Kā man patīk, kā Beigbeders raksta!
Tik piesātināti, tik daudz visādu referenču uz dažādiem notikumiem/lietām/vietām/filmām/cilvēkiem. No nespēju-nolikt-grāmatu-nost viedokļa viņa veikumu var likt vienā plauktiņā ar Krēslu (nevajag raukt degunu, literatūras pasniedzēja teica, ka filologiem viss superpopulārais ir jāizlasa for linguistic purposes) un Poteriādi.
Pie sevis nedaudz labsirdīgi iesmēju, ka tulkotāja Mišu Bārtoni ir padarījusi par vīrieti, bet visiem jau nav tādu popkultūras zināšanu ;)

Prieks, ka nu varu pievērsties tai literatūrai, ko gribu, ne tikai krāmēties ap obligāto (kas gan bija visnotaļ interesanta, tikai konstanta un daudz!).