2012-07-22

Sakritības ir dzīves dzinējspēks.
Nu, taču, tieši 20. jūlija rītā pabeidzu lasīt Dorianu Greju, bet 20. jūlija pēcpusdienā, skatoties Positivus programmiņu, pamanīju, ka tur uzstāsies grupa Sibyl Vane. Klausīties gan negāju, jo svešas mūzikas neinteresē.

Runājot par Positivus, jau atkal secinu, ka esmu tam visam par vecu, (un tomēr kāpju uz tā paša grābekļa atkal un atkal), ka ar mazgadīgiem hipsteriem man nav pa ceļam (meinstrīms ftw!), gulēt teltī uz paklājiņa, uz kura parasti tiek guldīta elpināmā Anna (un kas tad viņai, viņa ir beigta!), ir, maigi izsakoties, neērti, man sāp viss ķermenis - pilnīgi saprotu princesi uz zirņa.
Gulēt teltī per se ir neiespējami, jo ir gaišs un skaļš (un cilvēki ar ruporiem septiņos no rīta), stāvēt koncertos kājās man nepatīk, mīcīties pūlī ne tik.

Un, kad iedomājos Deimiena Raisa uzstāšanos 13 gadu vecumā, manā vīzijā neietilpa konservu bundžas šaurība un visapkārt dzirdami siekalu apmaiņas trokšņi, un visapkārt redzamas kopā salipušas sejas, tā kā romantikas nekādas, vilšanās liela.


Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās, teica Guna un turpināja caurām dienām skatīties seriālus, strādāt un lasīt gudras grāmatas, lai varētu ar to lielīties, kad vien pie apvāršņa parādās vissīkākā iespēja.

Nav komentāru: