We no speak Americano.

Mana māmiņa taču tajā tautas skaitīšanas anketā ierakstīja, ka es saprotu/protu/runāju/vai nu ko tur prasīja par latgaliešu valodu (piekrāpa valsti, ka-ching!). Tas nekas, ka the peak of my career bija ~14 gadu vecumā, kad mēs ciemojāmies Latgalē pie radiniekiem, kuriem ņiko nav - ņi tomateņa, ņi ogurceiša, un es (tiesa, ne viņu klātbūtnē) kā zibens no skaidrām debesīm vienā brīdī iesaucos: 'Beidzit dzert i otrūdit dorbu.' Šeit var arī redzēt, cik lieliskas ir manas latgaliešu valodas zināšanas (tas ir, cik ļoti man to nav, jo es nekad neesmu ne mācījusies, ne arī runājusi latgaliski, vien reizēm noklausījusies, kā māmuliņa pa telefonu bliež latgaliski) - it īpaši rakstība. Runājot jau var visu ko izfantazēt un improvizēt, tādējādi kaut mazliet latgaliski izklausoties (nu, piemēram, lauzīt vārdus utt.), bet ar rakstīšanu nav tik vienkārši. Bet cik forši būtu to apgūt?! Nedomāju, ka tas ir ārprātā grūti, es jau ielūrēju dažās grammar grāmatās, viss tīri saprotami.