Pulksten vienpadsmitos dienā nebūt darbā ir tik, tik... maģiski. Nevaru izskaidrot, kāpēc tas mani tik ļoti iejūsmina, bet gribas būt dienaszaglei atkal un atkal.

Noskatījos Everestu.

Saprātīgam cilvēkam vajadzētu zemes spert gaisā, skatoties šo gabalu (kā to darīja Līva (protams, tik klusi, ka es nepamanīju)), jo darīt muļķības taču ir tik... stulbi. Bet es, bet es to dzinuli sapratu, mana iekšējā balss atsaucās viņu balsīm, jo noslāpēt jebkuras saprāta paliekas mērķa vārdā man nav svešs koncepts.

Žēl tikai, ka manā gadījumā runa ir par to, vai es 10 minūšu laikā varu noēst 300 g šokolādes. Jā, man ir nelabi, jā, es saprotu, ka tas nav prāta darbs, bet ēdu, ēdu, cīnos ar nelabumu, bet turpinu ēst.

Labi, līdzsvaram atzīšu, ka reizēm arī skriet man ir grūti, bet es gribu tik galā ar tiem sasodītajiem kilometriem par spīti visam.

Kā novērst dažādu eņģu un mehānismu čīkstēšanu? Ņemam izsmidzināmo kondicionieri, pūšam uz attiecīgajām detaļām, aizmirstam par troksni uz kādu laiciņu.

Ķirse, G. (2015) Efektīvs buduāra menedžments. Rīga: Pašapgāds.

Discover Weekly pleilistei Spotify ir lielisks algoritms – jo nedēļas, jo vairāk sajūsminos par man piešķirto sarakstu un spēju tik stūķēt dziesmu pēc dziesmas savā QQ dziesmu listē.

Sēžu viena pati pustumšā istabā, lasu pirmo Martina Čezlvita rindkopu un smejos pa visu dzīvokli. Man liekas, ka tas būs 2015. gada Dikenss. 

Bērnībā lasīju tādu tautas pasaku par diviem gudrajiem un muļķīti, kas jāja princesi lūkoties – abi gudrie, ieraudzījuši zeltā izmālēto ceļu, rūpīgi klumburēja pa maliņu, jo atstāt netīru pakavu pēdas būtu elles grēks, kamēr muļķītis savā mīlestībā pret dāmiņu to ij nepamanīja un rikšoja taisni pa vidu (un, protams, balvā saņēma princesi).

Kad braucu ar velosipēdu, ak, tik ļoti vēlos, kaut gājēji gribētu vairāk līdzināties tiem diviem gudrajiem (kas, protams, beigās paliek bešā), nevis ikurāt sapņaini soļotu pa ietves vidu, lai es netiktu gudra, kā viņus apbraukt (iegādāties zvaniņu neļauj sirdsapziņa). Jā, es zinu, ka tā ir IETve, un piekrītu tam, ka gājējs uz ietves ir karalis, bet drīkst taču iedomāties ideālo pasauli, kurā gājējs ar velosipēdistu nemēģina viens otru uzdurt uz iesma, bet spēlē vienā komandā.

Vasaras lielākais sasniegums: čolka ataugusi tiktāl, ka to var saņemt astē kopā ar pārējiem matiem.

Pēdējo gadu mans go-to mūzikas avots ir Spotify (surprise, surprise, kas par unikālu sniegpārsliņu, vai ne), ko klausos darbā/transportā/skrienot, tādējādi biju pavisam piemirsusi, ka mans telefons joprojām glabā kaudzi mūzikas, kas apputējusi skumst pēc dzirdīgām ausīm.

Tad nu esmu ķērusies pie atmiņu stūrīša ķidāšanas – vakar neskrēju vis savas ierastās pirmā pusmaratona pleilistes pavadībā (ko gan, jāatzīst, ir nomainījusi Running Low Tempo, jo mācos turēt zemu pulsu), bet uzliku pagājušās vasaras skrienammūziku, savukārt šorīt, vizinādamās ar skrituļslidām, ļāvu šaflam mani pārsteigt. Labi tā!

Septembra favorīti, pt. II

1) Sīpolu marmelādes un brī beigelis no Big Bad Bagels. Ēdiens, kurā figurē brī, nevar nebūt brīnišķīgs, tas nu ir fakts. Un arī braunijs (bez brī, tiesa) bija oooh baby līmenī.
2) Rudens avenes un dārza mellenes. Jau tagad izmisumā domāju, ko iesākšu ziemā bez visiem šiem svaigajiem brīnumiem.
3) Biezpiena sacepums. Apvienojumā ar kaudzi iepriekš minēto ogu. Un, iespējams, mazliet saldējuma.

Septembra favorīti, pt. I

1) Coconut manna. Iegādājos pa ilgiem laikiem burciņu. Nepirkšu vairs, jo tas ir sāc ar vienu, ēd visu dienu variants.
2) Siguldas vienības velobrauciens. Neizsakāms saviļņojums, lielisks uzrāviens, spirdzinošs lietus. Medaļas gan pagājušajā gadā bija smukākas.
3) Skriet gar krastmalu.

Ne-favorīts:
1) nopirku kapučino Coffee Tower, neesmu sajūsmā, vienkārši brūngans, silts piens. Kas man ir jāpērk, lai dabūtu lielu krūzi stipras kafijas ar pienu un noturīgu, biezu putu cepurīti? Negribu flat white, gribu fancy-ass kafiju.

Gribēju par Cerību ezeru bilst kādu vārdu, bet ko nu vairs, ko nu vairs.

Maz tur to cerību, iedur tik sirsniņā un pamet okeāna vidū.

Jāatzīst, ka sen nebiju jutusies tik saviļņota, cik šodien Vienības velobraucienā Latvijas himnas laikā acapella versijā. Pilnīgi asariņas acīs sariesās.

-We cannot speak each other's language. We have to use French.

-Well, perhaps that is better. You make more effort, you make sure you understand - and are understood. Sometimes I think, because we use the same words, we assume we mean the same things.

(Ahdaf Soueih. The Map of Love.)

Un tā, lūk, romānā nemanot iezogas semiotika. Sosīrs piekrītoši māj ar galvu.

The days pass, and the happiness I felt in the Sinai has shrunk and compacted itself into a knot of misery lodged underneath my heart. Every morning I wake to its heaviness weighing me down and then the thought: he has not written. He has not called. I believe I know now that he will not. 

Ahdaf Soueif. The Map of Love

Vēl augstskolas pirmajos kursos skatījos ap divdesmit piecām dažādu seriālu sērijām nedēļā. Tagad divas sērijas nedēļas laikā jau ir tāda kā ārkārtēja situācija. Ne īsti velk, ne īsti gribas tam izbrīvēt laiku, ne īsti rūp vairs. Dienā tomēr ir tikai divdesmit četras stundas, no kurām taču pa īstam brīvas ir vien četras, piecas.

Laikam beidzot no plaukta jāņem noputējusī Latviešu valodas gramatika un tajā kā orākulā jāmeklē atbilde uz jautājumu, kas mani moka, bet netieku gudra, tāpēc gruzdošā sajūta pārņem prātu aizvien spēcīgāk.

Braucu uz Berlīni Vācijā. Gribu teikt, ka šis teikums ir gramatiski pareizs, bet, iespējams, tur trūkst viena komata. Un es nesaprotu. Un mokos. Un zīlēju, vai šie ir vienlīdzīgi apstākļi, kas atdalāmi ar komatu (jo it kā jau abi ir vietas apstākļi), bet atbild taču uz citiem jautājumiem: uz kurieni vs. kur.

Un tā paiet manas dienas – prātuļojot par (maz)nozīmīgiem valodas jautājumiem, nevis glābjot pasauli. Ai, ai, ai.