Oh Daria!

Man ir radusies jauna teorija (ko, protams, visi citi jau ir izdomājuši pirms miljons gadiem), kāpēc es nekur negribu iet, mani nekas neinteresē un vispār. Pie mums vienmēr ir valdījusi visatļautība, tieši tāpēc par gandrīz visu man ir intereses trūkums, jo kas gan tīņa gados var būt svarīgāk kā darīt to, ko vecāki aizliedz? Man prieks, ka tas attiecas tikai uz došanos kaut kur (neattiecas uz ceļojumiem, lai gan tajos mana mīļākā nodarbe ir sēdēšana viesnīcā pie televizora un žurnāli), nevis uz alus mīlestību, iknedēļas cigareti (par ko mamma aizliegusi teikt tētim) un, šķiet, astoņpadsmitā gadsimta smalko sieviešu iecienīto prieku - šņaucamo tabaku. Vispār baigā dilemma - audzināt bērnus demokrātiski, lai galu galā no viņiem sanāk kaut kādas sēnes (lasīt: Guna), vai arī strikti ierobežot, kas rezultējas dedzīgos pasākumu apmeklējumos atļaujas gadījumā.