Lai arī cik ļoti man gribētos būt grammar nazi, es saprotu, ka tas nav iespējams - nav man ne atbilstošas izglītības, ne tādu zināšanu. Bet tas jau netraucē nepārtraukti kritizēt visu un neredzēt baļķi savā acī.
Es vairs pat nerunāšu par ka un kad jaukšanu, vai un jeb (un jebšu) jaukšanu, viens otru un cits citu jaukšanu, savādāk un citādāk jaukšanu. Tas viss, protams, ir briesmīgi, bet laikam jau jāsamierinās.
Tas, kam šobrīd esmu 'uzsēdusies', ir
1) pavēles izteiksme;
2) darbības vārdu galotnes.
Tas taču ir ārprāts! Katru dienu nākas lasīt: "Iesakat man kadu labu sampunu. Nobalsojat par manu bilditi. Ko jus dodiet est savam mazulim?" NĒ, NĒ, NĒ, es atsakos to pieņemt!!!
Mēs gan ar vecākiem šo esam pārvērtuši spēlē/jokā (yes, we are that lame). Neviens mūsu ģimenē vairs neprasa: "Ko jūs darāt?" bet gan, "ko jūs dariet?" Tāpat es šodien saviem radītājiem jautāju: "Par ko jūs spriežiet?" Lieki piebilst, ka mums pašiem šis liekas ārkārtīgi asprātīgi.
Par darbības vārdu galotnēm. Vienīgais, ko es gribu pateikt, ir -īt, -īties, -ināt, -ināties. Es neatceros, kurā klasē to māca, bet tā noteikti ir pamatskola. Daudzi nav gudrāki par piektklasnieku.
Mums ģimenē valoda vispār ir viens no galvenajiem uzjautrināšanās tematiem. Māmiņa ir gatava atrauties no "Fermas" un uzskriet uz otro stāvu, lai pastāstītu man, ko tikko tante radio teica. Un man atliek tikai nogrozīt galvu - lūk, neverbālā komunikācija. Tas darbojas abpusēji.
2 komentāri:
mēs arī tā darām :)
o, jā, visi "pērkiet", "nākiet", "vemjiet" ir nebeidzams prieka avots. ja cilvēki ākstītos un priecātos, neko neteiktu, bet šie pilnā pārliecībā domā, ka runā pareizi. gribas sist pa muti tiem, kas šādas muļķības nes tautās, bet tas laikam būtu pārāk radikāli, ne?
Ierakstīt komentāru