Kāpēc ir tā, ka tās pareizās grāmatas, kuras jālasa visiem sevi cienošiem cilvēkiem, lai varētu kādās intelektuālās sarunās palielīties ar kādu citātiņu, izlasīt ir daudz grūtāk nekā dāmu romāniņus? Nu, piemēram, sāku Engurē lasīt Ērvinga (Īrvinga? Irvinga?) The Sketch Book of Geoffrey Crayon (eju laikam pa priekšu, haha: nākamajā semestrī vajadzēs šito zināt noteikti, apskatījos ieteicamo literatūru; zinu jau, ka vairs tik viegli neizbraukšu): interneta nav, tātad lasīšanai var veltīt daudz laika. It kā visnotaļ interesanti (labi, netēlošu inteleGtuāli - ir arī garlaicīgas nodaļas, piemēram, tās par Ziemassvētkiem), bet uz priekšu iet lēni, turklāt, to lasot, ir visu laiku jādomā līdzi, citādi prāts aizklīst pie puķītēm, mellenēm un gailenēm, un es attopos, ka pēdējās trīs lappuses neatceros nemaz.
Paralēli pie jūriņas paņēmu palasīt arī kādu pludmales romāniņu, no kura nevarēju atrauties un ātri vien izlasīju, vēsā mierā iepriekšējo lasāmvielu nolikdama malā, un te nu man nebija laika domāt par citām muļķībām. Kur taisnība?! Laikam jau šo guilty pleasure nevajadzētu atklāt (-5 punkti man), bet ko nu vairs, es taču arī visas Krēslas esmu izlasījusi.
On an unrelated note, hipsteru mīļākā zīmola objektam vārdnīcas funkcija ir tik sasodīti lieliska, ka tad, kad kādu vārdu nezināju otrā grāmatiņā, kas bija papīra formā, jau automātiski veicu dubultklikšķi uz šī x vārda. Tagad man tikai jāapskatās, ko nozīmē vārds sagacity, jo no definīcijas the state of being sagacious (drusku citādāk bija, bet es jau aizmirsu) es diemžēl šo vārdu nespēju atkost.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru