Gribas apmeklēt kādu meistarklasi, kurā iemācīties, kā uzkopt dzīvokli stundas laikā un neļaut sev padoties pēkšņām vēlmēm obligāti mazgāt radiatorus, berzt durvis un pucēt grīdlīstes.
Attopos, ka pagājušas trīs stundas, esmu dusmīga uz sevi un visu pasauli, ka skaistā svētdiena kārtējo reizi ir papista.
Vairākus gadus reti vilku kādas kedas, kas šķita kaut kā par mazu, pirksti saspiesti, spiež, berž.
Un tad izrādās, ka šņores nav jāsavelk kā Bridžertonu dāmu korsete, var palaist striķus vaļīgāk, un pēkšņi visam pietiek vietas.
Nopirku jaunu tosteri ar drupaču paplāti un drīz vien pēc 13 gadus ilgas ekspluatācijas atklāju, ka arī vecajam tosterim tāda ir. Ziņkāre acīmredzot nekad nebija mudinājusi paknibināt pēlēko stūrīti, allaž šķita, ka tas ir ~dizaina elements~. Visu tā mūžu tostera apkope izpaudās kā ierīces maniakāla kratīšana vēkšpēdus virs izlietnes.
Kad pēkšņi ūdensvada avārija un nav ūdens piecas stundas, bet gribas nomazgāt rokas, tad ar savu mazo aci (normāla izmēra aci) pamani kafijas automāta ūdens bačoku, rīkojies un atļaujies taupīgi paslapināt plaukstas.
Beidzot nomazgāju logu guļamistabā, un acis jau bija aizmirsušas, kā ir redzēt tam cauri. No rīta uz sekundes simtdaļu šoka uzplaiksnījums, kur palikušas stikla rūtis.
Iemēģinu jauno kačalku, kurā skrejceliņi izvietoti ar skatu uz lielveikala eju. Garām cilpo kungs gados un smaidīdams atrāda svīstošajiem atlētiem savus pirkumus – kortelīti vienā rokā un pudeli limonādes otrā.
Protams, objektīvi raugoties, dzīvojam labāk nekā jebkad, bet pie katra gaidāmi nemierīgi laiki virsraksta gribas nopūsties, noņurdēt, sašust, sadugt un mazliet sagumt, sak', vai nevarētu kaut kad iestāties arī mierīgie laiki, kad kāds kalvītis nāks klajā ar paziņojumu par treknajiem gadiem, kad varēs mazdrusciņ atslābt, pastāvīgi neturēt šīs stresainās spazmas kādā smadzeņu stūrītī.
Kad pirms miega nevainīgi izlem vēl piecas minūtītes paskrollēt Threads un uzduries ierakstam ar vārdiem cāļus skaita rudenī, un momentā saproti, ka par iemigšanu vari pat nesapņot, jo galvas orķestris jau uzsācis šīs dziesmas atskaņošanu uz riņķi vien pilnā skaļumā.
Tāda kā alternatīva meditācija – jebkuras domas tiek aizslaucītas no smadzeņu ārēm, žēl tikai, ka nomierinošā efekta vietā gūsti arvien pieaugošu frustrāciju par nespēju izslēgties uz nakti.
Esmu identificējusi savu literāro grābekli, peļķi, kurā kāpt otro un trešo reizi, Ahilleja papēdi, atsegto ādas kvadrātcentimetru viduslaiku bruņās, kurā iedurties ienaidnieka bultai.
Empīriskos pētījumos atklājies, ka tulkotā japāņu literatūra un es neesam ne podiņš ar vāciņu, ne cimds ar roku, pat ne zemesriekstu sviests ar ievārījumu. Vienlaikus secinu, ka jau ATKAL esmu nopirkusi kārtējo grāmatiņu ar interesantu nosaukumu un smuku vāciņu, un nodevīgo ierakstu "Translated from the Japanese by...". Kā ir, tā ir.
Iepriekšējā izrādes programmiņa hologrāfiska Laura Dzelzīša & partneru bilde (aizlidoja uz miskasti), šoreiz – kāršu kava. Lieliski, noderīgi!
G: kāpēc es visur bāžos iekšā, es nesaprotu
J: tu esi korķis
J: pudelēm
G: jā, un man vajadzētu nebūt
J: pīlei arī vajadzētu mazāk pēkšķēt
Karstajā jogā viegli norasojušu pieri (un maksimāli miklām plaukstām) mēģinu iestiepties downward dog pozā un caur padusi saskatos ar vienu no trim atlantiem, kas nepaguruši tur zemeslodi. Arī man nav viegli, vecīt!
Pirmo dienu kopš gada sākuma neesmu izgājusi no mājas. Pūstu dīvānā trešo stundu, un sajūta ir DEBEŠĶĪGA.
Šodien manam blodziņam, manai tīmekļa dienasgrāmatai, šai vietnei paliek 18 gadu. Man šogad 36. Puse dzīves šajās (bieži neko neizsakošajās) piezīmēs izrakstīta, pierakstīta, norakstīta.
Ieejot nelielā nostalģijā, 2+2=5, saprotams, nāk no Radiohead apcirkņiem (ja šo dziesmu vajadzētu minēt Melomaniakos, es droši vien neatpazītu), bet apakšvirsrakstu "Every thought you never dared to think" savulaik saklausījos solārijā (jā, arī man bija solārijvecenes ēra, turklāt gana intensīva, kaut neilga, šorttreka stilā), kurā uz riņķi man nesaprotamu iemeslu dēļ drillēja A-ha albumu Analogue (sevišķi nepasē ar solārijkrēmu nosaukumiem, kuriem allaž bija seksuāla pieskaņa, piemēram, Sex Kitten).
Neesmu sajūsmā, ka Love Is Blind muzikālā pavadījuma budžets pēdējās sezonās acīmredzami piebarots. Nelieciet man domāt, ka šis šovs ir mazāk miskaste tikai tāpēc, ka pēkšņi fonā spēlē Coldplay, dodiet atpakaļ bezpersoniskās melodijas.
Reizēm maksimāla vilšanās, ka veikts maksājums ≠ automātiskas zināšanas un prasmes.
Noliku skopumu uz pauzes, nopirku jaunu kaligrāfijas kursiņu, bet tak izrādās, ka pašai būs arī kaut kas jādara. Kaut kā negodīgi tā.
Sildāmies romiešu pirtī, un kāds miglā tīts kungs tā atslābst, ka caur tvaika vāliem mūsu maņas sasniedz viņa dvestais krāciens.
Reizēm nekur negribas iet, tik sēdēt un dēdēt zem segas, bet kaut kā pēc sajūtām šķiet, ka jāpavēdina galvas pirdieni, jāizvējo jiras un confluences, un bezgalīgās slack ziņas, tad nu saņemos un eju (kā Ansis Zemes stundā, tikai bez vienas glāzes), soļi paši sevi nesavāks.
Visbiežāk vienkārši uz Lidl paskatīties preces, meklēt inovācijas (ne tikai no Schwarzkopf), uztrāpīt grieķu jogurta spainim vai griķu kefīram, iemest grozā humosu (mana pagājušā gada top prece), čipšu paku laimes akā izcelt tos ar etiķa garšu (nav sanācis kādu laiku), kārtējo reizi vilties, ka jūtūbā redzētie dupes (latviski: paģelkas) līdz mums nav atnākuši, tāpēc nebūs man Aesop dubultnieka par 3,99.
