Laikam beidzot no plaukta jāņem noputējusī Latviešu valodas gramatika un tajā kā orākulā jāmeklē atbilde uz jautājumu, kas mani moka, bet netieku gudra, tāpēc gruzdošā sajūta pārņem prātu aizvien spēcīgāk.

Braucu uz Berlīni Vācijā. Gribu teikt, ka šis teikums ir gramatiski pareizs, bet, iespējams, tur trūkst viena komata. Un es nesaprotu. Un mokos. Un zīlēju, vai šie ir vienlīdzīgi apstākļi, kas atdalāmi ar komatu (jo it kā jau abi ir vietas apstākļi), bet atbild taču uz citiem jautājumiem: uz kurieni vs. kur.

Un tā paiet manas dienas – prātuļojot par (maz)nozīmīgiem valodas jautājumiem, nevis glābjot pasauli. Ai, ai, ai.