Wishful thinking

Tveicīgā vasaras naktī atkritumu mašīnas motoru noturēt par lietus rīboņu. 

Melomānija

Skan Britnijas trešais albums.

A.— Šajā diskā ir Toxicity? 

Gadatirgus

 spilvens ar papeļu pūku pildījumu

Toxic

Jau tagad skaidrs, ka Spotify Wrapped jūnijs iekrāsosies Britnijas zīmē. Vienīgā gym mūzika, kas mani pašlaik interesē.

Prāta Vētra

Dienās, kad Lidl pārāk tāls

Restorāns

J. – čau! tu šodien attālināti?
G. – Jesssss
J. – bet šodien ir pusdienās ir cepts siers
J. – kko domā visp?

Defekti

Noej 180 km pārgājienā: pēdām ne skrambiņas

Apej 3 km ap dīķi: noberzts papēdis

Atpūta

Otrā diena darbā pēc atvaļinājuma, enerģijas līmenis: –5.

Tropi

Monsterai jauna lapa, hoija uzziedējusi, līdakastes spraudeņi sadzinuši saknes.

Šopings

Cik veiksmīgi tomēr izdevās pazaudēt t kreklu, zeķi un izmest savalkātos legingus – somā uzreiz vieta trim grāmatiņām.

Ērtības

Pietrūkst griķu spilvena, kurā var izkašāt bedrīti ausij, lai apklusinātu pulsa dunoņu galvā, kas skaļi sit ritmu miegam. 

Tehnoloģijas

Reāli pietrūkst elektriskā zobubirste. 

Spa

Kāpēc īriem labākais rīta rituāls – duša – gandrīz vienmēr jāpadara par inkvizīcijas cienīgu pieredzi ar 10 minūšu ilgu ūdens tecināšanu, līdz ārā tek kaut kas silts, spiedienu, kas padod ēdamkaroti ūdens sekundē, un nestrādājošu lietus dušu? 

The Kerry Way. Epilogs

Mans pārgājiens beidzās šorīt, kad es sapratu, ka pēdējo posmu neiešu. Gan tāpēc, ka gribēju pasaudzēt kājas (doma par kāpelēšanu pa akmeņiem šodien nu nelikās necik vilinoša), gan tāpēc, ka biju mentāli izčekojusies no visa, gan tāpēc, ka no 25 kilometriem veseli 15 ir pa to pašu ceļu, pa kuru nācām šurp, un es jau tur esmu bijusi. Arī Līva neiet, jo no pārāk intensīvas iešanas samocījusi potīti, kas arī skaisti uztūkusi. Ilze gan iet, Ilzei nekas nav par grūtu. 

Ārā mazliet rasina lietus. Ja iešanas dienā tas liktos niecīgākais nieks, tad šodien uzreiz šķiet fū, pē, lietus sejā. Paēdam smalkas brokastis, saprotam, ka esam vakariņojušas Michelin restorānā (kontrastam – šovakar paliekam hostelī), un sēžamies autobusā uz Killarney (9,60 eur). Pēc 40 minūtēm raušamies laukā, tiekam pie Tesco “meal deal” un izplājamies pa gultām kā ķīseļi. Pēcāk paejos pusotru km Ilzei pretī, kura soļo turbo ātrumā pēc 25 km pastaidziņas. 

Sausais atlikums: šis pārgājiens man bija drusku par garu (beidzās entuziasms), man ir jāsalabo ceļi un ikdienā vairāk jāiet. Noteikti grūtāks nekā West Highland Way, ne dienu bez rāpelēšanas (kas man ļoti patīk, ļoti, bet tas lejupceļš…). Un viens no lielākajiem mīnusiem – tas, ka ejot apkārt nekā nav. Nekad nav neviena kafejnīca, kur piesēst un atpūsties, nav neviena nojumīte, kur paēst snackus, nav dzeramā ūdens krāni, daļa taku ir izmīcītas pļavas, kurās tikai kaklu lauzt. Tādai preilenei kā man prasās, lai ceļš palaikam ievītos civilizācijā. Un lai nav jāiet pa asfaltu. Un lai Īrija būtu lētāka, ahahaha. 

Ejot Kerry Way, noteikti vajag labus apavus, kas neslīd (parastas botas ir a no-no), labu lietus jaku, kā arī gana daudz maisiņu, kuros pakot drēbes. Varētu noderēt arī nūjas (kaut vai lai izčekotu, cik dubļu peļķe ir dziļa). Izrādās, te var dabūt saules apdegumus, kas arī jāņem vērā. Šovakar liksim sejas maskas no īru Primark, jo izskatāmies pēc godalgotām kolhoza darbiniecēm. 

Nākamgad Corfu trail? 

Šodienas soļu skaits: 12 000. 

The Kerry Way. 9. diena. Blackwater Bridge — Kenmare (21 km)

Pēc vakariņām esmu tiiiik nogurusi, ka pat neapēdu nopirktos čipšus (!!!). Mēģinu palasīt grāmatiņu, bet acis šilierējas, tāpēc īsi pēc deviņiem jau miegu ciet. Pa nakti tiešām guļu zvaigznītē un daudz plosos un grozos. Kaut ko murgoju par darbu (žēl, ka darbs vēl nav ārā no sistēmas) un noguļu līdz 6:30. Kad pamostos, agonizēju, ko darīt šodien, cik iet, vai iet, kā iet. Varētu sarakstīt  (ļoti īsu) grāmatu par sevis sastresināšanu. 

Brokastis ir ļoti labas – omlete ar dārzeņiem un augļi, kas pārmaiņas pēc nav āboli. Saimniece jautā par dienas plāniem, un tajā mirklī es paprasos, vai varētu dabūt taksi līdz Blackwater Bridge. Tas nozīmē izlaist divus posmus (13 km) un noiet atlikušos 15 km. Draudzenes gan ir apņēmības pilnas iet. It kā bieži esmu mazohiste, bet šodien sevis žēl. Mans 8 gadus senais snovborda celis liekas nedaudz shady (šeit cenšos izklausīties baigi atlētiska), un potīte joprojām nav 100% formā, tāpēc negribas riskēt un palikt kalnā. 

Vai jūtos vainīga un kā lūzere? Jā. Vai man vajag šādu pieredzi, lai sev lieku reizi pateiktu, ka ir ok apstāties? Arī jā. 

Taksis ir minivens, un priekšā man jau ir vismaz divi pāri gājēju, ar kuriem esam mainījušies visas iepriekšējās dienas no pašiem pirmajiem kilometriem. Arī viņi plāno izlaist pirmos posmus. Rāpjos iekšā auto, un ceļš var sākties! 20 minūtes vēlāk tiekam izlaisti pie tilta, un 10:15 uzsāku gājienu. 

Taka ved pa ļoti jauku mežu, un gandrīz pie kājām skalojas upe. Es eju pa to (taku, nevis upi) un sevi žēloju (jo, protams, kāds mani spieda iet pārgājienā), kas ir lielisks laika īsināšanas veids. Ir laba diena vienatnei un mierīgai pastaidziņai. 

Pēc ~7 km nonāku pirmā posma galā. Apsēžos pie nefunkcionējošas baznīcas, apēdu banānu un apskatos Google Maps, ka galamērķis tik 7,7 km attālumā. Lieliski! Ceļš strauji nogriežas pa kreisi, un sākas nebeidzams asfalta ceļš. Vilkdama kājas, tipinu pa to, kamēr ausīs skan pēdējā the Office podkāsta sērija. Paskatos kartē, ka šis ceļš mani nevis ved uz priekšu, bet gan trijstūrītī uz augšu. Njā, kāpēc gan taisīt īsāku ceļu, ja var uztaisīt garāku! Iedama atkal domāju par darbu, pašas dīkdienība neliek mieru. 

Man ļoti patīk aiztikt visus augus, kas zaļo gar žogiem un ceļa malām, taču vienā mirklī attopos satveram nātri. Nu pizģec, nu! Turklāt apnicis jau iet pa to asfaltu, šī nav ASFALTA TAKA, johaidī! Savu lēmumu izlaist divus posmus gan nenožēloju un priecājos, ka nav vairs nemaz baigi tālu. 

Es eju un eju, un eju, un eju. Paskatos kartē, un mans galamērķis tagad ir tālāk nekā pirms stundas. Koaaa? Kas notiek? Notiek tas, ka es arvien attālinos no šosejas un tieku dzīta kaut kādā ellē. Tomēr notiek arī kaut kas labs. Beidzas asfalts! Manas pēdas deg, tāpēc kāpiens pa mazliet aizdirstu (burtiski) pļavu ir lieliska pārmaiņa. Nav tā, ka gribas mērcēt kājas, bet cita risinājuma te nav. Apskatos, ka aiz muguras jau 14 km, bet neesmu ne kripatu tuvāk naktsmājām. Šai bija jābūt 15 km pastaigai!!! 

Man priekšā ir nebeidzama dubļu pļava, un es nesaprotu, kādā fakin veidā var dabūt tādus dubļus. Nav tā, ka man nav spēka (un šis ir labāk par asfaltu), bet reālas dusmas. 16 km, un es neesmu gultā pie televizora. Nav pat tā, ka gribas iečekot skatiņus un priecāties, jo nu nav godīgi!!! Pie 19 noietiem kilometriem atkal izeju uz asfalta. Te ir pilsēta! Slēdzu iekšā mūziku un saprotu, ka man jākustina kājas ritmā, citādi gājiens aizņems bezgalību. Šis ir tāds kā veltījums Aigaram Fadejevam, un es pēkšņi ieraugu veikalu. Lai nu kam, bet pārtikas veikalam man vienmēr būs spēks. Vairs ne kājas sāp, ne grūti, jāizvēlas preces un produkti, mmmm. 

No veikala līdz naktsmājām tikai 10 minūšu gājiens, kam sekoju līdzi Google Maps. Beidzot redzu arī, ka es kaut kam tuvojos, nevis attālinos. 15:35 ierodos istabiņā, aiz muguras 21 km (bet vismaz ne 35, kā tas būs Ilzei un Līvai). Steidzos mazgāties, taču siltu ūdeni dušā pieburt neizdodas. Tēloju roni un mazgājos aukstā, jo tas tomēr ir labāk nekā smirdēt. Pēc tam diemžēl secinu, ka esmu iepriekšējā b&b atstājusi savu T kreklu. Oh well, tas laikam uz atgriešanos (nē, paldies). Iekurbulēju TV (atkal rāda The Chase, kam mēs esam gatavas pakārtot savu ikdienu) un riju sapirkto ēdienu. Šovakar rādīs kaut kādu doķeni par Hariju un Viljamu, nevaru vien sagaidīt! Un rīt PĒDĒJĀ DIENA, zomg. 

Šodienas soļu skaits: 30 000. 

The Kerry Way. 8. diena. Caherdaniel – Sneem (17,5 km)

Mana sejas āda, poētiski izsakoties, ir kā nepulēts granīts. Cilvēku valodā runājot, riktīgs kraupis, bet pašlaik tur neko nevar padarīt. Pēdu āda savukārt gluda un mirdzoša kā plikpaura pakausis, liec kaut reklāmā. 

Kas mainījies pa trīsarpus gadiem kopš West Highland Way? “Tranzīts” ir Spotify!!! Metu kaunu pie malas un lieku savā gājiena pleilistē, šodien man noderēs. 

Brokastīs ir piesolīts olu kultenis ar sieru, un es melotu, ja teiktu, ka šo negaidu (bija arī labākie scones pasaulē). Katru rītu principā pamostos pulksten sešos, tāpēc līdz brokastīm pusdeviņos esmu jau absolūtā badā. Un nav svarīgi, cik daudz etiķa čipšu aprīts iepriekšējā dienā. Par tiem čiponiem vispār varētu eseju uzrakstīt, katrā piparbodītē pieejami vismaz trīs etiķa čipšu varianti. Uzskatu, ka tā ir valdības neizdarība, ka mums tā nav (manabalss.lv petīcija, lai Latvija uzsāktu etiķa čipšu, jā, čipšu, importu). 

Rīta bēdīgākā ziņa ir tā, ka esmu pazaudējusi vienu zeķi. Skatoties no pozitīvās puses, būs vieglāka soma, kura šobrīd ir pārbāzta ar saldumiem. Nevaru rimties un tukšajā čipsu pakā iestūķēju arī Rocky Road, ko aizlīmēju ar plāksteri. Esmu ļoti radoša. 

9:30 ar Līvu ejam pa durvīm laukā, un pēc brīža ārā izskrien saimniece, jautādama, vai esam SAMAKSĀJUŠAS. Neesam gan, maksās Ilze, kura startē kādas 10 minūtes vēlāk. 

Noejam apmēram kilometru atpakaļ (jo tur sākas dienas ceļš) un maucam augšā. Pirmie trīs kilometri ved pa planētu taku – mazas instalācijas, kas nez kādā mērogā attēlo planētu attālumu citai no citas. Interesants koncepts, izpildījums – nu, nav visiespaidīgākais pasaulē. Starp Merkuru un Plutonu (jā, arī Plutons ir iekļauts!!!) ir apmēram 3,5 kilometri. 

Ilze pie brokastīm saka, ka jāiet esot vairs tikai trīs dienas. Man atkal liekas, ka šī būtu laba pēdējā diena, esmu izbaudījusi visus laikapstākļus, reljefus, emocijas un brokastis. Šī sajūta mani pavada visa gājiena garumā. 

Pēc 7,5 kilometru gājiena gribu piesēst un paēst to Rocky Road. Atrodu akmeni, uzraušos augšā un nu tik atpūtīšos. Kā tad! Mazie knišļi jeb midges ir klāt acumirklī un ņemas mani aplidot. Pauzi nākas maksimāli saīsināt un cilpot vien tālāk. Tas ir, kāpt pa dubļu pļavu augšup, kas vēlāk laimīgā kārtā pārtop akmeņainā takā. 

Saule riktīgi dod vaļā, un es jūtu, ka man uz pieres ir SVIEDRI. Tas ir visnotaļ nebijis fenomens šeit, jo lielākoties tos vai nu noskaloja lietus, vai nu momentā nožāvēja vējš. Tā kā šajā operācijā esmu vienīgais ķirurgs un māsiņas mani neasistē, nākas vien pašai ar, iespējams, mazliet piepuņķotu salvetīti slaucīt pieri. Uzkāpjot kārtējā pauguriņā, kā tālu bāku redzu Līvas zilo somas pārvalku jau rāpjamies nākamajā slīpumā. 

Dubļi brīžiem ir nereāli (nu un papildus visam, loģiski, arī govju pļekas, zaķu spiras un aitu kakas), nevar saprast, kur likt kāju, lai neiegrimtu līdz zodam. Ja, politkorekti runājot, ‘liels’ augums vējā ir priekšrocība, tad šeit gan gribētos būt pūciņai. Nu kaut kad tam ir jānotiek. Lieku kāju šķietami drošā plančkā, un pēda pazūd dubļos. To velkot ārā, papēdis atceļas no botas, kas man rada nelielu sirdstrieku, tomēr bota paliek pie kājas, nevis šajā akacī. Gar šo beztaku plūst strautiņš / notekūdens / kanalizācija, un man atliek vien tajā mazgāt botu. A ko! 

Atlikuši kādu pieci kilometri, un man ir nenormāli savilkti dibena muskuļi. Pārlieku somu uz vēdera kā tādu zīdaini ķengursomā un eju pa ceļu, ar dūrēm dauzīdama pa dibenu (lūdzu, kulaks pa dirsu nav tikai sods!), jo ceru, ka tas palīdzēs izklapēt muskuļus kaut mazliet. Velkos nereāli lēni un domāju par to, vai rīt vispār gribu iet. Rīt plānā 30 km. Es šos 15 esmu knapi pieveikusi, un mana potīte, kaut arī lokās tīri ok, ir manāmi nogurusi. No otras puses, ja neiešu nemaz, tad būs baigi garlaicīgi. Izdomāju, ka opcija varētu būt izlaist vienu no trim posmiem & rīt iet tikai 20 km. To es gaņauka varu. 

Izrādās, esmu pa ceļam izmetusi savu ūdens pudeli, ko Ilze laipni piekrīt paņemt līdzi, sākumā gan pajautājusi, vai mani gadījumā nav nolaupījuši citplanētieši, atstādami vien pudeli. 13:55 ievelkos b&b, kur priekšā jau ir Līva (Līvai vajag kļūt par ātrsoļotāju). Novelku apavus un zeķes un mazliet pastaigāju basām kājām pa asfaltu. Sāpīgi un kaifīgi. Istaba ir tik tīra, ka negribas pat savu netīro ķermeni (un personību) te nekur novietot. 

Vakariņās falafela burgers. Pārriju jēgu un gribu pabūt vakuumā.

Šodienas soļu skaits: 28 400.

Šodienas tulznu skaits: 0. 

The Kerry Way. 7. diena. Waterville – Caherdaniel (15 km)

Vakarā izmazgāju šodien vilktos legingus un aptinu ap potīti kā kompresi. Vai jau esmu gandrīz Bear Grylls? Divguļamā gulta ir riktīgi šaura, vai nu ceļi, vai nu dibens visu laiku ir ārā no gultas, kā arī, lai apgrieztos uz otriem sāniem, ir jāpamostas. Tā nu pavadu nakti saraustītā miegā un ar džemperi uz sejas. BET pa nakti ir ieslēdzies radiators, tā ka zeķes no rīta ir sausas un siltas. 

Šodien sola saulainu rītu. Izcili, protams, bet mūsu apdegušās sejas līdz galam tā nedomā, jo palēnām sāk lobīties āda no deguna. Pamanu gan, ka šorīt kājas jūtas diezgan ok, nav tās briesmīgās stīvuma sajūtas, kāpjot ārā no gultas. Potīte gan ir uzpampusi, bet paiet var tīri normāli & īpaši nesāp. 

Pēc bezmaksas brokastīm (kuras dabūjām dāvanā, jo viesnīca bija sajaukusi mūsu skaitu, kā rezultātā Līva gulēja izvelkamajā gultā) dodamies ceļā. Ir 9:45. Pavēss, vējains, taču tā neko. Ejam gar okeānu, kas riktīgi smaržo (man gan mugurā ir neizmazgāts krekls, un tas gan nesmaržo), piestājam pie Čārlija Čaplina un tā. Šajā pilsētelē ir vairāki golfa laukumi, arī 5. labākais laukums kaut kur (Īrijā? Eiropā? PASAULĒ?) 

Uznākušas ilgas pēc mājām. Tas jau pārgājienos ir pilnīgi normāli, bet parauj baigo melanholiju. Tāpēc priecājos palaikam samainīties ar Ilzi, jo negribas iet vienai. Pirmais kāpiens ir tīri ok, pļava nav traki nelīdzena un slapja, lai gan sirds ietrīsas ikreizi, kad kājas notrīc. Negribētos palikt pļavā. Eju ļoti uzmanīgi, skatos uz katru soli, kas gan arī nozīmē, ka apkārt neko īsti neredzu. 

Palaikam uzlīst, tad pūš vējš, tad atkal karsē saule. Rutīna skaidra: aiztaisi jaku, uzliec kapuci, noroti piedurknes, noņem kapuci, atroti piedurknes, attaisi jaku. Un tā uz riņķi vien. Okeāns vizuļo pa labi, arī Skellig salas pavīd fonā, visnotaļ mierpilna sajūta un ainava. Gājiens lejup ir pa slapju zāli, kas, protams, liekas satraucoši, bet ar visu tieku galā. Ērtāk gan būtu nošļūkt. 

Kādā brīdī ceļš sadalās – uz kreiso pusi ‘parastais’ gājiens, uz otru daži ekstra km. Līvu attālēm redzu kāpjam pa kreisi, arī es uz to pusi taisos, savukārt Ilze izvēlas papildu kilometrus. Es šodien nē, paldies. Iet ir tīri patīkami, jo nav baigi grūti. Tā kā jāiet uzmanīgi, tad arī necenšos iztaisīties par varoni, klausos mūziku un soļoju te pa pļavu, te pa mežu, te pa ceļu. 

Pie kārtējās virzienrādītāju zīmes satieku Līvu. Zīme rāda, ka līdz naktsmītnei ir 1 km, un abas ejam norādītajā virzienā. Istabiņa mums apsolīta ar sea view, bet pēc minūtēm septiņām apjaušam, ka aizvien attālināmies no ūdens. Talkā nāk Google Maps, kas parāda, ka esam aizgājušas absolūti pretējā virzienā. Nu skaisti! Tas pēdējais pusotrs kilometrs atkal, protams, pēkšņi liekas kā agonija, knapi velku kājas, lai gan vēl pirms 10 minūtēm solis bija gana raits. 

Pl. 14:00 esam klāt. Nogaidām minūtes divdesmit, un saimniece paziņo, ka istaba būs gatava pēc pusstundas. Laimīgā kārtā blakus ir kafejnīca (strādā tikai līdz puspieciem, whaaaat). Tieši riktīgi gribas ēst, lai gan būtu gribējies nomazgāties, nevis smirdēt.  Lai kā man garšotu šokolādītes, gribas īstu ēdienu, tāpēc pusdienas ir pašā laikā. Pēc īstā ēdiena gan atkal gribas šokolādīti. Nebeidzamā garšu cīņa. 

Skats pa logu mūsu b&b ir izcils – tāda idilliska ainiņa, nu īsta pastkarte. Un 5 minūšu gājiena attālumā esot arī veļas mazgātava. Nebūs rīt jāsmird! Vismaz pirmās 10 minūtes ne, tad jau atkal viss smirdēs. Arī duša ir premium klases (salīdzinot ar citām, kurās ūdens spiediens vairāk atgādina izžuvušu strautu), un duša VIENMĒR man liek justies labāk. 

Pasēdējušas tīros palagos, ar Ilzi dodamies mazgāt drēbes. Protams, veļas pulveris nenāk komplektā, bet neesam jau neaptēstas – ņemam šķidrās roku ziepes un pumpējam zeķēs, redzēsim, kas no šīs ģeniālās idejas iznāks. 

Rīt it kā 18 kilometru easy gājiens. Vēl 3 dienas. Gaidu, kad beigsies mūsu laikapstākļu laime. Un, protams, ceru, ka nebeigsies. 

Šodienas soļu skaits: 23 000.

Šodienas tulznu skaits: 0.

The Kerry Way. 6. diena. Cahersiveen – Waterville (25,4 km)

Laika prognoze pa nakti atkal uzlabojusies — sola sausu laiku līdz pusdienām. Šodien priekšā kādi 25 kilometri. Sākumā jāiet atpakaļ (sadot ar trauku lupatu tam, kas ierīkoja šādu maršrutu!!!) pa to pašu ceļu,  tad atkal kaut kur jākāpj un jāiet miljons km pa purviem. Vispārībā jau atpakaļceļš ir 10+ km, bet, ejot pa ceļu, var nošķelt kādus piecus, un es esmu pirmā rindā pēc šī plāna. Galamērķis – Waterville –, kas bija iecienīts Čārlija Čaplina vasaras galamērķis. 

Brokastīm fonā skan “Pie zilās Donavas”. Saimniece pajautā, vai brauksim kaut kur ar taksi. Nē, iesim. Tad vēl pajautā, vai mūsu bagāžu kaut kur vajadzēs nosūtīt. Bagāžu mēs nesam uz muguras. Stūķējot mantas somā, saku Ilzei, lai nākamreiz, kad man ienāk prātā ģeniāla doma par pārgājienu, viņa man atgādina, ko es teicu šajā istabiņā: “Es vairs neiešu pārgājienos.” 

9:15 dodos pa durvīm ārā. Ir labs rīts iešanai – apmācies, bet nelīst, nav karsti. Priekšā 7 kilometri pa asfaltu, ko es nīstu no visas sirds. Metu acis ik pēc pāris minūtēm Google Maps – vēl stunda un 35, stunda 17, stunda 11 utt. Lietus prognoze pa šo laiku jau ir atbīdījusies uz pieciem vakarā. Nu, izcili! Šis posms gan esot izcili purvains, tā ka sausumu var negaidīt. Šobrīd gan es labāk ietu uz Purvīša izstādi, nevis pa purvu. 

Man garām  pabrauc onka uz riteņa un izsaucas LATVIA! Domāju, ka atpazinis pēc mana bafa, bet nē: “I met your two friends back!” Tad ceļš ved gar kapsētu, kura saskaņā ar Google ir “temporarily closed”. Nu, laiks ir relatīvs, jā. 

Beidzot nonāku pie Kerry Way zīmes, un Līva jau mani ir panākusi. Labi, ka tā, jo es būtu aizgājusi uz otru pusi. Paņemam mazu pauzīti, apēdam pa banānam un sākam kāpt. 

Jākāpj, PROTAMS, pa dubļiem un izmērcētu zāli, kurā grimst kājas. Vējš pieņemas spēkā, taču mijas ar absolūtu bezvēju, tā ka spēj vien raustīt jakas rāvējslēdzēju. Pamanām vēja ģeneratorus – ļoti loģiska vieta tiem! Un tad mēs palēnām iekāpjam mākonī. 

Burtiski man gar degunu iet mākoņi, un pēkšņi neko nevar redzēt, jo visa apkārtne ir pienbalta. Esam ezīši miglā, kas staigā pa purvu. Kad jau pārstāj spazmot par slapjām kājām un let it go, ir diezgan forši! 

Kaut kad jau atkal ceļš ved lejup, un instinktīvi gribas pieturēties pie sētas. Veselais saprāts tomēr liek pirms tam paskatīties un ieraudzīt, ka tā ir dzeloņdrāšu sēta. Nu labi, ka ne elektriskais žogs! 

Eju pa šo purvaino pļavu un domāju, cik gan forši būtu te staigāt, ja man būtu labi ceļi. Bet man nav. Nākamais ceļojums man droši vien būs pie fizioterapeita. 

Secinu, ka neesmu baigi laba gājēja (Līva ir), bet esmu diezgan ok kāpēja (augšā), jo tad man ieslēdzas sacensība ar sevi & ir grūti apstāties. Iet pa taisnu ceļu (īpaši asfaltu) man liekas garlaicīgi un elle. 

Lejupceļš gan, protams, ir agonija manām kājiņām, bet kaut kad jau tas beidzas, un mēs iznākam uz ceļa. Ir noieti 12 kilometri, un es apstājos kaut ko paēst atkal. Zīme stāsta, ka varu iet 12,5 km vai 17,5 km. No way Jose, ka es iešu lielāko gabalu. Līva jau aizdur uz priekšu, bet es vēl atpūtinos, atspiedusi dibenu pret sētu. 

Atkal jāvelkas pa asfaltu. Besī. Klausos the Office podkāstu, lai īsinātu laiku. Ejot pa asfaltu, nereāli sāp pēdas. Ceļvedis saka, ka nākamais posms sākas pie Mastergeehy pasta nodaļas, un es izdomāju, ka tur pasēdēšu, nopirkšu kādu pastkarti un tā. Bet nu 4 km vēlāk atklājas, ka tā pasta nodaļa laikam ir eksistējusi tikai manās iedomās, jo nekā tāda manā ceļā nav. Tā vietā pēc 16 noietiem kilometriem apsēžos pie baznīcas kā nabadzīte. 

Ak, pārsteigums, ka atkal sākas kāpiens augšup. Baigi negribas. Arī saule sākusi spīdēt, ir taču karsti! You cannot win, karoče, nekas nav labi. Bišķi nav arī dukas kāpt, but what choice do I have. Cilpoju augšup pa kārtējo dubļu pļavu ar miljons kukuržņiem, gājēju iemītām pēdām, akmeņiem pa vidu un peļķēm.

Brīžam kā tādā atjautības uzdevumā jādomā, kur likt nākamo soli un divus uz priekšu. Domāju, kurš lohs izdomājis, ka pārgājienu takā vajadzētu pist pa pļavu, vai tad tiešām nevar sataisīt TAKAS? Desmit soļi augšup, pieci lejup, trīsdesmit augšup, divdesmit lejup. Nu come on! Nonāku pie zīmes, ka līdz Waterville ir 5,5 km. Nopriecājos, ka beidzot liek kaut kādu kilometrāžu, bet retrospektīvi – tur nebija 5,5 km. Var jau melot, bet huļi dirst! 

 Palaikam pļavai priekšā ir žogs un trepītes, pār kurām šķērsot žogu. Pie katrām trepītēm ceru, ka tās ir pēdējās & ka sāksies pēdējais gabaliņš, bet skatam tālumā atklājas vien jaunas un jaunas trepītes. Šis liekas nebeidzami. 

Šķērsojot vienas tādas trepes, nejēdzīgi nolieku kāju un ar lielām sāpēm ieveļos pļavā. Esmu riktīgi pagriezusi potīti, kas ellīgi sāp. Uznāk izmisums, ka man jau tā ar ceļiem grūti, bet vēl šis, protams, viss ir tā, lai tikai ieriebtu man. Ceļos un sāku iet – katrs solis, protams, sāp, bet var iztikt. Bet kādas desmit minūtes vēlāk šo pašu potīti kārtīgi pagriežu vēlreiz. Sāku sist savas kājas ar dūrēm un skaļi kaukt – puņķi un asaras iet pa gaisu – gan bezpalīdzības, gan sāpju dēļ. Nu jau mazliet piekliboju, bet joprojām esmu tajā fakinajā pļavā. Cenšos kaut kā iet, lai maksimāli nekustinātu potīti, bet nu tas nav baigi viegli, un kādā brīdī aizķeros un nostiepjos uz takas garšļaukus. Laikam jābūt pateicīgai, ka ne ar degunu aitu mēslos. Bet sajūta kā pēdējai lūzerei, kas pat paiet nemāk. Pārgājiens ir mana iespēja sev parādīt, ka neesmu TIK mīksta, cik ikdienā, bet šis man neliek justies necik labāk. Cenšos nepiņņāt, jo tas aizmiglo skatu un rada jaunas iespējas vēl kaut ko sapist. 

Beidzot parādās ceļš. Zinu, ka atlikuši vien pāris kilometri, un velkos gar ceļa malu kā tāds klibs zirgs. Gaiss smaržo pēc sāļa vēja, pēc okeāna. Un 16:15 ierodos galamērķī. Krizdama esmu noplēsusi kreveli no dzīstošā ceļa, kas ir vēl viens ķirsītis on top of this shitcake. 

Rīt ir iespēja iet 12 km gar okeānu vai 29 km pa kalniem. Laikam nav jāmin, ko es izvēlēšos. Ja vispār varēšu paiet. 

Šodienas soļu skaits: 36 400. 

Šodienas tulznu skaits: 0. 

The Kerry Way. 5. diena. Skellig Islands

Šodien mums ekskursiju diena. Kas nav redzējis “Zvaigžņu karus”, tas es, bet draudzenes ir un draudzenēm patīk, tāpēc plānā brauciens uz Skellig Islands (kaut kas, kaut kas Luke Skywalker). Mums visām no vakardienas sarkani deguni, kas nocepušies saulē, bet tikpat labi mēs varētu būt alkoholiķes. Ilze Īrijas klimatu komentē šādi: “Vienu dienu gandrīz dabū hipotermiju, citu – saules apdegumu.” Šajā rītā jūtos pagalam nogurusi. Atkal, protams, pamodos ap sešiem, bet ķermenim vienkārši nav pulvera. 

Esam sarunājušas taksi, kas mūs aizved uz 16 km attālo Portmagee, kuras piestātnē jākāpj laivā. Man līdzi nav somas (!!!), jo savu ūdentiņu un snackus esmu veikli salikusi Ilzes somā. Ap pl. 8 jau esam klāt, bet jālaivo tikai pl. 9, tāpēc lepni malkojam karstus dzērienus kafejnīcā. Ilze un Līva tā kā satraucas par potenciālo jūras slimību, bet es it kā par to nedomāju (spoiler alert: vajadzēja). 

Braucamais, ar ko gāzīsim 12 km pa Atlantijas okeānu līdz salai, ir tāda motorizēta tupele ar diviem soliem un 12 cilvēku ietilpību. Visiem izdala peldvestes, un kapteiņa Nīlija meita piekodina, lai dod viņai ziņu, ja nu vajag kādu asistenci. Ir apmācies, bet nelīst. Un sākas mūsu brauciens. 

Tas brauciens jau pirmajās 10 sekundēs liekas kā amerikāņu kalniņi bez drošības jostas (kapteiņa meita mierīgi stāv kājās). Laivu šūpo tā, ka jāiekrampējas kaut kur aiz sēdekļa, lai neizkristu no vietas (dāma ar savu sešgadīgo meitu vienā brīdī tiek izsviestas no vietām). Jūtu, ka šobrīd nav perfektākā sajūta pasaulē, bet izturēt var. Esmu saspringta kā stīga un sāku kādā brīdī skaitīt pie sevis, lai novērstu domas no vieglās nelabuma sajūtas. Kad tieku līdz 192, saprotu, ka nav labi, un saku Nīlija meitai, ka I feel a little sick. Viņa man uzreiz atnes ūdeni un ingvera cepumu (It’ll settle your stomach), kā arī pie kājām noliek spainīti ar komentāru: “You’re not gonna need it but just in case.” Nu, pēc 20 sekundēm spainītis man ir rokās, Nīlija meita tur manus matus, un es atstāju savu kuņģa saturu – brokastu Nesquick pārslas, kapučino un apelsīnu sulu – baltajā plastmasas izstrādājumā. Citi vēro delfīnus, es vēroju spaiņa dibenu. 

Un te padoms – ja jābrauc ar laivu, pirms tam nedzert apelsīnu sulu. Skābe man tā apdedzina rīkli, ka to jūtu pat astoņas stundas vēlāk. 

Ar tukšu kuņģi jūtos labāk. Pēc laika arī citu pasažieri piemeklē jūras slimība (viņai gan 2. vieta šajās sacīkstēs). Lēni malkoju ūdeni un domāju, ka nu jau viss kārtībā, arī Nīlija meita teica, ka once you get it all out, you’ll feel better. Bet padsmit minūtes vēlāk es korķēju atkal (spainis man jau bija nolikts). Ak, laime, laimīte! Grūti padzerties ūdeni, jo ķermenis trīc, sajūta ir briesmīga, bet sala jau pavisam tuvu. 

Kad tieku sauszemē, želejainām kājām sakņūpu uz trepītēm un nespēju valdīt asaras. Liekas, ka joprojāk esmu laivā un ka man nekad nekļūs labāk. 

Tomēr mazāk nekā 10 minūšu laikā atžirgstu, un mēs sākam kāpt augšup. 

Līdz virsotnei ir ~618 pakāpienu, ko 6. gadsimtā izveidojuši mūki, bet pašā galiņā ir mūku celles. Visur (VISUR) čāpo un lidinās puffini (noskaidroju, ka latviski tie saucas tuklīši), ir tieši viņu ligzdošanas sezona. I was today years old, kad uzzināju, ka viņi nav zosu izmērā, bet gan mazi putniņi. Tiiiik mīlīgi. 

Kāpiens izrādās daudz īsāks, nekā bija šķitis, un drīz vien jau esam klostera drupās. Saule ir izlīdusi no mākoņiem, ūdens krāsa ir NETICAMA, un vispār grūti noticēt, ka šī ir patiesība (Is this real life, is it just fantasy). 

Okeāns skalojas ap klinti, sizdams baltas putas, tālumā redzama Little Skellig sala, un diena ir izdevusies. 

Mums ļoti paveicās, ka šurp tikām, jo sezona tiek atklāta 15. maijā, taču šī ir tikai otrā diena, kad ekskursijas var notikt, jo laikapstākļi atļauj (nevaru pat iedomāties, kādi viļņi ir nelabos laikapstākļos). Sezonā izpildās apmēram 50% no visām rezervācijām. 

Anyway, mūsu laiks uz salas ir beidzies (2,5 stundas paiet nemanot).

Es jau laikus sasienu matus bizē un bizi paslēpju kreklā. Taču šis brauciens ir daudz mierīgāks, un jāvemj nav (jābrauc apmēram stundu). Skatam atklājas abas salas, un atkal gribas stenēt no ainavas. Diemžēl delfīnus vairs nemana. 

Izkāpušas no laivas, piezvanām tam pašam šoferītim, kurš jautā, vai esam the girls he drove this morning. Nu ja! Un drīz vien jau tiekam vizinātas atpakaļ uz Cahersiveen viņa melnajā KIA. Akdievs, cik forši ir neiet un cik forši ir nevemt! 

Protams, es jūtos izbadējusies, tāpēc ejam pusdienās. Uz jautājumu, vai varam dabūt kādu sidru, viesmīle atbild, ka viņi alkoholu nepārdod, bet ka varam droši aiziet uz netālo veikalu, nopirkt, ko gribam, un dzert kafejnīcā. Ummm, okei. Pusdienas ir ļoti labas, bet nogurums ir tāds, ka gribas iemigt pie galda. 

Priekšā vēl 5 dienas, ko iet. Būs skaisti, bet vienlaikus arī neko negribas.

The Kerry Way. 4. diena. Glenbeigh – Cahersiveen (30 km)

Ilze vakarā atnes sausas, tīras drēbes. Ostu zeķes un jūtu tikai veļas pulvera aromātu, nevis purva un sviedru smārdu. Pēdu āda zem īkšķiem ir tāda jutīga, tāpēc saziežu to ar sejas krēmu (SPF 25, sargāju ādu no Īrijas saules, ahahahaha; drīzāk te vajadzētu kādu pretrūsas līdzekli). Neaizliedzu sev neko. (To miskastes maisiņu es paņēmu.) 

Pamostos atkal ap sešiem (āaaaaaaa, nu kāpēc!!!!!). Atveru aizkarus un skatos, kā līst. Ne jau tā – pak, pak, pak –, bet tā, ka ir ideāla diena palikšanai istabā un slinkošanai. Sirds nedaudz pagurst, jo cerības par sausu rītu ir iznīcinātas. Jāsaprot, kā saģērbties, lai pirmajā stundā nepārvēršos ledus klucītī. Vēl, protams, turu īkšķus, lai ap deviņiem, kad iziesim, nokrišņi iepauzētu (uz 8–10 stundām). Prognoze stāsta, ka starp desmitiem un diviem vajadzētu nelīt. Redzēsim. 

Brokastis pie balti klātiem galdiem un ar ĒDIENKARTI. Ilzei atnes putru ar putukrējuma (!!!) cepuri (Ilze apēd mazāk par pusi). Laiski ēdu kruasānu, un notiek brokastlaika brīnums – PĀRSTĀJ LĪT. Bezmaz gribas flippot galdu un tūlīt pat mesties ceļā, bet tā vietā riju olas un tostermaizes un dzeru kapiju.

Viesmīle pajautā par mūsu plāniem, sakām, ka dosimies uz Cahersiveen. Uz mirkli ir klusums, un tad viņa piebilst, ka it’s beautiful there. A 40-minute drive. Nu well, mums būs an 8-10 hour walk. 

Zinādama, ka vislabākā ārstēšana ir preventīvā, ieriju divus ibīšus. Profilaksei. 9:20 startējam no viesnīcas, gaiss smaržo pēc jūras (umm, te blakus ir okeāns?). Man šodien čīkst soma. Uz katra soļa. Tas ir briesmīgi kaitinoši. 

Pirmos ~7 km ejam +\- rindiņā, Līva mazliet pa priekšu. Palaikam pagriežas pret mums un vēsta, ka redzējusi trusi (lasīt: aizbiedējusi visus trušus). Pēkšņi lietu šodien vairs nesola vispār. Izskatās, ka sinoptiķi Īrijā spēj laiku pareģot tikpat precīzi, cik Kārena no Mean Girls. Man gan liekas, ka šie laikapstākļi ir Ilzes labā karma. 

Gribas tā kā apsēsties, bet īsti nav, kur, taču pēc kārtējā kāpiena kā oāze atklājas soliņš. Sakņūpam tam virsū un samazinām somu svarus – ieēdam banānus. Ilgi sēdēt gan neizdodas, jo ir vējains, tamdēļ ātri sāk salt. 

Sākas t.s. Mountain Passage. Pirms tam ar Ilzi skatījāmies uz kalnu un norunājām, ka tur jau droši vien nebūs jākāpj, bet, protams, ka ir jākāpj tieši TUR. Jākāpj augšup, protams, pa strautiņu. Laimīgā kārtā izdodas izvairīties no botu iemarinēšanas. 

Un tad skatam parādās Atlantijas okeāns. Tas ir UNREAL. Nu bāc, nu, tā krāsa un skats, un viss, aaaaaa. Zaļganzilajā ūdenī spoguļojas mākoņu ēnas, saule glauda seju – ja es būtu rakstniece, te varētu veselu nodaļu sarakstīt. Kāpju arvien augstāk, panorāma arvien skaistāka, spēj tik vien taisīt shameless selfijus. Grūti gan vienlaikus censties apbrīnot okeānu un skatīties zem kājām (gandrīz vai vajadzētu sākt šķielēt).

Kad sākas kāpiens lejup, parādās pamatīgs vējš. Kā teicamniecīte uzlieku kapuci un aiztaisu jaku, jo veselība pirmajā vietā. Ceļš tālāk ved pa riiktīgi slapju taku, kas mēdzot applūst. Nu, palaikam liekas, ka nākamais solis būs liktenīgais, jo nav saprotams, vai zem peļķes ir stingra zeme vai akacis. Taču atkal ir fokuss kā Supermario. 

Pie 12. kilometra paņemu pauzīti uz akmens un apēdu kārtējo našķi. Es nevaru nostaigāt tik daudz, cik noēdu, tā ka summer body man nespīd (it kā man jebkad tāds būtu bijis, ahaha). Vienojos ar sevi, ka nākamā pauze atkal pēc 5 km. Kamēr atpūšos, mani noķer Līva, un uzsākam ceļu kopā, bet viņai raitāks solis. 

Ja iepriekšējās dienas ļoti priecājos, ka ķermeņa augšdaļa necik nesāp (nav grūti pleciem un mugurai), tas tagad sajūtu, ka mugura arī jūtas piekususi. Lai sevi mierinātu, apsolos pie 15. kilometra ieslēgt muzočku, ko arī izdaru. 

Septiņpadsmitajā kilometrā man ir jāpauzē, bet nav jau kur sēdēt. Ūdenī mirkstošā zālē stutēties negribas. Bet pēc kilometra es uz zemes noklāju somas lietus pārvalku un apsēžos. Līva piecas minūtes pastāv un vēsi aiziet tālāk. Nu es ar to nevaru sacensties. Ir pulksten divi, un jāiet vēl kādi 12-13 km. Saņemos iešanai un nolemju tālāk stāties ik pa trim kilometriem. Ejot secinu, ka man sāp viens celis, baigi negribas, ka būtu jāklibo. Ja par laikapstākļiem, joprojām spīd saule.

Savu nākamo pauzīti gaidu tik ļoti, ka skatos telefonā ik pēc 500 m. Piesēžu vietā, kur ir divas opcijas. Iet pilno ceļu vai maukt pa šoseju, tādējādi ietaupīt 5 km. Kārdinoši, bet nu iešana pa šosejas malu ir agonija kājām, es to zinu. Grūti motivēt sevi celties, bet nav jau citu variantu. 

Eju un sāku atkal lēni skaitīt skaļi. Lamāju pie sevis īrus, kas uztaisījuši šo pārgājienu taku, bet nav uzlikuši nekādus soliņus vai dzeramā ūdens krānus. Ej 30 km ar vienu ūdens pudelīti, yay. “Pēc 2 km atļaušu sev padzerties divus malciņus. Mmmm.” 

Esmu izskaitījusi līdz 500, bet vēl spēju paiet, tāpēc nestājos. Tā, sevi izklaidēdama, tieku līdz 1500, pie kā apstājos, jo man jau mezģās mēle. Skaitīšana rezultējusies 4,5 noietos kilometros. Apsēžos uz trepītes un apēdu vēl kādu šokolādīti. Kājas ir DED. Vēl 5–6 km jāpieveic. Stipri nožēloju, ka tomēr negāju pa šoseju. 

Vispār šie kilometri ainaviskā ziņā liekas garlaicīgi. Tikpat labi varētu staigāt pa Jelgavas lauku teritoriju, ok, fonā ir kalni, bet es jau diezgan daudz kalnu redzēju šodien. 

Uzlieku atkal mūziku. Ikdienā latviešu māksliniekus sevišķi neklausos, bet šādos brīžos ļoti prasās dzirdēt savu valodu, sajust latviešu spēku, kā saka. Tā nu ļauju Ainaram Mielavam un Zigfrīdam Muktupāvelam sevi izklaidēt. 

Un tad pēkšņi man rodas iespēja nočītot. Zīmes saka, ka jāmet pa kreisi, bet gala pilsētiņa ir pa labi. Atceros, ka ceļvedī bija minēts, ka taka sākumā izved gājējus prom no pilsētas, lai atkal uzgrieztu uz pareizā ceļa. Apskatos Google Maps, ka, ejot pa labi, varu būt galā pēc 25 minūtēm. Vienmēr besījis, ka esmu tik godīga, tāpēc šis būtu labs treniņš. It kā pa kreisi esot smuks mežs un tā, bet es šodien redzēju OKEĀNU, tā ka mežs var stāvēt pie ratiem. Laimīgi rādu labo pagriezienu un soļoju. 

Pēdējās 10 minūtes jāiet pret kalnu, bet tas jau nekas, būšu tūlīt galā. 3, 2, 1 minūte. Un vietā, kur man Google stāsta, ka jānogriežas pa labi, es redzu aizaugušu sētu, aiz kuras ir stāvs kāpiens lejup pa privātmāju pagalmiem. Nu lieliski! Nemāku pat normāli krāpties! 

Apskatos, kā uz viesu namu tikt ar auto, un saprotu, ka man jāiet atpakaļ un tad jāgriežas uz lielā ceļa. Vēl 1,5 kilometri. Tad jau gandrīz vai varēju iet uz to stulbo mežu. 

Bet te nu ir tā iela. Jūtos kā Sniegbaltītes septītais rūķītis, saliektu muguru atkal kāpju augšā. 16:55 sasniedzu galamērķi, un pretī man nāk Līva, kura godīgi nogājusi visu ceļu. 

Kad tieku istabā, spēju ar seju iekrist gultā un vaidēt. Pēdas sāp tā, ka acis sprāgst ārā un asaras birst. Kaut kā aizrāpoju uz dušu un atkal sēžu uz grīdas. Pat negribu domāt par to, kā piecelties kājās. BET man ir iesauļojusies seja drusku, lolz. Un vakariņas ir vismaz kilometra attālumā. 

Bet cik gan ātri sāpes aizmirstas, jo ēst gribas tik ļoti, ka tas kilometrs nav nekas. 

Šodienas soļu skaits: 44 000. 

Šodienas tulznu skaits: joprojām 0.