Traki vispār pēc eksāmena postmodernisma literatūrā iet skatīties teātri, jo gribas dažādus literatūras terminus piemērot attiecīgajai izrādei.
Nepatīk, nepatīk man metafikcija uz skatuves, es negribu, lai man iebaksta acīs, ka tas, ko es skatos, nav īsts, man nepatīk interakcija ar skatītāju, es to nevēlos. Izliecieties, ka mūsu tur nav, lūdzu! Es zinu, ka PoMo un tā, bet NĒ.
Es negribu, ka man ir jādomā, kur likt acis, jo tieši skatīties uz aktieri nevaru - rodas ilūzija, ka man skatās acīs (lai gan šī ilūzija, protams, ir novērojama arī lielās izrādēs, bet tādās, kur skatītāji sēž piecās rindās un nav pilnīgi aptumšoti, šis efekts ir pārlieku liels).
Un vēl es nezinu, kādēļ Dailes teātra izrādēs kailas krūtis ir gandrīz vai obligāts izrādes elements. Dažreiz tas var strādāt, bet tas tiešām nav nepieciešams, pat tad, ja Dārtai Danevičai ir skaistas krūtis.
Dainim Grūbem savukārt uz mūžu, šķiet, manās acīs ir uzspiests anekdošu šova/Zelta talantu zīmogs, tādēļ man grūti viņu uztvert kā nopietnu aktieri. Dārta gan bija forša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru