Dzīve ar universitāti

Paņemt bibliotēkā grāmatu, ko gribas izlasīt, noturēt divus mēnešus plauktiņā un atdot atpakaļ, pirms tam samaksājot soda naudu.

Sūtiet, sūtiet papildu mājas darbus sestdienu vakaros un naktīs, man tāpat nav ko darīt, desmit dažādi priekšmeti un pilna laika darbs ir nieks, ka es jums saku*.

*rēķinu par ārstēšanās izdevumiem psihoneiroloģiskajā slimnīcā sūtīt LU HZF, profesori gan jau sametīsies

Nesaprotu, kāpēc rīta +2 liekas siltāki par vakara +5.

Vakarā bez virsjakas mazliet vēsi, bet no rīta pat T-kreklā varētu līst no mājas ārā.

Nošķaudījos un pati sev novēlēju uz veselību.

WHAT IS MY LIFE?!

Ikreiz, kad rakstu kādu eseju, pie sevis nodomāju, ka neko tik sliktu man vēl nav izdevies līdz šim saražot.

Piezīme sev: nemainīt ieradumu pēc iepirkumiem doties agros sestdienu rītos, ja nav vēlēšanās piektdienu pēcpusdienās novērot, kā ļaudis vienu siera gabaliņu un trīs smalkmaizītes laiski stumda lielajos ratos, taisīdami ievērības cienīgus sastrēgumus.

Par dienas lielāko prieku kļūst ierašanās mājās 22:05 ierasto 22:15 vietā.

Lūk, dzīve.

Vakar bijām DeliSnack, šodien domāju par virsjakas nešanu uz ķīmisko tīrītavu, jo tas tauku aromāts, nu.... diez kas nav.

Darbiniekiem droši vien kā slaucējām - mazgājies, cik gribi ar priežu ziepītēm...

Pagājušajā nedēļā uzkāpu pa LU vidējām kāpnēm. 

Droši vien tādēļ vēlme pamest studijas ir lielāka nekā jebkad. 

Gribēju lepni izvākt visus saldumus no ēdienkartes gavēņa laikā, bet melot sev nav smuki, tāpēc labāk teikšu, ka mēģināšu pati nepirkt (kūku ceturtdiena, protams, ir izņēmums), bet, ja dos, sejā nemetīšu (esmu gluži kā Gandijs).

Derīgāk gan būtu apņemties mazāk čīkstēt un lamāt citus aiz muguras, bet tas, protams, būtu pārāk utopiski.