Šodien Signe tik interesantu domu pameta brančā, par ko līdz šim aizdomājusies nebiju. Lūk, kādam padodas muzicēšana, kādam padodas gleznošana, kādam padodas ēst gatavošana – šīs prasmes tiek regulāri koptas, attīstītas, pilnveidotas mūzikas, mākslas skolās, pie plīts vai kursos. Bet, lūk, neviens spēju gleznot neuztver kā tādu fundamentālu prasību, kas jebkuram ir jāspēj un jāprot, turklāt labi.

Un te nu tā atklāsme, ka varbūt kādam vairāk padodas komati un pareizrakstība, bet kādam nu nekādi neizdodas ieraudzīt divdabja teicienus, nu, nesanāk, kaut sit nost! Tas, ko mēs pieņenam kā pašsaprotamu, ka valoda ir/būtu jāprot (un, ai, re, cik viņš vai viņa slikti raksta, nepārtraukti saka kad un ekspresso), varbūt arī patiesībā nāk no iekšām. Protams, regulāri trenējoties, var iemācīties atdalīt divas neatkarīgas teikuma daļas vai to, kā rakstāms vārds 'abonements', tāpat kā mani droši vien varētu iemācīt kaut ko uzzīmēt, taču mākslinieci no manis neizspiedīsi vis. Un tāpēc varbūt nevajag gaidīt, ka visi latvieši turēs Endzelīnu par Dievu.

Pretarguments, protams, ir tāds, ka latviešu valodas stundas skolā notiek vismaz trīs reizes nedēļā divpadsmit gadus no vietas, līdz ar to valodas prasmei (teorētiski) jābūt attīstītai līdz saprātīgam līmenim.

Ej nu sazini.