Je vais aller a Londres.

Pirmais ir tas, ka cilvēki unī taču ir nenormāli stulbi! Protams, tas jau ir sen skaidrs, bet, piemēram, šodien franču valoda: mēs pusgadu mācāmies, ka vārds "famille" ir jāizrunā kā "famij", nevis "famill", bet, protams, kurš gan to atceras? Pat tad, kad pasniedzēja pasaka "famij", persona otrā galā to neņem pierē, bet bliež tā, kā nu pašai gribas. Un tā ar citām lietām arī. Jēziņ, ne jau nu mums katru lekciju dod svešu tekstu, kurā neviens vārds nav zināms, bet cilvēki tāpat nesaprot, kā izrunāt lietas. Dažreiz brīnos, kā pasniedzēja nenošaujas, jo man tas viss tik ļoti krīt uz nerviem reizēm, ka es nezinu, kur likties. Protams, es neesmu nekāda francūziete, bet vismaz tik daudz, ka tā nav latviešu valoda, kur visu izrunā tā, kā raksta, esmu apguvusi. Otrais ir tas, ka šodien ITA bija tāds "interesants moments", respektīvi, mums bija ieskaite, bet pasniedzēja teica, ka viņai mazliet ir jāiziet un ka tad, kad viņa nāks atpakaļ, mēs dzirdēsim trīs klauvējienus pie durvīm. G grupiņai tas varbūt šķiet debešķīgi, bet man - mazliet pazemojoši. Nu, neesam mēs tādi dalbji, ka nevarētu uzrakstīt ieskaiti bez savstarpējas sarunāšanās vai rakņāšanās pa pierakstiem. Un trešais ir tas, ka pasniedzējiem nenormāli atšķiras vērtēšanas sistēma. Piemēram, fonētika. Pagājušajā semestrī par 2 kļūdām testā es saņēmu 7/8, savukārt šogad, kad mums ir cita pasniedzēja, par kādām 4 kļūdām tiku pie apaļa 9. Nav jau tā, ka es nepriecātos par to atzīmi, bet tas liekas mazlietiņ dīvaini.