Walhalla.

Skatījāmies šodien skolā "Padomju stāstu". Pirmais mēģinājums man bija neveiksmīgs, jo toreiz, kad šo mūviju rādīja TV, pēc pusstundas es izskrēju no istabas, jo nu nespēju paskatīties. Šodien redzēju, tas ir, dzirdēju visu, jo acis pievērst ekrānam sevi varēju piespiest tikai vietās, kur runāja vēsturnieki. No kabineta iznācu ar asarām acīs un sliktu dūšu. Nezinu, kā es šovakar aizmigšu, ja jau no skaņas vien man kļuva pretīgi. Pēc "Omena" noskatīšanās 3 mēnešus normāli aiziet gulēt nevarēju. Par Jāni Dzintaru man vispār nav ko teikt. Redzot viņa seju, man acu priekšā uzplauka ainas, kurās es šķaidu viņa galvu, graizu vēderu un speru ar kājām, pie reizes žņaudzot un izdurot acis. Varonis, bļa.