nekur neberž. Pēdu velves gan ir nelielā izmisumā. Visu laiku, protams, līst un vējo. Saprotu, ka te nebūs nekāds deus ex machina scenārijs, kurā pēkšņi debesis noskaidrotos un izžāvētu mani.
Esmu nokāpusi. Priecīgi skatos uz zīmi, un… KOAAAA? Līdz naktsmājām jāiet vēl 7,5 km. Tas nozīmē, ka šis crossfit workout bija tikai 3 km garš. Absolūti nepieņemami. Turklāt ir iespēja izvēlēties – mērot šos kilometrus pa ceļu vai cross-country taku. Nesaprotamu iemeslu dēļ domāju, ka jāiet cross country, jo manā dzīvē nepietiek izaicinājumu.
Taka mani atkal ved augšup (saprotu, ka trešo intensīvo kāpienu es šodien vairs neizturēšu), līdz ieved mežā. Nedaudz sāk uzmākties bailes, ka esmu ne tur nogriezusies, ne tur aizgājusi, viss ir slikti. Bet man jau nav variantu, esmu nekurienes vidū. Brīžam šķērsoju applūdušas pļavas, kurās ūdens sniedzas līdz puslielam. Brīžam ceļu šķērso jaunizveidota upe, kurai jātiek pāri. Fonā, protams, līst. Jau kādu ceturto stundu.
Jūtu izmisumu, tā kā gribas paraudāt, bet kāda jēga. Tāpēc sāku skaļi dziedāt latviešu dziesmu popūriju. Tas uz laiku nomierina, bet, kad ceļš mani ieved aitu aplokā, atkal gribas apgulties embrija poza un gaidīt, līdz kāds mani atradīs. Mainu taktiku un sāku lēni un skaļi skaitīt - četri soļi uz ciparu. Šis gan palīdz. Tieku līdz četriem simtiem, un te nu tā ir! Zīme, ka ir atlikuši tikai 800 metri! Ak, laime pilnīga, viss ir kārtībā!
Šie 800 metri gan liekas garākie manā mūžā. Beidzot apjaušu, ka manas kājas ir lupatās. 15:50 ienāku paradīzē jeb mūsu viesu namā. Esmu droša, ka Līva jau ir klāt, taču esmu pirmā. Nolobu no sevis drēbes, kuras pil, un izkrāmēju somu, kuras saturs ir diezgan slapjš, un pamanu, ka šajā istabā strādā radiatori! Mana cerība kaut ko pažāvēt!
Dušā apsēžos uz zemes un vienkārši sēžu kādas 15 minūtes. Lūdzu, tā ir laimes definīcija – silta duša pēc 23 kilometriem aukstas dušas.
Rīt it kā ~tikai 18 kilometru, bet man arī šodien likās, ka būs vieglā diena. Ha. Nezinu, vai rīt vispār varēšu paiet. Un no domas, ka parīt jākāto 31 kilometrs, gribas nedaudz ievemt sev mutē.
Šodienas soļu skaits: 32 800.
Šodienas tulznu skaits: 0.
Šodienas sasitumu skaits: viens apakšstilbs.
