Nesanāca man šogad neredzēt pilnīgi neko no dziesmu svētkiem - uzaicināja mani uz noslēguma koncertu, un es, pusmiegā būdama, piekritu. Kas man patika?
- Valda mīlīgā uzruna un strēlnieka mētelis (vismaz asociācijas bija tādas);
- himna;
- alus (lai arī cik nožēlojami tas ir).
Kas man nepatika? Koncerts. Laikam jau esmu ārkārtīgi nekulturāla, bet no koncerta es neguvu nekādas pozitīvas emocijas, nejutu trīsas kaulos, neizjutu patriotisma vilni un negribēju lēkt gaisā un skriet pie koristiem. Parasti teātrī mani var saraudināt viens divi, klausoties radio, man skudriņas skrien pāri mugurai, skatoties filmas, es jūtos tā, it kā pati tur atrastos, turklāt dziedāt man patīkpatīkpatīk! Bet šajā uzvedumā - nothing. Tikpat labi es varēju blenzt sienā. Turklāt vēl tā cilvēku burzma, kuri nezina, ka ir jāpārvietojas pa ietves labo pusi, kā arī visādu štruntiņu pārdotuves, kas man vispār šķita kaut kas briesmīgs, jo tieši to dēļ pārvietoties bija grūti. Protams, latvietis paliek latvietis un prot tikai kritizēt, bet būs jau arī sajūsminātie cilvēciņi, tā ka viss ir līdzsvarā.
2 komentāri:
Es esmu tavs līdzsvars - esmu sajūsmā (no TV).
nu jā, tāds ļoti wow nebij, bet "Saule, Pērkons, Daugava" tomēr vienmēr dod tādu foršo sajūtiņu (:
Ierakstīt komentāru