Grāmatas 2017

Mums bērnībā bija tāds teiciens: "Trīs lietas – labas lietas, ceturtā no sirds, piektā no dvēseles, sestā no [vārds no vienkāršrunas slāņa, ar kuru apzīmē dibenu]." Ir pienākusi sestā reize šī izcilā emuāra pastāvēšanas laikā paskatīties, kas tad gada laikā ir salasīts (te nebūs runa par sēnēm, papīrīšiem vai āboliem) un kas ir cienīgs iekļūt šajā slavenajā topā.

Jāatzīst, šogad izvēlēties zelta desmitnieku bija vieglāk nekā citus gadus, bet jāatzīst arī tas, ka es atkal neatceros ne sižetus, ne varoņus, palikusi tikai kaut kāda pēcgarša, kas ir labāka nekā pēc duriāna konču nobaudīšanas. Ai, labi, nestiepsim gumiju, te nu būs tā esence puslīdz lieliskuma secībā, iespējams, ka ne.

10. The Forsyte Saga (John Galsworthy)
Latviski, kā zināms, šī ir Forsaitu teika, un liels bija mans šoks, kad es, sākdama lasīt šo trīsdaļīgo šedevru, sapratu, ka te vis runa par agrajiem viduslaikiem nebūs. Runājot par teksta uzbūvi un sižeta līnijām, gribas sacīt, ka Forsaiti ir tāds advancēts Dikenss. Riktīgs zupas katls, kurā ir viss.

9. The Power of Habit (Charles Duhigg)
Jā, arī es neesmu izņēmums, arī man gribas dzīvē ieviest visādus vērtīgus ieradumus, ar ko gan man ne sevišķi labi sokas, bet šajā grāmatiņā ir interesanti piemēri un skaidrojumi, kā tas viss darbojas un kā likt sev darboties. Nu, varbūt nākamgad!

8. Hunger (Roxane Gay)
Roksana visu laiku ēd, un savos memuāros viņa skaidro, kāpēc viņa visu laiku ēd un ko viņa jūt, visu laiku ēzdama. Ļoti trāpīgi aprakstīts tas, kā izturos un jūtos es, kad mans ēdiena šīberis aizveras, kas notiek ļoti, ļoti bieži.

7. Like Water for Chocolate (Laura Esquivel)
Te jau bonuspunkti vien par to, ka žanrs ir fanastisks, tas ir, romāns-pavārgrāmata. Labs maģiskais reālisms ir debešķīgs, un Laurai E. pavisam noteikti tas ir padevies labs.

6. Last Orders (Graham Swift)
Mums universitātē bija jālasa cits Greiema Svifta romāns, bet tas mani kaut kā ne sevišķi iejūsmināja (mans profesors, protams, kad pavēstīju viņam, cik man ļoti patīk Last Orders, bubināja, ka Waterland bija labāks, bet, Aleksej, ko gan tu zini). Liels noslēpumu kamoliņš, kas pamazām šķetinās vaļā.

5. The Noise of Time (Julian Barnes)
Džulians Bārnss raksta ģeniāli, t.i., viņš spēj salikt vārdus, kas ir diezgan parasti vārdi, tādā secībā, ka gribas, lai viņa rakstītie teikumi nekad nebeigtos (tas gan arī nebūtu pārāk jauki, ja tā padomā). Šeit ir par mūziku, par totalitārismu un par mīlestību, protams.

4. East of Eden (John Steinbeck)
KAD ES BIJU SPĀNIJĀ, Steinbeks katru vakaru bija ar mani, un tā bija bezgala patīkama kompānija. Man vienkārši patīk Steinbeks; neteiktu, ka visvieglāk lasāmais autors pasaulē, bet, ja izdodas uzķert pareizo vilni, tad lido dzirksteles.

3. Invisible (Paul Auster)
Pols Osters māk sataisīt lasītājam galvā ķīseli, viņa romānos viss kaut kā pēkšņi izrādās pilnīgi citādi, nekā to solījis sākums, un tie neuzminamie pavērsieni ir to što nado.

2. All the Light We Cannot See (Anthony Doerr)
Punkts viens. Šajā grāmatā ir ļoti īsas nodaļas, kas veicina progresu. Punkts divi. Tonis, atmosfēra, vibrācijas tik pareizas, tik tīras.

1. A Little Life (Hanya Yanagihara)
Bībeles biezuma grāmata, kuru negribas likt nost. Tas nekas, ka grūti noticēt daudz kam, tas nav īsti svarīgi, nozīme ir tikai emocijām, kuras šis romāns ir spējīgs izmānīt pat no, šķiet, akmens (asmens, ūdens, rudens).

Jā, šogad neviens latviešu autora(-es) veikums mani neuzrunāja gana spēcīgi, ups. Nekas, solos palasīt Vili Lāci, varbūt tas dominēs 2018. gadā. Vai arī ne!