Gribas apmeklēt kādu meistarklasi, kurā iemācīties, kā uzkopt dzīvokli stundas laikā un neļaut sev padoties pēkšņām vēlmēm obligāti mazgāt radiatorus, berzt durvis un pucēt grīdlīstes.
Attopos, ka pagājušas trīs stundas, esmu dusmīga uz sevi un visu pasauli, ka skaistā svētdiena kārtējo reizi ir papista.
Vairākus gadus reti vilku kādas kedas, kas šķita kaut kā par mazu, pirksti saspiesti, spiež, berž.
Un tad izrādās, ka šņores nav jāsavelk kā Bridžertonu dāmu korsete, var palaist striķus vaļīgāk, un pēkšņi visam pietiek vietas.
Nopirku jaunu tosteri ar drupaču paplāti un drīz vien pēc 13 gadus ilgas ekspluatācijas atklāju, ka arī vecajam tosterim tāda ir. Ziņkāre acīmredzot nekad nebija mudinājusi paknibināt pēlēko stūrīti, allaž šķita, ka tas ir ~dizaina elements~. Visu tā mūžu tostera apkope izpaudās kā ierīces maniakāla kratīšana vēkšpēdus virs izlietnes.
Kad pēkšņi ūdensvada avārija un nav ūdens piecas stundas, bet gribas nomazgāt rokas, tad ar savu mazo aci (normāla izmēra aci) pamani kafijas automāta ūdens bačoku, rīkojies un atļaujies taupīgi paslapināt plaukstas.
Beidzot nomazgāju logu guļamistabā, un acis jau bija aizmirsušas, kā ir redzēt tam cauri. No rīta uz sekundes simtdaļu šoka uzplaiksnījums, kur palikušas stikla rūtis.
