Vakarā nevaru iemigt, jo brīžam karsti, brīžam auksti, jūtu drudzi klejojam asinīs, pa nakti pamostos un saprotu, ka man izkrituši ausu aizbāžņi, gulta turklāt šaurākā pasaulē (esmu pieradusi pie 140 cm, nevis 80 cm). Un tajā svētceļnieku trako kreklā, ko sauc par guļammaisa palagu, pagrozīties nav iespējams, beigās viss ir savērpies vērpetē, slikts stils. Negribas guļammaisu raut vaļā, tāpēc virsū uzsedzu alberģē pieejamo segu, turēdama īkšķus, ka netikšu pie jaunām draudzenēm – blaktīm, jo deķis ir gana shady. No rīta sajūta tāda, it kā būtu pagadījusies ceļā ceļarullim, no domas, ka atkal jākustas, gribas ievemt sev mutē.
Noejam līdz virtuvei, kur brokastīm pulcējas aziātu sešpaka, kas, šķiet, speciāli atvilkuši sev līdzi vienu dāmu, kura kā skudriņa pārējiem gatavo brokastis, klāj galdu un izklaidē ar kumēdiņiem (varbūt). Vīrieši jautri čalo un neuzskata par vajadzīgu asistēt.
Ārā šorīt ledusskapis, tiek uzstīvēti legingi, krekls un džemperis ("Humana", 3 eiro, bestest) , kā arī bandana (pareizi gan laikam ir bafs, nē, apaļā šalle, lol). Pirms dažiem gadiem es +2 grādos gāju uz darbu sandalēs, bet tagad pie +9 drebinos. Skoļko ļet, skoļko zim.
 |
| Rīta bandīti. |
Izejam 6.20, nedaudz aizsoļojam uz nepareizo pusi, bet šo kļūmi ātri novēršam. Ceļš atkal garlaicīgs, nav gan mākoņu, tāpēc aiz muguras briest oranžs saullēkts.
 |
| Kārtējais saullēkts. |
Pēc astoņiem slinkiem kilometriem nonākam pie zīmes, kas vēsta, ka nupat varēs dabūt "fresh fruit, drinks and fun" par ziedojumiem. Pasnaikstāmies gar galdu, bet neko negribas, jo izsalkuma nav un aukstus dzērienus arī nekārojas, pienāk vīrietis, kas visu šo izlicis "ņemšanai", taujāju, vai viņam ir zīmogs, ko iespiest pasēs, kas arī tika minēts pie zīmes. Viņš uz mums paskatās un sper vaļā: "Are you serious? I come running for you, and all you ask me is about the stamp? You are crazy, you are stupid!" Crazy fun, ko lai saka! Hei, adrenalīns labi atmodina!
Ceļš vijas cauri neinteresantiem ciemiem, neinteresantiem laukiem, viss ir neinteresanti. Kad nonākam Santa Domingo de la Calzada, padzeram siltus dzērienus, apēdam tās drupatas ēdiena, kas mētājas somā, kā arī vācu blakussēdētājas mums piešķir cepumiņus. Es turpinu maniakāli kapāt iekšā tabletītes pret kakla sāpēm un ceru, ka nedabūšu caureju.
Sanāk daudz klīst gar klajiem laukiem, bet, ja pēkšņi urīnpūslis saka, ka viņam ir par daudz (tā kā es esmu pasista uz ūdens dzeršanu, tas notiek gana bieži), tad tā ir problēma. Vīnogās vismaz var ielīst. Bet šodien maz vīnogu lauku, jo tos nomainījuši labības lauki. Atdodiet vīnogas!!!
 |
| Pilnīgi nebeidzami lauki. |
Pie 20. kilometra iekurbulēju "Spotify" un atrisinu mīklu. Mūždien nevarēju saprast, kā Dona dziesmā "Signāls" var sakurties zars, bet beidzot, beidzot atnāca apjausma, ka runa ir par SAKURAS ZARU. Re, par vienu problēmu mazāk.
Grañon(kā) piesēžu uz baznīcas kāpnītēm, jo drusciņ nogurums jūtas, bet nolemjam te nepalikt uz uztankošanos, nav vēl tā izsalkuma, nav (pilnīgi neticas).
 |
| Dienas skaistākais mirklis – novilkt botas. |
Pametam La Rioja provinci un slaidā lokā iesoļojam Castilla y Léon. Vēlākajos ciemos ir pilnīgs tukšums, gribas pusdienas jau, bet totāli lauki, tas ir kā staigāt pa Āni un Teteli. Ja kaut kas ir atvērts, tad izskatās pēc aicinājuma inficēties ar dizentēriju. Ap 30. km nonākam Viloria de Rioja, kur redzam vienu alberģi, turklāt uz plakāta rakstīts, ka dodot bocadillos un vēl kaut ko kuņģim. Izrādās, par ziedojumiem. Šo visu gatavo vīrietis pidžamā, protams. Man tiek siermaize, kas ir labākā bocadilla šo septiņu dienu laikā, jo tur ir arī TOMĀTS, nevis tikai kaklā sprūstoša bagete. Pati alberģe arī mājīga un atmosfēriska, forša, skan patīkama mūzika, tādā varētu palikt, but not tonight, Satan. No kopgalda pagrābjam arī pa bulciņai un ābolam, par visu šo atstādami piecus eiro par abiem.
 |
| Manas mājas, mani noteikumi! |
Vēl ~6 km jāklunkurē līdz mērķim. Pa ceļam sastopam itāļu meiteni Silviju, ar kuru kopā pieveicam pēdējos trīs. Būdama itāliete, viņa tā diži neaizraujas ar angļu valodu, bet nu jau mēs kā lielie mākam komunicēt visās valodās, kādās vien vajag.
Esam Belorado (vārds veidojies, saplūstot belašam un Eldorado). 15.45 ienākam pa alberģes, kuru es biju noskatījusi, durvīm, un mums neticami paveicas – ir palikušas četras brīvas vietas, kuras mēs nogrābjam ar apbrīnojamu veiklību. Te viss smaržo labi, ir auduma palagi un spilvendrānas!!! Un tikai četri cilvēki vienā kambarī, tātad principā kā mūsu ģimenes ceļojums uz Londonu. Ir arī baseins, bet ārā ir pārāk auksti, lai es tajā līstu iekšā. Laikam jau forši, ka paņēmu līdzi peldkostīmu. R gan pareizi teica: "It's your shit, deal with it."
 |
| Šādas kājas ir daudziem, bet ne man, ha. |
Lieliska pilsēta vispār — viss ir ciet, jo šovakar te ir fiesta. Apnikušas visas šīs fiestas un siestas, esmu radināta pie "Maximām", kas strādā pat Vecgada vakarā, nevis izmanto katru iespēju paurbināt degunu aiz slēgtām durvīm. Esmu izsalkusi, nogurusi un izbesījusies. Nevaru jau sagaidīt, kad beigsies antibiotiku kurss, lai varu nodoties normālai vīna terapijai.
UPD: šajā alberģē (Albergue de Peregrinos de Cuatro Cantones) taisa ļoti labas pilgrimu vakariņas, A+!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru