Telefona ekrāns ir melns. Panika. Bailes. Izmisums. Klusa činkstēšana. Spiežu pogu, nekas nenotiek, līdz pēkšņi ekrānā uzmirdz izlādējusies baterija. Neesmu pareizi pielikusi telefonu lādēties (#smart): doma, ka šī diena būs jāpavada bez mūzikas, liekas absolūti paralizējoša. Bet vēl ir laiks. Jāpastiepj brokastošana maksimāli gara, lai varu palādēt savu viedtālruni.
Brokastīs nobīstos, ka ATKAL esmu iekāpusi tajā pašā peļķē (t.i., pasūtījusi par daudz ēdiena), bet porcijas ir patīkama lieluma; varu iestumt kuņģī gan putru, gan maizi, gan ceptu olu, gan bezgaļas asinsdesu, gan kornfleikus. Un miljons krūzes kafijas.
Sapakojam mantas, vēl pēdējoreiz ar basām pēdām pabraucīju pa paklāju, uzvelku siltas botas (dvieļu žāvētāja haltūra: apavu žāvētājs).
Ārā atkal ir gana silti, +11 grādu, tāpēc lemju par labu t-kreklam, nevis džemperim. Šodien sola lietu un sauli. Ilze vakar redzēja briedi, ko ļoti gribēja, varbūt beidzot es ieraudzīšu varavīksni?
Uzsākam pēdējās dienas gājienu, nepaiet ne kilometrs, un BINGO! Varavīksne! Nav gluži pati labākā varavīksne pasaulē, but I’ll take it. Galvā sāk skanēt Tranzīta “Septiņas dienas”, jo šī ir septītā diena, man gribas klausīties “Strautu”, bet Tranzīta nav Spotify. Šķendējos pie sevis par to.
Pēc pirmajām 5 minūtēm sākas augšupceļš; varbūt mazliet negaidīti, bet nav jau tā, ka es varu izvēlēties. Ilze man iesaka ieslēgt turbolapsas režīmu un atstāt viņu vilkiem (labi, nē). Tad nu es mēģinu pielikt soli, bet nevarētu teikt, ka tas ir īpaši viegli. Pēc 20 minūšu kāpiena sāku stipri apšaubīt rītdienas plānu iekarot Ben Nevis, jo kāds putniņš (Ilze) man pavēstījis, ka tajā paugurā jārāpo augšup 3-4 stundas. Es jau izdvešu tādas skaņas, kas svārstās starp ļoti erotiskām un draudīgām. Nedaudz sijā lietus, bet vēsās lāses pret manu nu jau nosvīdušo pieri ir diezgan patīkamas. Galvā skan “Up, Only Up”, tā kaitinošā dziesma no “Supernovas”, kas šim mirklim gan ir perfekti piemērota (varbūt tā tika sacerēta līdzīgā situācijā?).
Skats ir debešķīgs, nudien 1. kategorijas ainava: saule lēni apēd kalnus (saprotams, ka es domāju tikai par ēdienu), mākoņi ir nevis realitāte, bet glezna, ir skaidrs, ka te kaut kas briest. Ik pa trim minūtēm apstājos un apgriežos uz riņķi, lai paskatītos, kas mainījies man aiz muguras. Ai, smuki tur viss ir.
Atkal satieku mūsu Bristoles draugu (un vispār vakardienas saruna skaitās kā “parunāt ar nepazīstamu cilvēku”), bet neesmu te nākusi muti dzesēt, tāpēc žigli vien drasēju tālāk. Šodien uz takas ir cilvēki. Nav kā Santjago sastrēgumstunda, bet kaut kur priekšā var manīt krāsainu somu pudurīšus. Protams, ka es bez izaicinājuma nevaru, tāpēc shēmoju, kā viņus visus apsteigt. Soli pa solim paeju garām te vienam, te diviem gājējiem, esmu turbolapsa, gārdzoša turbolapsa.
Ap desmito kilometru izlemju paņemt mazu pauzīti un piesēžu uz akmens. Tāda sērdienīte! Pūš stiprs vējš un maigi rasina lietus, tā ka nekāda laiskošanās nesanāk. No somas izvelku cepuri, cimdus (un ēdienu) un raušos vien augšā.
Saka, ka pēdējais posms (t.i., visa šī diena) nav visai aizraujošs un sevišķi izskatīgs (tāds kā Vesthailendas ceļa neglītais pīlēns), tā ka es esmu gatavojusies ļoti garlaikoties un čīkstēt (izstarot čīkstus tukšumā, pārfrāzējot Jaunsudrabiņu). Kā ir īstenībā? Iespējams, ja visu mūžu kalni ir bijuši priekšā un varbūt pat arī pakaļā, tad šī panorāma liekas meh, bet es jūtos aizgrābta ik mirkli. Tāda peizāža! Paskaties pa labi: kalni. Paskaties pa kreisi: kalni. Paveries uz augšu: kalni. Pamet acis uz leju: ieleja. Krāsas tik dzīvas, tik mainīgas, jo gaisma krīt citādi vai ik minūti. Ai, nu, palaidiet pie šprices Edvartu Virzu, lai uzraksta smuki par šo dabiņu.
Nonāku pie informācijas stenda, kas vēsta, ka iespējams izvēlēties, kuru ceļu iet: 4,5 jūdzes pa public road vai 7,5 jūdzes pa kalnu taciņu. Doma, ka jāiet vēl 3,5-4 stundas, liek sev nedaudz ievemt mutē, tāpēc spazmoju, ko darīt tālāk. Gribu piezvanīt Ilzei, bet, ak, protams, tur nav zonas. Pārdomāju dzīvi un secinu, ka pirmās 7,5 jūdzes esmu veikusi 2 stundās un 40 minūtēs (plakāts sacīja, ka tam vajadzīgas trīsarpus vai četras), tā ka ceru, ka es arī otru pusi varētu saraut. Un kad tad es te vēlreiz iešu? Vai tiešām es esmu čītere? NĒ, ES NEESMU ČĪTERE. Tā nu ar skaidru apziņu, ka lēni šauju sev kājā, izvēlos garāko ceļu.
Brīžam atkal nesaprotu, vai esmu aizgājusi pareizi, bet, ahh, ir tik skaisti! Tālumā saredzu jaunas somas un 20 minūšu laikā tās panāku. Tip, tip, tip, mani nekas neapturēs! Lietus ir pieņēmies spēkā, bet es jau neesmu no cukura (par to gan varētu pastrīdēties, ņemot vērā, ka cukurs IR mana mūža mīlestība).
Sāku saprast, ka mans labais gurns par šo dienu nav sajūsmā. Es neesmu nogurusi, bet tās sāpes ir visnotaļ nejaukas. Meklēju, kur uztaisīt vēl kādu pauzīti, bet nevienu celmiņu nemanu. Un gluži zem egles līst kā Cibiņam negribas. Ap 19. km ieraugu baļķu kaudzi, kur uzstutēju somu, blakus notupjos kā gopņiks (tas palīdz pastiept ikrus) un noriju pēdējo batoniņu. Viss! Palikuši tikai stulbie rieksti no Rīgas, šie ekstra 150 grami, ko esmu nesusi līdzi 7 dienas. Papildus 3 liekiem zeķu pāriem, 2 t-krekliem, legingiem u.c. mantām, kas man nav noderējušas. Laikam vēl kursus “Kā gudri sapakot somu pārgājienam” rīkot nevarēšu.
Zinu, ka man nekur nav jāsteidzas, es varētu iet pavisam lēni un apstāties kaut 100x stundā, bet es ne-va-ru. Ja nu kāds, ko es iepriekš apsteidzu, apsteidz mani? Es to nespēju pieļaut. Taču, kad pulkstenis novibrē divdesmito kilometru, esmu gatava mesties rāpus. Sakožu zobus, nolamāju sevi un maucu vien tālāk.
Ļoti gribas paskatīties, cik vēl daudz jāsoļo. Atveru Google Maps, mana atrašanās vieta no Fort William izskatās ļoti tālu, bet, ieliekot to kā galamērķi, man sola 2 km ilgu pastaigu. Pēc kāda brīža gan redzu zīmi, ka līdz pilsētas centram ir 2,8 km. Es to varu! Varu!
Uzlieku “Kalniem pāri” (jo es esmu gājusi pāri kalniem), sajūtu kārtējo saviļņojuma vilni, aizmirstu visas sāpes un uzņemu kursu. Ienākot pilsētā, atkal sāk līt, un ir skaidrs, ka debesis raud par to, ka mans piedzīvojums ir gandrīz galā.
Te nu tas ir! Vīrietīša skulptūra! Gals! Neteiktu, ka mani pārņem kādas sevišķas emocijas, bet priecājos, ka esmu tikusi ar šo galā. Saku sev paldies par (pus)cītīgajiem treniņiem sporta zālē, kas palīdzēja gārgšanas regulēšanā.
Sagaidu Ilzi, uztaisām obligātās bildes un meklējam savu B&B. Jāiet veselas 10 minūtes, neiedomājami! Mājas saimniece, noskaidrojusi, ka Ilze šo ceļu jau reizi ir veikusi, nosaka: “You’re a glutton for punishment!” Un piebilst, ka mēs taču negrasāmies rīt kāpt Ben Nevis, vai ne? Nu, redzēs, redzēs... Pašlaik gribas tikai ievelties gultā un pastiept pēdas pret debesīm.
Tie stulbie rieksti? Apēdām, kamēr vaļojāmies pa savām gultām, skatījāmies “Pointless” un sapņojām par vakariņām. Esmu salasījusies, kā ir kāpt Ben Nevis, un nudien nezinu, vai es to varu? Esot ļoti noderīgas orientēšanās prasmes. To, ka man tādu nav, var redzēt pat no Mēness.
Pie fancy vakariņām paņemam pa vietējam viskijam, secinām, ka bija labs gājiens, patīkami, ka varēja izbaudīt vienatni, bet vakaros bija, ar ko pačalot. Katrai ir savas mīļākas un nemīļākās dienas, mīļākie un nemīļākie skati. 7 dienas šim pārgājienam bija ļoti labs ilgums. Zinu, ka tad, ja ietu viena, spiestu sevi saraut visu sešās (vai pat piecās?), bet tad es būtu miserable visu laiku. Lieliski, ka nebija jādomā, kur es gulēšu nākamajā naktī, cepuri nost tiem, kas paliek teltīs, es to nevarētu, esmu pārāk princese vēl pašlaik.
Ko rīt? Redzēsim! Bet esmu brokastīs atkal pasūtījusi maksimāli daudz ēdiena. Tā peļķe man patīk.
1 komentārs:
Man ļoti patika šī reportāža, tu ļoti sulīgi raksti!!!
#Cibiņš!!!!!!
Ierakstīt komentāru