Visu vakaru spazmoju, vai lūkot iekarot to pauguriņu vai tomēr likties mierā. Kā sadegusi lasu tips&tricks, pētu laika prognozi (sola ļoti slikti redzamību) un nevaru izlemt. Negribas jau riskēt ar savu dzīvību, bet es taču sev apsolīju! Then again, bieži sev kaut ko apsolu, daudz ko neizpildu.
Arī no rīta, kad pamostos, pirmais, ko daru, ir skatos, kādu laiku sola. Brokastu laikā (īstas mellenes, zemenes, ananass!!!) līņā, bet man tomēr ir sajūta, ka es gribu mēģināt. Līdz pusītei jau esot diezgan čil, es taču varu uzlīst paskatīties un kāpt lejā.
Uzvelku vilnas termokreklu, somā ielieku t-kreklu, džemperi, cepuri, bafu, cimdus un siltās zeķes, kuras izmantot kā ekstra cimdus, #protip. Kabatā man ir piecas Starbursts končiņas, somā viena Maltesers paka. Un pudele ūdens. Ko gan vēl varētu vajadzēt? Soma ir riktīgi viegla, sajūta, ka tajā nekā nav (un nav jau arī)!
Ilze izlemj, ka šajā ekspedīcijā nepiedalīsies, jo tomēr nav tik liela mazohiste. Diemžēl nav tā, ka, izejot no B&B, uzreiz var kāpt kalnā; līdz sākumpunktam jākāto vairāk nekā 4 km. Diezgan negodīgi. Visu ceļu galvā skan “Running Up That Hill”, bet mēs jau visi zinām, ka te nekāds ranings nenotiks.
Nonāku startā, iesoļoju infocentrā un pajautāju, vai līdz pusei kāpt šodien esot droši. Jā, absolūti, līdz pusei var rāpties. The cloud settles at about halfway point. Sajūsmina mani koncepts “the cloud”, tā kā tāds Big Brother.
Ir 10.40, un es uzsāku savu kāpienu augšup. Pavisam drīz man garām paskrien meitene, kas rikšo lejup. Nodomāju, ka tas ir absolūti slimi: drasēt pa akmeņiem, tur taču var tik viegli aizķerties un izsist sev visus zobus!
Desmit minūšu laikā jau esmu nosvīdusi, bet naski soļoju augšup. Cilvēkiem, kam paeju garām, visiem ir kārtīgi zābaki un pārgājienu bikses, bet man ir botas un netīri legingi. Un somā tas zeķu pāris aka fake cimdi. Re, kamēr citi uztraucās par kārtīgu sagatavošanos, es uztraucos par to, vai man būs pietiekami daudz cukura līdzi.
Paskatos pulkstenī, ka es kāpju tikai pusstundu, bet brīžam neko neredzu, jo sviedri rotā manas skropstas un aizsedz skatu. Slaukot nosvīdušo pieri, beidzot sapratu, ka uzacis nudien ir ne tikai skaists akcents sejā, bet arī funkcionāls “objekts”. Turpinu savu uzvaras gājienu un uzskatu par nepieciešamu apsteigt maksimāli daudz cilvēku, taču uz piecām minūtēm iekārtojos desmitgadnieku vilcieniņa galā - patīkami, ka var uz mirkli iet tādā tempā, kas ļauj kontrolēt elpošanu kaut mazliet. Taču drīz vien šauju viņiem garām. Dabasskati ir fan-tas-tis-ki.
Ir pagājusi stunda, un es redzu ezeru. Skaitās, ka tas ir pusceļa marķieris. Cilvēki turpina ceļu, un arī es izlemju pamēģināt. Ja jau, tad jau. Žēl, ka aiz muguras ir vieglākā puse (te nekas nav bijis viegli). Protams, ka uzreiz uznāk stiprs lietus, kāpēc gan ne. Fiksi izpakoju džemperi no somas un uzstīvēju to starp termokreklu un lietus jaku, lai gan krekls ir slapjš no tā mitruma, kas izdalījies no mana ķermeņa sviedru formā. Cilvēki man priekšā velk lietus bikses. Kur ir manas lietus bikses? Ā, jā, nepaņēmu līdzi, kam gan man tās varētu vajadzēt, kāpjot mākoņos? Dura!
Lietus pāriet pēc 10 minūtēm, bet mani legingi jau ir izmirkuši, un liekas, ka viss ķermenis ir slapjš (ir jau arī - svīstu kā cūka).
Lēnām ieeju miglā. Paliek tikai stāva, akmeņaina taka un dažas somas priekšā, zemi vairs neredz. Es turpinu kāpt un kāpt, apsteidzu vienu, otru, trešo gājēju, atkal nevaru apstāties, lai gan man īsti spēka nav. Fokusējos tikai uz iešanu. Iedomājos par mūsu Bristoles draugu, un nepaiet ne 10 minūtes, kad viņu sastopu! Viņš jau ir uzkāpis augšā un nu klumburē lejā. Apjautājos, cik tad vēl tālu līdz augšiņai. Esot 20-ish minutes. “Easy game!” es iesaucos! Riiight.
Šī spēle nav viegla. Kļūst aizvien aukstāks (un augstāks), man liekas, ka man būs dibena apsaldējumi (jo salijušās bikses nav izžuvušas, bet temperatūra jau ir zem nulles). Šķiet, ka Ben Nevis par mani smejas. Aiz katra līkuma ceru, ka būšu jau galā, bet parādās nākamais kāpiens. Tas ir neizturami. Parādās arī sniegs. Neko vairāk par taku redzēt nevar, jo esmu mākoņos.
Un tad pēkšņi es esmu virsotnē! Pēc 2 h un 20 min ilgas rāpošanas attopos krusā un sniegā. Cilvēki sēž sakņupuši uz akmeņu kaudzēm un dzer tēju, ietur pusdienas, gatavojas lejupceļam. Es savu uzsāku pavisam drīz. Uzkāpts ir, ko tur daudz, tāpat nekāda skata nav.
Krusa sitas man sejā (bezmaksas adatu terapija), cepure un divas kapuces mani nepasargā no ledainā pārsteiguma. Gandrīz neko nevar redzēt, tāpēc priecājos paiet garām cilvēkiem, kas vēl raušas augšā, jo vismaz zinu, ka esmu uz pareizā ceļa un varbūt nenokritīšu no klints (par ko visi forumi ir brīdinājuši).
Pēc 15 minūtēm sniegotā krusa pārstāj mani terorizēt, un nu jau es varu dipināt lejup drošāk. Eju un eju, un eju, sveicinādama visus pretimnācējus (ha, you’ll see!!!). Izvelku telefonu, uzlieku mūziku un pielieku soli (pašsaglabāšanās instinkta man nav).
Kādā mirklī parādās 4G pārklājums, un man pienāk ziņa, ka Valters Frīdenbergs ir miris. Kā ļoti banālā filmā es nevaru atturēties un uzlieku “Putnu balli” (dziesmu autors, starp citu, taču Mārtiņš Freimanis) un ļauju asarām birt kā pupām, piedzīvodama emocionālu katarsi. Šis ir TAS mirklis, kad es beidzot sajūtos dzīva. Sagaidīju. Dzīve ir sasodīti īsa! Cik labi, ka es nenobijos un uzkāpu tajā kalnā, kas zina, kas notiks rīt, tādas iespējas var vairs nebūt. Tā nu es eju raudādama, lēnām pametu miglas zonu un sāku just sauli sildām mani.
Atkal noķeru Bristoles draugu! Paejamies kopā gabaliņu, papļāpājam, viņš saka, ka daļu mantu atstājis hostelī, bet soma tāpat 8 kg smaga. Šokā jautāju, kādus akmeņus viņš tur salicis. Ai, ūdensizturīgās drēbes, 2L ūdens, pusdienas, virtuļi ar ievārījumu. Es līdz šim brīdim esmu apēdusi 2 Starbursts konfektes un izdzērusi puslitru ūdens. Drausmīgi sagribas ēst. Bristoles draugs laipni saka, lai es “crack on”, ja vēlos, un es to arī daru. Akmeņi ir jauka trepīte, un es sāku skriet lejā! Viensdiutrīs, kājas mani nes uz priekšu, brīžam jau sabīstos, ka paklupšu un jaunu dienu nepiedzīvošu, bet šis ir pārāk jautri, lai laistu garām.
Ausīs skan “Tumsa”, un es vienkārši močīju kā ārprātīga. Cilvēki, ko apsteidzu, jautā, vai es arī augšā skrēju, bet es tikai pasmejos un lecu tālāk. Kļūst karsti, tāpēc novelku džemperi, izlaižu matus kā meža meita un skrienu, skrienu, skrienu! Spīd saule, es skrienu lejā no kalna, gaiss burtiski mirdz. Lūdzu, šo brīvības sajūtu es nemainītu pret neko.
Ir pagājusi stunda un 45 minūtes, un es esmu lejā! Finito! Pēc šī 20 km garā un 1345 m augstā piedzīvojuma cilpot 4 km uz B&B īsti vairs negribas, un jaukā infocentra meitene man izsauc taksi. Jūtu, ka manas drēbes ir pilnīgi slapjas. Droši vien es arī smaržoju kā alpu vijolīte. Kad lepni stāstu taksistam, ka man nevajadzēja 4 stundas, lai uzrāptos Ben Nevis, viņš pastāsta, ka rekordlaiks skrējienam augšā UN lejā ir 1 h 24 min. Nu paldies!
Viss. Piedzīvojums beidzies. Rīt piecu stundu brauciens vilcienā uz Edinburgu, laiskošanās Hiltonā un gaudošana, ka sāp visi muskuļi.
2 komentāri:
Paldies par 8 lieliskām dienām!
Ar nepacietību gaidīšu epilogu.
SG.
Lieliski paveikts! Gan pats gājiens un citu iedvesmošana, gan jo vairāk sulīgie un garšīgie apraksti! Man ļoti, ļoti patika. Gaidīšu jaunus piedzīvojumu aprakstus.
Ierakstīt komentāru