2010-05-12

Food for thought.

Dažreiz besī, ka es ar savām sasodītajām prasībām sev konkrēti iegriežu. Šajā gadījumā tā ir mana nevēlēšanās dzīvot kojās vai īrēt istabiņu kādā dzīvoklī, lai nebūtu katru dienu jādzenās no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Šādu variantu es varbūt pat varētu atļauties, bet doma vien par koplietojamām telpām, kuras jādala ne ar ģimeni, kā arī troksnis/nespēja pabūt vienatnē, man šķiet visnotaļ atbaidoša. Īstenībā jau dzīvot Rīgā es gribētu tāda iemesla dēļ, lai iegūtu vismaz KAUT KĀDU sociālo dzīvi, jo tomēr ik pa laikam tur notiek kaut kādi pasākumi, kuros es gribētu iemest aci un tā, bet mana izturības robeža ir apmēram pulksten 3 no rīta, kad acis sāk lipt ciet un gribu tikai gulēt, bet šādos gadījumos ir nācies/nāktos gaidīt pirmo vilcienu, kas ir tiešām briesmīgi. Tādēļ nākas vien samierināties ar to, ka nekādas dzīves, izņemot uni un manu istabu, man nav. Diezgan nožēlojami, ņemot vērā to, ka man ir 19 gadu, un tas ir laiks, kad, kā visi saka, ir jābauda dzīve.

1 komentārs:

Kristofer teica...

Kopmītnes jau arī ir vistaisnākais ceļš uz sociālo dzīvi. Nepatiks ballīte - vienmēr varēsi atgriezties savā istabiņā! Un ja būs ballīte tavā istabiņā - nāksies vien atrast kaut kādu kompromisu ar līdzdzīvotājiem. Tā ir tāda dzīves skola, ka tik turies - iemācīsies ne tikai sev pusdienas pagatavot, bet arī draugus atrast un noturēt, pieņemt kopīgus lēmumus, cīnīties par savu vietu grupā un par savām interesēm. Un šīs prasmes būs būtiskas arī tad, kad tev vairs nebūs 19!