Grūti jau vispār bez emotikonām iztikt, kaut kā cilvēkiem tās gribas iespiest pat tīri formālā sarakstē (tas, ka pasniedzēji uz bakalaura darba melnrakstiem ar zīmuli savelk smaidiņus, jau sen ir vecas ziņas & diezgan forši). Ko cilvēki izmantoja pirms tam, lai paustu savas emocijas rakstu valodā?!

Darbā, lai ātrāk apstrādātu klientu/lietotāju pieprasījumus, izmantojam templeitus (zinu, zinu, ka jāsaka veidnes, bet tāds nu mums tas žargons ir), lielāko daļu no kuriem esmu veidojusi es (kas sunim asti cels...), kas pavisam noteikti ievietojas formālajā reģistrā. Es to cenšos puslīdz ievērot arī turpmākajā sarakstē, lai gan tāpat mētāju frazālos darbības vārdus pa labi, pa kreisi (tas gan laikam ir ļoti nevēlami tikai akadēmiskajā diskursā), dažādus sarunvalodas izteicienus un citas lietiņas. Taču cilvēki, kas sēž otrā pusē, bieži vien nekautrējas izmantot kolu/semikolu un iekavas, lai man nodotu savas izjūtas par mūsu komunikāciju/sarunas tematu/jebko citu. Un es īsti nezinu, vai būtu labi/pareizi/pieklājīgi/tonim atbilstoši atbildēt ar to pašu.

Mjā, ja nākas vienam un tam pašam cilvēkam rakstīt principā katru dienu, tad beigās jau pie Have a nice weekend! piektdienas pēcpusdienā pirksti paši meklē attiecīgos taustiņus. It īpaši, ja runa ir par austrumniekiem (sarakstē ar viņiem lietot izsaukuma zīmes īsti nav ļauts, jo viņi to uztverot kā kliegšanu), bet viņiem gan tas weekend ir drusku citā laikā.

Jautājums par to, vai katrreiz jāizmanto uzruna Dear...., ja tā jau ir trešā atbilde/jautājums, joprojām paliek atklāts.

Būs laikam jāpalasa kāda jauna literatūra par biznesa korespondenci, varbūt tajā ir ienākušas jaunas vēsmas. Hmm, nez ko Deivids Kristāls par to teiktu?