I have to search a little harder now.

Šodien nez kādēļ atcerējos, kādu vilšanos piedzīvoju, kad, gatavojoties lingvistikas eksāmenam, lasīju V.Fromkinas grāmatu Introduction to Language un tajā atradu visus tos īpašos piemērus un jociņus, kurus Ms.Brēde mēdza bārstīt lekciju laikā.
Saprotu, ka docētāji (re, esmu ņēmusi vērā māmiņas aizrādījumu, ka pasniedzēji pasniedz mēteļus) savas zināšanas gūst no tām pašām grāmatām, taču tik brutāli atklāt viņu avotus un saprast, ka šie cilvēki nav nekādi dievi, ir visnotaļ sarūgtinoši. Gribētos, lai viņi visus interesantos faktus (cik nu to bija, haha) būtu atraduši kaut kur citur vai izpīpējuši paši (es vismaz, gatavojot atbildes uz ~55 jautājumiem, centos sagudrot pati savu piemērus, nevis nekaunīgi pārrakstīt no pierakstiem, kuru piemēri savukārt bija nākuši no šīm grāmatām), bet, ja visa briesmīgi garlaicīgā priekšmeta pamatā (kas patiesībā pats par sevi ir interesants, vien pasniegšanas stils tāds, ka pusotra stunda velkas vismaz savas trīs, turklāt divreiz nedēļā ar OBLIGĀTU apmeklējumu) ir divas grāmatas (jo mani pieraksti principā bija šo grāmatu koncentrētāks izklāsts), kas brīvi pieejamas bibliotēkā, tas liek domāt, ka jebkurš antiņš taču var docēt šo kursu, ņemot vērā, ka cien. doktore krāmējās ar lapām, ne bārstīja gudrības no galvas.