Lasīju “Banija Manro nāvi” latviski un aizdomājos par tulkošanu, tas ir, par robežu, ciktāl tulkotājam ļauts oriģinālo materiālu pielāgot mērķa valodai.
Lūk, Banijs savam tēvam saka: “Iedod mums smēķi,” taču viegli saprast, ka runa te nav par vairākiem cilvēkim, bet par vienu pašu Baniju, jo angļu valodā (visbiežāk, šķiet, frāzē give us a kiss, kas nenozīmē, ka jāskūpsta visa rodņa) daudzskaitli mēdz izmantot, lai runātu par sevi. Latviešu valodā šāds ieradums nav manīts. Vai, tulkojumā izmantojot vienskaitli (kas, manuprāt, būtu daudz loģiskāk), tiktu pārkāpti kādi noteikumi, pat ja tas tekstu padarītu jēdzīgāku, lai pa tā visām porām ārā nespiežas oriģinālteksts?
Arī par or something tulkošanu pie katras izdevības mani māc šaubas, turklāt tik formālā veidā (vai tamlīdzīgi), kas izsit tekstu no līdzsvara, bet tas jau ir cits stāsts.
4 komentāri:
Pats nosaukums jau ir viegli aizdomīgs - kāpēc "Bannija"? Ar diviem "n"?
Līva
Hmm, tas, iespējams, ir pēc personvārdu atveides likuma?
11.4. Personvārdos patskaņa priekšā saglabā līdzskaņu ll, ļļ, mm, nn, ņņ, rr dubultojumus, piemēram, Nolle, Tiļļa, Pommers, Svenne, Viņņiks, Karro (bet Erss, nevis Errss). Latviešu valodā līdzskaņu dubultojums pirms patskaņa nav raksturīgs, piemēram, Ķerāns (nevis Ķerrāns), Zuments (nevis Zumments), Eniņš (nevis Enniņš), Danenbergs;
Jā, bet: 93.3. vairākzilbīgos vārdos skaneņu dubultojumu nesaglabā:
Morris - Moriss, Morisa
Lennox - Lenokss, Lenoksa
Līva
Tad varbūt "vēsturiskais" princips nostrādā, t.i., kā Blīkšķu Bannijs?
Ierakstīt komentāru