Atklāsmes

Vairākus gadus reti vilku kādas kedas, kas šķita kaut kā par mazu, pirksti saspiesti, spiež, berž. 

Un tad izrādās, ka šņores nav jāsavelk kā Bridžertonu dāmu korsete, var palaist striķus vaļīgāk, un pēkšņi visam pietiek vietas. 

Paviršība

Nopirku jaunu tosteri ar drupaču paplāti un drīz vien pēc 13 gadus ilgas ekspluatācijas atklāju, ka arī vecajam tosterim tāda ir. Ziņkāre acīmredzot nekad nebija mudinājusi paknibināt pēlēko stūrīti, allaž šķita, ka tas ir ~dizaina elements~. Visu tā mūžu tostera apkope izpaudās kā ierīces maniakāla kratīšana vēkšpēdus virs izlietnes.

Resursi

Kad pēkšņi ūdensvada avārija un nav ūdens piecas stundas, bet gribas nomazgāt rokas, tad ar savu mazo aci (normāla izmēra aci) pamani kafijas automāta ūdens bačoku, rīkojies un atļaujies taupīgi paslapināt plaukstas. 

Cits skats

Beidzot nomazgāju logu guļamistabā, un acis jau bija aizmirsušas, kā ir redzēt tam cauri. No rīta uz sekundes simtdaļu šoka uzplaiksnījums, kur palikušas stikla rūtis.

Dienas plāns

Iemēģinu jauno kačalku, kurā skrejceliņi izvietoti ar skatu uz lielveikala eju. Garām cilpo kungs gados un smaidīdams atrāda svīstošajiem atlētiem savus pirkumus – kortelīti vienā rokā un pudeli limonādes otrā.

Labilitāte

Protams, objektīvi raugoties, dzīvojam labāk nekā jebkad, bet pie katra gaidāmi nemierīgi laiki virsraksta gribas nopūsties, noņurdēt, sašust, sadugt un mazliet sagumt, sak', vai nevarētu kaut kad iestāties arī mierīgie laiki, kad kāds kalvītis nāks klajā ar paziņojumu par treknajiem gadiem, kad varēs mazdrusciņ atslābt, pastāvīgi neturēt šīs stresainās spazmas kādā smadzeņu stūrītī.

Naktsmiers

Kad pirms miega nevainīgi izlem vēl piecas minūtītes paskrollēt Threads un uzduries ierakstam ar vārdiem cāļus skaita rudenī, un momentā saproti, ka par iemigšanu vari pat nesapņot, jo galvas orķestris jau uzsācis šīs dziesmas atskaņošanu uz riņķi vien pilnā skaļumā. 

Tāda kā alternatīva meditācija – jebkuras domas tiek aizslaucītas no smadzeņu ārēm, žēl tikai, ka nomierinošā efekta vietā gūsti arvien pieaugošu frustrāciju par nespēju izslēgties uz nakti.

Atkārtojums, pt. II

Pirmais cepiens jaunā pannā līdz ar garaiņiem un sīpolu, ķiploku, kumīna, kūpinātas paprikas un gochujang rosinošo aromātu uzvirdina falšu pārliecību, ka vairs nekad un nekur nekas nepiedegs, ka neviens biezpiena plācenis neizjuks, ka daļu brokastu olu nenāksies dusmīgi kasīt nost ar lāpstiņu.

Atkārtojums

Esmu identificējusi savu literāro grābekli, peļķi, kurā kāpt otro un trešo reizi, Ahilleja papēdi, atsegto ādas kvadrātcentimetru viduslaiku bruņās, kurā iedurties ienaidnieka bultai. 

Empīriskos pētījumos atklājies, ka tulkotā japāņu literatūra un es neesam ne podiņš ar vāciņu, ne cimds ar roku, pat ne zemesriekstu sviests ar ievārījumu. Vienlaikus secinu, ka jau ATKAL esmu nopirkusi kārtējo grāmatiņu ar interesantu nosaukumu un smuku vāciņu, un nodevīgo ierakstu "Translated from the Japanese by...". Kā ir, tā ir.

Ārpus kastes

Taksistam auto skan BBC Radio 1 rīta programma. Visu cieņu!

Uzlabojumi

Iepriekšējā izrādes programmiņa hologrāfiska Laura Dzelzīša & partneru bilde (aizlidoja uz miskasti), šoreiz – kāršu kava. Lieliski, noderīgi!

Kā parasti

G: kāpēc es visur bāžos iekšā, es nesaprotu
J: tu esi korķis
J: pudelēm
G: jā, un man vajadzētu nebūt
J: pīlei arī vajadzētu mazāk pēkšķēt

Spēks un nespēks

Karstajā jogā viegli norasojušu pieri (un maksimāli miklām plaukstām) mēģinu iestiepties downward dog pozā un caur padusi saskatos ar vienu no trim atlantiem, kas nepaguruši tur zemeslodi. Arī man nav viegli, vecīt! 

Restarts

Pirmo dienu kopš gada sākuma neesmu izgājusi no mājas. Pūstu dīvānā trešo stundu, un sajūta ir DEBEŠĶĪGA.

Pilngadība

Šodien manam blodziņam, manai tīmekļa dienasgrāmatai, šai vietnei paliek 18 gadu. Man šogad 36. Puse dzīves šajās (bieži neko neizsakošajās) piezīmēs izrakstīta, pierakstīta, norakstīta. 

Ieejot nelielā nostalģijā, 2+2=5, saprotams, nāk no Radiohead apcirkņiem (ja šo dziesmu vajadzētu minēt Melomaniakos, es droši vien neatpazītu), bet apakšvirsrakstu "Every thought you never dared to think" savulaik saklausījos solārijā (jā, arī man bija solārijvecenes ēra, turklāt gana intensīva, kaut neilga, šorttreka stilā), kurā uz riņķi man nesaprotamu iemeslu dēļ drillēja A-ha albumu Analogue (sevišķi nepasē ar solārijkrēmu nosaukumiem, kuriem allaž bija seksuāla pieskaņa, piemēram, Sex Kitten). 

 

Every thought you never dared to think
Every mood you always knew would sink
Every line you spoke out loud in a jest
All the time you took to be your best

 

Soon forgotten

Ekrāni

Neesmu sajūsmā, ka Love Is Blind muzikālā pavadījuma budžets pēdējās sezonās acīmredzami piebarots. Nelieciet man domāt, ka šis šovs ir mazāk miskaste tikai tāpēc, ka pēkšņi fonā spēlē Coldplay, dodiet atpakaļ bezpersoniskās melodijas.

Pūliņi

Reizēm maksimāla vilšanās, ka veikts maksājums ≠ automātiskas zināšanas un prasmes. 

Noliku skopumu uz pauzes, nopirku jaunu kaligrāfijas kursiņu, bet tak izrādās, ka pašai būs arī kaut kas jādara. Kaut kā negodīgi tā.

Relaksācija

Sildāmies romiešu pirtī, un kāds miglā tīts kungs tā atslābst, ka caur tvaika vāliem mūsu maņas sasniedz viņa dvestais krāciens.

Maršruti

Reizēm nekur negribas iet, tik sēdēt un dēdēt zem segas, bet kaut kā pēc sajūtām šķiet, ka jāpavēdina galvas pirdieni, jāizvējo jiras un confluences, un bezgalīgās slack ziņas, tad nu saņemos un eju (kā Ansis Zemes stundā, tikai bez vienas glāzes), soļi paši sevi nesavāks.

Visbiežāk vienkārši uz Lidl paskatīties preces, meklēt inovācijas (ne tikai no Schwarzkopf), uztrāpīt grieķu jogurta spainim vai griķu kefīram, iemest grozā humosu (mana pagājušā gada top prece), čipšu paku laimes akā izcelt tos ar etiķa garšu (nav sanācis kādu laiku), kārtējo reizi vilties, ka jūtūbā redzētie dupes (latviski: paģelkas) līdz mums nav atnākuši, tāpēc nebūs man Aesop dubultnieka par 3,99.

Monohromija

Pirms pāris dienām telefonā pārslēdzos uz greyscale cerībā, ka dzīve ekrānā kļūs mazāk interesanta. Un tagad brīžam viss liekas melnbalts, vakaros, šķiet, redze izgaisina krāsas arī dabā. Jocīgi.

Kustība

Janvārī pa ilgiem laikiem nebija ne dienas, kad neizgāju no mājas. Secinu, ka dzīvoju 20 minūšu pilsētā, ikdienas gaitām (birojs, veikals, kačalka, bet ne šādā secībā) pietiek ar 5000 soļiem, teātris uzrauj līdz 8000, bet tikai vienu vienīgu dienu visa mēneša laikā esmu bijusi pāri 10K.

Plaukstas lieluma pasaule

Pa dienu klausies podkāsta sēriju ar Diānu Zandi un viņas vīru, vakarā teātra skatītāju rindās mani šo pašu pāri. 

Pārsteigums

Kad operators atsūta ziņu yoo tev beigsies atlaide tarifam, jaunā būs kudīī mazāka, tu aizsūti pretī ziņu yoo pls nesamaziniet atlaidi un operators ne vien to nesamazina, bet pat mazliet palielina.

Apvāršņi

Uztaisīju mazu automatizāciju ar Claude Code (pirmie kucēni slīkst ļoti ilgi), liekas, ka mana pasaule ir ieguvusi citas krāsas. Gribas vicināt karogu, skaļi kliegt un kā jaunizceptai kristietei visiem uzbāzties ar šo informāciju.

Ilūzija

Sarkanvīna pudeles iedobums tik dziļš, ka zem tā šķietami varētu paslēpt nelielu ābolu. Vai kūciņu.

Galējības

Vakar noskatījos izrādi, kurā viens no sižeta pavedieniem vēsta, ka AI pārņems pasauli un iznīcinās cilvēci. 

Šodien iebaroju dažas miglainas frāzes Claude un atradu izrādē spēlēto dziesmu, ko nemācēju sagūglēt.

Uzrāviens

Viss varbūt tomēr nav tik slikti. Es nevaru debagot, bet spēju diezgan labi uzost aizdomības un uzdot pareizos jautājumus.  Vai es esmu Robins?

Ja nevari ienākt pa durvīm (nemāki programmēt), ienāc pa logu (māki lasīt, spēj atcerēties nejaušus Jiras komentārus, savilkt sakarības un bāzties visām pudelēm par korķi). 

 

Konkurētspēja

Gribētos tomēr 35 gadu vecumā nedzīvot dienu no dienas ar klātesošu fona stresu, ka drīz man nebūs nevienas prasmes, lai konkurētu darba tirgū, jo neesmu Teresa Torres un neizmantoju Claude pa taisno no termināļa. Vienlaikus gribas sev ievemt mutē no domas, ka jāmēģina tikt līdzi tehnoloģiju attīstībai.

Vecums

Šis droši vien būs gads, kad sākšu špricēt botoksu sejā un (at)sākšu krāsot matus. 

Kā sarunāts

Kad pabeidz lasīt pēdējo teikumu grāmatā un sekundi vēlāk veļasmašīna ziņo, ka drēbes ir izmazgājušās.