On va au bar.

Vakar tās tabletes pret izsalkumu, respektīvi, kotletes manā kuņģī ripoja ar gaismas ātrumu. Man liekas, es pēdējā pusgada laikā tik daudz gaļas nebiju apēdusi, cik vakarvakarā/naktī, un tā pat nav hiperbola. Un tad vēl rosols, un burkāni, un končas, un saldās brunetes, un vēl, un vēl. Brīžiem es vēlējos, lai man vēderā būtu iestrādāts rāvējslēdzis, kuru atverot, izgāztos tāds papildus kuņģītis, kur visam ēdienam nonākt. Es biju tā pieštampājusies, ka mēteli nevarēju normāli aizpogāt, haha. Vispār mēs ar MZ, kurai nepatīk savs uzvārds, visu vakaru runājām par uni (skolu, lol), kas it kā izklausās LAME, bet tur ir visādi smieklīgumiņi, ka par to nevar nerunāt un nesmieties, jo pasniedzēji runā smieklīgi, dara smieklīgas lietas, un vispār viss ir tā smieklīgi. Vēl mēs vienojāmies par to, ka cilvēki Rīgā nesteidzas ar alkohola lietošanu, jo mūsu "laukos" pudeles tā vienkārši nestāv uz galda, tās nav nekāds dekors. Bet, ja par citu lietu, tad man jau gadus piecus ir tāds sapnis, ka A/S Pasažieru vilciens varētu ieviest tādu lietiņu kā nakts vilcītis. Es jau neprasu daudz, bet vienu vienīgu reisu laikā no trijiem līdz četriem, kas mierīgi varētu būt arī paaugstinātas maksas pakalpojums. Ir ļoti skumji skatīties uz tiem cilvīšiem, kuri gulšņā stacijā uz trepītēm. Es zinu, kā tas ir, man arī tā ir gadījies. Un, runājot par laikapstākļiem, es neatbalstu lietu ziemā. Nē, tas nav forši. Vispār jau lietus man patīk, bet citos apstākļos. Šodien gan es skatīšos Eirovīziju, jo tā vienkārši vajag. Un joprojām nesaprotu, kā cilvēki var izturēt ballītes katru nedēļu, turklāt gan piektdienas, gan sestdienas vakarā. Man patīk iet gulēt 10.