What? I thought Europe was a country!

Senākos laikos (arī tagad gan, šķiet) mums dārzā bija visādas plūmes: dzeltenās mazulītes (skābas un fuj), skoroplodnajas (tārpainas un saldi negaršīgas), Viktorijas (smukas un lielas) un vēl kaut kādas violetās, kuru nosaukumu es nezinu; iespējams, vēl kādas, ko neatceros. Bija arī olplūmes koks, bet tas nekad augļus nedeva (un pirms pāris vasarām es to nozāģēju ar maziņu zāģīti), toties es vienmēr tik ļoti, ļoti gribēju dabūt kādu olplūmi, jo visi tik sajūsmināti par tām runāja, ka tās nu gan esot gardas plūmes yada, yada, yada. Nesen gan mans bērnības sapnis sašķīda mazos gabaliņos, jo, kā izrādās, olu plūme nozīmē vien to, ka tā ir LIELA, respektīvi, atgādina olu pēc izskata. Bet es ko biju iedomājusies? Protams, kad iztēlojos sevi ēdam olplūmi, man likās, ka tā noteikti garšo pēc olu liķiera (jā, mums deva pagaršot alkoholu arī pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas), tāpēc ir tik ellīgi garšīga. Patiesību es noskaidroju tikai pirms kādas nedēļas. Ārprāts, kāds naivums gandrīz 20 gadu vecumā! Ejiet ieskrieties, olplūmes, ņefiga man jūsu nevajag!