Santjago ceļš. Praktiskā informācija: soma, apģērbs, mantas jeb ko ārsti tev nestāsta.

Apsolu, šis ir pēdējais ieraksts, ko veltu gājienam (iespējams, aiz muguras turu čurikus (piedodiet, bet par šo pārtraukt rakstīt ir diezgan grūti, man liekas, ka es katrā sarunā iepinu bet Spānijā...), bet pieņemsim, ka tā nav). Ja nu grasāties soļot to simtu tūkstošu pēdās, kas ik gadu mēģina ar kājām nokļūt Santjago, tad šī informācija varētu noderēt. Vismaz es kā sadegusi lasīju blogus, kuros cilvēki stāstīja par mantām, ko ņēmuši līdzi, žēl tikai, ka ne līdz galam paklausīju viņu ieteikumiem. Tad jau, spāniski runājot, vale!

Pamatinformācija

• Kopējais ceļojuma periods: 2017. gada 25. augusts – 2017. gada 22. septembris.
• Gājiens: 26. augusts – 17. septembris (St. Jean-Pied-de-Port—Santiago de Compostela). 18. septembris – 20. septembris (Santiago de Compostela—Finisterre).
• Transports turpceļā: lidojumi Rīga—Amsterdama (airBaltic) un Amsterdama—Bordo (KLM). Vilcieni Bordeaux—Bayonne un Bayonne—St. Jean-Pied-de-Port.
• Transports atpakaļceļā: lidojumi Santjago—Londona (Stansteda), Londona—Rīga. Abi ar Ryanair.
• Transporta izmaksas: lidojums turp 265 eiro, lidojums atpakaļ 85 eiro, vilciena biļetes 30 eiro. Autobuss Finisterre—Santjago 13 eiro. Autobuss uz Santjago lidostu 3 eiro.
• Apdrošināšana: 45 eiro.
• Lietotne tālrunī: "Wise Pilgrim" izstrādātā "Frances", kas maksāja 6 eiro un glāba mani katru mīļu dienu.
• Ikdienas izmaksas: 20 – 30 eiro dienā vienam cilvēkam, biežāk vilka uz 30 eiro, jo palikām ne pašās lētākajās alberģēs (lielākoties 10 – 12 eiro), kā arī dzērām kafijas un ēdām kafejnīcās gana bieži, it sevišķi sākumā, kad vēl nebijām atklājuši vakariņu gatavošanu un "Dia" veikalus.

Lai sagatavotos šim pasākumam, izgrūdu vēl kādus 250 eiro, jo man bija jānopērk tādas lietas kā, piemēram, mugursoma, guļammaiss, guļammaisa palags, dvieļi, kepka, pārgājienu zeķes, sandales, šorti, lietus jaka un dažādi sīkumi, kā mazie šampūnu u.c. produktu iepakojumi, ausu aizbāžņi, baterijas un vēl šis un tas.

Lielās lietas

Mugursoma: visu iecienītajā SportsDirect nopirku "Karrimor Jura Air 45" mugursomu (pirku veikalā par 58 eiro, jo, kad taisījām pasūtījumu, kaut kā likās, ka man somu nevajadzēs pirkt), jo nebiju gatava tērēt naudu "Osprey" precei. Somas tilpums ir 45 litri, kas, manuprāt, bija ļoti labs, jo tajā man vēl izdevās ietūcīt arī pārtiku ceļam, kad nu man tāda bija. Ja par mīnusiem, tad gribējās lielākas gurnu jostas kabatas, jo šajās neko vairāk par telefonu īsti iedabūt nevarēja. Pirmās dienas man lences berza plecus, bet ar laiku āda pierada, un visas sāpes pārgāja. Soma veiksmīgi pārdzīvoja visu gājienu, un es jau nu neesmu cilvēks, kas ļoti rūpīgi lieto mantas, vienīgi viens no sānu kabatu, kur liku ūdens pudeles, tīkliņiem mazliet saplīsa.

Guļammaiss: guļammaiss arī no "Karrimor", puslīdz viegls (800 g), labi tas, ka to var atvērt vaļā un izmantot kā segu, tas arī gana plats, lai nerastos sajūta, ka esi mūmija, liekas, ka divreiz es vēl maisam pa virsu uzsedzu segu, jo man bija auksti, bet daudzkārt arī nelīdu tajā iekšā kā kāpurs. Sākumā gribēju guļammaisu sūtīt uz Santjago, bet tomēr biju laimīga, ka to neizdarīj, jo septembrī vairs nav tik karsti.

Guļammaisa palags: no "Gelert", šis gan bija ļoti šaurs, jutos kā mūmija, noderēja pirmās trīs naktis, kad bija tiešām karsti. Nākamreiz neņemtu līdzi palagu vispār. Runājot par gulēšanu, ja kādā alberģē dod vienreiz lietojamo gultasveļu, iesaku savākt spilvendrānu, tā var lieti noderēt. Diez vai ir jēga ņemt savu spilvendrānu no mājām, jo šeit spilveni ir šauri un gari, nevis klasiskie 50x60 cm.

Dvieļi: man līdzi bija divu izmēru "Gelert" dvieļi (lielais un mazais), bet šajos noslaucīties bija grūti. Pirmkārt, neņemiet līdzi divus dvieļus, pilnīgi pietiek ar vienu, jo tie žūst ātri, otrkārt, pameklējiet tādu mikrošķiedru kā "Norwex" lupatām, piemēram.

Ūdens pudeles: divas 750 ml pudeles, bet tā nevajag darīt. Pietiek ar 500 ml pudelēm, jo ūdens krāni ir pieejami pietiekami bieži, es savas pudeles nekad līdz galam neuzpildīju (izņemot pirmo dienu, kad biju jauna un dumja, protams), beigās vispār lietoju tikai vienu. Bet "Camelbak" pudele ir ļoti ērta, tai ir plats kakliņš, kas ir svarīgi, jo krāni mēdz būt gana resni.

Apavi un zeķes

Botas: līdzi ņēmu savus ļoti ienēsātos "Saucony" skriešanas apavus, un man nebija nevienas pašas tulznas. Sākumā biju domājusi, ka man vajag nez kādus zābakus, bet ar botām visu varēja izstaigāt.

Sandales: kā otrus apavus ņēmu "Teva" zīmola "Tirra" sandales, kurās reizēm gāju, kad botās vairs negribēju iet, kā arī staigāju tajās pēcpusdienās un vakaros. Tās nav ļoti vieglas sandales, bet es arī citā reizē izvēlētos tās stiept līdzi, jo bija ļoti ērti. Zinu, ka daudzi ņem līdzi šļopkas, jo negrib iet dušā basām kājām, bet man kaut kā tādas lietas īpaši nerūp, tāpēc man to nebija.

Zeķes: biju sev līdzi iepakojusi četrus pārus zeķu. Divi pāri "Salomon" pārgājienu zeķu (manuprāt, ļoti labas zeķes, ātri žūst, bet papēži tika izdilināti), viens pāris biezāku "Karrimor" zeķu un pāris kokvilnas zeķu. Pilnīgi pietiek ar diviem zeķu pāriem. Lielākoties zeķes pa nakti izžūst, bet drošībai ir otrs pāris, ko vilkt, ja zeķes tomēr mitras (un tad tās tiek piekarinātas pie somas, lai žāvējas). Trešo pāri es ne reizi neizmantoju, tas gaidīs citus piedzīvojumus. Kokvilnas zeķes es uzvilku dažas reizes pēdējās dienās, kad vakaros bija vēsi pēdām.

Apģērbs

Iešanai: šorti, garās bikses, viens bezroku krekliņš, viens krekliņš ar īsām piedurknēm, viens krekls ar garām piedurknēm, džemperis, lietus jaka, divi sporta krūšturi, četras biksītes.

Džempera vietā citreiz izvēlētos jaku, jo tai ir stāvoklis "atvērts rāvējslēdzējs", kas džemperim neeksistē. Svarīga ir kapuce, jo no rīta gribas uzvilkt kaut ko pāri galvai. Kreklu ar garajām piedurknēm tā arī neizmantoju, visu ceļu nostaigāju vienā sporta krūšturī, bet otru vilku pēc dušas. Svarīgi atcerēties ir izvairīties no kokvilnas (arī apakšveļu neņemt kokvilnas), kokvilna žūst slikti, no tās nevar tik labi izspiest ūdeni, ja drēbes mazgā ar rokām. Lietus jaka man bija no "Gelert", viegla un plāna, bet neteiktu, ka baigi laba, jo rokas man samirka visnotaļ veikli.

Aksesuāri: cimdi, kepka, bafs, saulesbrilles. Noderēja viss. R līdzi nebija cimdu, tāpēc viņš aukstajos rītos rokās vilka zeķes.

Vakariem: kokvilnas pļūtenes, viens bezroku krekliņš, kurā arī gulēju. Man liekas, ka ir svarīgi paņemt drēbes vakariem, vismaz man bija ļoti patīkami uzvilkt savas mīkstās bikses, jutos kā cilvēks.

Man līdzi bija arī peldkostīms, jo biju salasījusies blogus par peldēšanos baseinā, bet tajā vienā alberģē, kur patiešām bija baseins, es ūdenī līst negribēju. Nu, kad peldējos okeānā, tad arī vienīgo reizi savu peldkostīmu izmantoju. Nedomāju, ka ir tā vērts.

Sakopšanās

• Šampūns (50 ml) – matus mazgāju reizi divās dienās, ar pudelīti man pietika visam ceļam (piektajā dienā gan es tur piegāzu šampūnu no kopgalda), it īpaši tad, kad atklājās, ka tas nav obligāti divreiz jāuzputo. Četrās vietās no divdesmit, ē, astoņām, kur palikām, šampūns bija pieejams nodrošināja.
• Kondicionieris (50 ml) – biju taupīga, bet man ar to pietika. Man gan ir īsi mati.
• Matu eļļa (5 ml) – ielēju ampulā matu eļļu, ļoti labs lēmums.
• Dušas želeja (75 ml) – kad nu varēju, drusku tai klāt piespiedu roku ziepes, bet beigās man palika puspudelīte pāri.
• Saules aizsargkrēms ar SPF 20 (50 ml) – noderēja kādas trīs reizes, kad bija trakā saule, neizlietoju pat trešdaļu.
• Sejas mazgāšanas želeja (60 ml) – pāri palika diezgan maz, lai gan lietoju to reizi dienā.
• Sejas krēms ar SPF 15 (50 ml) – tas jau bija palietots, bet tāpat neiztērējās, 30 ml būtu pietiekami.
• Dezodorants – paņēmu savu iecienīto "Adidas" rullīti, bet tas 20. dienā izbeidzās, nezinu, laikam pa nakti to ēdu. Nākamreiz ņemtu zīmuļveida dezodorantu, man liekas, ka tie ilgāk lietojas.
• Zobu pasta (65 g), zobu birste – pasta bija jau iesākta, bet pārvedu vēl arī mājās drusciņu. Ar supermazajām gan būtu par maz.
• "Venolux" gēls nogurušām kājām (50 ml) – nejutu nekādu efektu, iztērēju 19 dienās, bet kaut ko kājām vajag, piemēram, zirgu smēri.
• Vazelīns (30 g) – smērēju uz pēdām, kad tās gribēju pamasēt. Protams, ka nafta rada mānīgu iespaidu, ka pēdas tiek mitrinātas, bet manējās vismaz neizskatījās pēc ainas no šausmenes.
• Lūpu balzams – savējo diemžēl pazaudēju kādā 20. dienā, bet tas būtu izturējis līdz galam. Pēc tam tiku pie "Dzintara" balzama, kuru nedēļas laikā gandrīz notērēju visu, izvēlieties kaut ko vaskaināku, kas tik ātri nelietojas. Man bija arī sarkana lūpu krāsa, kas tomēr bija forša lietiņa, kad sagribējās justies mazāk mežonīgai.
• Matu gumijas – līdzi bija kādas piecas, bet es visu ceļu izmantoju tikai vienu vienīgo.
• Mikrošķiedras lupatiņa (nezinu, kāpēc paņēmu, ne reizes to neizmantoju).
• Skuveklis, pincete, ķemme (matus ķemmēju katru dienu, man patīk ķemmēt matus), spogulītis (bez šī varēju iztikt).
• Veļas ziepes (80 g) metāla kārbiņā – ar šo diviem cilvēkiem pietika, bet vismaz pusē alberģu ziepes bija pieejamas, tāpēc savas nebija jālieto zeķu beršanai.
• Vīlīte, nagu knaiblītes – vīlītes man nebija, bet to es nopirku, jo nagi auga griezdamies un bija jāsavāc. Knaiblītes aizņēmos. Šīs lietas nākamreiz iepakotu līdzi.

Zāles

• Viens blisteris dzelzs tablešu, jo zināju, ka neviens man bietes un spinātus te nedos.
• Probiotikas (jo arī antibiotikas bija jāņem līdzi).
• "Nimesil" – man bija piecas paciņas, visas arī izlietoju, trīs no tām tad, kad man sākās problēma ar sapampušo kāju.
• "Tavegyl" – izlietoju visas 10 tabletītes, bet nejutu, ka būtu līdzējis pret pietūkumu.
• "Ibumetin" – nav jēgas ņemt līdzi, to vajag pirkt uz vietas, Spānijā ibuprofēns ir lēts; es izlietoju savas astoņas 400 mg tabletītes un sešpadsmit 600 mg tabletītes, bet tas bija kājas dēļ, kad nedēļu dzēru divas tabletes dienā, lai censtos tikt galā ar iekaisumu, ja nu tāds tur ir.
• Plāksteri – man bija "Compeed" tulznu plāksteri un rullītis, ar vieniem plāksteriem laboju botas, ar otriem laboju savu aizspiežamo maisiņu, kad tas plīsa, nebija vajadzības tos izmantot nekam citam).
• Uz vietas iegādājos "Radio Salil" pretiekaisuma krēmu savai kājai par astoņiem eiro, kā arī kaut kādu dabisko muskuļu smērīti tai pašai kājai. Ā, un vēl kaut kādas tabletītes nopirku, kad man sāka sāpēt kakls, tās palīdzēja.

Citas lietas

• Pieres lukturis ar baterijām – šo reiz samainīju "Rimi" pret uzlīmēm, citiem bija mazāki un vieglāki, šis diezgan smags, bet bija ok. Spīdināju kādas 20 stundas kopumā, baterijas izturēja visu ceļu.
• Planšete, telefons, GPS pulkstenis, austiņas un lādētāji – bija forši vakaros palasīt grāmatu, tāpēc labi vien ir, ka paņēmu planšeti. Un austiņas mani glāba gana bieži.
• Ausu aizbāžņi, miega maska – OBLIGĀTI!!! Ja man nebūtu bijuši ausu aizbāžņi, es būtu sen beigta bezmiega dēļ.
• Maisiņi – dažus maisiņus vajag paslēpt somā, jo tie mēdz noderēt.
• Caurspīdīgās "kabatiņas" – man tādas līdzi bija vairākas, lielākoties tur glabāju iesāktu šokolādi, lai kušanas gadījumā nesanāk nesmukums somā un lai šokolādes kripatas neizbirst pa visurieni.
• Mitrās salvetes – man līdzi bija divas paciņas salvešu, iztērēju knapi vienu (jo mērķtiecīgi uz to gāju). Parastās salvetes zagu kafejnīcās, jo man visu laiku tek deguns.
• Karabīne, saspraužamās adatas – karabīne ir izcila kepona/pieres luktura/cimdu piekarināšanai pie somas, savukārt saspraužamās adatas noder zeķu žāvēšanai.
• "Spork" jeb dakškarošnazis – noderēja vienu vai divas reizes, bet tikpat labi būtu iztikusi bez.
• Pildspalva – pierakstīt reizēm kaut ko vajag.
• EVAK karte – drošībai, ka problēmu gadījumā tiksiet pie medicīniskās palīdzības bez maksas. Es to vicināju slimnīcā, nezinu, vai tāpēc man nekas nebija jāmaksā. 
• Nauda – man skaidrā naudā līdzi bija 550 eiro, vēlāk izņēmu vēl 150 eiro. Šur tur maksāju ar karti, bet to var darīt reti kur, spāņiem patīk skaidra nauda, kas ir šausmīgi besīgi, jo norēķini ar karti bieži vien pieejami, piemēram, no 10 eiro vai vēl augstākas summas.

Izmetu ārā ārējo bateriju un piezīmju blociņu, jo pirmais priekšmets nestrādāja, bet otrais man nebija vajadzīgs.


Liekas, ka uzskaitīts ir viss. Katrā ziņā gribas ticēt, ka savos nākamajos piedzīvojumos jau būšu gudrāka un pratīšu izmantot vietu somā daudz efektīvāk.

Beigās jau droši vien jāatbild uz galveno jautājumu: vai tas ir tā vērts? Godīgi sakot, par to es neesmu pārliecināta. Dienās, kad man viss besīja (un tā tas bija vairākumā dienu), es vispār nesapratu, kāda velna pēc esmu iesaistījusies šajā avantūrā, šaustīju sevi, ka esmu tikai iztērējusi naudu, nogurdinājusi kājas, bet no tā neko neesmu guvusi. Labajās dienās, piemēram, tad, kad sasniedzu zemes malu, šķita, ka nav jau tik slikti ko tādu paveikt.

Retrospektīvi es mazliet lepojos ar sevi, ka nogāju šo gaisa gabalu, bet nevaru apgalvot, ka tas bija vajadzīgs, iespējams, būtu pieticis ar desmit dienām mocību (šis ceļš arī nebija mana ideja, es tam sākumā ļoti pretojos, lūk, šī varbūt ir galvenā atslēga). Ir jau patīkami sasniegt stāvokli, kad pleci nesāp, mugursomas svars netraucē un muskuļi nesmeldz, kas notiek pēc kādām piecpadsmit dienām, bet vai to vajag? Es necelšu abas rokas un nebļaušu, ka vajag obligāti, bet nesaukšu šo par sliktāko ideju pasaulē. Vismaz izkāpšanai, nē, nevis izkāpšanai, bet brutālai izlidošanai no komforta zonas Santjago ceļš der.