Reāli sliktie puiši diemžēl bija reāli slikta izrāde (bet es, protams, esmu teātra snobe, tā ka, iespējams, savu verdiktu paņēmu līdzi zālē), tas ir, varbūt ne slikta, bet vienkārši nevērtīga (un ne jau tāpēc, ka komēdija) un, liekas, izgājusi no modes, kā arī brīžiem kaitinoša (saprotu, ka farss, bet pārāk samačkāts, kas brīžam jau liek asinīm vārīties), turklāt beigas pilnīgs deus ex machina, kas, ņemot vērā žanru, varbūt teorētiski strādātu, bet man strādāja vēlme pazust no zāles. Man vispār liekas, ka pirmo reizi mūžā es īsti pat neaplaudēju, lai gan aktieriem jau it kā nebija ne vainas.

Patika daži tulkotāja (un režisora vienā personā) tekstuālie jaunievedumi (lingviste ierunājās, ha), savelkot izrādi kopā ar latviešu valodu un mūsdienu (nelatviešu) kultūrreferencēm.

Nezinu, varbūt mēs to britu humoru mākam vien aizkost, bet ne līdz galam sakošļāt. Tas ir, varbūt es neprotu sakošļāt britu humora interpretāciju latviešu gaumē.