Šodien noskatījos filmu "P.S. I love you". Pusotru stundu no divām iespējamajām (filmas garums) es raudāju. Vismaz pusotru. Un nevis tā, ka vienkārši asaras acīs, bet kārtīgi - ar puņķošanos, šņaukāšanos un raustīšanos. Nu kā lai tāds cilvēks vispār dzīvo?
1 komentārs:
Mani no gaudošanas paglāba tikai tas, ka filmu skatījos lidmašīnā, sēžot starp diviem miesās raženiem kungiem. Bija kaut kā neērti raudāt.
Ierakstīt komentāru