Blow, blew, blown.

Ja šonakt ap vieniem rītā man uznāca "manineviensnemīlunmanadzīvesūkā" fāze, tad šobrīd es esmu smagi iegrimusi "kodarītpēcvidusskolas" stadijā. Jo pēdējos, em, 7 gadus es esmu mācījusies skolā, kurā viss ir bijis tik viegli (ja jau pat šogad, gandrīz neejot uz stundām visu aprīli un pusi maija, mana vidējā atzīme bija virs 8), tad tagad man šķiet, ka arī augstskolā es varu izvēlēties kaut ko tādu, kur nekas nebūtu jādara. Nočekoju LU Fizikas programmu - mamma mia, es to nekad nepavilktu! Arī RTU kaut kādas inženierprogrammas man liekas pietiekami sarežģītas, lai manā galvā nepārtraukti skanētu vārdiņi "būs jāmācās, nēēēēēē", savukārt krustmāte jau sen nobrīdināja, ka uz angļu filologiem nevajagot iet, turklāt viņa man nepiedos, ja aiziešu uz LLU (: Un R teica, ka es nedrīkstot iet ne par kādu teātra kritiķi, kas nozīmē, ka baltu filologi atkrīt, man vajagot nopietnu profesiju. Nu kas man cits vēl paliek? Ja es nebūtu kreile un man patiktu adīt un izšūt, varētu iet par mājturības skolotāju mācīties, bet pat tas man nespīd. Un man jau tagad ir bail, ka es izvēlēšos kaut ko un pēc tam smagi nožēlošu savu izvēli. !@#$%^&*