Santjago ceļš. 8. diena. Belorado – Cardeñuela Ríopico // 37 km

Šonakt ciemā lielā fiesta, visu nakti normāls jandāliņš, bet es guļu kā sušķis un nedzirdu nekādus trokšņus un krākšanu. No rīta, kad rībina modinātājs, dzirdu veco dziesmu: "Man negribas nekur iet." Tas nav modinātāja signāls, bet balss no blakus gultas. Man noteikti negribas vēl vairāk, bet raušos vien augšā. Istabā gan cirvi var pakārt.

Vakarnakt arī izmēģināju guļammaisu, tas ir krietni platāks par palagu, līdz ar to nav mūmijas sajūtas. To izdevās pat ietūcīt maisiņā, es taču esmu lieliska!

Atkal ir auksti. Izskatās, ka tas aukstums ir uz palikšanu. Nesaprotu, kāpēc netiku brīdināta par šo, esmu ieplānojusi karstus rītus, nevis vēlmi pēc cimdiem, bitīt matos.

Spīd!

6.10 (balle joprojām notiek, protams, spāņi nav nekādi mīkstie) veram vaļā  alberģes durvis un dodamies taisnā ceļā... uz nepareizo pusi! Par laimi, pēc kādiem 50 metriem mums uzsauc kāds čalis, jautādams, vai grūžam ārā no pilsētas, un norāda pareizo virzienu. Cakinām tālāk kopā. Viņš priecīgs, ka mums ir pieres lukturis, nav jāspēlē aklās vistiņas. 12 kilometrus soļojam kopā ar šo britu no Bristoles (bet īstenībā no Bātas) cauri ciemiem un ciemiņiem, kur dzied gaiļi, bet neviens cits nedzied, līdz nonākam Villafranca Montes de Oca un ieturam smalkas brokastis (Bocadillos? Bocadillos!). Protams, sev paņemu café con leche grande, jo bez kafijas negriež maizi nazis ass. R spītīgi nedzer kafiju un bauda zaļo tēju, bet man viens pīpis, man taču ir zems asinsspiediens, tās principā ir zāles, ja!

Zinu, ka visu laiku rakstu par ēšanu, bet būsim godīgi – ko tad citu te var iesākt? Šī ir kaķa dzīve – guli, ēd un ej!

Nu jau priecājos par jebkādām "puķītēm".

Brits paliek iepakaļus, un mēs klunkurējam nākamos 12 kilometrus pa tādu kā Latvijas mežu, tikai vairāk amerikāņu kalniņu stilā. Piestājam uz vēl kādu dzērienu San Juan de Ortega un paņemam šokolādes tāfelīti (Praktisks padoms: tumšā šokolāde. Padoma beigas.), nolemjam iet vēl 12 km, nevis piecus, kas it kā plānoti. Raitā solī nokļūstam Agés, kur tiek sazvanīta alberģe. Tā kā esam aroda meistari, viss notiek spāniski, jo nafig to angļu valodu, no1 curr. Reservacion, ē, dos camas para hoy. Si, si, si.

Nu jau kaut kas sāk izskatīties cerīgāk.

Atapuerca piestājam atpūsties uz mirkli (īstenībā vienkārši atkal gribas ieiet normālā tualetē), vēl priekšā 7 km, kas jānolauž asā saulē (iedegums tagad ir pirmās zortes). Pēdējos kilometrus jūtos kā Steinbeka "Grapes of Wrath". Vīnogu nav, ir akmeņaini lauki. Gaidu, kad parādīsies vīrs ar bisi.

Vidējā saulespuķe smaida!

14.40 nonākam trokšņainā bārā – liekas, viss ciems tur sapulcējies, mēs laužamies iekšā ar savām somām, bet nesaprotam, kā tikt alberģē  (Albergue Santa Fe). Kāds laipns spāņu señor parāda, kas un kā, fiksi atdodam 8x2 eiro un raušamies uz otro stāvu. Aaayeeeee, esam pirmie, tāpēc varam izvēlēties gultas! Te ir īsti palagi un spilvendrānas! Un katram nolikta dušas želeja un šampūns! Kā viesnīcā! Un drēbes var izmazgāt siltā ūdenī! SUPERBINGO!

Dušā izmēģinu triku, ko izlasīju kādā blogā —  izmantot apakšveļu kā "mačalku". a) Tā nav jāmazgā aukstā ūdenī (kas alberģēs nav retums), b) var labāk noberzt ķermeni – gluži kā Maija noberza vecīti "Maijā un Paijā". Uzskatu, ka eksperiments izdevies. Izvēlieties savam camino mežģīņu apakšveļu!

Otrā botā sāk veidoties caurumi, arī tos aizlīmēju ar "Compeed", jo tulznu plāksteri kaut kur jāliek. Nezinu, kā man tas ir izdevies, bet līdz šim man nav nevienas tulznas. Klusi turu īkšķus, lai tā tas turpinātos. Vairāk gan baidos, ka botas vienkārši izjuks pirms laika.

Šajā ciemā veikala nav, tā ka rīt otrās brokastis ēdīsim Burgos, jo pirmajās būs 15 km pastaiga līdz šai pilsētai. Kas zina, varbūt izdosies nozagt maizi vakariņās, tad jau būs pavisam smalki. Kā teiktu mana māmiņa – kā pie baltajiem cilvēkiem.

Kā neapmaldīties pilsētā.

Attopos, ka šodien divi lieli sasniegumi – visa diena bez "Spotify" palīdzīgās rokas, kā arī vakar vakarā neierāvu ibuprofēnu. Nogurums gan tāds, ka spēka pietiek tikai gulēšanai zvaigznītes pozā.

Labi, jāpastāsta arī par vakariņām, kas mani aizkustināja fo' real. Pirmkārt, es satiku vegānu – viņš atzina, ka veganēt ceļā esot briesmīgi grūti. Otrkārt, pēc vakariņām mums visiem iedeva liķierīti. Bet treškārt, treškārt! Man saldajā iedeva apelsīnu, jo es biju paņēmusi veģetārās vakariņas (SALĀTI!!! LĒCAS!!!), kamēr citiem bija tiramisu, un Leo no Holandes un Merilina no Austrālijas metās man atdot katrs pusi savas kūkas! Beigās man bija visvairāk deserta.

No sākuma (un beigās) jāiedzer!

Pēc tam vēl fiksas saruniņas ar Janu no Barselonas un Maksu no Berlīnes, bet man pārāk nāk miegs, lai sēdētu pulciņā. Nav pat spēka lasīt grāmatu vairs, lūk, kur esam aizdzīvojušies.