Līdz pavasarim.

Rīt es pamodīšos jau pilngadīga. 13 gadu vecumā tā būtu bijusi mana lielākā laime, bet tagad kaut kā visnotaļ vienaldzīgi. Klasesbiedrs jau pareizi pateica: "No rītdienas tev būs 2x vairāk vienalga par visu." Nav tā, ka negribas (tomēr šādas tādas priekšrocības būs), bet nejūtu sevī arī nekādu lielo gaidīšanu. Toties secinu, ka kļūstu aizvien līdzīgāka tēvam - nepatīk man vairs svinēt. Ehh, vispār palēnām kļūstu par dārzeni. Pffff.